Sprediķis II Ziemassvētku svētdienā (Vatikāna radio)

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 1, 1-18)
Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Dievs bija Vārds. Tas bija iesākumā pie Dieva. Viss ir radies caur Viņu, un bez Viņa nekas nav radies, kas vien ir radies. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma, un gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to nenomāca.
Bija Dieva sūtīts cilvēks, viņa vārds bija Jānis. Viņš nāca liecības dēļ, lai dotu liecību par gaismu un lai caur viņu visi ieticētu. Viņš nebija gaisma, bet nāca, lai liecinātu par Gaismu. Bija patiesā Gaisma, kas apgaismo ikvienu cilvēku, kad tā ienāk pasaulē.
Vārds bija pasaulē, un pasaule caur To ir radusies, bet pasaule Viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma. Bet visiem, kas Viņu uzņēma, Viņš deva tiesības kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas Viņa vārdā tic, kas ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva ir dzimuši.
Un Vārds ir tapis miesa un dzīvojis starp mums, pilns žēlastības un patiesības; un mēs redzējām Viņa godību, Vienpiedzimušā godību, kas ir no Tēva.
Jānis liecina par Viņu un skaļi sauc, teikdams: “Viņš ir Tas, par kuru es sacīju: Tas, kurš nāks pēc manis, par mani ir augstāks, jo Viņš bija pirms manis.” No Viņa pilnības mēs visi esam saņēmuši žēlastību pēc žēlastības. Jo Likums tika dots caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nāca caur Jēzu Kristu.
Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzi­mušais Dēls, kas ir Tēva klēpī, pats to ir atklājis. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

(www.mieramtuvu.lv)

Lai ir slavēts Jēzus Kristus!

Dārgie Vatikāna radio klausītāji. Šodienas evaņgelija lasījumā apustulis Jānis norāda uz saikni, kāda pastāv starp Dievu Tēvu un Dieva Dēlu. Šī vienotība netika pārrauta arī tad, kad Jēzus nāca šeit uz zemes un tapa cilvēks. “Tumsība to nenomāca” un “Viņā bija un ir dzīvība”, saka evaņģēlists. Šodien vēlos pārdomāt svētā Jāņa evaņģēlija vārdus: “Vārds ir tapis miesa un dzīvojis starp mums.” Par pamatu šim pārdomām izmantošu jauno pāvesta Franciska pamudinājumu “Evangelii gaudium”. 

 

Ko nozīmē tas, ka Dievs dzīvo savas tautas vidū? Jau Vecajā Derībā Izraēļa tautas vidū atradās Derības telts. Šī frāze “mājot mūsu vidū” burtiski tulkojot nozīmē, ka Dievs uzceļ telti savas tautas vidū. Pāvests uzsver, ka kristietības pamatā nav kāda ideja, bet satikšanās ar Personu un tiekoties ar šo Personu mēs tiekam atbrīvoti no koncentrēšanos uz sevi. Tas, ka Dievs mājo mūsu vidū, nozīmē, ka mēs Viņu varam sastapt arī savos brāļos un māsās. Tieši savstarpējā mīlestība, kāda valda Baznīcā pievelk cilvēkus. Viss, kas tiek darīts mīlestībā, nesīs augļus. Romas impērijā pagāni izbrīnā iesaucās: “Paskatieties kā viņi viens otru mīl!” Baznīca izplatās nevis caur propogandu, pierunāšanu vai citu pārliecināšanu, bet caur pievilcības spēku. Kristus Persona, kas mājo ticīgajos pievelk citus cilvēkus. Tas ir mīlestības pievilkšanas spēks.“Tas ir mans bauslis, lai jūs viens otru mīlētu, kā es jūs mīlēju.” (Jņ 15,12) – saka Jēzus. Un vēl: “No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jņ 13,35). Vārds, Logoss, kas nāk mūsu vidū lauž mūsu iesīkstējušas shēmas, priekšstatus par Dievu un vienam par otru. Baznīca - tā nav tikai stīva organizācija vai cilvēcisks nodibinājums. Pāvests ļoti pārdzīvo, kad redz Baznīcu bez garīgumu, Baznīcu, kura ir pārvērtusies līdzīgi kā valsts iestāde. Viņš uzsver, ka daudzi mūsdienās tik ļoti uztraucas par Baznīcas prestižu, bet nevis par evaņģelizāciju. Baznīca paliek kā muzejs un garīdznieki kļūst par menedžeriem un laicīgiem darboņiem. 

Pāvests uz šīm problēmām atbild, ka Baznīca ir misionāru mācekļu kopiena, kur katrs tās loceklis ir svarīgs. Ir būtiski attīstīt šo kopienas garīgumu, lai visa Baznīca kļūtu par iemiesotā Vārda mācekļu kopienu. Lai tas tā varētu notikt, pāvests aicina visās draudzēs intensīvi lūgties lūgšanu grupās, pavadīt laiku adorācijā un lasīt Bībeli, Dieva Vārdu, savstarpēji daloties. Jo kopienas dzīves centrā atrodas Euharistija un Dieva Vārds. Brālī un māsā ieraugām iemiesošanās turpinājumu. Šie Jāna evaņģēlija prologa vārdi nav tikai teorētisks apraksts par to, kāds ir Dievs. Dievu mēs satiekam ikdienā savā brālī un māsā mūsu kopienās. Pāvests aicina katru kristīto katoli atvērties Svētā Gara dāvanām un apzināties, ka katrs no mums ir aicināts būt par līderi, misionāru, kurš gatavo citus mācekļus, citus līderus. Mūsu nepilnības un vājības nav sķērslis, lai ar Dieva mīlestības spēku dalītos, liecinātu to, ko paši esam saņemuši. Lai evaņģelizētu, nevajag iziet speciālas skolas, iegūt kādus sertifikātus, u.t.t. Ja mīlam, tad gribam runāt par to, ko esam saņemuši, gribam dalīties. Tieši šī atvērtība, dalīšanās, evaņgelizācija pasaragās mūs katru no smagās individuālisma slimības, kas diemžēl smagi skar arī Baznīcu un tās draudzes kopienas. Lai jaundzimušais Bērns Jēzus aizskar mūsu sirdis un lai arī pēc šiem Ziemassvētkiem mūsu sirds deg Dieva mīlestības un žēlastības liesmās.