svētdiena, 2014. gada 7. septembris

Sprediķis 7.septembrī, parastā liturģiskā laika 23.svētdienā (speciāli Vatikāna radio)

15 Bet, ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm; kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis. 
16 Un, ja viņš neklausa, tad pieaicini vēl vienu vai divus, lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts. 
17 Bet, ja viņš tiem neklausa, tad saki to draudzei; bet, ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitnieku. 
18 Patiesi Es jums saku: ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs. 
19 Atkal Es jums saku: ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad Mans Debesu Tēvs to tiem dos. 
20 Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū."  (Mateja 18, 15-20)

Lai ir slavēts Jēzus Kristus!
Dārgie „Vatikāna radio” klausītāji. Vispirms vēlos sveikt visus skolēnus, studentus, pasniedzējus un pedagogus jaunā mācību gada sākumā, un novēlēt Dieva palīdzību un lūgt Jaunavas Marijas – Gudrības Mātes palīdzību šajā jaunajā studiju periodā.
Šodienas evaņģēlija fragmentā Jēzus saviem mācekļiem piedāvā sava veida recepti, kā risināt savstarpējās konflikta un strīdu situācijas. Dažreiz cilvēki ārpus Baznīcas domā, ka ticīgi cilvēki draudzēs visu laiku atrodas savstarpējā mīlestībā. Jā, tā tam vajadzētu būt, tas ir ideāls uz ko mēs tiecamies, tomēr realitātē ir tā, kā ir. Tas, ka Dievs mūs draudzēs sapulcina tik dažādus norāda, ka Dievs mūs mīl katru atsevišķi un individuāli. Dievs nevēlas mūs lauzt vai ar spēku pārmācīt. Mūsu pārveides process noris lēnām un pakāpeniski. Un arī savstarpējās attiecības un strīdi ietilpst šajā pārveides procesā. Arī strīdu procesā ir svarīgi ievērot kristīgos pamatprincipus. Vispirms ir svarīgi izlīgt, izrunāties ar to, ar kuru esam sastrīdējušies. Jēzus arī saka: „Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. (Mt 5,23-24)” Tālāk Jēzus norāda, ko darīt situācijās, kad savstarpējā saruna nepalīdz un otrs cilvēks paliek pie sava. Tad šie konflikti ir jārisina Kopienas – Baznīcas ietvaros. Un to ir svarīgi apzināties – draudze, diacēze, Baznīca ir mana, mūsu kopiena, kurā mēs pastāvam mīlestības pilnās attiecībās. Pat, ja ņemot vērā to, ka esam iedzintā grēka skarti, mūsu starpā notiek konflikti, tas nenozīmē, ka mīlestība mūsu starpā nebūtu. Mīlestība nenozīmē tikai jūtas, vai patīkamas emocijas. Mīlestība pieprasa arī runāt un pastāvēt par patiesību. Un patiesība dažreiz pieprasa būt arī skarbiem un aizrādīt. Kādā no saviem vēstījumiem 2011 gadā emeritētais pāvests Benedikts XVI runāja par brālīgo aizrādījumu. Lūk ko viņš teica: „Vispirms vajag parunāties ar diviem vai trīs cilvēkiem, kuri palīdzēs viņam labāk saprast, ko ir izdarījis. Un, ja arī tiem viņš neklausītu, tad obligāti ir jāinformē kopiena. Bet, ja viņš negribētu paklausīt pat tai, tad lai apzinās, ka pats ar saviem vārdiem un rīcību ir sarāvis attiecības ar Baznīcu. Tas liecina par mūsu līdzatbildību kristīgās dzīves ceļā. Ikviens no mums, apzinoties savu vājumu, ir aicināts pieņemt brālīgu aizrādījumu un palīdzēt citiem šajā konkrētajā kalpojumā.”
Kas mums traucē izlīgt, izrunāties? Tās ir mūsu ambīcijas, kuru pamatā ir dziļi apslēpta lepnība.
Ambiciozitātes un varaskāres problēma ļoti skaudri izpaužas gan sabiedrībā, gan arī Baznīcā, visi taču esam arī šīs sabiedrības locekļi. Apustulis Pāvils 1. vēstules korintiešiem 12. nodaļā raksta: „Bet tagad ir gan daudz locekļu, bet viena miesa.” Dievs mūs katru caur Kristības sakramentu ir aicinājis savā Baznīcā un katrs no mums tajā ir aicināts veikt kādu kalpojumu. Daži ir galva, piemēram, pāvests, bīskapi, priesteri, u.c., citi savukārt ir mazi, mazi šī lielā un skaistā ķermeņa – Baznīcas – locekļi. Neskatoties uz to, katram no mums ir sava vērtība.

Mums bieži vien ir tendence Baznīcu uzlūkot kā vēl vienu sabiedrisku, politisku vai biznesa organizāciju, kurā iespējams izpaust savas nesakārtotās un nedziedinātās ambīcijas. Par to var pārliecināties situācijās, kad kāds tiek atlaists no darba vai amata Baznīcā, bet, nespēdams to pieņemt, rada smagas problēmas. Diemžēl gadās redzēt arī to, kā „dievbijīgi” katoļi pēkšņi pārvēršas atklātos Baznīcas ienaidniekos, kas citastarp iesūdz Baznīcu un tās vadītājus tiesā. Protams, mums katram ir savas tiesības aizstāvēt sevi un savu cieņu. Tas ir likumīgi. Bet vienlaikus ir ļoti jāuzmanās, jo tieši šī ir joma, kurā ļaunais gars spēcīgi darbojas. Apustulis Pāvils saka: „Bet brālis iet tiesāties ar brāli, un tad vēl pie neticīgajiem.” (1 Kor 6) Tādēļ šajā svētdienā dziļāk ielūkosimies savā sirdsapziņā un padomāsim – kādas ir manas attiecības ar citiem draudzes, kopienas locekļiem? Varbūt manī dziļi mājo apslēptas ambīcijas, kur dēļ es esmu sanaidojies ar gandrīz visiem? Kas mani kavē ar viņiem izlīgt? Varbūt ir pienācis laiks sanākt kopā un palūgties kopā, lai Dievs uzrāda, kur ir problēmas sakne un lai Kungs ir tas, kurš mūs apvieno. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru