sestdiena, 2014. gada 18. janvāris

Jaunieši jautā: Kāpēc lūgšanai ir tik liela nozīme?

Liels paldies par jautājumu. Ja lūkojamies vēsturē, tad redzam, ka jau pirmatnējās reliģijās cilvēki veica zināmus rituālus, upurēšanas, pielūgsmes darbības, lai kontaktētos ar augstako spēju, dievībām, dieviem. Šie cilvēki un ciltis to darīja tādēļ, ka apzinajās, ka eskistē "kaut kāds augstaks spēks". Bet gandrīz vienmēr šis spēks šīm ciltīm bija anonīms, neizprotams un biedējošs. Lūgšanas un upuri drīzāk bija domāti tādēļ, lai pielabinātos šīm dievībām, lai "izlūgtu" sev kādu izdevīgu, derīgu lietu. 

Kristīgajā Atklāsmē, jau sākot ar Veco Derību ir pilnīgi otrādi. Šeit Dievs ir visu darbību iniciātors, kurš gaida, un vēlas cilvēka atbildi. Viņš visu laiku Vecajā Derībā uzrunā cilvēku un Vecās Derības lūgšana un upuri ir cilvēka atbilde uz Dieva aicinājumu un saucienu. Sāk veidoties dialogs starp Personu - Dievu un personu - cilvēku. Lūk, šeit slēpjas lūgšanas atslēga - divu mīlošu cilvēku saruna. 

Jēzus Jaunajā Derībā bieži dodas vienatnē lūgties, pat veselām naktīm. Vēlāk mācekļi Jēzum jautā: "Iemāci mums lūgties." Jēzus viņiem un visai cilvēcei dāvā slaveno lūgšanu "Tēvs Mūsu". 

Lūgšanas definīcija, kādu to ir noformulējusi svētā Terēze no Bērna Jēzus un kā to citē katehisms ir šāda: „Lūgšana man ir sirds trauksme uz augšu, vienkāršs skatiens, kas raidīts uz debesīm, pateicības un mīlestības sauciens - kā pārbaudījumos, tā arī prieka brīžos.” (KBK 2558). Lūgšana ir dialogs. Dialogs starp mīlošām personām. Starp Personu – Dievu un personu cilvēku. Bet vai šis dialogs var būt apgrūtinošs un kaitinošs? Jā, ja tas pārvēršas par monologu. Jo cik tad ilgi var sarunāties tikai ar sevi pašu. Bieži vien lūgšana nogurdina tad, ja tā ir vēsta tikai uz sevi pašu. Kad tā kļūst egoistiska. Nevis dodoša bet ņemoša. Līdzīgi kā „Mērnieku laikos” minētās dažādu cilvēku lūgšanu „parodijas” arī mūsu lūgšanas var kļūt par kaitinošām, tad, kad nemeklējam Dievu, bet paši sevi. Gandrīz kā Ķenča „lūgšana”. Svētīgā Terēze no Kalkutas teica: „Klusuma auglis ir lūgšana; lūgšanas auglis ir ticība, ticības auglis ir mīlestība; mīlestības auglis ir kalpošana; kalpošanas auglis ir miers.” Lūgšana, ticība un mīlestība ir savstarpēji saistītas. Vai ticības var būt par daudz? Vai mātes mīlestība uz bērnu var būt par daudz? Ja es mīlu, tad es mīlu maksimāli, nesavtīgi, līdz galam, uz mūžu. Ja ticu, tad 100%, nevis tikai pa daļai, sēžot „uz diviem krēsliem”. Līdzīgi ir ar lūgšanu. Patiesa lūgšana caurauž visa cilvēka dzīvi un patiess lūdzējs vairs nevar nošķirt, kur sākas un kur beidzas lūgšana. Visa dzīve ir lūgšana un lūgšan kļūst par visu dzīvi. Patiesa lūgšana nav tikai kādu tekstu „noskaitīšana” lūģsanas grāmatiņā. Jā, šie teksti var būt lūgšanas pamatā, dažādi lūgšanu veidi var būt lūgšanas pamatā. Bet patiesa lūgšana sākas tad, kad notiek siržu satikšanās. Dievišķās Sirds un mūsu sirds. Šī satikšanās notiek ticībā, cerībā un mīlestībā. Un tad lūgšanas nekad nevar būt par daudz. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru