Liecība nr.7: Terēze


Esmu kristīta katoļticībā jau kopš bērnības. Ticību iepazinu no vecmammas, jo bērnībā dzīvoju tālu no baznīcas. Dievu un Jēzu tā pa īstam nepazinu. Dažādu apstākļu dēļ 1. komūnijai nācās gatavoties trīs reizes, kaut gan visas lūgšanas un pieņemšanas kārtība jau sen bija zināma. Baznīcu apmeklēju ar visu ģimeni tikai lielos svētkos, kā arī 9. un 12.klasē eksāmenu laikā. Ilgas pēc Dieva bija visu šo laiku. Mācoties augstskolā pirmo reizi devos svētceļojumā uz Aglonu. 


Izbaudīju svētceļojumā iešanas garu. Pēc svētceļojuma sāku iepazīt vietējo draudzi, piedalīties dažādos kristīgos pasākumos, taču man tas gaidāmā prieka vietā sagādāja pamatīgas ciešanas. Jo vairāk iesaistījos draudzes dzīvē, jo vairāk vīlos. Neapzinoties meklēju atzinību, prieku, piepildījumu un drošību no citiem cilvēkiem nevis Dievā. Otrais svētceļojums jau bija īsts pārbaudījums. Visu laiku manī kaut kas iekšā vārījās, biju visu laiku ar kaut ko neapmierināta, viss mani kaitināja. Aglonā izmantoju iespēju aiziet pie grēksūdzes. Pirmo reizi tā bija līdz asarām, nācās aiziet kaut kur maliņā, lai neviens neredzētu manas krokodila asaras. Tika izcilātas visas manas bērnības traumas un ievainojumi. Visas rētas tika atklātas, bet ne dziedinātas. Garīgajā un laicīgajā dzīvē joprojām viss nāca uz slikto pusi. Ar katru dienu baznīcā vīlos vairāk un vairāk. Iekšā valdīja tāda pamestības un tukšuma sajūta. Tad ģimene sāka biežāk apmeklēt baznīcu un man nācās viņiem ,,vilkties” līdzi. Savas izjūtas un pārdzīvojumus nevienam nekad nestāstīju. Nesapratu, kas ar mani notiek, neatradu arī uzticamas personas ar ko to visu izrunāt. Mana pacietība bija zudusi. Pamazām to tukšību sāku aizpildīt ar dažādiem netikumiem. Radās iespēja aizbraukt prom no valsts, ko labprāt izmantoju. Nopriecājos, ka tur nav nevienas katoļu baznīcas, ka man pienākuma pēc to nevajadzēs apmeklēt. Tagad es varēšu dzīvot kā vien patiks. Taču kāda iekšēja balss mudināja doties meklēt katoļu draudzi, vismaz pareizticīgo. Tā dažas svētdienas pēc kārtas devos izlūkot katoļu baznīcas, bet es tās neatradu. Tikai pēc kāda laika, satiekot poļu draugus, es atradu vienu foršu vietiņu, kur notika katoļu dievkalpojumi. Tur bija tāda kā oāze, kur varēja katru svētdienu smelties Dieva vārdu saprotamā valodā un saņemt sakramentus. Tā es pārdomāju un atklāju: jo vairāk es no Dieva bēgu, jo vairāk Viņš mani pievilka klāt. Pēc sešu mēnešu ilgas klejošanas pa pasauli atgriezos mājās. Domāju, ka būs kaut kas apkārt mainījies, bet tur valdīja tā pati garīgā bezcerība, kas pirms aizbraukšanas. Prombūtnes laikā un atgriežoties netikumu nasta dubultojās. Nekādi nevarēju no tiem atbrīvoties. Bieži gāju pie grēksūdzes un par tiem stāstīju, taču vienalga sanāca turpināt grēkot, jo biju pārāk vāja tiem turēties pretī. Tas bija tāds pārdzīvojumu un izmisuma laiks. Biju pat aizgājusi pie ,,onkulīša”, lai tas pasaka kas ar mani notiek un notiks nākotnē. Nekādu skaidru atbildi tā arī nesaņēmu. Tomēr visu laiku jutu, ka  Dievs par mani ir nomodā, sargā un neļauj, lai es pavisam nomaldītos. Sāku apmeklēt lūgšanu grupiņu. Sākumā likās, ka nekas nenotiek, taču tā bija tāda kā ieskriešanās platforma manam turpmākajam lidojumam pie Dieva. Pēc pirmā lūgšanas grupiņas gada nolēmu, ka svētceļojums uz Aglonu ir mana pēdējā cerība uz atgriešanos. Citas iespējas es neredzēju. Svētceļojuma sākumā, izejot no pilsētas, saņēmu uzaicinājumu uz nākošo svētceļojumu uz kalniem. Svētceļojums uz Aglonu bija emocionāli ļoti smags. Izdzīvoju riktīgu pamestību, likās, ka biju viena, visi draugi bija pārvērtušies par pilnīgi svešiem cilvēkiem. Bija pilnīgs garīgais bankrots. Aglonā iegāju ar krokodila asarām. Beidzot es biju viena, varēju apmeklēt nakts adorāciju uz ko nekad nevarēju pierunāt draugus (šoreiz adorāciju vadīja priesteris no Madonas). Adorācijā stāstīja par pazudušo dēlu, par vilšanos bērnībā. Šīs nakts adorācija ļoti spilgti palika atmiņā. Pielīmējot lapiņu ar savu vārdu pie krusta, es sajutu, ka tādā veidā es sevi atdodu Jēzum mīlestībai. Vienkāršāk sakot pielīmējos pie Jēzus tik cieši, ka joprojām turos. Šajā brīnumainajā naktī ar mani notika lielas pārvērtības. Es tiešām sajutu Dieva klātbūtni, ko es nekad iepriekš nebiju pazinusi. Dievs pieskārās maniem visdziļākajiem un aukstākajiem sirds kambariem, ienesot tajā gaismu un siltumu. Nākošajā dienā izmantoju iespēju aiziet pie kārtīgas grēksūdzes (brīnumainā kārtā grēksūdzi pieņēma tas pats nepazīstamais priesterītis, kas iepriekšējā reizē pirms trim gadiem. Atkal vēlāk atpazinu viņu tikai pēc balss). Pēc divām nedēļām sekoja svētceļojums uz kalniem, kur piedzīvoju lielu Dieva žēlastību (svētceļojumu vadīja tas pats nepazīstamais priesteris). Kalnos atklāju kāds Dievs patiesībā ir, atklāju Baznīcu no jauna skatu punkta, kļuva dzīva mana ticība. Pamazām gandrīz gada laikā caur grēksūdzēm tiku vaļā no visiem netikumiem un īpaši Vasarassvētku grēksūdze pielika tam visam punktu. Tagad esmu atvērta Dieva varenajiem darbiem, piedzīvoju lielas Dieva žēlastības un varu teikt, ka ar Dievu ir forši. Dievs ir klātesošs katrā dzīves situācijā. No sirds pateicos tam nezināmajam priesterim, caur kuru es iepazinu patieso un īsto Dievu. Dievs ir ļoti, ļoti labs. Slava Dievam! J                    

08.01.2014.    Terēze 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru