Esmu kristīta katoļticībā jau kopš bērnības. Ticību iepazinu no vecmammas, jo bērnībā dzīvoju tālu no baznīcas. Dievu un Jēzu tā pa īstam nepazinu. Dažādu apstākļu dēļ 1. komūnijai nācās gatavoties trīs reizes, kaut gan visas lūgšanas un pieņemšanas kārtība jau sen bija zināma. Baznīcu apmeklēju ar visu ģimeni tikai lielos svētkos, kā arī 9. un 12.klasē eksāmenu laikā. Ilgas pēc Dieva bija visu šo laiku. Mācoties augstskolā pirmo reizi devos svētceļojumā uz Aglonu.
Izbaudīju svētceļojumā iešanas garu. Pēc svētceļojuma sāku iepazīt vietējo
draudzi, piedalīties dažādos kristīgos pasākumos, taču man tas gaidāmā prieka
vietā sagādāja pamatīgas ciešanas. Jo vairāk iesaistījos draudzes dzīvē, jo
vairāk vīlos. Neapzinoties meklēju atzinību, prieku, piepildījumu un drošību no
citiem cilvēkiem nevis Dievā. Otrais svētceļojums jau bija īsts pārbaudījums.
Visu laiku manī kaut kas iekšā vārījās, biju visu laiku ar kaut ko neapmierināta,
viss mani kaitināja. Aglonā izmantoju iespēju aiziet pie grēksūdzes. Pirmo
reizi tā bija līdz asarām, nācās aiziet kaut kur maliņā, lai neviens neredzētu
manas krokodila asaras. Tika izcilātas visas manas bērnības traumas un ievainojumi.
Visas rētas tika atklātas, bet ne dziedinātas. Garīgajā un laicīgajā dzīvē
joprojām viss nāca uz slikto pusi. Ar katru dienu baznīcā vīlos vairāk un
vairāk. Iekšā valdīja tāda pamestības un tukšuma sajūta. Tad ģimene sāka biežāk
apmeklēt baznīcu un man nācās viņiem ,,vilkties” līdzi. Savas izjūtas un
pārdzīvojumus nevienam nekad nestāstīju. Nesapratu, kas ar mani notiek,
neatradu arī uzticamas personas ar ko to visu izrunāt. Mana pacietība bija zudusi.
Pamazām to tukšību sāku aizpildīt ar dažādiem netikumiem. Radās iespēja
aizbraukt prom no valsts, ko labprāt izmantoju. Nopriecājos, ka tur nav
nevienas katoļu baznīcas, ka man pienākuma pēc to nevajadzēs apmeklēt. Tagad es
varēšu dzīvot kā vien patiks. Taču kāda iekšēja balss mudināja doties meklēt
katoļu draudzi, vismaz pareizticīgo. Tā dažas svētdienas pēc kārtas devos
izlūkot katoļu baznīcas, bet es tās neatradu. Tikai pēc kāda laika, satiekot poļu
draugus, es atradu vienu foršu vietiņu, kur notika katoļu dievkalpojumi. Tur
bija tāda kā oāze, kur varēja katru svētdienu smelties Dieva vārdu saprotamā
valodā un saņemt sakramentus. Tā
es pārdomāju un atklāju: jo vairāk es no Dieva bēgu, jo vairāk Viņš mani
pievilka klāt. Pēc sešu mēnešu ilgas klejošanas pa
pasauli atgriezos mājās. Domāju, ka būs kaut kas apkārt mainījies, bet tur
valdīja tā pati garīgā bezcerība, kas pirms aizbraukšanas. Prombūtnes laikā un
atgriežoties netikumu nasta dubultojās. Nekādi nevarēju no tiem atbrīvoties.
Bieži gāju pie grēksūdzes un par tiem stāstīju, taču vienalga sanāca turpināt
grēkot, jo biju pārāk vāja tiem turēties pretī. Tas bija tāds pārdzīvojumu un
izmisuma laiks. Biju pat aizgājusi pie ,,onkulīša”, lai tas pasaka kas ar mani
notiek un notiks nākotnē. Nekādu skaidru atbildi tā arī nesaņēmu. Tomēr visu
laiku jutu, ka Dievs par mani ir nomodā,
sargā un neļauj, lai es pavisam nomaldītos. Sāku apmeklēt lūgšanu grupiņu.
Sākumā likās, ka nekas nenotiek, taču tā bija tāda kā ieskriešanās platforma
manam turpmākajam lidojumam pie Dieva. Pēc pirmā lūgšanas grupiņas gada nolēmu,
ka svētceļojums uz Aglonu ir mana pēdējā cerība uz atgriešanos. Citas iespējas
es neredzēju. Svētceļojuma sākumā, izejot no pilsētas, saņēmu uzaicinājumu uz
nākošo svētceļojumu uz kalniem. Svētceļojums uz Aglonu bija emocionāli ļoti
smags. Izdzīvoju riktīgu pamestību, likās, ka biju viena, visi draugi bija
pārvērtušies par pilnīgi svešiem cilvēkiem. Bija pilnīgs garīgais bankrots. Aglonā
iegāju ar krokodila asarām. Beidzot es biju viena, varēju apmeklēt nakts
adorāciju uz ko nekad nevarēju pierunāt draugus (šoreiz adorāciju vadīja
priesteris no Madonas). Adorācijā stāstīja par pazudušo dēlu, par vilšanos
bērnībā. Šīs nakts adorācija ļoti spilgti palika atmiņā. Pielīmējot lapiņu ar
savu vārdu pie krusta, es sajutu, ka tādā veidā es sevi atdodu Jēzum
mīlestībai. Vienkāršāk sakot pielīmējos pie Jēzus tik cieši, ka joprojām turos.
Šajā brīnumainajā naktī ar mani notika lielas pārvērtības. Es tiešām sajutu
Dieva klātbūtni, ko es nekad iepriekš nebiju pazinusi. Dievs pieskārās maniem
visdziļākajiem un aukstākajiem sirds kambariem, ienesot tajā gaismu un siltumu.
Nākošajā dienā izmantoju iespēju aiziet pie kārtīgas grēksūdzes (brīnumainā
kārtā grēksūdzi pieņēma tas pats nepazīstamais priesterītis, kas iepriekšējā
reizē pirms trim gadiem. Atkal vēlāk atpazinu viņu tikai pēc balss). Pēc divām
nedēļām sekoja svētceļojums uz kalniem, kur piedzīvoju lielu Dieva žēlastību
(svētceļojumu vadīja tas pats nepazīstamais priesteris). Kalnos atklāju kāds
Dievs patiesībā ir, atklāju Baznīcu no jauna skatu punkta, kļuva dzīva mana
ticība. Pamazām gandrīz gada laikā caur grēksūdzēm tiku vaļā no visiem
netikumiem un īpaši Vasarassvētku grēksūdze pielika tam visam punktu. Tagad esmu
atvērta Dieva varenajiem darbiem, piedzīvoju lielas Dieva žēlastības un varu
teikt, ka ar Dievu ir forši. Dievs ir klātesošs katrā dzīves situācijā. No
sirds pateicos tam nezināmajam priesterim, caur kuru es iepazinu patieso un
īsto Dievu. Dievs ir ļoti, ļoti labs. Slava Dievam! J
08.01.2014. Terēze
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru