sestdiena, 2014. gada 1. februāris

Liecība nr. 2: Andra liecība


Es piedzimu jauktā ģimenē. Tētis ir latviešu tautības katolis, bet mamma ir krievu tautības vecticībniece. Tieši šī iemesla dēļ mani nevēlējās kristīt, jo vecāki nebija laulāti. Dažu mēnešu vecumā mani tomēr kristīja par katoli. Tas notika, var teikt,  kādas baznīcas pagrabā, lai neviens par to neuzzinātu. Septiņu gadu vecumā sāku mācīties svētdienas skolā. Atceros, ka visu iegaumēt bija ļoti sarežģīt, bet es centos kā varēju, jo man tas viss likās ļoti interesanti. Atceros pr. Juri Zarānu, kurš stāstīja ļoti daudz interesantu lietu. Viņš ieaudzināja manī mīlestību pret Dievu.
            Pēc Pirmās Svētās komūnijas es pateicu saviem vecākiem, ka vēlos kļūt par priesteri. Mani vecāki nobijās, un tieši tāpēc turpmākos astoņus gadus es nespēju apmeklēt baznīcu. Tika nosaukti dažādi iemesli kāpēc es nedrīkstu tur iet, un ar laiku es, būdams bērns, par visu aizmirsu.
            Šo astoņu gadu laikā sāku aizrauties ar mūziku.  Tas lika savā veidā mani nodarbināt. Man ļoti patika dziedāt, tāpēc sāku piedalīties dažādos konkursos. Vienā no tādiem konkursiem žūrijas komisijas locekle bija Aglonas bazilikas Kora skolas direktore. Viņa paaicināja mani dziedāt korī. Pateicoties korim, es spēju atgriezties. Koris regulāri dziedāja Svētajās Misēs, tāpēc man bija iespēja regulāri atrasties baznīcā. No sākuma bija bail, jo ticību nebiju praktizējis jau vairākus gadus, bet kad sāku ieklausīties Svētajos Rakstos, priesteru sprediķos, ticības sēkla, kura manī tika iedēstīta jau bērnībā, sāka dīgt.
            Dzīves laikā biju daudz grēkojis, tikai es to nebiju ievērojis. Ja uz melna papīra uzpilina melnu pilienu, tad nekas neredzēsies, bet ja uz balta papīra uzpilina melnu pilienu, tad visi to redzēs. Tā pat bija ar manu dvēseli. Es pārstāju atšķirt kas ir pareizi, bet kas nē. Dievs atrada veidu, kā likt man nožēlot padarīto.
            Kad mani grēki tika piedoti, man atklājās cita pasaule, cits skatījums uz visu. Tagad es varu stundām ilgi sēdēt baznīcā un vienkārši sarunāties ar Dievu. Jebkurā dzīves situācijā es zinu, ka neesmu viens. Viņš vienmēr stāv man blakus. Viņš mani uzrunā, sniedz man atbildes uz visu, ko vien es vēlos zināt.

            Viņš no manis neatsakās pat tad, kad es esmu apmaldījies savu grēku pārņemts. Viņš mani mīl pat tad, ja es no Viņa esmu aizgriezies. Dievs man ir devis visu, un ja tāda būs Viņa griba, tad es esmu gatavs kalpot Viņam mūžīgi.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru