trešdiena, 2015. gada 30. decembris

Garīgā atmoda Latvijā!

Pārdomas, kā veicināt garīgo atmodu Latvijā.
1. Ir ļoti svarīgi tieši šobrīd draudzēs ieviest pieaugušo sagatavošanos iniciācijas sakramentiem - kristībām un pirmajai Komūnijai. Ir ar steigu jāpārtrauc masveidīgi un pavirši sagatavot pieaugušos kristībām. Mums ir nepieciešami ticībā nobrieduši katoļi. Pie tam šajā sagatavošanā ir jāņem vērā arī tas, ka iniciācija nav tikai intelektuāli iemācīt katehumēniem ticības patiesības. Ir jāņem vērā harismātiskais aspekts, lūdzot par kandidātu atbrīvošanu no ļaunā (Pieaugušo iniciācijas ritā paredzētie egzorcismi) un ievadīšana liturģiskajā draudzes dzīvē.

2. Ir jāaktivizē darbs ar ģimenēm. Būtu labi, ja katra katoļticīgā ģimene vismaz reizi gadā pie sevis ciemos uzaicinātu savas draudzes prāvestu. Šāda vizitācija palīdzētu atvērties tiem ģimenes locekļiem, kas dažādu iemeslu dēļ savā ticībā ir atsaluši;

3. Katrā draudzē ar steigu ir jādibina Bībeles un Katehisma studiju grupas. Tie, kas nepazīst Rakstus, nepazīst Kristu (sv. Hieronīms). Ir jāpadziļina sava ticība arī intelektuāli, iepazīstot Dievišķo Atklāsmes Mantojumu, gan no Bībeles, gan Tradīcijas;

4. Jauniešiem ļoti trūkst atbalsta draudzēs. Ir svarīgas jauniešu grupas draudzēs;

5. V. E. Jānis Bulis jau Aglonas svētku sprediķī uzsvēra, ka nav labi, ja cilvēki seko nevis Kristum, bet priesterim, garīdzniekam. Priesterus bieži pārceļ, un, ja draudzē viss balstās uz priestera cilvēciskās personas harismu, viņam aizejot prom, viss sabrūk. Protams, Baznīcā, dievišķo mēs satiekam caur cilvēcisko, tomēr nebūtu labi, ja cilvēciskais kļūst par primāro un aizēno dievišķo, būtisko;

6. Kur ir mana draudze? Varbūt es esmu kļuvis par katoli - "klīstošo holandieti"?

7. Aktīvāk izmantot evaņģelizācijas līdzekļus un nebaidīties liecināt par to, ko esmu saņēmis no Dieva un dalīties ar savu ticību ar citiem;

8. Lūgšanu grupas, kopienas draudzē. Viens katolis ir "katolis briesmās'". Svētdienas svētās Mises draudzēs bieži ir ļoti bezpersoniskas. Protams, svētdienas Euharistijas svinības ir mūsu ticības dzīves centrs. Tomēr, būtu labi, ja draudzes locekļi nedēļas vidū vai kādā citā dienā un laika intervālā satiktos mazās grupās, lasītu Dieva Vārdu, lūgtu rožukroni, slavētu, dalītos, aizlūgtu;

9. Baznīcā ir daudz kustību un kopienu. Sadarboties ar tām evaņģēlija izplatīšanā;

10. Pāri visam - Mīlēt Dievu un mīlēt savu tuvāko! Amen!

13 comments:

  1. @ "Būtu labi, ja katra katoļticīgā ģimene vismaz reizi gadā pie sevis ciemos uzaicinātu savas draudzes prāvestu."

    Nesen izlasīju viena veca ārzemju priestera ideju - prāvesti pie noklīdušām avīm varētu reizēm ierasties ciemos BEZ JEBKĀDA UZAICINĀJUMA. Nebūt nav tā, ka saimnieku reakcija vienmēr būs noraidoša. Pilnīgi pretēji - daudzi justos glaimoti! Tādos gadījumos iespējams, ka cilvēks atveras sarunai un priesterim izdodas izdibināt patieso iemeslu, kādēļ viņš neapmeklē baznīcu. Zinot attiecīgās personas neticības īstos cēloņus, priesterim viegli ir atrast argumentus. lai pārliecinātu ticēt un praktizēt, jo bieži vien neticība balstās iedomās. Nav ļoti daudz cilvēku, kas ienīst Baznīcu, bet ir ļoti daudz cilvēku, kas ienīst to tēlu, kādu viņi ir izveidojuši par Baznīcu.
    Aprakstītā ideja, protams, nav grābta no zila gaisa, bet Baznīcas vēsturē daudzkārt sekmīgi pārbaudīta praksē.

    AtbildētDzēst
  2. @ "Būtu labi, ja katra katoļticīgā ģimene vismaz reizi gadā pie sevis ciemos uzaicinātu savas draudzes prāvestu."

    Nesen izlasīju viena veca ārzemju priestera ideju - prāvesti pie noklīdušām avīm varētu reizēm ierasties ciemos BEZ JEBKĀDA UZAICINĀJUMA. Nebūt nav tā, ka saimnieku reakcija vienmēr būs noraidoša. Pilnīgi pretēji - daudzi justos glaimoti! Tādos gadījumos iespējams, ka cilvēks atveras sarunai un priesterim izdodas izdibināt patieso iemeslu, kādēļ viņš neapmeklē baznīcu. Zinot attiecīgās personas neticības īstos cēloņus, priesterim viegli ir atrast argumentus. lai pārliecinātu ticēt un praktizēt, jo bieži vien neticība balstās iedomās. Nav ļoti daudz cilvēku, kas ienīst Baznīcu, bet ir ļoti daudz cilvēku, kas ienīst to tēlu, kādu viņi ir izveidojuši par Baznīcu.
    Aprakstītā ideja, protams, nav grābta no zila gaisa, bet Baznīcas vēsturē daudzkārt sekmīgi pārbaudīta praksē.

    AtbildētDzēst
  3. Tas viss ir fufelis.

    Ja gribi piesaistīt cilvēkus tad atrodi veidu kā atrisināt viņu problēmas nevis mēģini uz viņu rēķina atisināt savu tukšo baznīcas solu problēmu.

    AtbildētDzēst
  4. Nez kā reağētu kristietības ceļa sākumā (e.g. pēc Alfas noklausīšanās) esošs cilvēks, kurš vēlas nokristīties, ja priesteris šo spiestu iziet cauri egzorcismam. Šeit izskatās pēc otra grāvja. Ja cilvēks vēlas pieņemt Kristu- jāļauj un jāpiedāvā garīgā izaugsme, nevis jārada no baznīcas puses šķēršļi. Ja viss, ko draudze var piedāvāt, ir dziedāšana baznīcas korī ar cienījama vecuma kundzēm un egzorcisma terapiju- visdrīzākais, atbilde būs 'paldies, nevajag'.

    AtbildētDzēst
  5. Jāatgādina, ka Alfas kurss arī paredz sava veida egzorcismus (atbrīvošanas aizlūgšana un svētā Gara izliešanās). Ir daudzi, kuri arī pēc šī kursa pēc tam pasaka: Man nevajag! Bet varbūt tad lai arī pasaka: Man nevajag, nevis paliek ilūzijās par kristietību, domājot, ka viņa ir tāda, vai citāda, bet izrādās, ka ir pavisam citāda. Vai mūsu mēŗķis ir "dabūt kristietībā" pēc iespējas vairāk cilvēku, mānot viņus un vilinot ar lietām, kuras kristietībā nemaz nav?

    AtbildētDzēst
  6. Pie tam kristīgā iniciācija pastāvēja jau pirmajos gadsimtos un tad kļūt par kristieti nebija nemaz tik vienkārši. Piekrītu, ka nav jārada mākslīgi šķēršļi un birokrātija, tomēr nevaram arī palikt otrā galējībā, kad kļūšana par kristieti līdzinās tam, kā mēs ieejam lielveikalā un nopērkam preces. Esmu ilgu laiku kalpjis lielā draudzē, tādēļ zinu, cik daudzi cilvēki vēlas "nopirkt" sakramentus, nevēloties uzņemties nekādas saistības un kristīgās dzīves pienākumus.

    AtbildētDzēst
  7. esmu liecinieks daudziem brīnišķīgiem atgriešanās ceļiem pie Dieva, un īpaši sākumposmā ir svarīgi cilvēku neatraidīt, būt īpaši 'jūtīgam'. Ja salīdzinām ar operāciju - cilvēks bija uzšķērsts, izoperēts, nosaitēts, bet operētās ķermeņa daļas joprojām ir ļoti jūtīgas. Viņam varbūt pat vēl nav 100% pārliecības, vai operācija veiksmīga, bailes no pēcoperacijas komplikācijām. Tāpēc, priesterim (vai kādam citam cilvēkam 'ar autoritāti') kā uzmanīgam dakterim ir jāpavada viņu šajā sākuma posmā, nevis uzspiežot 'tagad mēs no tevis dzīsim ļaunos garus'.

    Vēl pie top10 listes vajadzētu papildināt:

    1. Nepieciešami risinājumi, kā piesaistīt vairāk jauniešus (puišus), jo no pieredzes - meitenes ir atvērtākas kristiestības vērtībām. Kādreiz par šo diskutējot secinājām, ka trūkst izteiktu 'role models' jeb piemēru, kam puiši vēlētos sekot. Protams, baznīca teiks, ka labākais piemērs ir Kristus, bet 14-18 gadu puisim prasītos kaut kas 'fiziskāks' jeb viedokļu līderi no pasaules.

    2. Mērķtiecīgs ceļš uz ekumēnismu. "Ikviena valsts, kas savā iekšienē ir sašķelta, aiziet postā, un tur nams uz namu grūst", "Lai visi būtu viens! Tā, lai pasaule ticētu..." - sabiedrība nevar būt vienota, kamēr Kristus sekotāji ir sašķelti un pat nav vienoti Tēvreizē, jo baznīcas savā starpā kaut ko nevar atrisināt.

    3. Skaidrs 'follow-up' piedāvājums pēc Alfa kursa. Prasītos "Betas" vai tml turpinājums draudzēs, kur cilvēki, kuros ir Dieva dzirksts, var turpināt augt un izglītoties. Ir dažādas opcijas, piemēram, laulāto kursi vai 'šūniņas', bet prasītos kaut kas "universālāks", tāds kā loģisks turpinājums Alfai, piemēram, Evaņģēlija fragmenti un diskusija; piedošanas / izlīguma tēma; Ignāciskā garu atšķiršana utml.

    AtbildētDzēst
  8. 1. Vai šobrīd situācija tiešām ir tāda, ka pieaugušie kristībām tiek sagatvoti masveidā? Kur viņi tik daudz rodas? Vai mums tik labi Alfa kursi strādā? Kādēļ Baznīcas nekļūst pilnākas? Kandidātu uz kristību attīstības procesu vajadzētu izsekot soli pa solim. Pēc kristībām būtu jāalkst ikvienam cilvēkam, bet šī arī ir joma, kur gatavošana īpaši vajadzīga, priekš tam RARZI dod katehētus un daudzi no tiem arī strādā. Vai pirms lēmumu pieņemšanas te nevajadzētu apspriesties ar strādājošajiem katehētiem? Vispār jau nedrīkstētu pazaudēt nevienu "zivi".

    2. Jā. Un prāvestam, priesterim vispār vairāk vajadzētu pievērst uzmanību personām draudzē individuāi nevis aizrauties ar evaņģelizācijas shēmām kā šūniņām, tiem pašiem Alfa kursiem, lapiņu iznēsāšanu u.c. Pareizāk sakot, vajadzētu darīt gan to, gan to. Jebkura evaņģelizācijas shēma ir nepilnīga. Vienam tā der, otram nē, jo evaņģelizēt Dievs cilvēku var acināt ļoti dažādos veidos. Pirmakārt, mēs evaņģelizējam ar savu dzīvi, sākot jau ar to, kādu skolu izvēlamies (ja mums ļauj izvēlēties), kādu profesiju, amatu vai kalpošanu izvēlamies. Vai izvēlamies laulāto dzīvi, vai paliekam neprecējušies (brīvprātīgi, piespiesti). Un galvenais, vai esam laimīgi savā dzīves ceļā. Ja iet grūti, tas nenozīmē, ka nevar būt laimīgs. Vienkārši parādīt citiem, ka tu ar prieku dzīvo, jau nozīmē evaņģelizēt. Tas, kurš tāds nav, manuprāt, pat nevar iet mācīt Alfa kursos vai vadīt šūniņas. Priesteriem vajadzētu rūpēties, lai visiem draudzes locekļiem būtu šis prieks, noskaidrot, vai viņi ir izvēlējušies pareizo dzīves ceļu, kur pielaiduši kļūdas.
    Man šķiet, ka ļoti daudzi katoļi nav atraduši savu kristieša aicinājumu. Vai ir to pazaudējuši. Vispirms sakopsim savus slimos, un tad iesim atgriezt pasauli!

    3.4. Jā, obligāti šādas grupas jādibina. Vairāk uzzinot patiesību par Baznīcu, cilvēks sapratīs arī sevi un spēs sevi sakārtot. Jāmāca būtu ne tikai Rakstus, bet arī jāstiprina kristīgās morāles, ētikas zināšanas. Laicīgās skolas šajās kategorijās iesēj daudz maldu.
    Apmeklējot Marijas Evaņģelizācijas skolu, redzu, cik daudz dod cilvēkiem šādas studijas, cik tie kāri tver katru vārdu, kas nāk no Dieva mutes. Evaņģelizācijas skolā ir redzams arī tas, kas vajadzīgs jauniešiem. Tā ir slavēšana, prieks, kustības, mūzika, daudzveidīgums. Tas vajadzīgs jebkuram cilvēkam. Pēc Evaņģelizācijas skolas sesijām manī ir tāds prieks, ka visdrūmākā vide vairs nespēj uztraukt. Domāju, ka tādam stāvoklim būtu jābūt pēc ikvienas Mises. Un, ja Evaņģelizācijas skolas saīsinātu programmu svētdienā pārnestu uz draudzes baznīcu, tas situāciju uzlabotu savas 3-5 reizes. Tomēr šajā gadījumā nevajadzētu nevienu spiest tur piedalīties. Ja vēlas, var atnākt tikai uz Misi. Evaņģelizācijas skolā arī nevienu nespiež, tikai jāievēro zināma kārtība.

    AtbildētDzēst
  9. 5.6. Katrā cilvēkā ir alkas pēc patiesības. Cilvēki nav gluži dzenami aitu bari, un, ja tādus izveido, tad tas ir sliktākais variants. Tādēļ arī priesterim nav jābūt "guru". Kristiešiem galvenais ir Kristus: Kristus tuvākajā, Kristus Sakramentā. No vienas puses grib,lai draudzes locekļiem būtu stipras saites ar Kristu, no otras - daži priesteri grib, lai tiem pakļaujas. Kaut kā neiet kopā. Nevajag prasīt administratīvu pakļaušanos kā darba vietā vai klosterī. Priesteris pirmkārt ir tas, kurš dod mums Kristu Vissvētākajā Sakramentā. Un caur to draudze iet pareizajā virzienā. Kristus Vissvētākajā Sakramentā var draudzes locekli apveltīt ar zināšanām un svētumu, kas pārsniedz to, kas ir priesterim. Īpaši, tajās nozarēs, kur draudzes loceklis ir speciālists, viņš var gūt papildus harizmas. Vai varbūt draudzes loceklim ir ģimene, kam jāveltī ļoti daudz laika. Varbūt viņš ir laulāts ar citticīnieci, kas šobrīd viņu nevar pavadīt katoļu dievkalpojumā, un viņam vairāk jābūt ar to kopā. Var būt arī individuāli evaņģelizācijas uzdevumi. Var izskatīties, ka daži katoļi atšķeļas no draudzes, bet viņiem var būt arī cits evaņģelizācijas uzdevums. Pusmūža cilvēki nereti garīgo pieredzi un uzdevumus saņēma citā laikmetā no citiem priesteriem, vai viņi tos ir izpildījuši, pabeiguši? Jauna priestera pirmais jautājums cilvēkam ar pieredzi vajadzētu būt - ko tu dari, ko tu meklē, ko tu zini, ko tu vari dot, nevis visu noslaucīt un sākt ar kaut kādu programmu no jauna. Turklāt daudziem nācās mainīt draudzes sakarā ar dzīves vietas maiņu, kas notika "pateicoties" dzīvokļu privatizācijai. Nelūgtā mežonīgā kapitālisma ieviešana tiešām cilvēkus izsvaidīja. Ko brīnīties, ka tagad daudziem nav savas draudzes.

    7. Piekrītu, ka aktīvāk jāliecina citiem. Neliecināšanai var būt smagas sekas. Bet atkal gribu jautāt - kas tad ir "evaņģelizācijas līdzekļi". Kā evaņģelizēt darba vietā, kur dabs darbu dzen un nevienam nav laika par neko citu runāt. Var jau patērzēt par ticības jautājumiem, bet pēc pieredzes tas ir kā ūdens lāse uz karstas plīts.

    AtbildētDzēst
  10. 8. Par lūgšanu grupām ir ko teikt. Bija un cerams būs mums lūgšanu grupa katru mēnesi. Sanāk ap 5-10 cilvēki, galvenokārt vecie ļauži. Ar jau ir jāpieliek pūles, lai sasauktu. Bet gandarījums ir, jūtams, ka lūgšanas aiziet. Citā vietā zinu, ka ir lūgšanu grupa, kur 2-3 cilvēki sanāk katru nedēļu. Kā labāk? Pašplūsmā tas nenotiek, ja tev vēl ir smags dabs, grūti gatavoties, grūti vadīt. Lai vadītu lūgšanu grupu, arī vēlama minimāla apmācība, arī harizma. Kā te piesaistīt jauniešus? To varētu pastāstīt pašas jauniešu grupas. Laikam, ja pūlās, ja nepārtrauc meklēt, tad notiek, ka šāda grupa rodas un pstāv. Savā ziņā tas ir brīnums.

    9. Kustības un kopienas - tas ir jūra un okeāns. Nevar taču daudz. Tas ir tik nopietni un darbietilpīgi, ka jāizvēlas tomēr vienu, ja tā jau nav ģimene. Un kādam ir jāpalīdz šajā izvēlē. Te atkal atgriežmies pie atvērtas draudzes dzīves, kur neviens netiek atstumts un katrs var saņemt padomu, ko meklē.

    10. Mīlēt Dievu - to var tulkot kā mīlēt Dieva radīto, pirmkārt, sevi. Tuvāko mīlēt bieži vien nozīmē mīlēt bijušo komunistu, čekistu, bomzi, brīvdomātāju. Jā, pa pasauli klīst tik pretrunīgas civēciskas būtnes. Esmu saskāries ar traģiskiem gadījumiem - nevarēju cilvēkam palīdzēt, jo nezināju, ko teikt. Ko darīt - glaudīt vai dusmoties. Konstatēju, ka esmu tik nesagatavots kā vispār attiekties pret cilvēkiem. Vajadzētu taču kaut kur mācīt kristīgu psiholoģiju.

    Kā pareizi izmeklēt sirdsapziņu, labu grēksūdzi izdarīt? Jau sen liekas, ka te viss nav kārtībā. Cik daudz starojošu seju pēc grēksūdzes? Varbūt grēksūdzes jautājumam, lai arī tas ir tāds kā "tabu", tomēr vajadzētu pamatīgāk pievērsties. Varbūt garīdznieks var atļauties no kanceles paanalizēt grēksūdzes, nenorādot uz personu? Ir jau arī tīri tehniskas lietas, ko nezina. Piemēram, par detaļu stāstīšanu. Ja ir kādas masveida kļūdas, varbūt priesteris var pabrīdināt arī citus? Psihē mēdz ielauzties arī tumšie spēki, kā "spams" epastos. Datorvīruss, par kā parādīšanos iestādes brīdina cilvēkus.
    Mīlestība lai ir augstāka par visu. Bet ko nozīmē mīlēt bez nosacījumiem, uz ko mūs aicina Dievmāte? Vienalga, cik tas grūti, bet mīlēt. Ja tevi pazemo - mīlēt, ja tevī neklausās - mīlēt. Par to vairāk parunāt tējas vakaros.

    Aldis Auziņš

    AtbildētDzēst
  11. Prieks, ka mūsu katoļiem pie apvāršņa parādījusies personība, pr. Ilmārs, kuram kādā komentārā ierakstīju, ka ir iespējas kļūt par kardinālu.
    Vismaz tagad pieejami publiski viedokļi, arī no komentāros paustajām domām citi var "garīgi nobriest". Arī gurķis šķīvī uz galda var būt simpātisks apēšanai, bet mutē - rūgts. Kas ir ar Dieva Garu, tas sapratīs, derīgo paņems, lieko atmetīs. Kas nav - "skaldīs matus" par vārdiem, frāzēm un izteikumiem. Esmu uzaudzis katoļu ģimenē, atceros vēl laikus, kad Sv.Mise notika svešā valodā, tāda baznīca man nebija vajadzīga. Vecāki lika "skaitīt" lūgšanas, vēl tagad man pienākas salīdzināt šo "pupu bēršanu" ar budistu mantrām. Man lika mācīties katehismu, bet paši un viņu līdzgājēji baznīcā, nedzīvoja pēc tā. Indiešu valsts vīrs kādreiz esot teicis: "Ja kristieši dzīvotu tā, kā viņi māca, tad Indijā vairs nebūtu hiduistu", pats varu ar pārliecību teikt, ka Eiropai, t.sk. Latvijai, nebūtu problēmu ar musulmaņu invāziju zem patveruma meklētājiem, ja būtu kristīgi dzīvojuši. Nesen lasīju/mašīntulkojumā/ viena augsti stāvoša viņu līdera izteikumu, ka "mēs viņus paņemsim bez kara un ieročiem", "teroristi ir muļķa radikāļi, jo nesaprot kopējo stratēģiju". Tas pats mūsu mazajā Latvijā, var garīgie vadītāji tikties, vieni otriem lūgt piedošanas un piedot, bet "lietus līst kā pār nabago, tā pāer bagāto", Jēzus nomira kan par latvieti, gan krievu. Mūsu pašu izvēle, kam mēs savās mājās dodam priekšroku. Jau tad, kad Zatlers atlaida Saeimu, sirdī dzima ideja, ka būtu jādara gals tai kņadai vistu kūtī. Gaiļi dzied katrs savā balsī, kura vistiņa "izdējusi" - tā skaļi apjūsmo un kladzina. Apnicis. Tagad mainījās ārējie apstākļi, varbūt beidzot nodibināsim nevis "mācītāju" vai piekrāsotu ar kristietību socdemokrātisku partiju, bet tieši un konkrēti - kristiešu partiju. Jēzus mira pie krusta par visiem. Ar kristiešiem saprotu visus, kas tic Viņam kā Dieva dēlam, tic Viņa augšāmcešanai no Tēva, tic Svētajam Garam, kuru Viņš un Tēvs mums atstāja. Ja viņi valstī likumus un pārvaldi noteiks, tad dzīvei pamazām vajadzētu laboties. Tikai tur nebūs kompromisu, nebūs "aiziešanas lai būtu neatkarīgs", arī tik daudz to "lēmēju" nevajag, vajag gudru palīgu.

    AtbildētDzēst
  12. "Būtu labi, ja katra katoļticīgā ģimene vismaz reizi gadā pie sevis ciemos uzaicinātu savas draudzes prāvestu."
    Kādreiz draudzes prāvesti pirms Ziemsvētkiem, Adventa laikā, apmeklēja katru ģimeni, atvedot viņiem oblātes, pie reizes katehizējot bērnus (un arī pieaugušos, ja bija vajadzība). Ģimenes gatavojās šim notikumam, kā svētkiem: klāja galdu, bērni atkārtoja katehismu, sagatavoja kādu dziesmiņu, arī slimniekiem bija iespēja saņemt sakramentus...

    AtbildētDzēst