svētdiena, 2014. gada 30. marts

Kāpēc katoļiem ir jāiet sūdzēt grēki priesterim?

“Tie, kas iet pie Gandarīšanas sakramenta (grēksūdzes), no Dieva žēlsirdības saņem piedošanu par pārkāpumiem, kas izdarīti pret Viņu, un vienlaikus izlīgst ar Baznīcu, kuru tie grēkojot ir ievainojuši.” (Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 11)

Kādēļ pēc kristības ir nepieciešams Izlīgšanas sakraments? Kristība taču nomazgā visus grēkus? Jā, tā ir, bet pēc kristībām mēs turpinām grēkot. Ar kristību cilvēks tiek nomazgāts gan no iedzimtā grēka (Ādama un Ievas grēka), gan no visiem personiskajiem grēkiem līdz kristībām (ja krista pieaugušu). “Ja mēs sakām, ka mums nav grēka, mēs maldinām paši sevi un mūsos nav patiesības” (1 Jņ 1,8). Tomēr jaunā dzīve, kas ir saņemta sakramentos, kas ievada kristīgajā dzīvē, neatceļ cilvēciskās dabas trauslumu un vājumu, ne arī noslieci uz grēku (iekāri), kas paliek kristītajos.

Jēzus aicina uz atgriešanos - “nožēlojiet grēkus un ticiet Evaņģēlijam.” (Mk 1,15) Šis Jēzus aicinājums ik brīdi atbalsojas ikviena kristieša dzīvē.

Grēks ir apvainojums Dievam, ar to tiek pārrauta vienotības saite ar Viņu. Vienīgi Dievs piedod grēkus, Jēzus ir Dieva Dēls, tādēļ Viņš piedod grēkus (Mk 2,10; Mk 2,5), vēl vairāk, Jēzus šo varu piešķir cilvēkiem, lai tie to izmantotu Viņa vārdā. (sal. Jņ 20,21-23) Pielietot šo grēku atlaišanas varu Jēzus uzticēja apustuliskajam kalpojumam. Tas ir saņemis “samierināšanas amata” (2 Kor 5,18) pienākumu. Šī uzdevuma dimensija īpaši tiek pausta vārdos, ko Kristus saka Pēterim: “Es tev došu debesu valstības atslēgas; un ko tu atraisīsi virs zemes, tas būs atraisīts arī debesīs”. (Mt 16,19) “Šī saistīšanas un atraisīšanas vara, kas dota Pēterim, ir piešķirta arī ar savu vadītāju vienotajai apustuļu kolēģijai. (Mt 18,18; 28,16-20)

Dievs var piedot grēkus arī bez priestera starpniecību, piemēram nāves briesmu brīdī, ja cilvēks nožēlo savus grēkus, tie tiek piedoti, bet „normālos” apstākļos ir nepieciešama grēksūdze pie priestera, jo priesteris pārstāv Baznīcu, tas nozīmē ticīgo kopienu, jo mūsu izdarītajam grēkam ir arī kolektīvs, sociāls raksturs. Priesteris piedod Dieva un Baznīcas, resp. kopienas vārdā. Jēzus dibināja Baznīcu, ticīgo kopienu un pestīšanu mēs saņemam nevis individuāli, kaut kur mežā, pie koka, vai mājās, bet tieši kopienā – Baznīcā.

Grēksūdze ir nepieciešama cilvēkam tad, kad viņš ir izdarījis nāvīgu grēku, resp. ir pārkāpis Dieva bausli svarīgā lietā. Kāda ir tā svarīgā lieta, to cilvēkam saka Baznīca caur sirdsapziņu. Pie grēksūdzes ir jāiet tūlīt, kā esam grēkojuši, negaidot un netaliekot to uz vēlāk laiku. Grēksūdzi varam salīdzināt ar garīgo ķirurģiju, kur grēks ir “augonis” mūsu dvēselē un ir nepieciešama steidzama operācija. Tad Dievs, caur priestera rokām “izoperē” mūsu dvēseles “augoni” – grēku.

Grēksūdzē izšķir piecus etapus:
1)                    sirdsapziņas izmeklēšana – lai labi sagatavotos gandarīšanas sakramentam ir nepieciešams kādu laiku pavadīt klusā, iekšējā lūgšanā, lai Svētais Gars apgaismo mūsu un parāda mūsu dvēseles stāvokli un apgaismo mūs grēka pazīšanā.

2)                    nožēla par grēkiem. Bez nožēlas grēksūdze nav derīga. Tā ir vissvarīgākā grēksūdzes daļa, jo Dievs vēlas redzēt mūsu sirdis, kas nožēlo nodarīto.

3)                    atdzīšanās. Ir svarīgi priesterim atklāt visus grēkus, neko neslēpjot un nenoklusējot. Tā ir kā garīgā ķirurģija, kur Dievs, caur priestera rokām dziedina dvēseli.
4)                    apņemšanās laboties.

5)                    gandarījums. Daudzi grēki rada zaudējumu tuvākajam. Jādara viss iespējamais, lai to labotu (piemēram, atdot nozagtās lietas, atjaunot labo slavu tam, kurš ticis apmelots, izlīdzināt aizvainojumus). To prasa taisnība pati par sevi. Taču grēks pie tam ievaino un novājina pašu grēcinieku, tāpat kā viņa attiecības ar Dievu un tuvāko. Piedošana atbrīvo no grēka, bet neatbrīvo no visām grēka izraisītajām ļaunajām sekām. Atbrīvotam no grēka, grēciniekam vēl nepieciešams atgūt pilnīgu garīgo veselību. Viņam tātad jādara vēl kas vairāk, lai izlabotu savus grēkus: "jāgandara" pienācīgā veidā vai "jāizcieš" par saviem grēkiem. Šo gandarīšanu sauc arī par "uzlikto gandarījumu".


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru