Manas gaitas baznīcā sākās, kad, mācoties 11.klasē, kāda draudzene mani aizveda uz jauniešu tikšanos baznīcā. Es tur sajutos pavisam neveikli. Man šie jaunieši šķita tādi nedaudz jocīgi. Un ko viņi dziedāja par Dievu! Nesapratu, kā var mīlēt to, kā nav. Es uz ticības lietām lūkojos skeptiski, jo biju aizrāvusies ar domu spēku, kas kā vēlāk izrādījās ir tā pati lūgšana, tikai ne tik skaista, jo tu nezini, ko lūdz, un var gadīties, ka to izpildīs kāds cits, nevis Dievs. Tā nu es nolēmu jauniešu tikšanās reizes vairs neapmeklēt, jo man tur vienkārši nepatika, un misē man bija šausmīgi grūti, kaut kas mani nospieda un smacēja.
Pavisam drīz es lauzu astes kaulu... Sapratu, ka kaut ko
daru ne tā kā vajadzētu. Uz lapiņas pierakstīju problēmas, kuras varētu būt tās,
kas tad nu man jārisina laikā, kas jāpavada mājās lauztā astes kaula dēļ. Bet
pie sevis nodomāju, ka varbūt Dievs tomēr ir un ka man vajadzētu iet uz
jauniešu tikšanās reizēm baznīcā...Un tomēr es to nedarīju, jo baidījos.
Laiks gāja uz
priekšu, un kādā dienā ar visu savu lauzto astes kaulu es no savas dzīvesvietas
devos uz Gulbeni, kur uz ielas nejauši sastapu māsu Stefanu, kuru biju
iepazinusi jauniešu tikšanās reizē
baznīcā. Viņa man jautāja, kāpēc vairs neeju. Es sameloju, ka tas ir lauztā
astes kaula pēc, kaut gan jau iepriekš biju nolēmusi uz baznīcu neiet. Sarunas
beigās viņa man novēlēja veseļoties. Tās pašas dienas vakarā manam astes kaulam
jau viss bija kārtībā, es varēju sēdēt.Toreiz nodomāju vien :,,Dievs, vai tas
biji Tu? Tu tiešām esi?’’ Un tomēr uz baznīcu es tā arī neaizgāju. Man bija
bail.
Tā nu pienāca vasara. Sava tēta nāves dienas datumā
(20.jūlijs) redzēju sapni, kurā notika briesmīgas lietas ar daudziem cilvēkiem,
bet es no tā aizbēgu. Un uz kurieni es sapnī muku? Es skrēju uz Gulbenes katoļu
baznīcu. Un tur es paglābos. Sapnī mani tur nomierināja kāda klostera māsa,
kuru iepriekš redzējusi es nebiju. Pēc šī sapņa beidzot sapratu, ka jāaiziet uz
baznīcu. Nolēmu, ka tas jādara tuvākajā svētdienā, bet kaut kāda iemesla dēļ es
nekur neaizgāju. Un svētdienas naktī redzēju atkal līdzīgu sapni. Dievs man
bija devis tik daudzas zīmes, lai es saprastu, ka man jātuvojas Viņam, bet es
tās ignorēju, bet Viņš neatkāpās, jo mēs katrs esam Viņam svarīgs. Viņš visu
laiku signalizēja, ka man jāatgriežas, jo tik ļoti mani mīlēja un mīl
vēlaizvien...
24.jūlijā es tomēr saņēmos aiziet uz baznīcu. Mani atkal
tur kaut kas nospieda, bet vismaz uzzināju, kad sāksies katehēzes nodarbības.
Tās vajadzēja apmeklēt, jo pēc sapņa redzēšanas sapratu, ka vēlos kristīties.
Kad septembrī sākās katehēze, es biju ļoti pārsteigta par to, ka to vada māsa
Ksenija, tā pati klostera māsa, kuru es vasarā biju redzējusi sapnī. Tas bija
neapšaubāms pierādījums tam, ka Dievs mani aicina pie sevis. Apmeklējot
katehēzes nodarbības gāja visādi. Man bija grūti, šķita, ka tur skalo
smadzenes. Es vairs nevaru klausīties smago mūziku? Tajā ir kaut kas slikts? Es
nedrīkstu piedzerties? Runāt par citiem sliktu pat, ja tā ir patiesība, nav
labi? Špikošana skolā ir grēks? Man būs obligāti svētdienās jāiet uz baznīcu?
Es nedrīkstēšu piektdienās ēst gaļu? Marija bija Jaunava? Kā Jaunavai var piedzimt bērns? Radās daudz
un dažādi jautājumi, bet nu jau atbildes uz tiem esmu radusi... Paralēli tam,
ka apmeklēju katehēzes nodarbības, es gāju arī Alfa kursā. Tur es atkal
saskāros ar dziedāšanu. Un kādā reizē es vienkārši pamēģināju dziedāt līdzi. Es
sapratu, par ko ticīgie priecājas. Viņi nemaz nebija jocīgi. Šīs dziesmas man
dāvāja prieku, tādu prieku, ko iepriekš es nebiju pazinusi. Tas bija fantastiski.
Es sajutu Dieva mīlestību, sāku rakstīt dzeju par Viņu. Esmu aizrāvusies arī ar
blogu rakstīšanu par reliģiskām tēmām. Un tagad, kad jau vairāk nekā gadu esmu
nokristījusies, es esmu patiesi laimīga. Esmu sapratusi, ka tas, ko visu laiku biju
meklējusi, bija miers. Miers, ko dāvā mīlestība pret Dievu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru