Māsa M. Faustīna
Kovaļska tagad plaši pazīstama visā pasaulē kā Dieva Žēlsirdības misionāre.
Teologi viņu pieskaita pie lielākajiem Baznīcas mistiķiem.
Viņa
nāca pasaulē kā trešais bērns nabadzīgā un ticīgā zemnieku desmit bērnu ģimenē,
Glogovecas ciemā. Svētā kristībā draudzes baznīcā Vracku Sviņicā viņa ieguva
vārdu Helēna. Kopš bērnības viņa bija dievbijīga, mīlēja lūgšanas, bija čakla
un paklausīga, arī ļoti līdzjūtīga pret cilvēkiem. Skolā viņa mācījās nepilnus
trīs gadus. Sešpadsmit gadu vecumā meitene atstāja dzimtās mājas un devās
strādāt Aleksandrovā un Lodzā, lai nodrošinātu sevi un palīdzētu vecākiem.
Savu
aicinājumu dvēselē viņa sajuta jau septītajā dzīves gadā (divus gadus pirms
Svētās Komūnijas pieņemšanas), bet vecāki nepiekrita, lai viņa iestātos
klosterī. Šādos apstākļos Helēna centās nomākt sevī šo Dieva aicinājumu, bet
pēc vīzijas ar krustā sisto Jēzu Kristu un Viņa pārmetuma: Cik ilgi Es
cietīšu un cik ilgi tu mani mocīsi (Dienasgr. 9)? Viņa mēģināja atrast
vietu klosterī. Helēna klauvēja pie daudzu klosteru vārtiem, taču nekur viņu
neuzņēma. 1925. gada 1. augustā viņa beidzot nokļuva Dievmātes Žēlsirdības
kongregācijas klosterī, Varšavā, Žitnajas ielā. Savā Dienasgrāmatā viņa
atzīstas: „Likās, ka esmu paradīzē. No manas sirds plūda vien pateicības
lūgšanas" (Dienasgr. 17).
Taču
pēc dažām nedēļām viņa pārdzīvoja lielu kārdinājumu pāriet uz citu
kongregāciju, kur būtu vairāk laika lūgšanai. Tad Kungs Jēzus parādīja viņai
Savu Vaigu, izmocītu un brūcēm klātu, un teica :Tu Man nodarīsi šādas sāpes,
ja aiziesi no šīs kongregācijas. Es tevi aicināju uz šejieni, nevis kur citur,
un sagatavoju tev daudz žēlastību (Dienasgr. 19).
Kongregācijā viņa saņēma vārdu Marija Faustīna. Noviciāta laiku māsa
Faustīna dzīvoja Krakovā un tur bīskapa Staņislava Rosponda klātbūtnē salika
pirmos, bet pēc pieciem gadiem – arī mūža svētsolījumus: šķīstības, nabadzības
un paklausības. Viņa strādāja vairākās klostera mājās, visilgāk – Krakovā,
Plockā un Viļņā, izpildot virējas, dārznieces un vārtnieces pienākumus.
Ārēji
nekādi neizpaudās māsas Faustīnas neparasti bagātā mistiskā dzīve. Viņa centīgi
veica savus pienākumus, stingri ievēroja visus klosterdzīves noteikumus, bija
koncentrējusies un klusa, bet tai pašā laikā – vienkārša, mierīga, dāsna
pašaizliedzīgā mīlestībā uz tuvākajiem.
Visa
viņas dzīve bija virzīta uz arvien pilnīgāku vienotību ar Dievu un upurgatavu
līdzdarbību ar Jēzu Kristu dvēseļu glābšanā. "Mans Jēzu," viņa
rakstīja Dienasgrāmatā, "Tu zini, ka no mazām dienām esmu
vēlējusies kļūt par lielu svēto, tas ir, vēlējos mīlēt Tevi ar tik lielu
mīlestību, ar kādu vēl neviena dvēsele nav mīlējusi" (Dienasgr. 1372).
Dienasgrāmata atsedz
māsas Faustīnas garīgās dzīves dziļumu. Uzmanīgi lasot, atklājam, cik dziļi
viņas dvēsele ir vienota ar Dievu; cik liela ir viņas dvēseles atdevība Dievam,
kā arī cik daudz vajag pūļu un cīņu ceļā uz kristīgo pilnību. Kungs viņu
apveltījis ar lielām žēlastībām: garīgo redzi, Dieva žēlsirdības noslēpuma
dziļu izzināšanu, vīzijām, atklāsmēm, slēptiem stigmātiem, pravietošanas un
dvēseļu pazīšanas spējām, kā arī ar reti sastopamu dāvanu – mistisko
saderināšanos. Bagātīgi apveltīta, viņa rakstīja: "Ne žēlastības, ne
atklāsmes, ne sajūsma, ne kādas dāvanas dvēselei nepadara to pilnīgu, bet tas
notiek tikai iekšējā dvēseles vienotībā ar Dievu. (…) Mans svētums un pilnība
pamatojas manas gribas ciešā vienotībā ar Dieva gribu" (Dienasgr.1107).
Ļoti stingrais dzīves veids un nogurdinošie gavēņi, kurus māsa Faustīna
ieturēja vēl līdz uzņemšanai klosterī, tā novājināja viņas organismu, ka jau postulāta
laikā vajadzēja sūtīt viņu uz Skoļimovu pie Varšavas, lai uzlabotu veselības
stāvokli. Pēc pirmā noviciāta gada viņa cieta neparasti sāpīgus mistiskus
pārdzīvojumus, tā saucamo dvēseles tumsu, pēc tam – garīgas un morālas
ciešanas, kas bija saistītas ar Kunga Jēzus Kristus dotā uzdevuma izpildi. Savu
dzīvi māsa Faustīna pienesa upurī par grēciniekiem un arī tāpēc cieta dažādas
mocības, lai ar tām glābtu dvēseles. Pēdējos dzīves gados pieauga viņas garīgās
ciešanas - dvēseles aptumšošanās, kā arī fizisks vājums: progresēja
tuberkuloze, kas skāra plaušas un barības vadu. Šā iemesla dēļ viņa divas
reizes vairākus mēnešus ārstējās slimnīcā Prondņikā, Krakovā.
Fiziski
pilnīgi novājināta, bet garīgi nobriedusi, mistiskā vienotībā ar Dievu māsa
Faustīna mira, svētuma apzīmogota, 1938. gada 5. oktobrī, kad viņai bija tikko
apritējuši 33 gadi, 13 no tiem bija pavadīti klosterī. Viņas miesa tika
apbedīta klostera kapos, Krakovā, Ļagevņikos, bet informācijas procesa laikā,
1966. gadā, pārnesta uz kapelu.
Šai vienkāršajai,
neizglītotai, bet vīrišķīgai, Dievam bezgalīgi uzticīgajai mūķenei Dievs
uzticēja lielu misiju: kļūt par Žēlsirdības misionāri visai pasaulei. Viņš
teica: Es sūtu tevi pie visas cilvēces ar manu žēlsirdību. Es negribu sodīt
slimo cilvēci, bet vēlos to dziedināt, pievilkt to tuvāk savai Sirdij
(Dienasgr. 1588). Tu esi manas žēlsirdības lieciniece, Es esmu tevi
izraudzījis šim darbam šajā un nākamajā dzīvē (Dienasgr. 1605), (…) lai
tu dotu iespēju dvēselēm iepazīt manu milzīgo žēlsirdību un mudinātu tās
paļauties uz manu neizsmeļamo žēlsirdību (Dienasgr.1567).
2. Svētās māsas
Faustīnas misija. Kristīgās pilnības priekšzīme. Māsas Faustīnas garīguma
pamatā ir kristīgās ticības brīnišķīgā patiesība par Dieva žēlsirdīgo mīlestību
uz katru cilvēku. Viņa bieži pārdomāja to, cik daudz Dievs devis cilvēkam, viņu
radot, cik daudz cietis Dieva Dēls, lai mūs atpestītu, kādas milzu bagātības
Viņš ir devis svētajai Baznīcai un kādu godību mums ir apsolījis. Šādas
pārdomas viņu noveda pie atziņas, ka neviena minūte cilvēka dzīvē nepaiet bez
Dieva žēlsirdības, kā zelta pavediens tā vijas cauri visām mūsu dienām.
Šī ticības patiesības
atziņa māsu Faustīnu noveda pie tā, ka viņa atklāja Dievu savā dvēselē
(Dienasgr. 582). Viņa salīdzināja savu dvēseli ar tabernākulu, kurā glabājas
Dzīvais Upuris (Dienasgr. 454). Dieva redzēšanu savā dvēselē viņa saistīja ar
ikdienas garīgo praksi, kas bija pamatota vienībā ar Jēzu caur kādu īsu lūgšanu
vai upurēšanos darbā, ciešanās, priekos. Dieva
žēlsirdības noslēpuma iepazīšana nostiprināja māsas Faustīnas dvēselē paļāvību
uz Kungu Dievu, kā arī cenšanos savā sirdī iedzīvināt un rīcībā īstenot
šo dievišķo tikumu, parādot žēlsirdību tuvākajiem. To viņai mācīja Jēzus
Kristus (Dienasgr. 742). Tas, kurš apzinās Dieva žēlsirdības īstenību, zina, ka
Dieva griba ir virzīta vienīgi uz labumu cilvēkam mūžīgās dzīves perspektīvā,
un tāpēc ar pilnīgu paļāvību pieņem to kā dāvanu
Paļāvība māsas Faustīnas
garīgumā izsaka viņas attieksmi pret Dievu, bet žēlsirdība nosaka viņas
attieksmi pret cilvēkiem. Avots un priekšzīme cilvēka žēlsirdībai ir Dieva
žēlsirdība. Tāpēc tā būtiski atšķiras no parastas labdarības un jebkādas
filantropijas. Māsa Faustīna redzēja kristīgās žēlsirdības skaistumu un cēlumu,
jo tā ir līdzdalība Dieva žēlsirdībā, un tāpēc arī pati dedzīgi vēlējās iegūt
šādu žēlsirdības tikumu (Dienasgr. 1242). Žēlsirdības dēļ sv. Faustīna sekoja Kristum krustā un pienesa savu dzīvi par upuri, lai
glābtu grēciniekus, īpaši tos, kam draud pazušana.
Kungs Dievs izraudzīja
māsu Faustīnu par savas žēlsirdības misionāri, lai pasaule uzzinātu brīnišķo
vēsti. Vecajā Derībā –Viņš teica – Es sūtīju savai tautai praviešus
ar pērkoniem. Šodien Es sūtu tevi pie visas cilvēces ar manu žēlsirdību. Es
negribu sodīt cietēju cilvēci, bet vēlos dziedināt, tuvinot to savai
žēlsirdīgajai Sirdij (Dienasgr
1588).
Māsas Faustīnas misijai
ir trīs uzdevumi:
- vēstīt pasaulei un tuvināt to patiesībai,
kas ietverta Svētajos Rakstos, par Dieva žēlsirdīgo mīlestību uz katru
cilvēku;
- lūgt Dieva žēlsirdību
visai pasaulei, tai skaitā, ar Dieva žēlsirdības godināšanas jaunām formām,
kuras noteicis Jēzus Kristus:
a)
Dieva Žēlsirdības svētgleznas ar uzrakstu "Jēzu,
es Tev uzticos" godināšana,
b) Dieva
Žēlsirdības svētku iedibināšana pirmajā svētdienā pēc Lieldienām,
c) Dieva
Žēlsirdības kronītis,
d)
lūgšana Žēlsirdības stundā – pulksten 15;
- sākt Dieva žēlsirdības
apustulātu, lai vēstītu par to un lūgtu Dieva žēlsirdību pasaulei, kā arī
censtos pēc pilnības tādā ceļā, kāds ir norādīts māsai Faustīnai. Šā ceļa
pamatā ir bērnišķīga paļāvība uz Dievu, kas izpaužas Viņa gribas izpildē un
žēlsirdībā pret tuvākajiem.
Māsas
Faustīnas Dienasgrāmata, kuru viņa rakstīja četros pēdējos dzīves gados,
ir Dieva gribas klātbūtnes ietekmēta, tās ir piezīmes, kuras māsa sistemātiski
pierakstīja galvenokārt pēc Dieva "pieskārieniem" viņas dvēselei. Šo
piezīmju zinātnisku analīzi veicis pazīstamais un cienījamais teologs Ignacijs
Ružickis. Šā darba īss saturs apkopots referātā Dieva žēlsirdība. Dieva
žēlsirdības pielūgsmes galvenās izpausmes. Šā referāta gaismā visas agrākās
publikācijas par Dieva žēlsirdības pielūgsmi, pēc māsas Faustīnas ieteikuma,
satur tikai dažus tās elementus, vai arī pirmajā plānā izvirza otršķirīgus
momentus, piemēram, litāniju vai novennu, bet aizmirst par Žēlsirdības
stundu.
Par pamatu, lai izvēlētos kādu lūgšanu vai
citu Dieva žēlsirdības pielūgsmes formu jāņem ar tām saistītie konkrētie
apsolījumi, kurus Jēzus Kristus apsolījis izpildīt, ja cilvēks paļaujas uz
Dieva labestību un pats ir žēlsirdīgs pret tuvāko. Priesteris I. Ružickis min
piecus Dieva žēlsirdības pielūgsmes veidus.
a. Žēlsirdīgā Jēzus svētglezna. Tās
tēlu māsa Faustīna redzēja vīzijā 1931. gada 22. februārī klostera cellē
Plockā. "Vakarā, esot cellē," viņa raksta Dienasgrāmatā,
"es ieraudzīju Jēzu Kristu, tērptu baltās drānās. Vienu roku Viņš bija
pacēlis svētīšanai, bet otra pieskārās pie apģērba uz krūtīm. No apģērba uz
krūtīm izplūda divi plaši stari: viens – sarkans, otrs – zilgans.(…) Nedaudz
vēlāk Jēzus man teica: Uzglezno šo tēlu, ko tu redzi, un pieliec uzrakstu
"Jēzu, es Tev uzticos."(Dienasgr.
47). Es vēlos, lai glezna (…) tiktu svinīgi iesvētīta pirmajā
svētdienā pēc Lieldienām. Šai svētdienai ir jākļūst par Dieva Žēlsirdības
svētkiem (Dienasgr.49).
Šīs
svētgleznas saturs ir cieši saistīts ar šās svētdienas liturģiju. Šajā
svētdienā Baznīca lasa Jāņa Evaņģēliju par augšāmcēlušā Jēzus Kristus
parādīšanos augšistabā un Grēku nožēlošanas sakramenta iestādīšanu (Jņ.
19,17-18;33-37). Žēlsirdīgā Jēzus attēls apvieno sevī šos divus evaņģēliskos
notikumus, kuri vispilnīgāk runā par Dieva mīlestību uz cilvēku.
Šim Kristus attēlam raksturīgi divi starojumi.
Kungs Jēzus, atbildot uz jautājumu par to nozīmi, teica: Zilganie stari
apzīmē Ūdeni, kurš taisno dvēseles; sarkanie stari nozīmē Asinis, kas ir
dvēseles dzīve.(…) Svētīgs tas, kurš dzīvos to gaismā (Dienasgr. 299).
Kristības un Gandarīšanas sakraments šķīsta dvēseles, bet tās baro Svētā
Euharistija, un šie divi starojumi apzīmē svētos sakramentus un dāvanas, kuras
sniedz Svētais Gars, kura bibliskais simbols ir ūdens, kā arī Jauno Derību ar
cilvēku, kas noslēgta Kristus Asinīs.
Žēlsirdīgā Jēzus svētgleznu bieži vien sauc
par Dieva Žēlsirdības attēlu, un tas arī ir taisnīgi, jo tieši Kristus
Lieldienu mistērijā visskaidrāk izpaužas Dieva mīlestība uz cilvēku.
Svētglezna
ne tikai izpauž Dieva žēlsirdību, bet arī atgādina kristietim par paļāvību
attiecībā uz Dievu un par žēlsirdību attiecībā pret tuvāko. Attēlā, pēc Jēzus
Kristus norādījuma, ievietoti vārdi: "Jēzu, es Tev uzticos." Šis
attēls, teica Kungs, atgādinās manas žēlsirdības prasības, pat
visstiprākā ticība neko nelīdzēs, ja nebūs darbu (Dienasgr.742).
Šādu svētgleznas godināšanu, kas pamatota
kristīgā uzticībā un žēlsirdībā, Kungs Jēzus Kristus saista ar īpašu
apsolījumu: mūžīgo atpestīšanu, lielus sasniegumus kristīgās izaugsmes ceļā,
laimīgas nāves žēlastību un citas žēlastības, kuras cilvēce paļāvībā lūgs
Kungam Jēzum. Caur šo attēlu Es sniegšu dvēselēm daudz žēlastību, tāpēc
vajag, lai katrai dvēselei tas būtu pieejams (Dienasgr. 570).
b. Dieva Žēlsirdības svētki. Šie
svētki ir vissvarīgākā Dieva žēlsirdības pielūgsmes forma no tām, kuras
atklātas māsai Faustīnai. Pirmo reizi par šo svētku iedibināšanu Kungs Jēzus
runāja 1931. gadā Plockā, kad izteica savu vēlēšanos par svētgleznas veidošanu.
Viņš teica māsai Faustīnai: (…) Es vēlos, lai būtu Žēlsirdības svētki, lai
attēls, kuru tu uzgleznosi ar otu, tiktu svinīgi iesvētīts pirmajā svētdienā
pēc Lieldienām. Šai svētdienai jākļūst par Žēlsirdības svētkiem.
Šo svētku lielums saistās ar Jēzus Kristus
dotajiem brīnumainajiem apsolījumiem. Kurš šajā dienā tuvosies Dzīvības
avotam, - teica Jēzus Kristus, - tas iegūs pilnīgu grēku piedošanu un
izglābšanu no soda (Dienasgr. 300). Šajā dienā ir atvērti manas
žēlsirdības dziļumi, Es izleju veselu jūru žēlastību uz dvēseli, kura tuvojas
manas žēlsirdības avotam; (…) lai neviena dvēsele nebīstas tuvoties Man, pat ja
viņas grēki ir kā purpurs (Dienasgr.699).
Lai iegūtu šīs lielās žēlastības, jāizpilda
Dieva žēlsirdības pielūgsmes noteikumi (paļāvība uz Dieva labestību un darbīga
mīlestība uz tuvāko), jābūt Dieva žēlastības stāvoklī (pēc grēksūdzes) un
cienīgi jāpieņem Svētā Komūnija. Neviena dvēsele neiegūs taisnošanu, kamēr
pilnīgā paļāvībā nevērsīsies pie manas žēlsirdības, paskaidroja Jēzus
Kristus, un šim nolūkam pirmajai svētdienai pēc Lieldienām jākļūst par
Žēlsirdības svētkiem, un garīdzniekiem šajā dienā jāstāsta par manu lielo un
neizmērojamo žēlsirdību (Dienasgr. 570).
c.
Dieva Žēlsirdības kronītis. Šo kronīti Kungs atklāja māsai Faustīnai Viļņā
1935. gada 13.-14. septembrī kā lūgšanu par Dieva dusmu novēršanu un piedošanu
(Dienasgr.474-476).
Lūdzoties šo kronīti, Dievam Tēvam upurējam
Jēzus Kristus Miesu un Asinis, Dvēseli un Dievišķību par savu, savu tuvāko un
visas pasaules grēku piedošanu, savienojoties ar Jēzus upuri, atbildam uz mīlestību, ar kādu Debesu Tēvs apveltī savu Dēlu un caur
Viņu – visus cilvēkus.
Šajā
kronītī ietverta arī lūgšana "Apžēlojies par mums un visu pasauli" un
tādā veidā īstenojam žēlsirdības darbu. Pilnīgā paļāvībā uz Dievu un izpildot
katras labas lūgšanas noteikumus (pazemība, neatlaidība, samierināšanās ar
Dieva gribu), ticīgie var sagaidīt Kristus apsolījumu izpildīšanos, īpaši
attiecībā uz nāves stundu: pestīšanas žēlastību un mierīgu nāvi. Šīs žēlastības
saņems ne tikai tie cilvēki, kuri lūdzas šo kronīti, bet arī mirstošie, par
kuriem kādi citi šādi lūdzas. Kad pie mirstošā lūdzas šo kronīti, teica
Jēzus, nomierinās Dieva dusmas, neizsmeļama žēlsirdība apņem dvēseli
(Dienasgr.811). Apsolījums skan šādi: Tam, kurš lūgsies šo kronīti, Man
patiks dot visu, ko viņš Man lūgs (Dienasgr.1541),
ja tas (…) saskanēs ar Manu gribu (Dienasgr. 1731). Jo viss, kas nav
saistīts ar Dieva gribu, nenāk cilvēkam par labu, īpaši viņa mūžīgajai
dzīvei.
Lūdzoties
šo kronīti, citreiz teica Kungs Jēzus, tu tuvini Man cilvēci (Dienasgr.929).
Dvēseles, kuras lūgsies šo kronīti, tiks manas žēlsirdības apņemtas jau šajā
dzīvē, bet sevišķi – nāves stundā (Dienasgr.754).
d.
Žēlsirdības stunda. 1937. gada oktobrī apstākļos, kurus māsa Faustīna nav
sīki aprakstījusi, Kungs Jēzus Kristus vēlēja pieminēt Viņa nāves stundu. Ik
reizi, kad tu dzirdēsi pulksteni nositam trīs dienā, pilnīgi atdodies manai
žēlsirdībai, to cildinot un pielūdzot, piesauc žēlsirdības visvareno spēku
visas cilvēces dēļ, bet visvairāk nelaimīgo grēcinieku dēļ, jo šajā minūtē tā
pilnīgi atvērsies uz katru dvēseli (Dienasgr. 1572).
Kungs
Jēzus Kristus noteica arī, kā lūgties šajā brīdī: Centies šajā stundā iet
Krustaceļu (ja to neliedz pienākumi), ja to nevarēsi, tad ieej kaut uz minūti
kapelā un zemojies manas Sirds priekšā, kas ir Svētajā Euharistijā, žēlsirdības
pilna, bet ja nav iespējams ieiet kapelā, lūdzies tur, kur tu būsi, – kaut īsu
brīdi (Dienasgr. 1572).
Priesteris
I. Ružickis norāda uz trīs noteikumiem, lai lūgšanas, kuras sūtām šai stundā,
tiktu uzklausītas:
lūgšanā
jāvēršas pie Jēzus Kristus;
jālūdzas
pulksten trijos dienā;
jāpagodina
Jēzus Kristus ciešanu nopelni.
Šajā
stundā, apsolīja Kungs Jēzus, tu izlūgsi visu sev un citiem, šajā stundā
nonāca žēlastība visai pasaulei, žēlsirdība uzvarēja taisnību (Dienasgr.1572).
e. Žēlsirdības kulta sludināšana. Starp
Dieva žēlsirdības pagodināšanas formām priesteris I. Ružickis nosauc arī žēlsirdības
kulta izplatīšanu, jo arī tas saistās ar dažiem Kristus apsolījumiem. Dvēseles,
kuras izplata manas žēlsirdības kultu, Es sargāju visā viņu dzīves laikā, kā
rūpīga māte savu bērniņu, un nāves stundā Es būšu viņām nevis Tiesnesis, bet
Žēlsirdīgais Pestītājs (Dienasgr. 1075).
Dieva
žēlsirdības pielūgsmes būtība ir kristīga uzticība Kungam Dievam un
darbīga mīlestība uz tuvāko. Kungs vēlas
savu radījumu uzticību (Dienasgr.1059) un lai tie dara žēlsirdības
darbus: rīcībā, ar vārdu vai lūgšanu. Tev vienmēr un visur vajag parādīt
žēlsirdību tuvākajiem, tu nedrīksti no tā izvairīties, atteikties vai liegties
to darīt (Dienasgr.742). Kristus vēlas, lai Viņa godinātāji dienas laikā
veiktu vismaz vienu mīlestības darbu savam tuvākajam.
Dieva
žēlsirdības kulta sludināšana obligāti neprasa daudz vārdu, bet vienmēr –
kristīgu ticību, uzticību Dievam un vēlēšanos būt žēlsirdīgam. Šādas kalpošanas
priekšzīmi savā dzīvē rādīja māsa Faustīna.
f.
Dieva žēlsirdības apustuliskā kustība. Dieva žēlsirdības pielūgsme kalpo
Baznīcas ticības dzīves atjaunošanai kristīgas paļāvības un žēlsirdības garā.
Šai sakarībā arī jāuztver ideja par "jaunu kongregāciju", ar kuru
sastopamies Dienasgrāmatā. Māsas Faustīnas priekšstatā šī vēlēšanās
brieda palēnām un attīstījās no tīri kontemplatīva ordeņa līdz kustībai, kurā
iekļaujas arī darbīgās kongregācijas (sieviešu un vīriešu) un laji. Šī lielā
daudzu tautu kopiena ir vienota saime, kuru apvieno Dievs savas žēlsirdības
noslēpumā.
Šos
cilvēkus vieno vēlēšanās veidot savās sirdīs dievišķas īpašības un rīkoties
atbilstoši tām, lai visiem cilvēkiem liecinātu par Dieva godību. Šī ļaužu
kopiena dažādā veidā – atkarībā no stāvokļa un aicinājuma (garīdznieki, mūki,
laji), īstenojot evaņģēliskos ideālus – uzticību un žēlsirdību, vēstī ar saviem
vārdiem un darbiem Dieva žēlsirdības neaptveramo noslēpumu un izlūdz Dieva
žēlsirdību pasaulei. Kopienu veido kongregācijas, apvienības, brālības,
atsevišķi cilvēki, kuri piedalās sv. māsas Faustīnas misijas piepildīšanā.
Lai
ir slavēta Dieva žēlsirdība!
Krakova,
2002. gada aprīlī.
Māsa M. Elizabete Siepaka
Dievmātes
Žēlsirdības ordenī
Mūsdienu Baznīcā Dieva žēlsirdība tiek piesaukta vietā un nevietā. Lielākā daļa cilvēku nemaz nesaprot, kāpēc Dievam par viņiem būtu jāapžēlojas.
AtbildētDzēstEsmu redzējis aptaujas rezultātus, kur 80% respondentu, jautāti par Latvijas sabiedrības garīgo kvalitāti, atbild: " Es esmu labs un arī citi ir labi!".
Katram ir skaidrs, ka labiem cilvēkiem nekāda Dieva apžēlošanās nav nepieciešama (to, protams, saku ar ironiju).
Kas attiecas uz mazo saujiņu ticīgo, tad arī tiem jāatgādina, ka grēkošana, paļaujoties uz Dieva žēlsirdību, vainu būtiski pastiprina.
Svētais padre Pio ir teicis: " Par visu vairāk es bīstos ļaunprātīgi izmantot Dieva žēlsirdību".
Dieva žēlsirdības kronītis
AtbildētDzēsthttps://play.google.com/store/apps/details?id=eu.cinte.jesustrust
Jēzu, es uzticos Tev!
https://jesustrust.info/