svētdiena, 2014. gada 27. aprīlis

Sprediķis II Lieldienu svētdienai (Latvijas Radio, Svētrīts)

Kristus Augšāmcēlies!

Miers jums! Jēzus patiesi ir Augšāmcēlies! Dārgie radioklausītāji! Kā katru gadu, arī šogad esam sagaidījuši Lieldienas, kurās mēs varam piedzīvot to, ka Labā Vēsts par tukšo kapu un Jēzus uzvaru pār nāvi nav tikai sausa vēsturiska patiesība. Šī Vēsts skan no liecinieku mutes un par tās autentiskumu liecina tie, kas satika Augšāmcēlušos Kungu un redzēja, ka kaps ir tukšs. Šī Vēsts nebalstās tukšos izdomājumos, bet tā ir kristīgās ticības centrālā patiesība, par kuru liecina visa Baznīca jau 2000 gadus un daudzi, jo daudzi svētie un mocekļi. Tieši šodien, Vatikānā, svētā Pētera laukumā pāvests Francisks par svētajiem pasludinās divus Dieva vīrus, izcilus pagājušā gadsimta pāvestus Jāni XXII un Jāni Pāvilu II. Tieši viņi bija tie, kas sevi pilnībā atdeva Dieva gribai un caur savu kalpošanu liecināja par Augšāmceltā Kunga klātbūtni savā dzīvē. Viņi visu savu dzīvi bija autentiski tukšā kapa un Jēzus dzīvās klātbūtnes liecinieki.

Jānis XXIII bija tas, kurš sasauca Vatikāna II koncilu, kurš savukārt visā Baznīcā kļuva par pagrieziena punktu un atjaunotnes avotu. Koncils bija notikums, kuru var salīdzināt ar šodienas evaņģēliju – Jēzus atnāca un nostājās savu mācekļu vidū un tie kļuva līksmi. Koncila laikā pāvests, bīskapi un visa Baznīca piedzīvoja dzīvā Kunga klātbūtni un vadību, Baznīca no jauna piedzīvoja to, ka tā ir Kunga Līgava un aicināta būt par Kunga  „iemiesojumu” pasaulē. Baznīcā iestājās jauns pavasaris. Kādi bija Vatikāna II koncila galvenie jautājumi:


1.      Baznīcai ir nepieciešams atvērties pasaulei. Nevis kļūt pasaulīgai, bet, apzinoties to dārgumu, Labo Vēsti, Evaņģēliju, ko atnesa Kristus un tai uzticēja, liecināt par to ar lielu spēku un drosmi, nebaidoties doties pasaulē.

2.      Ekumēniskā dimensija. Atklāt, ka daudzas Kristus nestās patiesības, kaut nepilnīgā veidā, tomēr autentiski izdzīvo arī citu konfesiju brāļi un māsas.

3.      Baznīca nav tikai hierarhiska struktūra, bet tā ir dzīvs organisms, kurā katram no Baznīcas locekļiem ir būtiska un svarīga loma. Vēl vairāk – koncilā Baznīca uzrunā ikvienu cilvēku. Ikviens cilvēks, gan Baznīcā, gan ārpus tās, ir svarīgs un tam ir vērtība.

4.      Baznīcas centrā ir cilvēks. Bet cilvēks, kurš apzinās, ka nāk no Dieva, ka ir Dieva radība. Cilvēka vērtība blastās patiesībā, ka tas atspoguļo Dievu. Koncils aicina cilvēku apzināties, ka ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības. Cilvēka cieņa balstās cieņā un pielūgsmē, kāda pienākas Dievam. Koncils norādīja uz līdzsvarotu un kristīgu antropoloģiju. Nenicināt cilvēku, bet arī nepielūgt to. Tieši pāvests Jānis Pāvils II, jau pēc Koncila visu savu kalpošanu veltīs šīs patiesības sludināšanai. Jānis Pāvils II, būdams izcils filozofs un antropologs, visas savas dzīves laikā norādīja uz pareizu humānismu. Pāvests Jānis Pāvils II, kurš savas dzīves laikā bija cieši vienots ar Dievu lūgšanā, drosmīgi un neatlaidīgi sludināja mīlestību uz cilvēku, sākot jau no ieņemtā mātes miesās. Pāvests īpaši uzsvēra nedzimušo bērnu tiesības uz dzīvību un mācīja kristīgajā antropoloģijā bāzētu seksuālo ētiku un ģimenes mācību.

Jānis Pāvils II visu savu dzīvi veltīja noslēpumainai cīņai ar ideoloģiskajiem režīmiem. Pāvests Jānis Pāvils II nebija revolucionārs laicīgā izpratnē. Komunistisko ateismu viņš uzveica, sludinot Dieva mīlestību, vienlaicīgi kopā ar patiesību un žēlsirdību Dievā. Jānis Pāvils II nemitīgi bija dzīvā, intensīvā saiknē ar Svēto Garu. Viņš bija autentiski, reāli piedzīvojis savā dzīvē augšāmcēlušos Kungu. Par to viņš arī liecināja. Viņa dzīve nebija atrauta no ticības. Viņš, būdams pāvests, nelasīja gudras lekcijas, kaut arī viņa intelekta līmenis bija ļoti augsts, jo vairāk kā 20 gadus viņš bija ētikas un filozofijas pasniedzējs gan Krakovas, gan Ļubļinas Universitātēs Polijā.
Kas fascinēja un pievilka pāvesta personībā? Kā viņš ticēja, tā arī dzīvoja. Un tādējādi viņa dzīves liecībai bija autentisks raksturs.

Sabiedrībā, gan Jāņa Pāvila II laikā, gan šodien valda liela skepse, līdzīgi kā apustulim Tomam, kuru bieži vien mēdz saukt par neticīgo. Bet viņš nav neticīgs. Viņš vēlas visu pārbaudīt, jo viņam ir maldīgs, nepareizs, sakropļots priekštats par Dievu, par Jēzu. Viņš vēlas pieskarties. Pieskarties ticībā. Baznīcas Tēvi, sekojot svētajam apustulim Pāvilam, ir teikuši, ka Baznīca pasaulē ir dzīvs, Kristus ķermenis. Jānis Pāvils II, Jānis XXIII, svētā Faustīne un daudzi citi ir palīdzējuši ikvienam cilvēkam, arī skeptiskajam pieskarties Kristum, kurš ir miris un augšāmcēlies, kurš ir dzīvs! Tā vietā lai šādus cilvēkus nosodītu un kritizētu, šie svētie teica: nāc, ieliec savu roku Kristus sānā, nāc, redz kur ir Baznīca, nāc un piedzīvo, neesi neticīgs, bet ticīgs. Pāvests Jānis Pāvils II, ierodoties Latvijā 1993.gadā, lidostā teica šādus vārdus: Nāku kā miera svētceļnieks, lai jūs visus, un it īpaši kristiešus, stiprinātu ticībā un cerībā, vēlreiz apliecinot, ka Evaņģēlijs ir būtiski nepieciešams tieši šajos vēsturiskajos apstākļos. Dievišķais Vārds, kas tapis cilvēks, ir tas, kas spēj dāvāt gaismu, rādīt virzienu, lai pakāpeniski tiktu atrasti risinājumi grūtās, nedrošās un riskantās situācijās...
Jā, mēs neesam redzējuši, bet esam ticējuši. Bet tādi svētie, ka Jānis Pāvils II un citi mums ir palīdzējuši ieraudzīt Kristu, satikt viņu. 

Noslēgums pāvesta uzrunai Mežaparkā, 1993.gada 8.septembrī:
„Es jūs paņemšu no tautu vidus un aizvedīšu uz jūsu zemi” (Ez 36,24). Šos vārdus Babilonas trimdas laikos pravietis saka izsūtītajiem. Un vai daudziem no jums, kas šeit esat sapulcējušies, šie vārdi neskan kā liecība par izciestajiem pārbaudījumiem?
„Es jūs paņemšu no tautu vidus”. Vārdi „paņemšu un aizvedīšu” pauž Baznīcas būtību. Dārgie brāļi un māsas, šodien es pateicos Kungam par Baznīcu Baltijas jūras krastā, par Baznīcu Rīgā un visā Latvijā. Tā ir kopība, kura vienotām sirdīm pulcējas lūgšanai un kuru vada Svētais Gars ar Savu dvesmu, kas Vasarassvētku dienā nāca pār Pēdējo vakariņu namu Jeruzalemē.
Lūk, vietējā Baznīca, Latvijas Baznīca, kura tai pat laikā ir pilnīgi vienota ar vispārējo Baznīcu, kas saskaņā ar Kristus gribu plešas pa visu pasauli. Baznīca aug un plešas pēc Kristus pavēles, Viņa krusta un augšāmcelšanās spēkā: „Ejiet un māciet visas tautas” (Mt 28, 19). Kristu, cilvēces un vēstures Labais Gans, liec, lai ar Tavām asinīm atpestītā tauta ieietu jaunajā gadu tūkstotī Svētā Gara svaidīta. Liec, lai tā nestu sevī Labo vēsti, patiesības un žēlastības Evaņģēliju, cerību mūžīgajai dzīvei Tēvā, Dēlā un Svētajā Garā.
Amen.


1 komentārs:

  1. Kā Katoļu Baznīcas pilnīgo sabrukumu Eiropā pēdējos 50 gados var nosaukt par atjaunotni?

    AtbildētDzēst