svētdiena, 2014. gada 16. februāris

Sprediķis 16.februārī (Mieram tuvu)

Svēto Rakstu lasījumi šai svētdienai http://www.mieramtuvu.lv/index.php?view=1&id=2&year=2014&month=2&day=16

Dārgie Mieram tuvu draugi!

Noteikti daudzi no jums ir dzirdējuši par evaņģelizējoši-kerigmatisko programmu, kas saucas “Alfa kurss”, un varbūt pat piedalījušies tajā. Pašā pirmajā lekcijā šajā kursā ir tēma, kas tiecas oponēt mūsdienās plaši izplatītajam uzskatam, ka kristietība ir garlaicīga un neinteresanta. Bet kā ir realitātē? Vai tā tāda nav? Ja mēs paraugāmies uz savu dzīvi vai uzlūkojam kristīgās draudzes un kopienas – kāda aina mums paveras? Daudzos no mums nav pamanāms evaņģēliskais prieks par to, ka esam sati­kušies ar Jēzu. Dažreiz, no malas vērojot, nekristietim var šķist, ka kristieši visu savu dzīvi smagi un nopūzdamies nes lielo baušļu, morāles likumu un standartu jūgu. Daudziem cilvēkiem no malas kristietība saistās tikai un vienīgi ar sava veida kazuistiku, ar likumu un normatīvu ievērošanu. Arī pāvests Francisks kādā no pagājušā gada uzrunām teica: “Un viņi, tālaika cilvēki, izvēlējās patverties noslīpētākā reliģijā, kurā valda morālie priekšraksti, – gluži tāpat kā farizeju grupa; viņi izvēlējās iet uz politisko kompromisu kā saduceji, veikt sociālo revolūciju kā zeloti, piekopt agnostisko garīgumu kā esēņi. Viņi dzīvoja, iekļāvušies labi izstrādātā sistēmā.”

Tādēļ savās pārdomās atsaukšos uz jaunāko pāvesta Franciska dokumentu “Evangelii gaudium”, kurā viņš runā par prieku, ko varam piedzīvot pēc tikšanās ar Jēzu Kristu. Jācer, ka šis dokuments jo drīz tiks iztulkots un izdots latviešu valodā un katrs kristietis to izlasīs, jo tas ir tā vērts. Pāvests šajā dokumentā uzsver, ka kristiešiem ir nepieciešams iziet no “lielā gavēņa, kurā viņi nepārtraukti atrodas” (EG 6).



Visa cilvēka dzīve sastāv no izvēlēm. Kamēr esam šajā pasaulē, esam aicināti izvēlēties – darīt labo vai ļauno. Cilvēks ar sava dabiskā prāta palīdzību spēj pazīt labo un ļauno, spēj atskārst, ka Dievs ir, tomēr vienlaikus mēs apzināmies, ka visi esam grēka ievainoti, līdz ar to bez dievišķās Atklāsmes, bez Dieva “palīdzības no augšienes” nespējam virzīties uz priekšu pa pilnības ceļu. Dievs, kurā jau kopš mūžības ir klātesoša “dievišķā, apslēptā gudrība” (1 Kor 2), vēlas ar šo gudrību dalīties, Viņš vēlas atklāties. Tādēļ Dievs sevi atklāj Jēzū Kristū, savā Dēlā. Šī Atklāsme, šī Dieva atklāšanās cilvēkiem notiek caur Personu. Jēzus ir tas, kas sevī “satur” visu Atklāsmes pilnību, un Baznīcā mēs šo Atklāsmes pilnību varam saņemt. Te ir svarīgi saprast, ka Jēzus, nākot uz šīs zemes, nav vēlējies organizēt revolūciju, lai visu, kas pastāvēja līdz Viņam, noslaucītu līdz ar zemi. Nē, Jēzus nāk, lai piepildītu Veco Derību, lai caur Svēto Garu mēs ar visu savu cilvēcisko “bagāžu”, ar visu to labo, kas mums ir dots, satiktos ar Dievu, satiktos Jēzū Kristū. 

Jēzus nav nācis, lai dotu mums tikai likumus, pavēles un administratīvus norādījumus. Arī Kalna sprediķis, kura svētības ir prasīgas, vispirms ir satikšanās ar mīlošu Personu. Pāvests Francisks: “Kristietības pamatos nav ētiski lēmumi vai kāda liela ideja, bet ir satikšanās ar notikumu, ar Personu, kas dāvā dzīvei jaunu perspektīvu un līdz ar to norāda virzienu.” (EG 7) Jēzus Kristus atdeva savu dzīvību, mira pie krusta un augšāmcēlās mūsu dēļ, lai mēs dzīvotu. Bez personiskas satikšanās ar Jēzu Kristu nav iespējams saprast radikālos Kalna sprediķa norādījumus. Raugoties tikai no likuma un normatīvu viedokļa, šie norādījumi ir fundamentālistiski, pārspīlēti un pārāk radikāli. Ja paliek šajā līmenī, daudzi Jēzū redz tikai augstas klases ētikas skolotāju, labākajā gadījumā rabīnu – kā, piemēram, pāvesta Benedikta XVI grāmatā “Jēzus no Nācaretes” pieminētais ebreju zinātnieks Jākobs Noisners. Daudzi apbrīno Jēzu, Viņš tos fascinē, tomēr ar to viss arī beidzas.

Jēzus norādījumu un likumu mēraukla un piepildījums ir mīlestība. Ja es mīlu Dievu, ja esmu sapratis, piedzīvojis un ieticējis, ka Dievs atklājas Jēzus Kristus Personā, tad es esmu gatavs pieņemt un dzīvot saskaņā ar šīm mīlestības prasībām. Jā, šīs prasības ir radikālas, bet to ievērošana un pildīšana manī rada prieku, nevis skumjas. Jo tās man vairs nav kā nasta, kas smagi jānes, – tieši otrādi. Pildot šīs prasības, es sāku īstenot patiesi kristīgu un svētu dzīvi. Labais un ļaunais manā dzīvē nostājas savās vietās. 

Tiešām, daudzreiz mēs kristietību, katolicismu pārvēršam par milzīgu normu un likumu ievērošanas “dienestu”, kas cilvēkus atbaida. Bērniem pirms pirmās Komūnijas liekam “iekalt” ticības patiesības no mazā katehisma, neizskaidrojot un neparādot visu pestīšanas vēstures un elementu kopskatu un kopsakarības. Ieklausīsimies vēlreiz pāvesta Franciska teiktajā: “Mūsu sludināšanai ir jākoncentrējas uz to, kas ir būtisks, uz to, kas ir skaistāks, svarīgāks un arī vajadzīgāks. Ir jāievēro ticības patiesību hierarhija.” (EG 35) Protams, jāapzinās, ka visas ticības un morāles prasības ir svarīgas un tās visas veido nedalītu kopumu, tomēr ir būtiski, lai Baznīcas aktivitātes būtu misionāras, līdz ar to kerigmatiskas. (EG 160-175) Tas nozīmē, ka, veicot ikvienu aktivitāti, mums ir jāpasludina pašas svarīgākās ticības patiesības, kas ir ietvertas Bībelē. Dievs ir mīlestība, grēks ir ienācis pasaulē, bet Jēzus Kristus ir miris un augšām­cēlies par mūsu grēkiem. Viņš ir dzīvs un mājo savā Baznīcā.

Priesteris Ilmārs Tolstovs, www.mieramtuvu.lv


3 komentāri:

  1. Kāpēc mums Latvijā jāiet tās pašas "radošās" kristietības ceļu, kuras rezultātā Baznīca Rietumos pēdējos 50 gados ir faktiski sabrukusi? Einšteins ir teicis: "Klasiska muļķības pazīme ir, atkārtojot vienu un to pašu eksperimentu vairākkārt, katrrreiz sagaidīt atšķirīgu rezultātu". Mums visiem ļoti labi zināms, pie kādiem rezultātiem Latvijā ir novedušas "progresīvās" reformas matemātikas, fizikas, ķīmijas un citu grūto priekšmetu mācīšanā, likvidējot "smago" likumu, teorēmu un formulu iekalšanas "nastu". Daudzi skolēni šo "reformu" rezultātā nezina vairs reizrēķinu. Tieši tāpat beigsies arī kristīgās izglītības "kreatīvā" "uzlabošana".
    Daudz godīgāk būtu atzīt (kā to izdarījuši daudzi Rietumu intelektuāļi), ka kristietība ir bankrotējusi un Kristus mācība mūsdienās nav dzīvojama, nekā christianity light uzskatīt par Baznīcas progresu.

    AtbildētDzēst
  2. kāds ir tas veids kā 666 apsēžas Baznīcas galvgalī?

    AtbildētDzēst
  3. par vārdu daudzumu un tajos ietverto jēdzienu sarežģītību... Kristus teica gaužām vienkārši- piedodiet un jums taps piedots. Kēfam dotā Atslēgu Vara gan laikam tiek izlietota lai saslēgtu ne atslēgtu. Aizvien pieaugošas prasības, aizvienam palielināti pienākumi, aizvienam fanātiskāka pareizas ticēšanas ieviešana, katolicisms pat ir noteicis kā man gulēt ar savu sievu, katolicisms noteicis ka maniem bērniem būs domāt, ticēt tikai tā un ne savādāk, katolicismu raksturo drūmā realitāte. Aizvienam pieaugoši tēriņi par neskaitāmiem grāmatu kalniem, aizvienam augstākas izglītības prasības, aizvienam sarežģītākas atsauces, nastas tiek uzkrautas aizvienam smagākas.

    AtbildētDzēst