svētdiena, 2015. gada 12. aprīlis

Dieva žēlsirdības svētki!

Māsa M. Faustīna Kovaļska tagad plaši pazīstama visā pasaulē kā Dieva Žēlsirdības misionāre. Teologi viņu pieskaita pie lielākajiem Baznīcas mistiķiem.
      Viņa nāca pasaulē kā trešais bērns nabadzīgā un ticīgā zemnieku desmit bērnu ģimenē, Glogovecas ciemā. Svētā kristībā draudzes baznīcā Vracku Sviņicā viņa ieguva vārdu Helēna. Kopš bērnības viņa bija dievbijīga, mīlēja lūgšanas, bija čakla un paklausīga, arī ļoti līdzjūtīga pret cilvēkiem. Skolā viņa mācījās nepilnus trīs gadus. Sešpadsmit gadu vecumā meitene atstāja dzimtās mājas un devās strādāt Aleksandrovā un Lodzā, lai nodrošinātu sevi un palīdzētu vecākiem.
     Savu aicinājumu dvēselē viņa sajuta jau septītajā dzīves gadā (divus gadus pirms Svētās Komūnijas pieņemšanas), bet vecāki nepiekrita, lai viņa iestātos klosterī. Šādos apstākļos Helēna centās nomākt sevī šo Dieva aicinājumu, bet pēc vīzijas ar krustā sisto Jēzu Kristu un Viņa pārmetuma: Cik ilgi Es cietīšu un cik ilgi tu mani mocīsi (Dienasgr. 9)? Viņa mēģināja atrast vietu klosterī. Helēna klauvēja pie daudzu klosteru vārtiem, taču nekur viņu neuzņēma. 1925. gada 1. augustā viņa beidzot nokļuva Dievmātes Žēlsirdības kongregācijas klosterī, Varšavā, Žitnajas ielā. Savā Dienasgrāmatā viņa atzīstas: „Likās, ka esmu paradīzē. No manas sirds plūda vien pateicības lūgšanas" (Dienasgr. 17).
     Taču pēc dažām nedēļām viņa pārdzīvoja lielu kārdinājumu pāriet uz citu kongregāciju, kur būtu vairāk laika lūgšanai. Tad Kungs Jēzus parādīja viņai Savu Vaigu, izmocītu un brūcēm klātu, un teica :Tu Man nodarīsi šādas sāpes, ja aiziesi no šīs kongregācijas. Es tevi aicināju uz šejieni, nevis kur citur, un sagatavoju tev daudz žēlastību (Dienasgr. 19).
     Kongregācijā viņa saņēma vārdu Marija Faustīna. Noviciāta laiku māsa Faustīna dzīvoja Krakovā un tur bīskapa Staņislava Rosponda klātbūtnē salika pirmos, bet pēc pieciem gadiem – arī mūža svētsolījumus: šķīstības, nabadzības un paklausības. Viņa strādāja vairākās klostera mājās, visilgāk – Krakovā, Plockā un Viļņā, izpildot virējas, dārznieces un vārtnieces pienākumus.
     Ārēji nekādi neizpaudās māsas Faustīnas neparasti bagātā mistiskā dzīve. Viņa centīgi veica savus pienākumus, stingri ievēroja visus klosterdzīves noteikumus, bija koncentrējusies un klusa, bet tai pašā laikā – vienkārša, mierīga, dāsna pašaizliedzīgā mīlestībā uz tuvākajiem.
    Visa viņas dzīve bija virzīta uz arvien pilnīgāku vienotību ar Dievu un upurgatavu līdzdarbību ar Jēzu Kristu dvēseļu glābšanā. "Mans Jēzu," viņa rakstīja Dienasgrāmatā, "Tu zini, ka no mazām dienām esmu vēlējusies kļūt par lielu svēto, tas ir, vēlējos mīlēt Tevi ar tik lielu mīlestību, ar kādu vēl neviena dvēsele nav mīlējusi" (Dienasgr. 1372).
Dienasgrāmata atsedz māsas Faustīnas garīgās dzīves dziļumu. Uzmanīgi lasot, atklājam, cik dziļi viņas dvēsele ir vienota ar Dievu; cik liela ir viņas dvēseles atdevība Dievam, kā arī cik daudz vajag pūļu un cīņu ceļā uz kristīgo pilnību. Kungs viņu apveltījis ar lielām žēlastībām: garīgo redzi, Dieva žēlsirdības noslēpuma dziļu izzināšanu, vīzijām, atklāsmēm, slēptiem stigmātiem, pravietošanas un dvēseļu pazīšanas spējām, kā arī ar reti sastopamu dāvanu – mistisko saderināšanos. Bagātīgi apveltīta, viņa rakstīja: "Ne žēlastības, ne atklāsmes, ne sajūsma, ne kādas dāvanas dvēselei nepadara to pilnīgu, bet tas notiek tikai iekšējā dvēseles vienotībā ar Dievu. (…) Mans svētums un pilnība pamatojas manas gribas ciešā vienotībā ar Dieva gribu" (Dienasgr.1107). Ļoti stingrais dzīves veids un nogurdinošie gavēņi, kurus māsa Faustīna ieturēja vēl līdz uzņemšanai klosterī, tā novājināja viņas organismu, ka jau postulāta laikā vajadzēja sūtīt viņu uz Skoļimovu pie Varšavas, lai uzlabotu veselības stāvokli. Pēc pirmā noviciāta gada viņa cieta neparasti sāpīgus mistiskus pārdzīvojumus, tā saucamo dvēseles tumsu, pēc tam – garīgas un morālas ciešanas, kas bija saistītas ar Kunga Jēzus Kristus dotā uzdevuma izpildi. Savu dzīvi māsa Faustīna pienesa upurī par grēciniekiem un arī tāpēc cieta dažādas mocības, lai ar tām glābtu dvēseles. Pēdējos dzīves gados pieauga viņas garīgās ciešanas - dvēseles aptumšošanās, kā arī fizisks vājums: progresēja tuberkuloze, kas skāra plaušas un barības vadu. Šā iemesla dēļ viņa divas reizes vairākus mēnešus ārstējās slimnīcā Prondņikā, Krakovā.
    Fiziski pilnīgi novājināta, bet garīgi nobriedusi, mistiskā vienotībā ar Dievu māsa Faustīna mira, svētuma apzīmogota, 1938. gada 5. oktobrī, kad viņai bija tikko apritējuši 33 gadi, 13 no tiem bija pavadīti klosterī. Viņas miesa tika apbedīta klostera kapos, Krakovā, Ļagevņikos, bet informācijas procesa laikā, 1966. gadā, pārnesta uz kapelu. 
Šai vienkāršajai, neizglītotai, bet vīrišķīgai, Dievam bezgalīgi uzticīgajai mūķenei Dievs uzticēja lielu misiju: kļūt par Žēlsirdības misionāri visai pasaulei. Viņš teica: Es sūtu tevi pie visas cilvēces ar manu žēlsirdību. Es negribu sodīt slimo cilvēci, bet vēlos to dziedināt, pievilkt to tuvāk savai Sirdij (Dienasgr. 1588). Tu esi manas žēlsirdības lieciniece, Es esmu tevi izraudzījis šim darbam šajā un nākamajā dzīvē (Dienasgr. 1605), (…) lai tu dotu iespēju dvēselēm iepazīt manu milzīgo žēlsirdību un mudinātu tās paļauties uz manu neizsmeļamo žēlsirdību (Dienasgr.1567).

2. Svētās māsas Faustīnas misija. Kristīgās pilnības priekšzīme. Māsas Faustīnas garīguma pamatā ir kristīgās ticības brīnišķīgā patiesība par Dieva žēlsirdīgo mīlestību uz katru cilvēku. Viņa bieži pārdomāja to, cik daudz Dievs devis cilvēkam, viņu radot, cik daudz cietis Dieva Dēls, lai mūs atpestītu, kādas milzu bagātības Viņš ir devis svētajai Baznīcai un kādu godību mums ir apsolījis. Šādas pārdomas viņu noveda pie atziņas, ka neviena minūte cilvēka dzīvē nepaiet bez Dieva žēlsirdības, kā zelta pavediens tā vijas cauri visām mūsu dienām. 
Šī ticības patiesības atziņa māsu Faustīnu noveda pie tā, ka viņa atklāja Dievu savā dvēselē (Dienasgr. 582). Viņa salīdzināja savu dvēseli ar tabernākulu, kurā glabājas Dzīvais Upuris (Dienasgr. 454). Dieva redzēšanu savā dvēselē viņa saistīja ar ikdienas garīgo praksi, kas bija pamatota vienībā ar Jēzu caur kādu īsu lūgšanu vai upurēšanos darbā, ciešanās, priekos. Dieva žēlsirdības noslēpuma iepazīšana nostiprināja māsas Faustīnas dvēselē paļāvību uz Kungu Dievu, kā arī cenšanos savā sirdī iedzīvināt un rīcībā īstenot šo dievišķo tikumu, parādot žēlsirdību tuvākajiem. To viņai mācīja Jēzus Kristus (Dienasgr. 742). Tas, kurš apzinās Dieva žēlsirdības īstenību, zina, ka Dieva griba ir virzīta vienīgi uz labumu cilvēkam mūžīgās dzīves perspektīvā, un tāpēc ar pilnīgu paļāvību pieņem to kā dāvanu
Paļāvība māsas Faustīnas garīgumā izsaka viņas attieksmi pret Dievu, bet žēlsirdība nosaka viņas attieksmi pret cilvēkiem. Avots un priekšzīme cilvēka žēlsirdībai ir Dieva žēlsirdība. Tāpēc tā būtiski atšķiras no parastas labdarības un jebkādas filantropijas. Māsa Faustīna redzēja kristīgās žēlsirdības skaistumu un cēlumu, jo tā ir līdzdalība Dieva žēlsirdībā, un tāpēc arī pati dedzīgi vēlējās iegūt šādu žēlsirdības tikumu (Dienasgr. 1242). Žēlsirdības dēļ sv. Faustīna  sekoja Kristum  krustā un pienesa savu dzīvi par upuri, lai glābtu grēciniekus, īpaši tos, kam draud pazušana.
Kungs Dievs izraudzīja māsu Faustīnu par savas žēlsirdības misionāri, lai pasaule uzzinātu brīnišķo vēsti. Vecajā Derībā –Viņš teica – Es sūtīju savai tautai praviešus ar pērkoniem. Šodien Es sūtu tevi pie visas cilvēces ar manu žēlsirdību. Es negribu sodīt cietēju cilvēci, bet vēlos dziedināt, tuvinot to savai žēlsirdīgajai Sirdij (Dienasgr 1588).
Māsas Faustīnas misijai ir trīs uzdevumi: 
  - vēstīt pasaulei un tuvināt to patiesībai, kas ietverta Svētajos Rakstos, par Dieva žēlsirdīgo mīlestību uz katru cilvēku;      
- lūgt Dieva žēlsirdību visai pasaulei, tai skaitā, ar Dieva žēlsirdības godināšanas jaunām formām, kuras noteicis Jēzus Kristus: 
a)      Dieva Žēlsirdības svētgleznas ar uzrakstu "Jēzu, es Tev uzticos" godināšana,
b)      Dieva Žēlsirdības svētku iedibināšana pirmajā svētdienā pēc Lieldienām,
c)      Dieva Žēlsirdības kronītis,
   d)   lūgšana Žēlsirdības stundā – pulksten 15; 
- sākt Dieva žēlsirdības apustulātu, lai vēstītu par to un lūgtu Dieva žēlsirdību pasaulei, kā arī censtos pēc pilnības tādā ceļā, kāds ir norādīts māsai Faustīnai. Šā ceļa pamatā ir bērnišķīga paļāvība uz Dievu, kas izpaužas Viņa gribas izpildē un žēlsirdībā pret tuvākajiem.
Māsas Faustīnas Dienasgrāmata, kuru viņa rakstīja četros pēdējos dzīves gados, ir Dieva gribas klātbūtnes ietekmēta, tās ir piezīmes, kuras māsa sistemātiski pierakstīja galvenokārt pēc Dieva "pieskārieniem" viņas dvēselei. Šo piezīmju zinātnisku analīzi veicis pazīstamais un cienījamais teologs Ignacijs Ružickis. Šā darba īss saturs apkopots referātā Dieva žēlsirdība. Dieva žēlsirdības pielūgsmes galvenās izpausmes. Šā referāta gaismā visas agrākās publikācijas par Dieva žēlsirdības pielūgsmi, pēc māsas Faustīnas ieteikuma, satur tikai dažus tās elementus, vai arī pirmajā plānā izvirza otršķirīgus momentus, piemēram, litāniju vai novennu, bet aizmirst par Žēlsirdības stundu. 
    Par pamatu, lai izvēlētos kādu lūgšanu vai citu Dieva žēlsirdības pielūgsmes formu jāņem ar tām saistītie konkrētie apsolījumi, kurus Jēzus Kristus apsolījis izpildīt, ja cilvēks paļaujas uz Dieva labestību un pats ir žēlsirdīgs pret tuvāko. Priesteris I. Ružickis min piecus Dieva žēlsirdības pielūgsmes veidus. 

    a. Žēlsirdīgā Jēzus svētglezna. Tās tēlu māsa Faustīna redzēja vīzijā 1931. gada 22. februārī klostera cellē Plockā. "Vakarā, esot cellē," viņa raksta Dienasgrāmatā, "es ieraudzīju Jēzu Kristu, tērptu baltās drānās. Vienu roku Viņš bija pacēlis svētīšanai, bet otra pieskārās pie apģērba uz krūtīm. No apģērba uz krūtīm izplūda divi plaši stari: viens – sarkans, otrs – zilgans.(…) Nedaudz vēlāk Jēzus man teica: Uzglezno šo tēlu, ko tu redzi, un pieliec uzrakstu "Jēzu, es Tev uzticos."(Dienasgr. 47). Es vēlos, lai glezna (…) tiktu svinīgi iesvētīta pirmajā svētdienā pēc Lieldienām. Šai svētdienai ir jākļūst par Dieva Žēlsirdības svētkiem (Dienasgr.49).
Šīs svētgleznas saturs ir cieši saistīts ar šās svētdienas liturģiju. Šajā svētdienā Baznīca lasa Jāņa Evaņģēliju par augšāmcēlušā Jēzus Kristus parādīšanos augšistabā un Grēku nožēlošanas sakramenta iestādīšanu (Jņ. 19,17-18;33-37). Žēlsirdīgā Jēzus attēls apvieno sevī šos divus evaņģēliskos notikumus, kuri vispilnīgāk runā par Dieva mīlestību uz cilvēku.
 Šim Kristus attēlam raksturīgi divi starojumi. Kungs Jēzus, atbildot uz jautājumu par to nozīmi, teica: Zilganie stari apzīmē Ūdeni, kurš taisno dvēseles; sarkanie stari nozīmē Asinis, kas ir dvēseles dzīve.(…) Svētīgs tas, kurš dzīvos to gaismā (Dienasgr. 299). Kristības un Gandarīšanas sakraments šķīsta dvēseles, bet tās baro Svētā Euharistija, un šie divi starojumi apzīmē svētos sakramentus un dāvanas, kuras sniedz Svētais Gars, kura bibliskais simbols ir ūdens, kā arī Jauno Derību ar cilvēku, kas noslēgta Kristus Asinīs. 
 Žēlsirdīgā Jēzus svētgleznu bieži vien sauc par Dieva Žēlsirdības attēlu, un tas arī ir taisnīgi, jo tieši Kristus Lieldienu mistērijā visskaidrāk izpaužas Dieva mīlestība uz cilvēku.
Svētglezna ne tikai izpauž Dieva žēlsirdību, bet arī atgādina kristietim par paļāvību attiecībā uz Dievu un par žēlsirdību attiecībā pret tuvāko. Attēlā, pēc Jēzus Kristus norādījuma, ievietoti vārdi: "Jēzu, es Tev uzticos." Šis attēls, teica Kungs, atgādinās manas žēlsirdības prasības, pat visstiprākā ticība neko nelīdzēs, ja nebūs darbu (Dienasgr.742).         
     Šādu svētgleznas godināšanu, kas pamatota kristīgā uzticībā un žēlsirdībā, Kungs Jēzus Kristus saista ar īpašu apsolījumu: mūžīgo atpestīšanu, lielus sasniegumus kristīgās izaugsmes ceļā, laimīgas nāves žēlastību un citas žēlastības, kuras cilvēce paļāvībā lūgs Kungam Jēzum. Caur šo attēlu Es sniegšu dvēselēm daudz žēlastību, tāpēc vajag, lai katrai dvēselei tas būtu pieejams (Dienasgr. 570).

     b. Dieva Žēlsirdības svētki. Šie svētki ir vissvarīgākā Dieva žēlsirdības pielūgsmes forma no tām, kuras atklātas māsai Faustīnai. Pirmo reizi par šo svētku iedibināšanu Kungs Jēzus runāja 1931. gadā Plockā, kad izteica savu vēlēšanos par svētgleznas veidošanu. Viņš teica māsai Faustīnai: (…) Es vēlos, lai būtu Žēlsirdības svētki, lai attēls, kuru tu uzgleznosi ar otu, tiktu svinīgi iesvētīts pirmajā svētdienā pēc Lieldienām. Šai svētdienai jākļūst par Žēlsirdības svētkiem. 
     Šo svētku lielums saistās ar Jēzus Kristus dotajiem brīnumainajiem apsolījumiem. Kurš šajā dienā tuvosies Dzīvības avotam, - teica Jēzus Kristus, - tas iegūs pilnīgu grēku piedošanu un izglābšanu no soda (Dienasgr. 300). Šajā dienā ir atvērti manas žēlsirdības dziļumi, Es izleju veselu jūru žēlastību uz dvēseli, kura tuvojas manas žēlsirdības avotam; (…) lai neviena dvēsele nebīstas tuvoties Man, pat ja viņas grēki ir kā purpurs (Dienasgr.699).
    Lai iegūtu šīs lielās žēlastības, jāizpilda Dieva žēlsirdības pielūgsmes noteikumi (paļāvība uz Dieva labestību un darbīga mīlestība uz tuvāko), jābūt Dieva žēlastības stāvoklī (pēc grēksūdzes) un cienīgi jāpieņem Svētā Komūnija. Neviena dvēsele neiegūs taisnošanu, kamēr pilnīgā paļāvībā nevērsīsies pie manas žēlsirdības, paskaidroja Jēzus Kristus, un šim nolūkam pirmajai svētdienai pēc Lieldienām jākļūst par Žēlsirdības svētkiem, un garīdzniekiem šajā dienā jāstāsta par manu lielo un neizmērojamo žēlsirdību (Dienasgr. 570).

c. Dieva Žēlsirdības kronītis. Šo kronīti Kungs atklāja māsai Faustīnai Viļņā 1935. gada 13.-14. septembrī kā lūgšanu par Dieva dusmu novēršanu un piedošanu (Dienasgr.474-476). 
    Lūdzoties šo kronīti, Dievam Tēvam upurējam Jēzus Kristus Miesu un Asinis, Dvēseli un Dievišķību par savu, savu tuvāko un visas pasaules grēku piedošanu, savienojoties ar Jēzus upuri,  atbildam uz mīlestību,  ar kādu Debesu Tēvs apveltī savu Dēlu un caur Viņu – visus cilvēkus.
Šajā kronītī ietverta arī lūgšana "Apžēlojies par mums un visu pasauli" un tādā veidā īstenojam žēlsirdības darbu. Pilnīgā paļāvībā uz Dievu un izpildot katras labas lūgšanas noteikumus (pazemība, neatlaidība, samierināšanās ar Dieva gribu), ticīgie var sagaidīt Kristus apsolījumu izpildīšanos, īpaši attiecībā uz nāves stundu: pestīšanas žēlastību un mierīgu nāvi. Šīs žēlastības saņems ne tikai tie cilvēki, kuri lūdzas šo kronīti, bet arī mirstošie, par kuriem kādi citi šādi lūdzas. Kad pie mirstošā lūdzas šo kronīti, teica Jēzus, nomierinās Dieva dusmas, neizsmeļama žēlsirdība apņem dvēseli (Dienasgr.811). Apsolījums skan šādi: Tam, kurš lūgsies šo kronīti, Man patiks dot visu, ko viņš Man lūgs (Dienasgr.1541), ja tas (…) saskanēs ar Manu gribu (Dienasgr. 1731). Jo viss, kas nav saistīts ar Dieva gribu, nenāk cilvēkam par labu, īpaši viņa mūžīgajai dzīvei.     
Lūdzoties šo kronīti, citreiz teica Kungs Jēzus, tu tuvini Man cilvēci (Dienasgr.929). Dvēseles, kuras lūgsies šo kronīti, tiks manas žēlsirdības apņemtas jau šajā dzīvē, bet sevišķi – nāves stundā (Dienasgr.754).

d. Žēlsirdības stunda. 1937. gada oktobrī apstākļos, kurus māsa Faustīna nav sīki aprakstījusi, Kungs Jēzus Kristus vēlēja pieminēt Viņa nāves stundu. Ik reizi, kad tu dzirdēsi pulksteni nositam trīs dienā, pilnīgi atdodies manai žēlsirdībai, to cildinot un pielūdzot, piesauc žēlsirdības visvareno spēku visas cilvēces dēļ, bet visvairāk nelaimīgo grēcinieku dēļ, jo šajā minūtē tā pilnīgi atvērsies uz katru dvēseli (Dienasgr. 1572).
Kungs Jēzus Kristus noteica arī, kā lūgties šajā brīdī: Centies šajā stundā iet Krustaceļu (ja to neliedz pienākumi), ja to nevarēsi, tad ieej kaut uz minūti kapelā un zemojies manas Sirds priekšā, kas ir Svētajā Euharistijā, žēlsirdības pilna, bet ja nav iespējams ieiet kapelā, lūdzies tur, kur tu būsi, – kaut īsu brīdi (Dienasgr. 1572).
Priesteris I. Ružickis norāda uz trīs noteikumiem, lai lūgšanas, kuras sūtām šai stundā, tiktu uzklausītas: 
lūgšanā jāvēršas pie Jēzus Kristus;
jālūdzas pulksten trijos dienā;
jāpagodina Jēzus Kristus ciešanu nopelni.
Šajā stundā, apsolīja Kungs Jēzus, tu izlūgsi visu sev un citiem, šajā stundā nonāca žēlastība visai pasaulei, žēlsirdība uzvarēja taisnību (Dienasgr.1572).
 e. Žēlsirdības kulta sludināšana. Starp Dieva žēlsirdības pagodināšanas formām priesteris I. Ružickis nosauc arī žēlsirdības kulta izplatīšanu, jo arī tas saistās ar dažiem Kristus apsolījumiem. Dvēseles, kuras izplata manas žēlsirdības kultu, Es sargāju visā viņu dzīves laikā, kā rūpīga māte savu bērniņu, un nāves stundā Es būšu viņām nevis Tiesnesis, bet Žēlsirdīgais Pestītājs (Dienasgr. 1075).
Dieva žēlsirdības pielūgsmes būtība ir kristīga uzticība Kungam Dievam un darbīga  mīlestība uz tuvāko. Kungs vēlas savu radījumu uzticību (Dienasgr.1059) un lai tie dara žēlsirdības darbus: rīcībā, ar vārdu vai lūgšanu. Tev vienmēr un visur vajag parādīt žēlsirdību tuvākajiem, tu nedrīksti no tā izvairīties, atteikties vai liegties to darīt (Dienasgr.742). Kristus vēlas, lai Viņa godinātāji dienas laikā veiktu vismaz vienu mīlestības darbu savam tuvākajam.
Dieva žēlsirdības kulta sludināšana obligāti neprasa daudz vārdu, bet vienmēr – kristīgu ticību, uzticību Dievam un vēlēšanos būt žēlsirdīgam. Šādas kalpošanas priekšzīmi savā dzīvē rādīja māsa Faustīna.

f. Dieva žēlsirdības apustuliskā kustība. Dieva žēlsirdības pielūgsme kalpo Baznīcas ticības dzīves atjaunošanai kristīgas paļāvības un žēlsirdības garā. Šai sakarībā arī jāuztver ideja par "jaunu kongregāciju", ar kuru sastopamies Dienasgrāmatā. Māsas Faustīnas priekšstatā šī vēlēšanās brieda palēnām un attīstījās no tīri kontemplatīva ordeņa līdz kustībai, kurā iekļaujas arī darbīgās kongregācijas (sieviešu un vīriešu) un laji. Šī lielā daudzu tautu kopiena ir vienota saime, kuru apvieno Dievs savas žēlsirdības noslēpumā. 
Šos cilvēkus vieno vēlēšanās veidot savās sirdīs dievišķas īpašības un rīkoties atbilstoši tām, lai visiem cilvēkiem liecinātu par Dieva godību. Šī ļaužu kopiena dažādā veidā – atkarībā no stāvokļa un aicinājuma (garīdznieki, mūki, laji), īstenojot evaņģēliskos ideālus – uzticību un žēlsirdību, vēstī ar saviem vārdiem un darbiem Dieva žēlsirdības neaptveramo noslēpumu un izlūdz Dieva žēlsirdību pasaulei. Kopienu veido kongregācijas, apvienības, brālības, atsevišķi cilvēki, kuri piedalās sv. māsas Faustīnas misijas piepildīšanā.

Lai ir slavēta Dieva žēlsirdība!

Krakova, 2002. gada aprīlī.

                                                                                                 Māsa M. Elizabete Siepaka 

                                                                                                Dievmātes Žēlsirdības ordenī       

1 komentārs:

  1. Mūsdienu Baznīcā Dieva žēlsirdība tiek piesaukta vietā un nevietā. Lielākā daļa cilvēku nemaz nesaprot, kāpēc Dievam par viņiem būtu jāapžēlojas.
    Esmu redzējis aptaujas rezultātus, kur 80% respondentu, jautāti par Latvijas sabiedrības garīgo kvalitāti, atbild: " Es esmu labs un arī citi ir labi!".
    Katram ir skaidrs, ka labiem cilvēkiem nekāda Dieva apžēlošanās nav nepieciešama (to, protams, saku ar ironiju).
    Kas attiecas uz mazo saujiņu ticīgo, tad arī tiem jāatgādina, ka grēkošana, paļaujoties uz Dieva žēlsirdību, vainu būtiski pastiprina.
    Svētais padre Pio ir teicis: " Par visu vairāk es bīstos ļaunprātīgi izmantot Dieva žēlsirdību".

    AtbildētDzēst