piektdiena, 2014. gada 13. jūnijs

Konsubstanciālais brīnums!

Esmu veiksmīgi noslēdzis savu pirmo studiju gadu doktorantūras studijās un vēlos padalīties ar savu šī gada vislielāko kristoloģisko atklājumu. 

Visos laikos, līdz kristietībai, un pēc tam ārpus kristietības pastāv ļoti būtisks jautājums, ko nekādi nevar atrisināt pati cilvēce ar saviem spēkiem. Visas tautas un ciltis ir ticējušas, ar dabiskā prāta palīdzību, ka eksistē kāda augstāka būtne, dievība, spēks. Daudzās tautām šī dievība tika antropomorfizēta dažādos dievos un dievībās. Tomēr jautājums paliek - kā transcendentais var nonākt saiknē ar galīgo, iznīcīgo. Ir dažādas pieejas šim jautājumam:

1. Senajās mitoloģiskajās sistēmās valda totāls sajaukums, sajukums. Senajā Grieķijā dievi ir līdzīgi cilvēkiem un dievu un cilvēku pasaule ir savijusies neskaidrā, dūmakainā mītā;
2. Materiālistiskie ateisti, kā marksisti u.c. uzskata, ka eksistē tikai matērija, un tā ir mūžīga;
3. Monoteiskās reliģijas, kā Jūdaisms un Islāms uzskata, ka Dievs ir atklājies, bet tomēr starp matēriju un transcendenci joprojām paliek bezdibenis un cilvēks paliek cilvēks un Dievs paliek Dievs. Līdzīgi starp citu domāja arī I. Kants, runājot par nomenu un fenomenu un daudzi citi domātāji. 
4. Tad seko hinduisms, budisms, u.c. kuros valda uzskats, ka pati matērija arī ir dievs, sludinot savdabīgu panteismu. Viss ir dievs - Brahmans, atamāns, cilvēks, daba, u.t.t. Dievības un matērijas sajaukums. 
5. Tad seko gnostiskais duālisms, labā un ļaunā līdzvērtīga cīņa, kurā ietilpst arī iņ - jaņ princips. Balts un melns, labais un ļaunais. Dažreiz arī kristieši domā, ka Dievs un sātans ir līdzvērtīgi spēki, kas savstarpēji cīnās. No šī principa izriet arī miesas un dvēseles pretstatīšana, kā savstarpēji naidīgi spēki. Tas spilgti izpaužas piemēram platonismā. 


Tomēr neviena no šīm pieejām neatbild uz pamatjautājumu - kā cilvēks var nonākt kontaktā ar Dievu, kuram pēc dažu grieķu filozofu un henoteiskām tendencēm neilgi pirms Kristus nākšanas vajadzētu būt VIENAM? kā atbrīvoties no grēkiem, kurus līdz šim mēģinājām nomazgāt ar dažādu upuru veikšanu, vai kā savādāk? Kas būs pēc nāves? Kur ir manas dzīves jēga?

Tieši tādēļ arī nāca Jēzus Kristus - patiess Dievs un patiess Cilvēks, kurš būdams "viens un Tas pats Dēls, mūsu Kungs Jēzus Kristus, ir pilnīgs dievišķībā un pilnīgs cilvēciskumā, ka Viņš ir patiess Dievs un patiess cilvēks ar miesu un saprātīgu dvēseli, ka pēc savas dievišķības Viņam ir viena daba ar Tēvu un pēc sava cilvēciskuma Viņam ir viena daba ar mums, mums līdzīgs it visā, izņemot grēku, ka pēc savas dievišķības Viņš ir pirms visiem laikiem Tēva dzemdināts, un šajās pēdējās dienās mūsu dēļ un mūsu pestīšanas labad dzimis no Jaunavas Marijas, Dieva Mātes, saskaņā ar savu cilvēciskumu. Mums jāatzīst vienu un To pašu Kristu, Kungu un viendzimušo Dēlu, kurā nesajaucami, neizmaināmi, nesašķeļami, neatdalāmi savienojušās divas dabas, kuru atšķirība, tām savienojoties, nekādā ziņā nav atcelta, gluži pretēji: to abu īpašības ir saglabājušās un apvienojušās vienā un tai pašā personā un vienā un tai pašā hipostāzē." (KBK 467, Halkēdonas koncilsSymbolumDS 301-302.)

Sakot vienkāršākiem vārdiem, varam secināt, ka tieši Kristus, nākot šeit uz zemes, dod mums katram iespēju būt tuvās attiecībās ar Dievu, bet mums esot kopā ar Viņu, nekādā veidā netiek mazvērtēta vai iedragāta mūsu pašu cilvēcība un arī Dievs, komunicējot ar mums, nekādā gadījumā neko nezaudē no savas dievišķības. Tā lūk! Tas ir mans visjaukākais secinājums šī gada laikā. Paldies par lūgšanām sesijas laikā.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru