Sprediķis V gavēņa svētdienā (Vatikāna radio)

Pievienot parakstu
1. Bet Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas miestā, bija kāds slimnieks Lācars.
2. Šī bija tā Marija, kas ar svaidāmo eļļu svaidīja Kungu un saviem matiem susināja Viņa kājas. Viņas brālis Lācars slimoja.
3. Tad tā māsas sūtīja pie Viņa, sacīdamas: Kungs, lūk, tas, ko Tu mīli, slimo.
4. Bet Jēzus, to dzirdēdams, sacīja viņiem: Šī slimība nav nāvei, bet Dieva godam, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts.
5. Bet Jēzus mīlēja Martu un viņas māsu Mariju, un Lācaru.
6. Un Viņš, dzirdēdams to, ka tas slims, palika tanī vietā vēl divas dienas.
7. Tikai pēc tam Viņš sacīja saviem mācekļiem: Iesim atkal uz Jūdeju!
8. Mācekļi sacīja Viņam: Rabbi, nupat jūdi meklēja nomētāt Tevi akmeņiem, un Tu atkal ej uz turieni?
9. Jēzus atbildēja: Vai dienā nav divpadsmit stundu? Ja kas staigā dienā, tas neapdauzās, jo redz šīs pasaules gaismu.
10. Bet ja kāds staigā naktī, tas apdauzās, jo gaismas tam nav.
11. To teicis, Viņš pēc tam sacīja: Mūsu draugs Lācars guļ, bet es eju to modināt no miega.

12. Tad Viņa mācekļi sacīja: Kungs, ja viņš guļ, tad izveseļosies.
13. Bet Jēzus runāja par viņa nāvi, turpretī viņi domāja, ka Viņš runā par gulēšanu miegā.
14. Tad Jēzus viņiem pateica atklāti: Lācars ir nomiris.
15. Bet es priecājos jūsu dēļ, lai jūs ticētu, jo es tur nebiju, bet iesim pie viņa!
16. Tad Toms, saukts Dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu nomirtu!
17. Tad Jēzus nogāja un atrada viņu jau četras dienas kapā guļam.
18. Bet Betānija bija apmēram piecpadsmit stadiju attālumā no Jeruzalemes.
19. Bet daudz jūdu bija atnākuši pie Martas un Marijas, lai mierinātu tās par viņu brāli.
20. Tad Marta, izdzirdusi, ka Jēzus nāk, steidzās Viņam pretim; bet Marija sēdēja mājās.
21. Tad Marta sacīja Jēzum: Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris.
22. Bet es arī tagad zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos.
23. Jēzus sacīja viņai: Tavs brālis celsies augšām!
24. Marta sacīja Viņam: Zinu, ka viņš celsies augšām, augšāmceļoties pastarā dienā.
25. Jēzus sacīja viņai: Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība: kas uz mani tic, lai arī viņš būtu nomiris, dzīvos.
26. Un ikviens, kas dzīvo un tic uz mani, ne mūžam nemirs. Vai tu tici tam?
27. Tā sacīja Viņam: Tiešām Kungs, es esmu ticējusi, ka Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls, kas atnācis šinī pasaulē.
28. Un viņa, to pateikusi, aizgāja un pasauca savu māsu Mariju, klusi sacīdama: Mācītājs atnāca un sauc tevi.
29. Viņa, to dzirdēdama, steigā piecēlās un aizgāja pie Viņa,
30. Jo Jēzus vēl nebija iegājis miestā, bet vēl atradās tanī vietā, kur Viņu sastapa Marta.
31. Tad jūdi, kas pie viņas bija mājā un mierināja viņu, redzēdami Mariju steigšus pieceļamies un aizejot, sekoja viņai, sacīdami: Viņa iet pie kapa, lai tur raudātu.
32. Bet Marija nonāca tur, kur bija Jēzus; ieraudzījusi Viņu, tā metās pie Viņa kājām un sacīja Viņam: Kungs, ja Tu būtu šeit bijis, mans brālis nebūtu nomiris.
33. Jēzus, redzēdams viņu un jūdus, kas ar to bija atnākuši, raudam, garā satriekts, uztrauca sevi,
34. Un Viņš sacīja: Kur jūs viņu nolikāt? Tie Viņam atbildēja: Kungs, nāc un skaties!
35. Un Jēzus raudāja.
36. Tad jūdi sacīja: Lūk, kā Viņš to mīlējis.
37. Bet daži no viņiem sacīja: Vai Šis, kas atvēra acis aklajam no dzimšanas, nevarēja izdarīt, lai viņš nenomirtu?
38. Tad Jēzus, atkal sevī satraukts, piegāja pie kapa. Tā bija ala, un tai bija uzlikts akmens.
39. Jēzus sacīja: Noņemiet akmeni! Mirušā cilvēka māsa Marta sacīja Viņam: Kungs, viņš jau smird, jo ir pagājušas četras dienas.
40. Jēzus sacīja viņai: Vai es tev neteicu: ja tu ticēsi, tad redzēsi Dieva godību?
41. Tad noņēma akmeni. Bet Jēzus, pacēlis acis uz augšu, sacīja: Tēvs, es pateicos Tev, ka Tu mani esi uzklausījis!
42. Es gan zināju, ka Tu mani vienmēr uzklausi; bet apkārtstāvošās tautas dēļ es sacīju, lai viņi ticētu, ka Tu mani esi sūtījis.
43. To sacījis, Viņš stiprā balsī sauca: Lācar, nāc ārā!
44. Un tūdaļ iznāca nomirušais. Kājas un rokas tam bija ietītas līķautos, un viņa seja bija ar sviedrautu aizsieta. Jēzus sacīja viņiem: Atraisiet viņu un atļaujiet viņam aiziet!
45. Tad daudzi no jūdiem, kas bija atnākuši pie Marijas un Martas, redzējuši, ko Jēzus padarīja, ticēja uz Viņu. (Jāņa 11,1-45)


Ir palikušas vairs tikai divas nedēļas līdz mūsu svarīgākajiem svētkiem – Lieldienām. Šodienas evaņgēlija lasījumā dzirdējām epizodi, kurā Jēzus  ir nonācis tuvu Jeruzalemei, netālu no Betānijas ciemata, kurā dzīvoja Viņa draugi - Lācars, Marta un Marija. Lācars ir smagi saslimis, atrodas uz nāves gultas, un māsas sūta ziņu, lai Jēzus steigšus nāktu uz viņu mājām, un lai Viņš Lācaru izdziedinātu. Jēzus, ierodoties viņu mājās, sastop Lācaru jau mirušu. Tad, neskatoties uz apkārtejo cilvēku iebildumiem un izbrīnu, Jēzus veic brīnumu, pieceļot Lācaru no mirušajiem. Ar šo, evaņģēlista norādīto septīto brīnumu, Jēzus īpašā veidā piepilda pravieša Ezehiēla vārdus: „ Es atvēršu jūsu kapus un izvedīšu jūs, Mana tauta, no jūsu kapiem un aizvedīšu jūs atpakaļ Israēla zemē. Tad jūs atzīsit, ka Es esmu Tas Kungs, ja Es veru vaļā jūsu kapus un vedu ārā jūs no jūsu kapiem, Mana tauta.” (Ez 37,12-13). Lācara augšāmcelšana bija sava veida zīme tam, ka Jēzus ir augšāmcelšanās un dzīvība. Lācara piecelšana no mirušajiem ir skaidra zīme Jēzus mesiānisko laiku atnākšanai, jo Jāņa Kristītāja mācekļiem Jēzus skaidri atbild: „Ejiet un pasludiniet Jānim, ko jūs dzirdējāt un redzējāt: jo aklie redz, klibie staigā, spitālīgie top šķīsti, kurlie dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem evaņģēlijs tiek sludināts.” (Lk 7,20)

Jēzus, veicot šo brīnumu, norāda, ka nāve ir un paliek reāla robežšķirtne mūsu katra dzīvē. Arī Jēzus raud un piedzīvo reālu, sev tuva un mīļa cilvēka aiziešanu. Tomēr katras bēres, katrs kaps, ir aicinājums, jā, var teikt – izaicinājums meklēt izeju, meklēt atrisinājumu. Kapa priekšā vienmēr tiek uzdoti jautajumi – Kāpēc? Kas tālāk? Kungs, kur tu biji? Kas ar šo būs pēc tam?


Ļoti interesants ir Martas dialogs ar Jēzu. Atceramies, ka citā epizodē Jēzus uzslavē Mariju, par to, ka viņa izvēlējās labako daļu. Šajā epizodē Marija paliek mājās, savukārt Marta sarunājas ar Jēzu. Martas dialogs ar Jēzu norāda, ka Martai bija dabiska, Izraēļa ticībā balstīta izpratne par mirušo augšāmcelšanos Pastarā tiesā. Tieši nāves piedzīvojums ļauj viņai lietas saskatīt daudz dziļāk. Tomēr, pat ja viņa atzīst Jēzu par Kristu, Dieva Dēlu, svaidīto, tomēr, līdzīgi kā pārējie Jēzus mācekļi, šī viņas ticība vēl nebija sasniegusi kulmināciju un piepildījumu. Lācara augšāmcelšanas pieredze sagatavos viņu, un pārējos Jēzus mācekļus patiesā Lācara – Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās notikumam un piedzīvojumam. Tieši Lieldienu notikuma perspektīvā Marta, Marija, Lācars, mācekļi, apustuļi un ikviens no mums spēs ticībā piedzīvot patieso augšāmcelšanos. Augšāmcelšanos jaunai dzīvei Jēzū Kristū. Jo Lācars, pat ja tika piecelts no mirušajiem nomira, tomēr patiesais Lācars – Jēzus Kristus, augšāmceļoties turpina dzīvot mūžīgi. „Bet, ja mēs ar Kristu esam miruši, tad mēs - tāda ir mūsu ticība - arī dzīvosim kopā ar Viņu.” (Rom 6,8). Sagatavosim savas sirdis šiem svētkiem un turpināsim arī mēs katrs savā dzīvē veikt šo mūsu katra Pesah, izceļošanu – no šīs dzīves, uz nākamo, no laicīgā uz mūžīgo. Pat ja esam šajā pasaulē, apzināmies, ka mūsu tēvija ir debesīs, ka ikviens esam kā zīme un instruments Dieva rokās šai pasaulē. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru