Liecība nr. 8: Ilze

Mans ceļš pie Dieva.

Man ir 50 gadu un atziņa, ka esmu šos gadus nodzīvojusi nepareizi un daļēji veltīgi. Veltīgi tāpēc, ka varēju darīt labāk, vairāk, uztraukties mazāk un līdz ar to domāt skaidrāk, atrast labākus risinājumus daudzās lietās, bet ir iztērēts laiks veltīgās maldu cīņās par noteikšanu ģimenē, par ietekmi darba vietā, par augstāku posteni, par sasniegumiem, kam nav nozīmes. Būtu varējusi labāk audzināt savus bērnus, mīlēt vairāk un patiesāk, - tas viss varēja būt, ja es necenstos visu risināt no sava cilvēcīgā skatu punkta un savlaicīgi atvērtu durvis, pie kurām kāds klauvēja visus šos gadus.

Viņš klauvēja, bet atvērts tika tikai pēc gariem 50 gadiem...

Esmu augusi ģimenē, kuru var saukt par kristīgu, jo Dieva esamība tika atzīta un baznīca tika apmeklēta. Sākumā luterāņu, vēlāk septītās dienas adventistu. Man nepatika iet uz baznīcu, nepatiks dzirdēt tēva aicinājumu nelasīt romānus, bet Bībeli.

Beidzās vidusskolas laiki, sākās studijas augstskolā, kura tika izvēlēta iespējami tālāk no mājām, kur visus 18 bērnības gadus īsti labas saskaņas un siltuma nebija (vismaz manā uztverē), kaut maize, jumts un rūpes bija pietiekamas. Turpinājumā – studiju laikā izveidota ģimene (bez vecāku atļaujas un svētības), un 20 gadus gara ģimenes dzīve, kurā bez trīs bērniem papilnam problēmu, kašķēšanās, naida, neuzticības un iztikas minimums, kreiso soļu, palīdzības meklējumi pie ekstrasensiem, un drāmas beigas. Periodiski, kad „ūdens smēlās mutē”, nācu uz katoļu baznīcu pasēdēt un lūgt. Jāpiebilst, ka divas meitas (no trim) bija kristītas katoļticībā.

Drāmas beigām tuvojoties, kad jutos kā stūrī iedzīts dzīvnieks, un ar pilnīgi trulu bezizejas sajūtu, bailēm par eksistenci un dzīvības drošību, redzēju sapni, kurā redzēju tikai milzīgu spožumu, kā sauli, un neko vairāk, bet skaidri zināju, ka tas ir Jēzus. Uzklausīju sava kolēģa aicinājumu un pamazām atvēru savas domas ticībai, apmeklēju baptistu draudzi un arī iestājos tajā. Tomēr īsti iederīga draudzē nesajutos, arī sakarā ar darbu nevarēju iknedēļu katru ceturtdienas, piektdienas vakaru un svētdienu būt dievnamā, par ko saņēmu aizrādījumus un galu galā, kad tiku nosūtīta uz trīs mēnešiem uz Londonu mācīties, atgriežoties uzzināju, ka esmu no draudzes izslēgta, sakarā ar „neapmeklēšanu”.

 Sajutu zināmu īgnumu, bet arī zināmu mieru. Tomēr turpināju kā līdz šim laiku pa laikam apmeklēt katoļu baznīcu, kā jau visus iepriekšējos gadus to darīju, kad bija grūti brīži. Kad pēc gandrīz 20 gadu cīņas par kaut cik sakarīgu ģimeni tomēr pieņēmu lēmumu tālāk iet viena, arī vairāk pievērsos ticībai, jo izvērtējot iepriekšējo laika posmu, sapratu, ka lai cik traģiskas būtu bijušas situācijas iepriekšējā dzīves posmā, ar mani nekas slikts nebija noticis un galu galā no visām situācijām biju tikusi ārā ar minimāliem zaudējumiem, dzīva, vesela, paēdusi, ar pajumi un pasargāta.

Pat tā saucamajā krīzes laikā, kad cilvēki zaudēja darbu, iztikas līdzekļus un mājvietas, kad mani kolēģi tika atlaisti un viens pat izdarīja pašnāvību, es saglabāju darbu, maizi un jumtu virs galvas, pārcēlos no savas dzīves vietas uz Rīgu, bērni ieguva augstāko izglītību, atrada darbu un bija dzīvi un veseli.

Ieradusies Rīgā, sāku uzmeklēt baznīcu, kuru man patiktu apmeklēt, kur es justu „auru”, bet iesākumā neviena nešķita aicinoša. Jutu vēlēšanos paplašināt savas zināšanas un sāku meklēt iespējas to izdarīt. Sapratu, ka jāsakārto dzīve, lai vismaz tās beigās lietas ir tādas, kādām tām jābūt. Uzzināju par Alfa kursiem, bet pagāja kāds laiks, kamēr atradu iespēju pievienoties šādai grupai. Drīz arī radās iespēja apmeklēt svētdienas skolu pie Jēkaba katedrāles. Šajā vietā savā stāstā gribu teikt, ka Dievam ir plāns priekš katra cilvēka. Un arī to, ka  katrs patiešām tiek uzrunāts personīgi. Tikko biju pieņēmusi lēmumu sakārtot savas attiecības ar Dievu, un spērusi pirmos soļus, notika sadzīviska nelaime un es salauzu kāju.

Dažas dienas pēc atgriešanās no slimnīcas redzēju sapni – kā es dzīvoju savas dzīves pēdējo dienu, - es zināju, ka tā ir pēdējā un šajā dienā man jāmirst. Sapnī pienāca minētās dienas vakars, es devos gulēt un ...tad es miru. Es atstāju savu miesu tā, it kā noģērbtu drēbes un cēlos gaisā..Bija bail, nezināju, kas notiks! Cēlos uz augšu, pacēlu rokas un jutu, ka esmu ar rokām apķērusies kaut kam ap kaklu. Neko neredzēju, bet jutu, zināju, ka tas ir Dievs. Jutu, ka mani pārņem tāda laimes, drošības un atvieglojuma sajūta, kādu līdz šim nebiju pazinusi (uz diezin vai tāda uz Zemes ir iespējama), un to arī nav iespējams aprakstīt vārdiem. Nokļuvu saulainā vietā, tādā kā pļava, kur bija daudz cilvēku, un satiku sievieti, kuru pazinu bērnībā. Viņa nebija vairs veca, bet vidējos gados, nebija vairs salīkusi. Jautāju viņai, kur Dievs palika? Sieviete rādīja ar roku uz debesīm, kur koši zilajās debesīs mirdzēja tāda pati milzīga gaisma, kādu jau biju redzējusi pirms gadiem desmit iepriekšējā sapnī.

Un tad es biju atpakaļ, pamodusies, tepat. Biju šokā. Tagad skaidri zināju – Dievs ir. Sapratu, ka pēc 50 gadiem, kurus tiku aicināta un gaidīta, ir pienācis galīgais „izlemšanas punkts” no manas puses, ka šī ir tā īpašā, personīgā satikšanās.

Pēc kāda laika par piedzīvoto izstāstīju draudzenei. Viņa it kā saprata, teica, ka jau esot arī citi cilvēki ko līdzīgu redzējuši.

Pabeidzu svētdienas skolu, konvertējos, un ar prieku saucu sevi par „jaunu katoli”, kurš ir ceļa sākumā.

Kopš tā brīža esmu piedzīvojusi izmaiņas savā attieksmē pret cilvēkiem un lietām. Materiālās lietas zaudējušas savu svarīgumu, jā – tās ir nepieciešamas, bet ne mīļas, obligāti dabūjamas. Izmaiņas attieksmē pret cilvēkiem, – man vairs nav svarīgi, kas ko domā, kas par ko klačojas. Šķiet smieklīga centība pēc apbalvojumiem un cīņa par „varu”.

Esmu varējusi piedot cilvēkiem gan morālos pāridarījumus, gan materiālos zaudējumus. Tas viss vairs nesāp un nav būtiski. Visvairāk es priecājos, ka esmu apzinājusi dzīvē izdarītās nepareizības, izvērtējusi, nožēlojusi un piedevusi sev, jo nemitīgās domas par izdarīto un pašpārmetumi sagrauž, nomāc dvēseli un neļauj dzīvot.

Es esmu pateicīga baptistu draudzes mācītājam un draudzes vecākajam, ka tiku izslēgta no šīs draudzes. Es ticu, ka Dievs lika viņiem pieņemt šo lēmumu, lai es varētu atrast pareizo ceļu, kas man ejams.

Es katru rītu pamostos ar domu – paldies par iespēju vēl būt šeit un labot, kas labojams manā dzīvē, runāt ar saviem mīļajiem un lūgt par viņiem, un par katru, ko es pazīstu vai ar ko šajā dienā satikšos.

Protams, es apzinos, ka tas viss ir tikai sākums un daudz darba vēl priekšā. Paredzams, ka būs arī grūtības, traucējumi, maldinājumi un izvēles.    

                                                                                    Ilze

p.s.

Kādā interneta ierakstā liecību dievkalpojumā sieviete lūdza savus draudzes locekļus pierakstīt šādus vārdus: „Tavas vissliktākās dienas nekad nav tik sliktas, ka tu kļūtu Dieva žēlastībai nesasniedzams, un tavas vislabākās dienas nekad nav tik labas, ka tev nebūtu nepieciešama Dieva žēlastība.”

Nezinu, no kurienes šie vārdi, bet tie ir patiesi patiesīgi.