Jau agrāk par šīm tēmām bija rakstīts arī "Katoļu Baznīcas Vēstnesī". Pasvētītos priekšmetus, kuri ir nokalpojuši savu laiku mēs vai nu sadedzinam vai aprokam kādā cienīgā vietā. Jebkurā gadījumā nebūtu labi izmest atkritumos vai mētāt pa zemi šos priekšmetus vai papīrus ar sakrāliem tekstiem. Man kādreiz bija ideja Rīgā veidot speciālu vietu pie kādas draudzes, kur šie materiāli centralizēti tiktu savākti un cienīgi utilizēti.
2) Nu jau kādu laiku esmu divu burvīgu meitiņu mamma. Tiešām īstas un burvīgas princeses. Nesen manu vīru uzaicināja kļūt par krusttēvu citiem cilvēkiem. Un ar šo aizdomājos par kristībām meitām. Tā kā pati nokristījos kādu 15 gadu vecumā domāju ka meitenēm dot tādu pašu izvēli - kristīties tad un kad viņas to vēlēsies, jo pagaidām tas liekas nedaudz liekulīgi, jo baznīcu neapmeklējam (sorry to say). Diezgan pamatīgi vīru satricināja kāds atgadījums, pēc kura zinu ka ja viņš ticēja tad tagad vairāk ne par ko....
Tad nu jautājums par kristībām... svētdienas skolā teica ka Dievs mīl visus un bērnus itsevišķi, vai kristot vai otrādi nekristot mazās kkas dikti mainās?
Liels paldies par jautājumu. Vispirms par situāciju, kad mūs ieļauno kāds baznīcas loceklis. Ja gribam iet kristīgo dzīves ceļu mums ir jābūt gataviem, ka kāds mūs jebkurā gadījumā ieļaunos, jo nav tādas "sterilās kristietības". Kamēr esam šajā pasaulē, mēs visi - sākot no pāvesta līdz ikvienam ticīgajam, esam iedzimtā un padarītā grēka skarti. Līdz ar to nevaram domāt, ka eksistē tāda perfektā draudze un ir veltīgi domāt, ka visi kristieši ir svēti un perfekti. Jā, mēs tiecamies uz svētumu, Dievs ir svēts un arī Baznīca, kā Kristus Mistiskā Miesa, ontoloģiski, tas ir pēc savas būtības ir svēta, bet ikviens Baznīcas loceklis ir grēcīgs, līdz ar to potenciāls ieļaunotajs. Skaidrs, ka mums ir jācenšas būt pēc iespējas laipnākiem, iejūtīgākiem, tomēr izslēgt to, ka mēs katrs varam kļūdīties mēs nevaram. Tas būtu attiecībā uz jūsu vīru.
Tagad par bērna kristībām. Jēzus saka: "Laidiet bērniņus pie manis un neliedziet tiem debesu Valstību". Citā vietā Jēzus saka: "Kas ticēs un taps kristīts, būs pestīts". Līdz ar to, mums nav iemesla atteikt kristību jau tikko dzimušajiem bērniem. Arī pirmo gadsimtu liecības norāda, ka jau tajos laikos tika kristītas ģimenes, dzimtas, kurā bija gan pieaugušie, gan bērni, piemēram Kornēlijs ar visu savu namu. Pat ja bērni vēl nevar paši apliecināt savu ticību, to viņu vārdā dara vecāki un krustvecāki. Protams, ja vecāki un krustvecāki paši nav ticīgi, tad bērnu kristība kļūst problemātiska, jo kurš tad apliecinās Baznīcai, ka rūpēsies par bērnu garīgo izaugsmi? Bet liegt bērniem iespēju saņemt pestīšanas žēlastību caur kristības sakramentu nebūtu pareizi.
Autors reiz bijis krustnesis en.wikipedia.org/wiki/Forged
AtbildētDzēst