trešdiena, 2014. gada 10. septembris

Jautājumi priesterim - 2

Un turpina pienākt dažādi jautājumi. 

1) Vai Lurdā, Aglonā, Fatimā, Vatikānā vai jebkurā citā svētceļojumu galapunktā Dieva ir vairāk nekā vietējā draudzes baznīcā? :) Kurā brīdī svētceļojums pārtop par maģisku darbību vai "garīgo tūrismu"?

Dievs nav ierobežots un par Dievu nevaram lietot nekādas salīdzināmās pakāpes, sakot daudz vai maz. Dievs ir neierobežots pats sevī (per se). Tādēļ Dievu varam satikt jebkurā vietā. Tomēr Dievs, kurš pats paliek ne ar vienu nesaistīts, Pats ir vēlējies Sevi saistīt ar Baznīcu un svētajiem Sakramentiem. Līdz ar to Dievu mēs vispilnīgākā veidā šeit uz zemes satiekam Svētajā misē un svētajos sakramentos. Runājot par svētceļojuma vietām, Katoliskās Baznīcas Katehisms uzsver: 
"Bez liturģiskajiem sakramentiem un sakramentālijām katehēzei ir jāņem vērā arī ticīgo dievbijības un tautas reliģiozitātes izpausmes formas. Kristīgās tautas reliģiskās jūtas vienmēr radušas savu izpausmi dažādās dievbijības formās, kas pavada Baznīcas sakramentālo dzīvi, kā, piemēram, relikviju godināšana, svētvietu apmeklēšana, svētceļojumi, procesijas, Krusta ceļa lūgšana, reliģiskās dejas, Rožukroņa lūgšana, medaljoni utt. Šīs izpausmes formas ir kā turpinājums Baznīcas liturģiskajai dzīvei, bet tās to neaizvieto: "To praktizēšana ir jāvirza tā, lai, ņemot vērā liturģiskos laikus un saskaņā ar liturģiju, tās smeltu savu iedvesmu liturģijā un ievadītu tajā tautu, jo pēc savas būtības liturģija tālu pārsniedz tautas dievbijības un reliģiozitātes izpausmes formas." (KBK 1674-1675) Katehisms paskaidro, ka svētceļojumi un citas tautas dievbijības formas ir jāatbalsta un jāciena, tomēr mūsu garīgās dzīves pamatu veido iksvētdienas svētā Mise draudzes dievnamā. 

2) Sīkums, bet varbūt tomēr nē: kādu formu pareizi lietot - "āmen" vai "amen"? Saskaņā ar latviešu literārās valodas vārdnīcu būtu jālieto "āmen", tomēr katoļu literatūrā pastāvīgi sastopos ar formu "amen". Vai ir kāds konkrēts pamatojums, kāpēc šis vārds jālieto bez garumzīmes?

Uz šo jautājumu man ir grūti atbildēt, jo neesmu valodnieks. Tomēr Baznīcai ir tiesības valodu lietot arī nedaudz atkāpjoties no valodniecības formām, ja tā neprecīzi atspoguļo teoloģisko domu. Piemēram, valodnieciski pareizāk būtu lietot lūgšanā "Mūsu Tēvs...", tomēr mēs lietojam "Tēvs mūsu", lai precīzāk norādītu uz Dieva, kā Tēva primāro lomu. 

3) Nav noslēpums, ka Baznīcas locekļi mēdz maldīties un izkropļoti uztvert savu ticību. Tas var notikt gan Baznīcas mācības nezināšanas, gan citu iemeslu dēļ. Vai tas var novest pie automātiskās ekskomunikācijas ("latae sententiae") un ar kuru brīdi var sākt uzskatīt, ka cilvēks ir sevi ekskomunicējis? Piemērs: katoļu lajs sludina, ka ir iespējamas neskaitāmas paradīzes un ka katra atsevišķā cilvēka paradīzes veidols ir atkarīgs tikai no konkrētā cilvēka apziņas...Jautājums par ekskomunikāciju vispār: kādi ir nodarījumi, par kuriem ekskomunicē? Un kā ir iespējama ekskomunikācijas atcelšana / uzņemšana atpakaļ Baznīcas komūnijā?



Jāsaka, ka mēs ikviens - vai tas būtu lajs vai klēra loceklis kļūdāmies, un Dievu pazīstam nepilnīgi. Dievs sevi ir atklājis caur Jēzu Kristu savā Baznīcā, bet mēs visi, kas esam Baznīcas locekļi esam grēcīgi un maldāmies. Nemaldības harisma ir dota visai Baznīcai kopumā un pāvestam, kopībā ar bīskapiem, un arī tikai tad, atsevišķos gadījumos. Ekskomunikācija ir visaugstākais soda mērs Baznīcā, kuru pielieto tikai atsevišķos, ļoti kritiskos gadījumos. Mūsdienās Baznīca cenšas ar mīlestību un žēlsirdību mudināt grēcinieku uz atgriešanos, nevis ar soda mēriem. Ekskomunikai ir divi veidi - latae sententiae - no paša padarītā grēka, un tā, ko uzliek Baznīca. Citēšu katehismu: "Daži īpaši smagi grēki tiek sodīti ar ekskomunikāciju (izslēgšanu no Baznīcas kopības), vissmagāko Baznīcas sodu, kas neatļauj saņemt sakramentus un pildīt dažus Baznīcas pienākumus, tā ka tos piedot, saskaņā ar Baznīcas tiesībām, var tikai pāvests, vietējais bīskaps vai priesteri, kuri saņēmuši no viņiem šādu autoritāti. Ja draud nāve, jebkurš priesteris, pat tāds, kuram nav varas uzklausīt grēksūdzi, var piedot ikvienu grēku un atcelt ikvienu ekskomunikāciju." (KBK 1463) Visizplatītākās situācijas, kad kristietis iekrīt šajā ekskomunikācijā, ir aborta grēks. Rīgas arhidiecēzē ikviens priesteris uz gadu saņem atļauju no bīskapa, grēksūdzē atcelt šo ekskomunikāciju. Citās diecēzēs, piemēram Polijā šo ekskomunikāciju drīkst atcelt tikai speciāli, bīskapa nozīmēti priesteri. 

4) Tagad modernajā gadsimtā ir ļoti daudz dažādu tehnoloģiju. Arī es iegādājos nelielu planšetdatoru. Sākumā spēlēju spēles, lasīju ziņas, sarunājos soc. tīklos, bet tad nejauši uzgāju daudz programmu poļu valodā - dažādus Breviārus, Stundu dziesmas Dievmātei, Krustaceļu, Rožukroni, Dieva Žēlsirdības Kronīti, dažādas lūgšanas, Litānijas un Novennas, Ikdienas lasījumus no Svētajiem Rakstiem un daudz ko citu.  Līdz ar to arī jautājums: Vai drīkst izmantot planšetdatoru baznīcā lūdzoties, lai nevajadzētu nesāt līdzi lielu daudzumu grāmatu???


Domāju, ka jebkurš palīglīdzeklis lūgšanai, ja tas palīdz lūgties ir derīgs. Tikai jāskatās, lai mēs ar savām modernajām tehnoloģijām neieļaunojam citus, kuri domātu, ka mēs baznīcā sēžam sociālajos tīklos :) pāvests Benedikts XVI savā laikā mudināja priesterus Breviāru lūgties no "manuālās" grāmatas, jo šis senais lūgšanu veids ir ļoti uzrunājoši,īpaši kad to darām publiski. Bet īpašās situācijās, kad pie rokas nav grāmata, varam izmantot arī modernās tehnoloģijas. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru