svētdiena, 2014. gada 4. maijs

Sprediķis III Lieldienu svētdienai, 4 maijam (Vatikāna radio)

Lasījumi šai svētdienai: www.mieramtuvu.lv

Kristus ir Augšāmcēlies! Alleluja!

Šodien, iesākuši Maija mēnesi, kas no seniem laikiem ir veltīts Dievmātes Marijas godam un svinot Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas dienu, šodienas evaņģēlija lasījumā dzirdējām par kādiem diviem nelaimīgiem, noskumušiem Jēzus sekotājiem, kuri vīlušies Jēzus mācība, piedzīvojuši Viņa izsmiešanu, sagūstīšanu, spīdzināšanu un nogalināšanu dodas atpakaļ uz savu dzimto Emaus ciemu, lai atgrieztos ierastajos darbos, atgrieztos vecajā dzīvē. Pēc kāda laika viņiem klāt pienāk kāds noslēpumains ceļinieks. Viņi neatpazīst Jēzu. Kādēļ? Mācekļi ir vīlušies, jo nav piepildījušās viņu pašu vēlmes, viņi ir sekojuši Jēzum, bet līdz galam viņa vēsti tā arī nav sapratuši. Viņiem ir izveidojies pilnīgi cits Jēzs attēls. Par to liecina arī viņu saruna ar Jēzu un viņu atbildes. Viņi Jēzū redzēja tikai pravieti un pestīšanas cerību tie balstīja, kā jau daudzi tajos laikos – politiskā un cilvēciskā atbrīvošanā. Viņos nebija notikusi, ja tā var teikt Vecās un Jaunās Derības „saslēgšanās” Jēzū Kristū. Viņi bija saņēmuši informāciju par Jēzu, bet nebija satikušies ar Viņu, kā patieso Izraēļa Mesiju.


Jēzus sāk viņiem skaidrot Rakstus un dod Bībelei patieso jēgu. Viņš pats ir šo Rakstu atslēga un jēga. Mācekļu sirdis sāk degt mīlestībā uz Kungu, bet tikai maizes laušanas laikā notiek acu atvēršanās un sirds aizdegšanās. Redzams, ka sausa, individuāla Rakstu lasīšana, ne atrašanās kādu laiku Jēzus klātbūtnē tikai ar miesu, pat ne sastapšanās ar sievietēm, kuras satika Jēzu pēc Augšāmcelšanās, pat ne pārējo apustuļu liecības nespēja šos divus Emaus ceļiniekus pārliecināt. Tikai maizes laušanas laikā, pēc Dieva Vārda lasījumiem, paša Jēzus komentāriem, un Euharistiskās Maizes baudīšanas viņu, nocietinātu vīru acis un sirdis atvērās. Ticība viņu sirdīs dzimst tad, kad viņi atklāj, ka Jēzū ir piepildījušies visi Vecās Derības pravietojumi un ka šis Jēzus ir dzīvs un ir klātesošs viņu vidū.


Pavisam nesen kanonizētais, svētais pāvests Jānis Pāvils II, 2005, Euharistijai veltītajā gadā uzrakstīja apustulisko pamudinājumu „Man nobiscum Domine!”. Šajā dokumentā pāvests saka: „Emaus epizodē Jēzus tēlam drīz vajadzēja nozust, bet Mācītājam palikt lauztas maizes aizsegā, kuras priekšā atvērās šo Emaus mācekļu acis.” Katrā svētajā Misē, katrā Euharistijā mēs piedzīvojam Jēzus teiktos vārdus Tomam, kurus dzirdējām iepriekšējā svētdienā – svētīgi ir tie, kas neredz, bet tic. Pāvests turpina: „Zīmīgi ir, ka divi mācekļi no Emaus, Kunga vārdu attiecīgi sagatavoti, atpazina Viņu pie galda pēc vienkārša „maizes laušanas” žesta. Katrā svētajā Misē, tieši caur zīmēm noslēpums atklājas mūsu, ticīgo acīm. Emausa mācekļi, pēc šī notikuma dodas pie citiem. Tas, kas ir „pagaršojis” Kungu, dodas tālāk, pie citiem. Arī mēs, kas esam satikuši Kungu maizes laušanā, pēc katras svētās Mises tiekam sūtīti misijā – liecināt par to, ka Kungs ir dzīvs, ka Viņš ir Augšāmcēlies, un Viņu var sastapt ikviens Euharistijā, adorācijā. Atradīsim laiku bieži apmeklēt mūsu dārgo Pestītāju adorācijas kapelā, baznīcā, bet īpaši svētdienas un ja iespējams, pat ikdienas Euharistijā. Jaunava Marija, uzticīgā Kunga Kalpone, tā, kura visus Jēzus vārdus dziļi glabāja savā sirdī un pārdomāja tos, lai palīdz mums šajā ceļā. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru