Kunga Prezentācijas svētki, jeb Sveču diena, sprediķis. Speciāli Vatikāna Radio

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 2, 22-40)

Kad bija pagājušas Mozus Likumā noteiktās šķīstīšanās dienas, vecāki nesa Jēzu uz Jeruzalemi, lai Viņu veltītu Kungam, kā ir rakstīts Kunga Likumā: “Katrs vīriešu kārtas pirmdzimtais lai tiek veltīts Kungam,” – un lai upurētu, kā sacīts Kunga Likumā, “vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus”.
Un, lūk, Jeruzalemē bija cilvēks, vārdā Simeons. Šis cilvēks bija taisnīgs un dievbijīgs un gaidīja Izraēļa iepriecināšanu, un pār viņu bija Svētais Gars. No Svētā Gara viņš bija saņēmis atklāsmi, ka neredzēs nāvi, pirms nebūs uzlūkojis Kunga Svaidīto.
Un, Gara pamudināts, viņš iegāja svētnīcā. Un, kad vecāki ienesa Bērnu Jēzu, lai par Viņu izpildītu Likuma priekšrakstus, viņš paņēma To rokās un slavēja Dievu, un sacīja: “Tagad nu atlaid, Kungs, savu kalpu mierā, kā Tu esi sacījis, jo manas acis ir skatījušas Tavu pestīšanu, ko Tu sagatavoji visu tautu priekšā, – gaismu pagānu apgaismošanai un slavu savai Izraēļa tautai.”
Un Viņa tēvs un Māte brīnījās par to, kas tika sacīts par Bērnu. Bet Simeons viņus svētīja un sacīja Viņa Mātei Marijai: “Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem Izraēlī un par zīmi, kurai pretosies. Un tavu pašas dvēseli caurdurs zobens, lai atklātos daudzu siržu nodomi.”
Tur bija arī praviete Anna, Fanuēļa meita, no Asera cilts, gados ļoti veca. Pēc savas jaunības viņa septiņus gadus dzīvoja ar savu vīru un palika atraitne. Tā viņa bija nodzīvojusi līdz astoņdesmit četriem gadiem, nešķirdamās no svētnīcas, kur gavēņos un lūgšanās kalpoja dienu un nakti. Arī viņa, atnākusi tajā pašā stundā, slavēja Dievu un stāstīja par Bērnu visiem, kas gaidīja Jeruzalemes atpestīšanu.
Izpildījuši visu pēc Kunga Likuma, viņi atgriezās Galilejā uz savu pilsētu Nācareti. Bet Bērns auga un pieņēmās spēkā, pilns gudrības. Un Dieva žēlastība bija pār Viņu. Tie ir Svēto Rakstu vārdi. (No www.mieramtuvu.lv)

Lai ir slavēts Jēzus Kristus!

Dārgie Vatikāna radio klausītāji. Šodien evaņģēlija fragments mums atstāsta svētās Gimenes ceļojumu uz Jeruzalemes svētnīcu. Ir pagājušas 40 dienas kopš Jēzus piedzimšanas uz atbilstoši Izceļošanas un Levītu grāmatas norādījumiem ikviens pirmdzimtais zēns bija jāvelta Dievam. „Un Kungs runāja uz Mozu: "Novēli Man visus pirmdzimušos, kā cilvēku, tā lopu, kas vien pašķir mātes klēpi Israēla ļaudīs, lai tie Man pieder." (2 Mozus 13,2) Kādēļ gan Jēzum bija nepieciešama šī veltīšana, ja viņš jau ir Vienpiedzimušais Dieva Dēls? Jāzeps un Marija šo ritu, ceremoniju veica tādēļ, ka viņi bija dievbijīgi jūdi un vēlējās visu pildīt tā, kā to noteica Mozus likums. Arī Jēzus, savas dzīves laikā bija uzticīgs Vecās Derības likumama, jo Viņš taču nav nācis šo Likumu atcelt, bet piepildīt. (sal. Mt 5,17). Tomēr šajā notikumā ir kas vairāk nekā tikai Vecās Derības Likuma izpildīšana.

Svētnīcā šo Ģimeni sagaida divi cilvēki, kas dzīvo nemitīgās attiecībās ar Kungu. Ņemot vērā viņu teikto, varam viņos saskatīt nelielu līdzību ar Vecās Derības praviešiem. Simeons bija atvērts uz Svētā Gara darbību un viņa sirdī mājoja nemitīgas ilgas sastapties ar gaidāmo Mesiju. Viņš bija pretstats Rakstu mācītajiem un farizejiem, kuru reliģiskā dzīve aprobežojās tikai ar sava veida „reliģisko uzraudzību”, un kuru sirdis bija aizvērtas Svētā Gara darbībai. Simeons bija cilvēks, kam „Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekāms nebūšot redzējis Tā Kunga Svaidīto. (Lk 2,26) Simeonu vada Gars, viņš ir Gara cilvēks. Un pateicoties tam, vinš arī piedzīvo šo satikšanās mirkli. Varbūt tuvumā bija daudzi reliģiski un dievbijīgi cilvēki, tomēr šī satikšanās iespēja tika dāvāta tikai šim, gados vecajam cilvēkam, jo viņš bija atvērts un viņš gaidīja. Paņēmis Bērnu uz rokām, Simeons var teikt: „Atlaid tagad, Kungs, mani mierā.” Mesiāniskie laiki ir atnākuši. Atklājas Universālā glābšanas vīzija, ko atnesa Jēzus Kristus – tiek apgaismota pagānu pasaule. Arī Anna, kura līdzīgi kā Simeons gaidīja un bija atvērta, priekā gavilē, slavē Dievu un stāsta citiem par šo lielo notikumu. Arī viņu Gars bija atvedis uz svētnīcu. Vēlāk, īsi pirms savām ciešanām Jēzus teiks: „ ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma."  (Jņ 8,12)

Šodien, kad svinām konsekrēto personu dienu, esam aicināti uzlūkot šos divus neparastos cilvēkus – Simeonu un Annu. Baznīcā tiek konsekrēti priekšmeti – altāri, dievnami, biķeri, bet svarīgākais ir cilvēks, kurš sevi konsekrējot, atdodot sevi Dieva rokās, velta sevi Dievam. Līdz Vatikāna II koncilam Dievam veltīšanās tika vairāk saprasta, kā apņemšanās konsekventi ievērot un pildīt noteiktus uzdevumus, prasības, pienākumus un likumus. Tas daudzus biedēja sevi veltīt Kungam līdz galam. Baznīcā mūsdienās tiek uzsvērts tieši pesoniskais aspekts – sevis konsekrācija, veltīšanās, tas vispirms ir satikšanās ar Personu – Jēzu Kristu, kurš mani mīl un kuru es mīlu. Tā ir satikšanās, tās ir attiecības ar to, kuru mīl. Un ja mīl, tad šīs lielās mīlestības dēļ esmu gatavs upurēt sevi visu Jēzus dēļ. Un tikai tad seko pienākumi, saistības un solījumi. Ja nav mīlestības, tad arī solījumi, uzdevumi un pienākumi kļūst smagi un nepanesami. Tieši tādēļ mums ikvienam ir jāatrod laiks un līdzīgi kā Simeonam un Annai, nemitīgi savas dzīves skats ir jāvērš uz Kungu, uz altāri, adorācijā un pielūgsmē. Tikai tā mēs spēsim pilnībā sevi atdot Dieva rokās un būt Viņam uzticīgiem līdz galam. Lai šajā dienā lūdzamies par visiem Dievam veltītajiem cilvēkiem, lai viņi vēl vairāk spēj atbildēt lielajai Dieva mīlestībai ar savu pretmīlestību. Lai mēs ikviens, vai garīdznieks, vai lajs nebaidāmies pilnībā, 100% sevi veltīt Dievam.