Sprediķis Lieldienu VII svētdienai (speciāli Vatikāna radio)

Kristus ir Augšāmcēlies un uzkāpis debesīs! 

Dārgie Vatikāna radio klausītaji. Esam pavadījuši jau vairāk kā 40 dienas kopš Lieldienām un šajā svētdienā esam starp Jēzus debeskāpšanas svētkiem un Vasarsvētkiem – svētā Gara nosūtīšanas svētkiem. Šodienas evaņģēlija lasījumā Jēzus lūdzas Pēdējo vakariņu telpā un lūdzas par saviem mācekļiem. Šajā lūgšanā ir nojaušama tā spriedze, kas līdz ar Jēzus atnākšanu ir tikusi atrisināta, kaut tomēr galējs piepildījums šeit uz zemes tiks sasniegts tikai pasaules beigās. Tā ir spriedze starp dievišķo un cilvēcisko. Mēs zinām, ka pirms Dievs tapa cilvēks, respektīvi iemiesojās, Viņš pasaules tautām bija vai nu pilnīgā neizprotams un tāls, kā piemēram pagāniem un grieķu filozofiem, kuri tikai daļēji nojauta kāds varētu būt Dievs. Vai arī kā jūdiem, kuriem Viņš bija atklājies, tomēr ne visā pilnībā. Dievam kļūstot par cilvēku, Jēzus Kristus Personā, notika noslēpumaina, bet reāla dievišķības un cilvēcības satikšanās, kura no vienas puses ir reāli notikusi, tomēr no otras puses mums visiem paliek kā liels noslēpums. Jo, pat ja pirmo gadsimtu konsilos tika skaidri nodefinēta Jēzus dievišķība un cilvēcība, tomēr visos kristietības gadsimtos, gan Baznīcā, gan sabiedrībā bija un ir redzama spriedze šajā jautājumā. Vai Dievu var attēlot ikonās, svētbildēs? Kam ir prioritāte – Dieva  žēlastībai vai cilvēka darbiem? Vai pietiek tikai ar žēlastību un cik tālu cilvēks var iesaistīties ar savu cilvēcisko atbildi? Vai pasaule un viss dabiskais ir ļauns, vai Dievu varam sastapt arī cilvēciskumā?

Katoliskā Baznīca vienmēr ir gājusi šo vidusceļu, jo tā ir Kristus Miesa un atspoguļo sevī Jēzu Kristu, kurā satikās dievišķais un cilvēciskais. Sākoties reformācijai, viss cilvēciskais tika nosodīts un tika uzskatīts, ka cilvēciskais ir konkurents garīgajam, dievišķajam. Sākās pārmetumi Baznīcai, ka viņa speciāli savus svētkus ielika pagānu tautu saulgriežu svinībās, ka piesavinājās daudz ko no Romas pagānu kultiem un filozofijas, ka tai ir pārāk grezni un cilvēciski rituāli, tika atmesta Tradīcija, u.t.t. Tomēr Katoliskā Baznīca nebaidās no cilvēciskuma, jo Dievs kļuva cilvēks. Pati Baznīca, kas ir Kristus Miesa, neredzamās žēlastības dod zem redzamām zīmēm. Mūsdienu teologi pašu Baznīcu nosauca par „Sakramentu” un daži pat gāja vēl tālāk, uzskatot, ka arī visa pasaule, radība, kultūras ir kā redzama zīme, neredzamajai Dieva darbībai.

Arī Jēzus Sirds godināšana, kuru jūnija mēnesī intensīvi praktizēsim. Tieši šī dievbijības tradīcija Baznīcā mēgina akcentēt to, ka Dievs, kurš kļuva cilvēks mūs mīl ar mīlestību, kas izplūst no Viņa dievišķās Sirds. Un pat ja mēs zinām, ka Dievu ir grūti izteikt cilvēciskās kategorijās, tomēr caur Jēzu Kristu tas ir  kļuvis iespējams. Tādēļ arī Jēzus vārdi šīsdienas evaņģēlijā ir ļoti nozīmīgi: „Es esmu pagodināts, Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un Es aizeju pie Tevis.” Jēzus aiziet, bet mēs paliekam, un arī Svētais Gars, kurš mājo mūsos. Tādēļ mums nevajag baidīties no pasaules un domāt, ka viss, kas ir pasaulē ir ļauns. Dievs visu radīja labu. Un pat ja pasaulē ir sajaucies labais ar ļauno, pat ja bieži vien sev apkārt redzam tik daudz bezcerības zīmes, mūsu uzdevums tieši ir, Svētā Gara gaismā spēt atpazīt labo un ļauno un drosmīgi, esot pasaulē, liecināt par Dievu, par Gaismu. 

Sprediķis "Mieram tuvu" 2013.gada VII Lieldienu svētdienai

Kristus Ir Augšāmcēlies! Visu Lieldienu laiku mēs sveicinām viens otru ar šādiem vārdiem un šodien svinām šo Augšāmcelšanās dienu, esot kopā ar Jēzu Pēdējo Vakariņu telpā. Ir dziļa saikne starp pēdējo Vakariņu telpu Lielajā Ceturtdienā un to telpu, augšistabu, kur bija sapulcējušies mācekļi kopā ar Vissvētāko Jaunavu Mariju. Vasarsvētkos nāk Svētais Gars, tādējādi noslēdzot Jēzus misiju šeit uz zemes, bet no otras puses ievadot misiju, kur turpinās Baznīca, Viņa Mistiskā Miesa.

Jēzus lūdzas pēdējo vakariņu telpā, īsi pirms savām ciešanām. Šajā evaņģēlija fragmentā mēs varam lasīt tikai trešo daļu no lūgšanas. Jēzus lūdzas: „Lai visi būtu viens.” Bieži vien šī Jēzus lūgšana vispirmkārt tiek attiecināta uz ekumēnisko kustību starp dažādu konfesiju kristiešiem. Tomēr šodien es vēlos pievērst uzmanību tieši uz vienotību, kas jau realizējas mūsu, katoļu vidū, esot Baznīcā.

Esam īpašā Lieldienu liturģiskajā laikā starp Jēzus Debesīs uzkāpšanu un Svētā Gara nosūtīšanu – Vasarsvētkiem. Jēzus vairs nav mācekļu vidū, Viņš ir atgriezies pie Tēva. Tomēr Viņš ir devis apsolījumu: „Bet kad nāks pār jums Svētais Gars, tad jūs saņemsiet Viņa spēku; un jūs būsiet mani liecinieki Jeruzalemē un visā Jūdejā, un Samarijā, un visā zemē.” (Apd 1,8) Dibinot Baznīcu Jēzus jau ir izveidojis redzamu kopienu, kas ir vienota. Katehisms norāda, ka „ticīgie, kuri atbild Dieva Vārdam un kļūst par Kristus Miesas locekļiem, kļūst cieši saistīti ar Kristu. Cau kristību, Euharistiju mēs tiekam pacelti līdz dziļai vienotībai ar Kristu un starp mums.  Savukārt Kristus Miesas (Baznīcas) vienība neatceļ locekļu dažādību. Viens ir Gars, kurš dala savas dažādās dāvanas Baznīcas labumam pēc savas bagātības mēra un kalpošanas vajadzībām. Mistiskās Miesas vienība rada un veicina starp ticīgajiem mīlestību ( caritas ): Tādēļ, ja viens loceklis cieš, cieš visi locekļi, un ja viens loceklis tiek godināts, visi locekļi priecājas līdzi.” (KBK 790-791)

Redzama vienotība ir būtiska evaņģēliskās ticamības zīme. Baznīcā pastāv divu veidu vienotība – vertikālā un horizontālā. Vertikālā ir mūsu katra saikne ar Dievu, bet horizontālā ir vienotība mūsu satrpā. Evaņģēlista Jāņa uztverē, abas šīs dimensijas izriet no Atklāsmes Jēzū Kristū. Patiesa vienotība neizriet no savstarpējās mīlestības emocionāla piedzīvojuma kopienā, vai no mākslīgiem un cilvēciskiem ekumēniskiem centieniem, bet tieši no vienotības, kāda pastāv starp Dievu Tēvu un Dievu Dēlu.  Jebkuras patiesas vienotības pamatā ir tieši vienotība, kāda pastāv Svētajā Trīsvienībā – starp Tēvu un Dēlu un Svēto Garu. Daudzreiz ir mēģinājumi radīt „mākslīgu” vienotību cilvēku starpā, kas balstās kādās specifiskās vienotību „radošās” programmās. Nevaram noliegt, ir būtiski rūpēties, par to, lai kristieši draudzēs, kopienās justos emocionāli, psiholoģiski ērti, tomēr būtiskākais ir evaņģēlija liecība par vienotību starp Tēvu un Dēlu, kas ir kā paraugs mūsu vienotībai ar Dievu un ar brāļiem un māsām. Jēzus ir tas, kas ieved mācekļus vienotībā ar Tēvu, mācekļus, kuri bija izgājuši cauri Lielās Piektdienas šausmām un nodevībām, kuri bija šķīstīti caur milzīgiem pārbaudījumiem, kādas bija Jēzus ciešanas Lielajā Piektdienā. Un tikai tagad, piedzīvojuši Jēzus Augšāmcelšanos, viņi ir gatavi sagaidīt Vasarsvētkus.

 Pasaule ieticēs evaņģēlija vēstij tikai tad, kad redzēs lielu mīlestību Baznīcā, kristiešu starpā. „No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jņ 13,35) Jo sašķelti, kašķīgi, aizdomu, skaudības un nenovīdības pilni kristieši nespēj dot autentisku liecību pasaulei. Tomēr bez Svētā Gara palīdzības nav iespējams apvienot mūs, kas esam tik dažādu raksturu, vecumu, tautību, domāšanas veidu. Svētais Gars, kuru gaidām, kuru saucam ir Tas, kurš var palīdzēt šo vienotību veidot. Svētais Gars vieno arī caur neērtām situācijām, caur melu atmaskošanu, caur patiesības atklāšanu par mums pašiem.

Pirms diviem mēnešiem Baznīcā tika ievēlēts jezuītu tēvs, pāvests Francisks. Svētā Ignācija garīgumam ir ļoti raksturīga garu atpazīšanas harizma. Šī harizma palīdz saprast, vai kāda situācija vai izvēle manā dzīvē ir no svētā Gara vai nē. Lūk, citāts, attiecībā uz svēto Jāzepu no viņa inaugurācijas svētas Mises Svētā Pētera laukumā šī gada 19.martā: „Kādā veidā Jāzeps izdzīvo savu aicinājumu sargāt Mariju, Jēzu, Baznīcu? Būdams nemitīgi uzmanīgs pret Dievu, atvērts Viņa zīmēm, gatavs Viņa un nevis saviem projektiem. ... Dievs ir tas, kurš būvē namu, bet no dzīviem, Viņa Gara iezīmētiem, akmeņiem. Un Jāzeps ir "sargs", jo prot klausīties Dievu, ļaujas Viņa gribas vadībai, un tieši tādēļ ir vēl uzmanīgāks pret personām, kas viņam ir uzticētas. Viņš spēj uzlūkot notikumus reāli, ir uzmanīgs pret visu, kas ir ap viņu, un spēj pieņemt viedus lēmumus.” Lūk, pāvests dod mums programmu, kas gaidām jaunus Vasarsvētkus savā dzīvē, savā ģimenē, draudzē, kopienā, Baznīcā un sabiedrībā. Būt uzmanīgiem pret Svētā Gara iedvesmām mūsos, apkārtējos brāļos un māsās. Savādāk mēs rīkojamies kā tie, kas apmētāja svēto Stefanu ar akmeņiem, un kas ir pats interesantākais - viņu vidū bija arī Sauls, nākamais svētais Pāvils, pagānu tautu apustulis. Tanī mirklī viņš ir pilnīgi aizvēries Svētā Gara pamudinājumiem, iedvesmām un dusmu un naida pārņemts cenšās realizēt „savus dievbijīgos” plānus. Es uzsveru – dievbijīgos! Ja cilvēks arī esot Baznīcā nav harizmātiski atzimis no augšienes, piedzīvojis svētā Gara darbību savā dzīvē, nav atvēries Svētā Gara pamudinājumiem, viņš bieži vien pat labu, dievbijīgu motīvu vadīts „apmētā ar akmeņiem” savus ģimenes, draudzes, kopienas u.t.t. locekļu plānus un ieceres. Būsim uzmanīgi!

Tuvojas Vasarsvētki, tādēļ lūdzoties novennu, piesaucot Svētā Gara palīdzību, lūgsim, lai Svētais Gars turpina mūs pārveidot no iekšienes, lai mēs ikviens nepretotos Viņa iedvesmām, bet uzmanīgi un pazemīgi mēģinātu, ar Baznīcas hierarhijas palīdzību atpazīt tās zīmes, kuras Viņš vēlas dot mums katram un visai Baznīcai kopumā. Nāc, Svētais Gars un dāvā Baznīcai jaunu pavasari.