pirmdiena, 2014. gada 19. maijs

Lode sejā!


Habilam nebija iespējas izdzīvot. Uz viņu šāva no kalašnikova automāta AK-47. Kad ar šādu automātu iešauj no tuva attāluma, izdzīvot nav iespējams.

Habila ir uzņēmējs un evaņģeliskās baznīcas loceklis. Par to, kas notika Nigērijā 2012.gadā, viņa mazajā ciematiņā viņš stāstīja Eiropas Parlamentā un ASV kongresā. Šobrīd viņš sniedz liecības dažādās draudzēs, arī katoļu.

Kad 2012.gada 28.novembrī plkst. 11.00 vakarā viņš dzirdeja klauvējienus pie durvīm, viņš bija pārliecināts, ka tie ir Nigērijas armijas karavīri. Kad atvēra durvis, palika uz vietas mēms. Vīri garos svārkos. Aizsegtās sejas raisīja bailes. Viņš uzreiz atpazina Boko Haram grupējumu, kas bija slavens ar savu brutalitāti. Tie bija ļaudis, kas uzbruka kristiešu baznīcām, dedzināja vecākus savu bērnu priekšā, pārgrieza rīkles. Grupas līderis lika Habala ģimenei iznākt uz ielas un teica, ka ir atnākuši, lai pabeigtu Allāha darbu. Habila sieva lūdzās, lai atstāj viņus dzīvus. Habals stāsta: es padomāju, ka pēc neilga brīža satikšos ar Dievu aci pret aci, tādēļ sāku lūgt Dievu. Kungs, es esmu vājš un grēcīgs. Es pats sevi nepasargāšu. Piedod man manus grēkus. Pieņem manu dvēseli. Teicu savai sievai, lai neraud, jo mēs drīz satiksimies debesīs. Pagriezos, lai pēdejo reizi uzlūkotu savu ģimeni. Asaras lija pār manu seju.
Pie manis pienāca daži vīrieši. Katram bija rokā kalašņikova automāts. Sekoja atslēgas jautājums: vai tu esi kristietis vai musulmanis? Atbildēju, ka esmu kristietis un es nevaru noliegt Jēzu. Tad sekoja nākamais jautājums: kādēļ es nevēlos pieņemt islāmu kā savu reliģiju? Tad es padomāju, ka varu izmantot šo mirkli, lai sētu sēklu. Pateicu, ka arī mēs sludinām Labo Vēsti musulmaņiem un visiem, kas nepazīst Jēzu. Tad viņš uzlūkoja mani ar izbrīnu un teica: tu saki, ka jūs, kristieši pazīstiet Dievu? Jā, es atbildēju – mēs sludinām patieso Dievu.


Tanī mirklī izdzirdēju, ka varēšu dzīvot mierīgi, ja sadarbošos ar viņiem un kļūšu par musulmani. Es atbildēju konkrēti: esmu kristietis.

Tad vīrietis pagriezās pret manu sievu un teica: vai tu vēlies redzēt, kas notiks ar tavu vīru, ja arī turpmāk viņš būs tik spītīgs. Lūdz viņu, lai viņš maina savu viedokli, lai jūs varētu dzīvot tālāk mierīgu dzīvi. Tanī mirklī atskanēja klusa Habila balss: nekas nevar šķirt mani no Kristus mīlestības. Grupējuma līderis sāka nervozēt: Habila, viņš teica – jautāju tev pēdējo reizi. Vai esi gatavs mirt kā kristietis? Jā, – esmu gatavs mirt kā kristietis.

Tajā brīdī jutu, kā automāta stobrs pieskaras manai sejai un nākamajā brīdī jutu, kā lode iziet cauri manam degunam. Kad nokritu uz zemes, bandas vadonis pienāca pie manis, lai pārbaudītu, vai esmu miris. Kad secināja, ka esmu miris, viņš iesaucās - الله أكبر (Allah Akbar) Dievs ir liels.
Kad Habila gulāja uz zemes ar cauršautu galvu, viņš sāka dziedāt Kungam slavas dziesmas un sevī domāja: es piederu Kunga armijai un sludināšu Labo Vēsti, neviens man neko nevar padarīt. Viņš gaidīja savu satikšanos ar Kungu. Tomēr eņģeļa vietā vinš dzirdēja savas sievas raudāšanu un tad padomāja – Kungs, man šeit vairs nevajadzētu atrasties, man vajag būt pie Tevis. Kad Habila atvēra acis, viņš bija izbrīnīts, ka dzīvo ar caurumu galvā. Tad viņš sajuta neciešamas sāpes, asinis plūda no viņa acīm, ausīm, mutes. Viņš palūdza ūdeni. Pēc tam sieva aptvēra, ka ciematā ir nogalināti visi vīrieši – kristieši. Tad viņa devās pie kaimiņiem-  musulmaņiem un lūdza palīdzību. Viņi ieteica palikt pie viņiem pa nakti, drošības dēļ, tomēr Habila sieva vēlējās būt pie sava vīra, kad viņš mirst. Tomēr Habila vēl joprojām dzīvoja. Viņu aizveda uz slimnīcu. Kad ārsts aplūkoja viņu, tad teica, ka nevar palīdzēt mirušam cilvēkam. Tomēr Habila uzstāja, lai ārstē, jo ja Kungs viņam ļāva izdzīvot, tad palīdzēs arī ārstiem ārstēt. Dakteris tikai nosmaidīja un teica, ka reāli tas nav iespējams. Pēc kāda laika viņu pārveda uz 50 km attālāko slimnīcu. Ceļš bija grūts, bet šī brauciena laikā Habila sajuta spēku pieplūdumu sevī. Viņš sajuta, ka atkal var staigāt. Vēlējās pat piecelties, bet sieva to neatļāva. Ārsti slimnīcā veica divkāršas pārbaudes un bija šokā. Rezultāti bija normas robežās. Viņi nespēja to saprast. Vai tas nebija tas pats cilvēks, kas vakar bija vienās asinīs?

Pēc divām nedēļām tika pieņemts lēmums par operācijas veikšanu. Tā bija nozīmēta uz piektdienu. Ārsti vēlējās paņemt gabaliņu no miesas, lai aizpildītu caurumu, ko atstāja lode ķermenī. Tomēr uz slimnīcu atveda ievainotu musulmani, un ārsti izlēma viņu operēt pirmo, tādēļ operācija tika pārcelta uz trešdienu. Tomēr kad ārsti trešdien, veica kārtējo pārbaudi, tad viņi bija šokā. Viņi atklāja, ka cauruma vairs nebija. Viņi teica – tā nav tā pati persona, kas bija iepriekš. Tas nevar būt. Kāds cits dzīvo jūsu ķermenī. Habila tikai pasmaidīja un teica: ne es dzīvoju, bet Kristus dzīvo manī.  Pēc dažām dienām Habila devās prom no slimnīcas.

Habila liecība ir vienkārša un skaidri nolasāma. Jēzus parādīja viņam, ka Viņš ir tas, kas sargā mūsu dzīves un neviens tās nevar izraut no Jēzus rokām.


No "Gosč Niedzielny" 2014.gada 18.maija numura materiāliem tulkoja pr. Ilmārs Tolstovs

1 komentārs:

  1. Ikviens var salīdzināt rakstā minēto kristieti ar mums, Rietumu kristiešiem, un izdarīt secinājumus.

    AtbildētDzēst