priestera Ilmāra Tolstova blogs: oktobris 2014

Mainīt apkārtējos vai mainīties pašiem?

Pēdējā laikā manī raisās pārdomas par kristiešu lomu sabiedrībā. Arvien vairāk lasot Baznīcas Tēvus no pirmajiem gadsimtiem manī nostiprinās stingra pārliecība par to, ka kristiešiem nav jācenšas ar varu pierunāt sabiedrību kļūt kristīgai. Bieži vien mēs domājam, ka ar spēku vai ar protestiem panāksim vajadzīgo rezultātu. Protams, vajag skaidri un noteikti paust savu pārliecību, nevajag kautrēties no savas ticības. Tam es piekrītu. Tomēr vislielākais, visspēcīgākais arguments par labu tam, ka kristīgā ticība ir ticama, uzticama, ir mīlestība. No vienas puses ir skaidrs, ka neticīgos cilvēkus uzrunā pats Dievs ar savu neredzamo žēlastību. Svētais Gars darbojas ikviena cilvēka sirdī. Tomēr Dievs vēlas lai arī mēs, kristieši dotu uzticamu un patiesu liecību par Dievu. Tātad. Ir svarīgi izplatīt publiskus paziņojumus. Ir svarīgi iziet ielās. Ir svarīgi runāt par morāli. Tomēr pats svarīgākais, lai mūsu katoļu draudzes būtu tik spēcīgas ticības un mīlestības kopienas, ka visā apkārtnē - pilsētās un ciemos visi, arī neticīgie savā starpā runātu: "Paskatieties, kā viņi viens otru mīl! Varbūt arī mums vajadzētu uz turieni iet?" (Jņ 15,17; Rom 12,10; Ef 4,2; 1 Pēt 1,22) . Ir skumīgi dzirdēt par skaudību, tenkām, naidu, mantkārību, varaskāri, vienaldzību un citām lietām katoļu draudzēs. Lai tas viss ir tālu no mums. "No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā"."Jņ 13,35, Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas mīl, ir no Dieva dzimis un atzīst Dievu. 1 Jņ 4,7; Dievu neviens nekad nav redzējis; ja mēs mīlam cits citu, tad Dievs mājo mūsos, un Viņa mīlestība ir mūsu vidū tapusi pilnīga. 1 Jņ 4,12; Tā ir Mana pavēle, lai jūs mīlētu cits citu. Jņ 15,17, Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, Ebr 10,24.

Katoliskās Baznīcas Katehisma studijas - 40.nodarbība (1877-1948)

Urā, urā, urā! Kā biju solījis, atsakam katehisma studijas. Sāksim studēt 3 daļu, kas saucās - Dzīve Kristū. Pirmajā daļā pārdomājām par to, kam mēs ticam (Es ticu), pēc tam par to, kā ticību svinam (sakramenti) un tagad par to, kā šo ticību izdzīvojam ikdienā.

Katru nedēļu būs pieejams viens audio fails, kurā varēs noklausīties vienas katehisma nodaļas skaidrojumu. Lai to saprastu, ir nepieciešams sekot līdzi katehisma tekstam. To var darīt interneta vietnē www.katolis.lv/katehisms. Ja ir kādi jautājumi vai ierosinājumi, lūdzu rakstiet. priesteris.ilmars@gmail.com

Visi ieraksti vienkopus atrodami http://kateheze.blogspot.com/

http://failiem.lv/down.php?i=ssktszc&n=katehisms-40.MP3

Visu svēto diena Valmierā, 1 un 2.novembris

Sestdien, 1.novembrī

7.30 - svētā Mise Visu svēto godam

19.00 - Visu svēto dienas vesperes

19.40 - lekcija - elle, šķīstītava un debesis - kāda perspektīva? Vada pr. Ilmārs Tolstovs

20.30 - rožukronis

22.00 - adorācija, sirdsapziņas izmeklēšana, gandarīšanas liturģija, grēksūdzes iespēja,

00.00 - svētā Mise Visu svēto godam, pēc tam procesija - lūgšana par mirušajiem un adorācija visu nakti.

Svētdien, 2.novembrī

Sedā sv. Mise plkst. 8.00

Valmierā sv. Mise 11.00 un procesija par mirušajiem

Rūjienā svētā Mise 14.00

Jautājumi un atbildes: iestiprināšana, gnosticisms, svētītais ūdens, ordinācija, svētības, ekumēnisms

Ļubļinas Garīgā Semināra kapela - baznīca

Lūdzu pastāsti par iestiprināšanas sakramenta nozīmi. Kāpēc arī tā saņemšanai ir nepieciešams krusttēvs un krustmāte? Tie taču kā "garīgi pavadoņi" cilvēkam jau ir līdzās, saņemot kristību.

Par Iestiprināšanas sakramentu plaši ir aprakstīts Katoliskās Baznīcas Katehismā http://www.catholic.lv/katehisms/d2s2n1.html#a2), savukārt Kanonisko Tiesību Kodeksa, 893 kanonā ir teikts: „ieteicams, lai iestiprināšanas tēvs vai māte būtu tas pats krusttēvs vai krustmāte.” Tas nozīmē, ka Iestiprināšanā var būt tas pats krusttēvs vai krustmāte kas kristībās, bet ja tas nav iespējams, tad var izvēlēties citus. Tomēr ar tādiem pat nosacījumiem, kādi ir kristību krustvecākiem. Kanoniskais Likums saka: „cik tas ir iespējams.” Ja nav iespējams, tad Iestiprināšanā var arī nebūt krustvecāki, ja ir tāda situācija.

Kāda ir mūsdienu katoļu baznīcas attieksme pret gnosticismu?

Gnosticisms (gr. gnostikos – tas, kurš zin, pazīst) – ir duālistisks reliģiski – filozofisks virziens, kas aptver ļoti dažādas domāšanas sistēmas un virzienus, kuri parādījās galvenokārt II gs. pēc Kristus. Šo virzienu pārstāvji atsaucās uz kādām apslēptām zināšanām – gnozi un uzskatīja, ka tiem ir kādas speciālas, apslēptas zināšanas, kuras nav pat apsutuļiem un viņu pēctečiem. Šis domāšanas veids izraisīja asu Baznīcas reakciju. Galvenie gnosticisma apkarotāji bija Baznīcas tēvi, un pateicoties šai polemikai daudz spēcīgāk tika izstrādāta Baznīcas mācība. Sīkāk šeit neanalizēšu šo virzienu, jo tas ir ļoti plašs. Tomēr mūsdienās gnosticisms paralēli vai pat pašas kristietības ietvaros atdzimst tieši saistībā ar Bībeles subjetīvi – alegorisko skaidrošanu, neņemot vērā esamības un ticības analoģiju un uzskatot, ka vēl ārpus Dieva Atklāsmes ir pieejams kāds ezotērisks pašizziņas un Dieva iepazīšanas ceļš. Šis gnosticisma paveids visciešāk ir saistīts ar panteistiskiem un duālistiskiem Absolūtā uztveres veidiem. Ļoti izplatītas, arī Latvijā ir antropozofiskās un teozofiskās skolas, ar Rēriha biedrību priekšgalā. Arī rožkrustieši, spiritisti, Scaintalogu baznīca, u.t.t.

Ar draugiem luterāņiem runājām par ticības jautājumiem un konfesiju atšķirībām. Viņu viedoklis / jautājums bija - kāpēc jums, katoļiem, "nepieciešama" Dievmāte. Ir Svētā Trīsvienība, un kāpēc jums vajag "starpnieku" - Jaunavu Mariju, lai sarunātos ar Jēzu?

Sīkāk par šo jautājumu var atrast šajā rakstā: http://www.katedrale.lv/index.php?id=17769

Kāpēc Jēzus sēž pie Tēva labās rokas? Kāpēc ne kreisās?

Katoliskās Baznīcas Katehisma 663 un 664 numuri, citējot svēto Jāni Damaskieti, uzsver: „Ar Tēva labo roku mēs saprotam dievišķības godu un slavu, kur Tas, kurš eksistēja kā Dieva Dēls jau no mūžības, kā Dievs, kā Tāds, kuram tā pati daba, kas Tēvam, ir miesiskā veidā ieņēmis savu vietu pēc iemiesošanās un Viņa miesas pagodināšanas. Sēdēšana pie Tēva labās rokas nozīmē Mesijas valdīšanas sākumu un pravieša Daniēla vīzijas par Cilvēka Dēlu piepildījumu: "Viņam tika dota vara un gods, un valdīšana; un visas tautas, ciltis un valodas Viņam kalpoja: Viņa vara ir mūžīga vara, kas netiks atņemta, un Viņa valstība neiznīks." ( Dan 7, 14) No šī brīža apustuļi kļuva par valdīšanas, kurai nebūs gala, lieciniekiem.”

Lūdzu pastāsti par tradīciju ar krusta zīmi apzīmēt pieri, lūpas un sirdi pirms Evaņģēlija lasījuma Sv. Mises laikā.

ZInātniska konference LU, 7.novembrī. Iesaku!

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts
Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte
Lietuvas – Latvijas jezuītu province

Zinātniskā konference
Jezuītu kultūrvēsturiskais mantojums Latvijā
Konference veltīta jezuītu ordeņa darbības
atjaunošanas 200. gada dienai

Piektdiena, 7. novembris, 18.00
LU bibliotēkas telpās
Kalpaka bulvārī 4

Pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma
“Evangelii Gaudium” (Evaņģēlija prieks)
latviešu izdevuma atvēršanas svētki
Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vad. pētnieces Dr.phil. Solveigas Krūmiņas – Koņkovas uzruna
Latvijas Romas Katoļu Baznīcas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna
Lietuvas – Latvijas jezuītu provinces provinciāļa Gintara Vitkus, SJ uzruna
“KALA Raksti” izdevniecības vadītājas Aijas Balode uzruna
Grāmatas tulkotāja prof. Ēvalda Ikaunieka uzruna
Pasākumu vada Dr.hist. Inese Runce

Baznīcas mācība par šķīstītavu

“Visi tie, kas mirst Dieva žēlastībā un draudzībā, bet nav pilnībā šķīstīti, lai gan viņiem ir nodrošināta mūžīgā pestīšana (resp. viņi nekad nenonāks ellē), izcieš pēc nāves šķīstīšanu, lai iegūtu svētumu, kas nepieciešams ieiešanai debesu priekā. Katoliskā Baznīca ar vārdu šķīstītava (lat. purgatorium) apzīmē šo izredzēto galējo šķīstīšanu, kura pilnīgi atšķiras no soda, kas jāizcieš pazudinātajiem ellē. Baznīca ir definējusi ticības doktrīnu par šķīstītavu, tas notika galvenokārt Florences un Tridentas koncilos. Baznīcas Tradīcija, atsaucoties uz dažiem Svēto Rakstu tekstiem (1 Kor 3,15; 1 Pēt 1,7), runā par šķīstīšanās uguni.

Kas attiecas uz viegliem pārkāpumiem (ikdienišķiem grēkiem), tad ir jātic, ka pirms tiesas pastāv šķīstīšanās uguns, saskaņā ar Jēzus Kristus, sacītajiem vārdiem, ka tad, ja kāds ir zaimojis Svēto Garu, tas viņam netiks piedots ne šajā, ne nākamajā pasaulē (Mt 12, 32). No šī teikuma mēs varam saprast, ka dažas kļūdas var tikt piedotas šajā pasaulē, bet dažas citas – nākamajā.” (sal. KBK 1030-1031)

Ir skaidri jāsaprot, ka šķīstītava nav kāda vieta, bet ir dvēseles stāvoklis. Patiesībā, tā dvēsele, kas ir škīstītavā nekad nenonāks ellē, jo Dievs ikvienu dvēseli vēlas glābt, nevis pazudināt. Daudzi kristieši, kaut arī ir kristīti, tomēr nedzīvo pēc Dieva un Baznīcas likumiem, nemīl Dievu un tādēļ nāves brīdī vēl nav pilnībā izlīguši ar Dievu. Dievs, kas ir absolūts Labums, Mīlestība un Svētums nevar pie sevis ņemt kaut ko, kas vēl pilnībā nav šķīstījies, tādēl ir nepieciešams šķīstīšanās process.

Dievs dod visus nepieciešamos līdzekļus, lai mēs būtu šķīsti pēc nāves. Ja cilvēks nav šķīstījies šeit virs zemes un mirst ar viegliem (ikdienišķiem) grēkiem, tad ir nepieciešama šķīstīšanās pēc nāves.

Katoliskās Baznīcas Katehisms turpina: “Koncilu mācība balstās arī uz lūgšanu praksi par mirušajiem, par kuru ir jau runāts Svētajos Rakstos: "Lūk, kāpēc viņš (Jūdass Makabejs) ir sniedzis šo izpirkšanas upuri par mirušajiem: lai viņi tiktu atbrīvoti no viņu grēkiem." ( 2 Mak 12, 46) Jau no pašiem pirmsākumiem Baznīca godināja mirušo piemiņu un aizlūdza par tiem, īpaši - euharistiskajā Upurī, lai šķīstīti viņi varētu sasniegt svētlaimīgo Dieva skatīšanu. Baznīca iesaka arī žēlsirdības dāvanas, atlaidas un gandarīšanas darbus mirušo labā.” (KBK 1032)

Kristieši ar lūgšanām un atlaidu praksi var palīdzēt mirušajām dvēselēm. Nevaram arī domāt, ka mēs ar saviem spēkiem kaut ko paveiksim, jo Kristus ir izlējis savas asinis par katru cilvēku un visu spēku mēs saņemam no Viņa. Šajā gadījumā, mēs, lūdzoties par mirušajiem bērēs, kapusvētkos, mirušo piemiņas dienā (2.novembrī), sv. Misē lūdzam Kristum palīdzēt mirušajiem šķīstīties no visiem grēkiem (“mūžīgo mieru dod viņiem, Kungs”).

Tomēr Baznīca mūs aicina jau šajā dzīvē izmantot visus Dieva žēlastības līdzekļus – sv. Misi, sakramentus, Stundu liturģiju, sv. Rakstus, lūgšanu dzīvi, u.t.t., lai mēs jau šajā dzīvē, šķīstīti no visiem grēkiem sasniegtu Dieva Valstību. Ka teica viens teologs: “Daudzi katoļi savā dzīvē apmierinās ar šķīstītavu un bieži “nošauj garām” un trāpa ellē. Vajag mērķēt uz debesīm, un tad, ja kaut kas nesanāk, kā rezerves gadījums ir šķīstītava. Izmantosim arī Baznīcas piedāvāto atlaidu praksi, jo atlaidas dzēš mūsu laicīgo sodu par grēkiem. Jebkuram grēkam ir dubultas sekas. Mūžīgo sodu par grēkiem mums dzēš Izlīgšanas, Gandarīšanas sakraments, bet laicīgo sodu, grēka sekas mums palīdz izlīdzināt atlaidu žēlastības. Lai mīļais Jēzus mums palīdz dzīvot svētu dzīvi, lai mēs jau šajā dzīvē ik dienas piedzīvotu Dieva Valstību, kad pieņemam sv. Komūniju un 24 stundas diennaktī atrastos svētdarošā žēlastības stāvoklī (bez nāvīga grēka) un tiektos uz svētumu.

Katoliskās Baznīcas katehisma studijas - 39.nodarbība (1803-1876)

Svētīgais pāvests Pāvils VI

Publicēt by Ilmārs Pēteris Tolstovs.

Gatavojoties Visu svēto dienai (nevis helovīnam) - Visu svēto litānija

Revolūcija Vatikānā. Vai Baznīcas mācība mainīsies?

Jautājumi un atbildes - Bībele, kristīgais radio, lāsti, svētītās lietas, piektdienas gaļa

Kā cilvēkam ir jāizturas, ja viņam sejā skatoties, kāds viņu nolād- esi nolādēts, vai- štob ti zdoh!? Ko katolim uz to atbildēt? Teikt, ka kaķa lāsti debesīs nekāpj, un par to pavisam neuztraukties (paļaujoties uz Dieva žēlsirdību), vai tomēr aizdomāties, ņemt vērā?

Vai Dievs nosaka lāsta iedarbību? Kā lādētājs var “atcelt” (un vai var) savu lāstu? Un ko darīt cietušajam? Ņemsim sliktāko variantu, nolādētais ir nāvīgā grēkā?

Viens priesteris man teica, ka cilvēks, kurš nolādēja citu, to varēja pateikt tikai dusmās ("paspruka ārā"), bet vēlāk (kad nāk “pie prāta") ļoti nožēlot- tādā veidā, tas neieskaitīsies.

Nu nevar tak būt tā, ka jucis prātā vai piedzēries visus lādē pa labi, pa kreisi, bet citiem jācieš! Jābūt tak kādai taisnībai. Tad kā tas īsti ir?

Liels paldies par jautājumu! Tas cilvēks, kurš ir kristīts, regulāri pieņem svētos Sakramentus, iet uz Baznīcu, lūdzas, lieto sakramentālijas – svētīto ūdeni, sveces un citus svētītos priekšmetus, tam nekādi lāsti neko nevar izdarīt. Jautājums paliek – vai mēs tam visam pievēršam uzmanību un ļaujam ļaunumam ienākt mūsos. Jēzus ir uzvarējis sātanu un līdz ar to ļaunajam vairs nav vara pār mums. Mums vajag tam ticēt un arī dzīvot pēc šī ticības patiesībām. Ja arī dažreiz jūtam, ka varētu būt kaut kāda ietekme no cilvēkiem, kuri mums vēl ļaunu, mūsu uzdevums ir sekot Jēzus vārdiem: „Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā.” (Mateja 5,44). Mīlestība uzvar naidu un ļaunumu. Lietosim visus garīgos līdzekļus, lūgsim un mīlēsim.

Kas skan Kristīgajā Radio. Un ko no tā visa katolim klausīties?

Kristīgajā radio skan kristīgā vēsts, ko pauž Tālivaldis Tālbergs kā privātpersona. Šis radio ir viņa privātais projekts un arī atspoguļo viņa privāto viedokli, ko viņš dažkārt cenšas uzspiest gan klausītajiem, gan arī viesiem, kuri pie viņa viesojas. Šim radio ir mazs sakars ar Romas Katoļu Baznīcu Latvijā un cik zinu arī ar citām vadošajām konfesijām Latvijā.

Par Bībeli:

Kāda tulkojuma Bībeli pats lasat latviski un kādu iesakat citiem. Kas ar jauno tulkojumu, labs vai tomēr pieturēties pie vecā?

Es lasu ļoti dažādus tulkojumus gan latviski gan daudzās citās valodās. Jauno Derību dažreiz salīdzinu ar grieķu valodas tekstu. Uzskatu, ka privāti ikviens var lasīt jebkuru tulkojumu un ir pat ieteicams salīdzināt dažādus Bībeles tulkojumus. Jaunais Latvijas Bībeles Biedrības tulkojums ir ļoti labs, šī tulkojuma izstrādāšanā kopsadarbojās dažādu konfesisju, arī katoļu labākie egzegēti, jeb Bībeles pētnieki. Tomēr arī šajā tulkojumā atradu dažas vietas, kuras nesaskan ar grieķu tekstu, līdz ar to var teikt, ka ikviens tulkojums, kā cilvēku roku darbs nevar būt pilnīgs. Bībeles tulkojumi nav jāskata konfesionālā griezumā, bet gan raugoties no profesionālā viedokļa – cik lielā mērā šis tulkojums izsaka senebreju vai sengrieku „oriģināltekstā” ietverto domu.

Svētais Jānis Pāvils II, pāvests, liturģiskā piemiņas diena 22.oktobris

Karols Jozefs Vojtila (1920–2005) piedzima Vadovicē, Polijā, 1920. gada 18. maijā un tika kristīts 20. jūnijā. Karols jau agri saskārās ar dzīves skarbumu – deviņu gadu vecumā viņš zaudē māti, dažus gadus vēlāk slimība atņem dzīvību viņa brālim Edmundam, bet 1941. gadā mirst tēvs. Turklāt ģimenes traģēdijas noris ārkārtīgi smagā vēsturiskajā kontekstā – 1939. gadā Polija zaudē savu neatkarību un pēc Otrā pasaules kara paliks komunistiskā totalitārisma pakļautībā līdz pat 1989. gadam.
1942. gadā, apzinoties aicinājumu uz priesterību, Karols uzsāka mācības pagrīdes seminārā Krakovā un 1946. gada 1. novembrī tika iesvētīts par priesteri. Drīz pēc tam Karols Vojtila nokļuva Romā, kur 1948. gadā ieguva doktora grādu ar disertāciju par ticības tēmu svētā Jāņa no Krusta darbos. Atgriezies Polijā, Vojtila bija vikārs vairākās draudzēs Krakovā, kā arī universitātes kapelāns līdz 1951. gadam, kad atsāka filozofijas un teoloģijas studijas. 1953. gadā Vojtila aizstāvēja disertāciju Lubļinas katoļu universitātē, vēlāk kļūstot par Krakovas semināra un Ļubļinas teoloģijas fakultātes morālteoloģijas un sociālās ētikas profesoru. 1958. gada 4. jūlijā pāvests Pijs XII iecēla Karolu Vojtilu par Ombi bīskapu un norīkoja pildīt Krakovas palīgbīskapa pienākumus – viņu konsekrēja 1958. gada 28. septembrī Vavelas katedrālē. 1964. gada 13. janvārī pāvests Pāvils VI nominēja Vojtilu par Krakovas arhibīskapu, bet jau 1967. gada 26. jūnijā iecēla viņu par kardinālu. Kardināls Vojtila piedalījās Vatikāna II koncilā, dodot svarīgu ieguldījumu konstitūcijas Gaudium et spes izstrādē.
Ievēlēts par pāvestu 1978. gada 16. oktobrī, Karols Jozefs Vojtila pieņēma Jāņa Pāvila II vārdu.
Neviens cits pāvests vai valsts vadītājs nav ticies ar tik daudziem cilvēkiem kā Jānis Pāvils II – vairāk nekā 17 600 000 svētceļnieku ir piedalījušies trešdienu vispārējās audiencēs, vairāk nekā 8 miljoni svētceļnieku piedalījās Lielās Jubilejas (2000. gadā) pasākumos, un vēl miljoniem ticīgo pāvests satika savu pastorālo vizīšu laikā Itālijā un visā pasaulē. Mīlot jauniešus, viņš iedibināja Pasaules Jauniešu dienas. 19 šādas grandiozas jauniešu tikšanās ar pāvestu viņa pontifikāta laikā pulcēja miljoniem jauniešu no visas pasaules. Rūpējoties par ģimenēm, 1994. gadā viņš aizsāka Pasaules Ģimeņu tikšanās.
Jānis Pāvils II ir vadījis 147 beatifikācijas ceremonijas, 1338 cilvēkus pasludinot par svētīgiem, un 51 kanonizācijas ceremoniju, pasludinot 482 svētos.
1993. gada 8.–10. septembrī svētais pāvests apmeklēja Latviju.
Jānis Pāvils II aizgāja mūžībā 2005. gada 2. aprīlī, Žēlsirdības svētdienas priekšvakarā.
2011. gada 1. maijā pāvests Benedikts XVI viņu pasludināja par svētīgu, bet šā gada 27. aprīlī pāvests Francisks iecēla svēto kārtā.

(no www.mieramtuvu.lv)

Jautājumi un atbildes kā no pārpilnības raga. Paldies!

Vai cilvēks, kas nav saņēmis (un pagaidām kad ierobežojuma dēļ vēl nevar saņemt) Kristības Sakramentu, var iet pie grēksūdzes?

Kamēr cilvēks nav saņēmis kristības sakramentu, viņš vēl nav kristietis un nekādas sakramentālās žēlastības viņš saņemt nevar. Tas gan nenozīmē, ka Dievs negādā par šo cilvēku. Svētais Gars darbojas visos un ikvienu aicina kļūt par Dieva bērnu. Es pats personīgi nevienu cilvēku neatraidu no grēksūdzes un uzklausu ikvienu, kurš atnāk pie biktskrēsla. Bet protams, ka šajā gadījumā tā nebūtu grēksūdze, bet saruna, kurā cilvēks izstāsta savas problēmas, jo grēku piedošanu nav iespējams saņemt, kamēr netiek nodoršināti grēku piedošanas saņemšanai nepieciešamie nosacījumi.

Un vēl - par lūgšanu grupu. Vai to tikšanās reizēs nebūtu jābūt klāt arī priesteriem, kas Svētos Rakstus ir studējis? Vai lasot un pārrunājot (līdz ar to - neizbēgami interpretējot) nepastāv risks nomaldīties?

Pēdējā laikā, pārlasot dažādus Baznīcas dokumentus, īpaši svētīgā pāvesta Pāvila VI dokumentu „Evangelii nuntiandi” un svētā pāvesta Jāņa Pāvila II encikliku „Redemtoris missio”, u.c. atrodu spēcīgus mudinājumus draudzēs dibināt mazās kopienas, jeb lūgšanu grupas, kuras tiktos mazākā lokā un dalītos ar Dieva Vārdu un lūgtos. Tomēr šīs grupas nedarbojas atrauti no draudzes, bet tieši otrādi – ciešā kontaktā ar draudzes prāvestu un pārējo draudzi. No savas pieredzes, kalpojot Rīgā, svētā Jēkaba katedrālē varu teikt, ka priesterim nav iespējams būt klāt visās lūgšanu grupās un kopienās un viņam arī tur nav jābūt. Lūgšanu grupai var būt vadītājs, kurš regulāri tiekas ar prāvestu un pārrunā visas problēmas. Jāsaka, ka lūgšanu grupas uzdevums nav Bībeles studiju grupa. Lūgšanu grupa nav intelektuāļu saiets. Lūgšanu grupa ir „vieta”, kur runā Dievs un mēs mēģinām klausīties. Dievs uz mums runā caur savu Vārdu. Dieva Vārds ir dzīvs, kurš Pats runā. Un ja lūgšanu grupas dalībnieki regulāri piedalās svētajā Misē, klausās sprediķus, lasa katehismu, dzīvo draudzes dzīvi, tad viņi nenomaldīsies. Un pat ja laika gaitā rodas jautājumi, tad vienmēr var palūgt priesteri uz šiem jautājumiem atbildēt.

Kāds Jēzum raksturs? Kad atgriezos, šķita, ka viņš ass savos izteikumos un nesaudzīgs. Vēlāk salikās, ka tomēr labs un nosvērts, lai gan kà vīrietis nav kautrējies no emocijām. Gribu saprast kas mūsdienu vīrietim kopīgs ar Jēzu.

J Jēzus Kristus attēlu vispilnīgākā veidā atklāj Svētie Raksti un dzīvā Baznīcas Tradīcija. Jau esmu rakstījis, ka pastāv Dieva Attēls, kādu to mums ir atklājis Jēzus Kristus un kuru vispilnīgākā veidā atspoguļo Baznīca, interpretējot un sludinot šo Atklāsmi, kas mums atklājas Svētajos Rakstos un Tradīcijā. Bet! Eksistē arī mūsu katra individuālais Jēzus attēls, kas katram no mums ir neatkārtojams un arī tas ir ļoti vērtīgs. Tomēr, lai mēs nesāktu „pielūgt elkus”, jeb pašu izveidoto Dieva attēlu, mūsu individuālajam „Jēzum” jātiek „sinhronizētam” ar Baznīcas piedāvāto Dieva attēlu.

Vai var mainīt krustvecàkus, ja viņi nepilda savus pienākumus pret bērnu?

Nē, nevar. Bet krustvecāki nav vienīgie, kuri gādā par bērna garīgo attīstību. Tas protams ir skumīgi, ka tā ir noticis, tomēr realitāte ir tāda, kāda tā ir. Kad bērns pieaugs, viņam tik un tā pašam vajadzēs pieņemt savas dzīves fundamentālo lēmumu, jeb izvēli par labu Jēzum.

Maza piezīme rakstam par intencijām

Gribēju vēl no savas puses piebilst kādu lietu. Katram priesterim Baznīca iesaka katru dienu svinēt svēto Misi. Obligāti tas nav, jo obligāti priesterim ir jāpiedalās svētajā Misē svētdienās un lielajos svētkos, kā ikvienam katoļticīgajam. Tomēr lielākā daļa priesteru cenšas svinēt svēto Misi katru dienu. Un katru svēto Misi priesteris svin kādā īpašā nodomā, kā jau tika paskaidrots rakstā par svētās Mises svinēšanu. Tomēr es zinu draudzes, kuras skaitliski ir samērā lielas, tomēr priesteri atzīst, ka viņi svētās Mises svin savos privātajos nodomos, jo cilvēki nenāk un nelūdz svinēt sv. Misi savos nodomos. Tādēļ vēlos iedrošināt ikvienu, īpaši gados jaunākos, lai mēs nebaidamies pēc svētās Mises aiziet uz zakristeju (telpu, kurā notiek sagatavošanās svētajai Misei) un palūgt svinēt svēto Misi gan par aizgājušo (varbūt kādam no mūsu tuviniekiem ir miršanas gadadiena) vai par kādām savas dzīves problēmām vai situācijām. Varbūt tā ir arī pateicības svētā Mise par saņemtajām žēlastībām. Tādējādi mēs izmantosim tās žēlastības, kuras Dievs mums vēlas dot ar Baznīcas starpniecību un arī personīgi, pildot 5 Baznīcas bausli, arī finansiāli atbalstīsim garīdznieku. Dažās draudzēs ir situācija, ka svētās Mises jau ir pieteiktas vairākus mēnešus uz priekšu. Arī tad droši varam doties pieteikt svēto Misi, jo tādā gadījumā priesteris lūgs nosvinēt svēto Misi jūsu nodomā kādam citam priesterim, kurš atrodas mazākā draudzē un kuram nav tik daudz šo svētās Mises intenciju.

Segvārds Vientulis | Forum Cinemas

Segvārds Vientulis | Forum Cinemas

Filma balstīta patiesos notikumos, kuri norisinājās Līvānu apkārtnē 1945. gadā, pēc padomju okupācijas atgriešanās. Vanagu draudzes katoļu priesteris Antons Juhņevičs baznīcas saimniecības telpās slēpa vietējos vīriešus no mobilizācijas vācu un sarkanajā armijā. Savas pārliecības dēļ nonācis konfliktā ar varu, viņš bija spiests izšķirties par radikālu soli.

"Segvārds Vientulis" ir inscenēta dokumentāla filma, kura ir balstīta vēsturiskos faktos, tomēr dramatiskā tēma ir tikai iemesls, lai runātu par cilvēka dzīves eksistenciālajām izvēlēm. Uzticība un varonība, kurai līdzās mājo nodevība un gļēvums vai vēlme vienkārši izdzīvot – to visu var iepazīt, sekojot Antona Juhņeviča un viņa cīņu biedru likteņiem

Filmas režisoram Normundam Pucim, kurš ir arī scenārija autors, šī ir debijas filma.

Vēsturiskās personas filmā atveido aktieri: Varis Piņķis, Vilis Daudziņš, Edgars Samītis, Andris Bulis, Juris Bartkevičs, Juris Jope, Edgars Pujāts, Rihards Rudāks, Māris Korsietis, Egils Viļumovs, Ritvars Gailums un Valdemārs Karpačs.

Mūziku filmai sarakstījis starptautiski atzītais latviešu garīgās mūzikas komponists Rihards Dubra.

Filma latviešu valodā.

Katoliskās Baznīcas Katehisma studijas - 38.nodarbība (1730-1802)

Lasītajs jautā - priesteris atbild. Ieroču svētīšana, grēksūdze un slimnieku sakraments

Ziņās pamanīju, ka pareizticīgie pasvēta ieročus. . Vai katoļu priesteri ar šādu praksi piekopj? (Es saprotu karavīrus pasvēta, jo viņi var nepārnākt un gribi vai neghribi karot, jāiet, jo ir pakļauti varai, bet ieročus, tas šķiet kaut kā " ne ar svētībām saistīts aparāts". http://www.delfi.lv/skats/zinas/pareizticigie-priesteri-sveta-ierocus-mocus-un-velesanu-kasti.d?id=45076004

Katoliskās Baznīcas Katehisms, attiecībā uz kādu lietu svētīšanu saka: "Svētības vienlaikus ir gan Dieva slavēšana Viņa darbu un Viņa dāvanu dēļ, gan Baznīcas aizlūgums par cilvēkiem, lai tie spētu lietot Dieva dāvanas saskaņā ar Evaņģēlija garu." (KBK 1678) Tātad svētīt var tikai tādas lietas, ar kurām mēs pagodinām Dievu. Dievs nevēlas, lai būtu kari, bet tie diemžēl notiek, jo cilvēks atrodas iekāres varā, līdz ar to šī nosliece uz grēku, kas izpaužas individuāli, pasaulē parādās arī globālā, sabiedriskā veidā, kā karš. Cilvēkam un arī konkrētai sabiedrībai, tautai ir tiesības sevi aizstāvēt pret netaisnīgu agresoru, tādēļ arī Baznīca lūdzas par karavīriem. Armijā ir arī garīdznieki - kapelāni, kas palīdz karavīriem pildot grūtos dienasta pienākumus. Tomēr ieročus un kaujas tehniku, ar ko tieši tiek nogalināti cilvēki Baznīca nesvēta, tāpat kā nesvēta alkohola veikalus, azartspēļu automātus, naktsklubus, u.t.t. Parasti svēta tādas vietas un lietas, ar kurām cilvēks vairo Dieva godu un dara labu sabiedrībai. Tās vietas un lietas, kuru lietošana var nest lielu ļaunumu indivīdam un sabiedrībai Baznīca nesvēta, kaut arī ikdienā ir ļoti grūti novilkt robežu šajās situācijās. Man ir bijušas situācijas, kurās esmu svētījis dažādas lietas, kuras svētīšanas brīdī netika izmantotas ļauniem nolūkiem, tomēr pēc tam es noskaidroju, ka vēlāk ar šīm lietām tika darīts pretējais. Tur nu es neko nevaru darīt, jo katrs mēs paši atbildēsim Dieva priekšā par savu rīcību.

Man ir bail lidot, jo tajā saskatu nāves draudus :). Saprotu, ka cilvēkam, kurš domā, ka mirs svarīgi saņemt grēksūdzes saktamentu. Un pirms lidojumiem tas ir ieteicams, ja nu nākas krist... Un otrs jautājums par slimnieku sakramentu. Kad to var pieņemt? tad kad es esmu nāvīgi slims? Vai arī tad, kad ir izredzes no slimības izķepuroties? Kā to var saņemt?

Lai nebūtu problēmu šajā jautājumā, iesaku iet pie grēksūdzes bieži, lai visu laiku atrastos svētdarošās žēlastības stāvoklī, un tad vairs nebūs jābaidās. :) Slimnieku sakramentu var saņemt cilvēks, ja viņš atrodas nāves briesmās, pirms nāves tuvošanās vai arī pirms smagas operācijas, kurā draud nāves briesmas. Vecāks cilvēks par 60 gadiem slimnieku sakramentu var saņemt arī reizi gadā, parasti to dala 11.februārī, bet var arī citā laikā.

Kā tiek izlemts tas, kurā vietā tiks celta baznīca? Vārdsakot kas pieņem lēmumu un kā? Tiek veikts pētījums, aptauja, rēķināts, cik baznīcu ir uz kvadrātkilometru, cik baznīcu uz iedzīvotājiem. un tamlīdzīgi?

Baznīca, kā redzama ēka tiek celta tur, kur ir sapulcējusies pietiekami liela "dzīvā Baznīca" - cilvēki. Par dievnama celtniecību lemj diecēzes bīskaps, konsultējoties ar pārējiem garīdzniekiem un raugoties no reālām finansiālajām iespējām. Mērķis ir lai cilvēki varētu piedalīties svētajā Misē nepārvarot ļoti lielu attālumu.

Mīlam grēcinieku, nemīlot grēku!

Citāts no Vatikāna II koncila konstitūcijas "Gaudium et spes", 28

Cieņa un mīlestība pienākas arī tiem, kas sociālos, politiskos un pat reliģiskos jautājumos domā un rīkojas citādi nekā mēs. Jo dziļāk mēs labvēlības un mīlestības garā izpratīsim viņu mentalitāti, jo vieglāk mums būs uzsākt dialogu ar viņiem.

Protams, šī mīlestība un labvēlība nekādā ziņā nedrīkst mūs padarīt vienaldzīgus pret patiesību un pret labo. Tieši mīlestība skubina Kristus mācekļus sludināt atpestījošo patiesību visiem cilvēkiem. Tomēr jāatšķir maldi, kas vienmēr ir atmetami, no cilvēka, kas maldās, jo viņš saglabā savu personas cieņu pat tad, kad viņam ir aplami vai nepilnīgi reliģiskie priekšstati[1]. Vienīgi Dievs ir tiesnesis un siržu zinātājs, tādēļ Viņš mums aizliedz spriest tiesu par cita iekšējo vainu.[2]

Kristus mācība prasa, lai mēs piedotu pārestības[3], un attiecina mīlestības bausli, kas ir Jaunais Likums, arī uz ienaidniekiem: „Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: mīli savu tuvāko un nīsti savu ienaidnieku! Bet Es jums saku: Mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā un godu laupa” (Mt 5, 43-44).

[1] Sal. Jānis XIII, Enc. Pacem in terris: AAS 55 (1963), 299.-300. lpp.

[2] Sal. Lk 6, 37-38; Mt 7, 1-2; Rom 2, 1-11; 14, 10-12.

[3] Sal. Mt 5, 45-47.

Līderu seminārs

Interesants vērtējums!

Pr. Tolstovs kā labu piemēru min Āfriku, kur gejus liekot cietumos. Tas no teoloģijas analfabēta viņu pārkvalificē par cilvēcisku kretīnu.
— Nils Sakss (@saksss) October 15, 2014

Bīskapu sinode ir uzticīga tradicionālajai Baznīcas mācībai

Publicēt by Māsas Kalpones.

Polijas kinoteātros filma, kas pēta Jaunavas Marijas parādīšanās fenomenu: Mary’s Land

Plašs raidījums LR1 par priesteri Franci Trasunu

Publicēt by Katolislv.

Lasītājs jautā: lūgšana un svētā Komūnija uz rokām

Vai ir jēga lūgties, ja esi nāvīgā grēka stāvoklī? Priesteris teica, ka lūgšanas ir nederīgas, par mirušajiem arī nav jēgas lūgties, jo lūgšanas netiks uzklausītas, uzklausīta ir tikai lūgšana pirms grēksūdzes. Bet kā ar vakara pātariem?

Saprotams, ka jāiet pie grēksūdzes, tad nebūs problēmu, bet kā piem. darīt jūrniekam, kurš uz kuģa ir pus gadu un vairāk un nevar to izdarīt?

Nezinu, ko tieši kāds priesteris bija domājis to sakot, tomēr Dievs uzklausa visas lūgšanas, vienalga kādā stāvoklī mēs esam. Dievs visus mīl vienādi un attiecībā pret ikvienu Viņam ir savs īpašs plāns un katru no mums Viņš uzlūko kā īpašu. Protams, Dievs nemīl grēku. Ja cilvēks ir izdarījis smagu grēku, viņš zaudē svētdarošo žēlastību, tomēr palīga žēlastība viņam netiek atņemta. Svētais Gars turpina darboties cilvēka sirdī, aicinot viņu uz atgriešanos. Vēl arī var teikt, ka tad, kad cilvēks atrodas smaga, jeb nāvīga grēka stāvoklī, tad viņa darbībai zūd "pārdabiskais raksturs". Kā savā laikā teica mariāņu tēvs Viktors Pentjušs, tad nāvīga grēka stāvoklī mūsu garīgā attīstība apstājas, bet izsūdzot grēkus mēs turpinām savu attīstību no tās vietas, kad vēl bijām svētdarošās žēlastības stāvoklī. Tādēļ ir svarīgi bieži iet pie grēksūdzes, un ja dzīves laikā ir tādi objektīvi apstākļi, kad nevaram aiziet pie grēksūdzes, tad ir jānožēlo visi grēki un pie pirmās izdevības šie grēki ir jāizsūdz katoļu priesterim.

Vissv. Sakraments Latvijā tiek pieņemts uz mēles (uz ceļiem), rietumu valstīs, uz rokām (stāvus). Zinu, ka Latvijā, pirmā kursa semināristiem nepieciešama bīskapa atļauja, lai dalītu Vissv. Sakramentu; Jānis Pāvils 2 teica, ka viņam nepatīk, ka cilvēki pieņem Vissv. Sakramentu uz rokām. Tad kāpēc tas vēl joprojām tiek pieļauts? Kāpēc Baznīcai nav vienotības šai jautājumā?

Esmu redzējis, kā kāds noslauka degunu, aiztaisa netīrās mašīnas durvis, kasa savus netīros matus, aizsien kurpi, un ar to pašu roku pieņem Sakramentu. Nerunāju nemaz, ja Sakraments izslīd ārā no rokām un nokrīt. Vai tā nav necieņa pret Dievu?

Musulmanis kādreiz pienāca pie katoļa, jautājot, vai tas tic, ka Hostija ir pats Dievs. Katolis atbildēja, ka jā. Tad musulmanis padomājis atbildēja: “Ja es ticētu, ka tas ir Allahs, tad es būtu rāpojis uz rokām un ceļiem, noliecis galvu, lai To pieņemtu."

Ko teica svētais Apustulis Pāvils bīskapiem, no tiem atvadoties?

Uzmaniet paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par bīskapiem, lai ganītu Dieva Baznīcu, ko Viņš ar savām asinīm ieguvis. Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. No jums pašiem celsies vīri, runādami aplamības, lai aizrautu mācekļus sev līdz. Tāpēc esiet nomodā, pieminēdami, ka es trīs gadus dienām un naktīm nemitējos ar asarām ikvienu no jums pamācīt! Un tagad es jūs novēlu Dievam un Viņa žēlastības vārdam, kas spēj celt un dot mantojumu ar visiem svētajiem. (Apustuļu darbi 20, 28-32

@tolstovs1 interesantāko atbilžu apskats

@tolstovs1 @KristineGarina P.S. Nevarēja nepamanīt daudzu cilvēku prieku par to sākotnējo neprecīzo ziņu. Tagad atkal vilšanās.
— Edmunds Vanags (@e_vanags) October 14, 2014

@tolstovs1 @merelina baznīcas ofic. viedoklis man pārāk nerūp, vnk priecājos,ka vismaz kāds tai kantorī pamodies un pamanījis, ka nav 19.gs.
— Kristine Garina (@KristineGarina) October 14, 2014

@tolstovs1 Baznīcas vēsture, protams, ir gara, bet nav mūžīga. Kādreiz to radīja, un ne tik sen civilizācijas kontekstā, kādreiz tā pazudīs.
— Kristine Garina (@KristineGarina) October 14, 2014

@tolstovs1 Priestera kungs, kas tas? http://t.co/t400t09tLZ
— DeRums (@Derumss) October 14, 2014

@tolstovs1 Vēlēšu iespaidā gribētos, lai cilvēki vairāk dara un mazāk izrādās.
— Aglonas Balss (@Aglonai) October 7, 2014

@tolstovs1 tikai mazliet kaitina īpatnēja latviešu valoda. "Zem divām zīmēm". Kas tās par zīmēm un kāpēc jāatrodas zem tām?
— Lina Kovalevska (@lina_kina) September 23, 2014

@tolstovs1 Kristietim ir jābūt draudzē. Bet neuzskatu, ka pestīšana ir katoļu prerogatīva. Tā ir tikai viena no kristīgām konfesijām
— Māra Krontāle (@MaraKrontale) September 19, 2014

Skaidrojums par Latvijas medijos publicēto ziņu par to, ka it kā „Vatikāns atbalsta viendzimuma partnerattiecības”

Ņemot vērā pavisam nesen, Latvijas medijos sacelto ažiotāžu, saizstībā ar Vatikāna nostājas maiņu homoseksuālu pāru partnerattiecību regulācijas jautājumos un daudzu katoļticīgo satraukumu šajā jautājumā, nolēmu sniegt savu personīgo komentāru. Bieži vien rodas priekšstats, ka Romas Katoļu Baznīcā, kāda bīskapa vai kardināla privāti vai publiski paustais viedoklis par vienu vai otru jautājumu jau ir visas Baznīcas, vēl vairāk Vatikāna oficiālais viedoklis. Un šeit sākas problēmas, kas robežojas ar meliem vai ideoloģiju. Vispirms ir jāpaskaidro, ka Baznīcas mācība sevī ietver dažādus „svarīguma līmeņus” un ne viss, ko izsaka kāds atsevišķs teologs vai garīdznieks ir visa Baznīcas mācība. Vissvarīgakais ticības un morāles avots Baznīcā ir Bībele un Tradīcija, ar to saprotot mācību, ko vairāk kā 2000 gadus ir mācījuši pāvesti un bīskapi visi kopā. Līdz ar to Baznīcas mācība precīzi atspoguļo nemainīgo Jēzus Kristus gribu, ko Viņš ir tālāknodevis savā Baznīcā. Un tikai visa Baznīca kopā – pāvests kopā ar bīskapiem var noteikt kam Baznīca tic un ko tā māca. Visaugstākais „likumdevējs” Romas Katoļu Baznīcā ir pāvests, bet arī viņš nemaldīgus paziņojumus var izteikt tikai tad, ja tos pasludina svinīgā veidā, nepārprotami norādot, ka tas, ko viņš pasludina ir nemaldīgs. Nākamais svarīgais Baznīcas mācības pasludināšanais veids ir Ekumēniskais Koncils. Pēdējais notika no 1962-1965 gadam Vatikānā un tika saukts par Vatikāna II koncilu. Šīs sanāksmes laikā tika vēlreiz no jauna apstiprināta un precizēta Baznīcas mācība, mēģinot to izteikt mūsdienu cilvēkam saprotamā valodā. Kopā tika pieņemti 16 dekrēti un pēc 30 gadiem tika sintētiski apkopoti izdevumā, ko tagad pazīstam kā Katoliskās Baznīcas Katehisms (Internetā latviešu valodā atrodams www.catholic.lv/katehisms) . Līdz ar to, šobrīd Baznīcā pastāv normatīvi dokumenti, kurus nevar mainīt ne atsevišķi ticīgie, teologi, bīskapi un pat pāvests, jo arī pāvests nav saimnieks pār šo mācību, bet tikai tās kalps.

Atgriežoties pie homoseksualitātes problēmas. Latvijas medijos čakli tika pārpublicēts Bīskapu Sinodes Romā sekretāra monsinjora Bruno Fortes viedoklis. Sinode notiek Romā no 5-19.oktobrim. Uzskatīt, ka šīs Sinodes, kurā piedalās vairāk kā 200 bīskapu kopā ar pāvestu sekretāra viedoklis ir galējs, ir absurdi un muļķīgi. Šobrīd notiek sinodes dokumenta sākuma versijas apspriešana un gala dokuments var pilnībā atšķirties no tā sākotnējās versijas. Sinodē uzstājas dažādi bīskapi ar dažādiem viedokļiem. Ir bīskapi, kuri pārstāv Āfrikas kontinentu, kur par homoseksualitāti cilveki tiek likti cietumā. Ir dažādas situācijas. Baznīca ir atvērta un uzklausa ikvienu. Savukārt Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičš, intervijā Vatikāna Radio ir norādijis, ka gan viņš, gan vēl daudzi citi bīskapi nepiekrīt Sinodes dokumenta sākotnējai versijai (http://gosc.pl/doc/2199626.Abp-Stankiewicz-krytycznie-o-dokumencie-synodu). Arī Polijas bīskapi ir ļoti skeptiski šajā jautājumā un pieturās pie tradicionālajiem Baznīcas uzskatiem.
Es ļoti cienu Latvijas medijus un viņu pārstāvjus. Laikā, kad kalpoju Rīgas svētā Jēkaba katedrālē man izveidojās ļoti cieša un laba sadarbība ar daudziem Latvijas žurnālistiem. Tomēr mani mulsina šāda dzīšanās pēc lētas popularitātes, bez lielakās piepūles, nefiltrējot vienkārši iztulkojot no svešvalodas nepārbaudītas ziņas. Būtu labi, ja žurnālisti arī Latvijā, pirms rakstīt par Katoļu Baznīcas lietām uzklausītu arī pašas Baznīcas viedokli, ielūkojoties šādās lapās www.vatican.va, www.news.va, www.radiovaticana.org, vai arī sazinoties ar RKBL Informācijs centru šeit par Rīgā.
Noslēgumā vēl vēlos citēt Katoliskās Baznīcas Katehismu, norādot, kāda tad ir Baznīcas oficiālā mācība, saistībā ar homoseksualitāti:

Homoseksuālisms ir attiecības starp vīriešiem vai sievietēm, kas dzimumtieksmi izjūt vienīgi vai pārsvarā pret sava dzimuma personām. Laika gaitā un atšķirīgās kultūrvidēs tā izpausmes formas ir ļoti dažādas. Homoseksuālisma psihiskā izcelsme lielākoties vēl nav izskaidrota. Baznīcas Tradīcija, balstīdamās uz Svētajiem Rakstiem, kas homoseksuālismu rāda kā smagu izvirtību, vienmēr sludinājusi, ka "homoseksuālās darbības pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību". Tās ir pretrunā ar dabisko likumu. Tās dzimumaktā izslēdz dzīvības dāvāšanu. Tās nenosaka patiesa jūtu un dzimumdzīves savstarpēji papildinošā dažādība. Nekādā gadījumā tās nevar atzīt par labām.

Ir diezgan daudz vīriešu un sieviešu, kuros dziļi iesakņojusies tendence uz homoseksuālismu. Šī tieksme, kas pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību, lielākajai daļai no tiem ir pārbaudījums. Pret viņiem jāizturas ar cieņu, līdzjūtību un iejūtību. Jāizvairās no jebkādām netaisnīgas diskriminācijas izpausmēm attiecībā pret šiem cilvēkiem. Viņi tiek aicināti izpildīt savā dzīvē Dieva gribu un, ja viņi ir kristieši, pievienot Pestītāja upurim uz krusta grūtības, ar kurām tiem nākas sastapties savā dzīvē.

Cilvēki, kam ir nosliece uz homoseksuālismu, tiek aicināti uz šķīstību. Pateicoties pašsavaldīšanās tikumam, kas audzina iekšējo brīvību, reizēm - ar nesavtīgas draudzības palīdzību, ar lūgšanu un sakramentālo žēlastību - šie cilvēki var un tiem vajadzīgs pakāpeniski un apņēmīgi tuvoties kristīgajai pilnībai.

Katoliskās Baznīcas Katehisms 2357-2359 (www.catholic.lv/katehisms)

Ļubļinas Katoļu Universitātes teoloģijs doktorants, priesteris Ilmārs Tolstovs, Mag. Theol.

Baznīcas mācība mainīta netiek (angļu valodā)

Publicēt by Līga Roķe-Reimate.

Katoļu Baznīcas mācība attiecībā uz homoseksualitāti

Homoseksuālisms ir attiecības starp vīriešiem vai sievietēm, kas dzimumtieksmi izjūt vienīgi vai pārsvarā pret sava dzimuma personām. Laika gaitā un atšķirīgās kultūrvidēs tā izpausmes formas ir ļoti dažādas. Homoseksuālisma psihiskā izcelsme lielākoties vēl nav izskaidrota. Baznīcas Tradīcija, balstīdamās uz Svētajiem Rakstiem, kas homoseksuālismu rāda kā smagu izvirtību, vienmēr sludinājusi, ka "homoseksuālās darbības pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību". Tās ir pretrunā ar dabisko likumu. Tās dzimumaktā izslēdz dzīvības dāvāšanu. Tās nenosaka patiesa jūtu un dzimumdzīves savstarpēji papildinošā dažādība. Nekādā gadījumā tās nevar atzīt par labām.

Ir diezgan daudz vīriešu un sieviešu, kuros dziļi iesakņojusies tendence uz homoseksuālismu. Šī tieksme, kas pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību, lielākajai daļai no tiem ir pārbaudījums. Pret viņiem jāizturas ar cieņu, līdzjūtību un iejūtību. Jāizvairās no jebkādām netaisnīgas diskriminācijas izpausmēm attiecībā pret šiem cilvēkiem. Viņi tiek aicināti izpildīt savā dzīvē Dieva gribu un, ja viņi ir kristieši, pievienot Pestītāja upurim uz krusta grūtības, ar kurām tiem nākas sastapties savā dzīvē.

Cilvēki, kam ir nosliece uz homoseksuālismu, tiek aicināti uz šķīstību. Pateicoties pašsavaldīšanās tikumam, kas audzina iekšējo brīvību, reizēm - ar nesavtīgas draudzības palīdzību, ar lūgšanu un sakramentālo žēlastību - šie cilvēki var un tiem vajadzīgs pakāpeniski un apņēmīgi tuvoties kristīgajai pilnībai.

Katoliskās Baznīcas Katehisms 2357-2359 (www.catholic.lv/katehisms)

Dažādie grēku nožēlas veidi svētās Mises sākumā (no www.kbvestnesis.lv)

"Liturģija, īpaši dievišķajā Euharistijas Upurī, "īstenojas mūsu atpestīšanas darbs", kas ir visaugstākā mērā palīdzība, lai ticīgie ar savu dzīvi izteiktu un atklātu citiem Kristus noslēpumu un īstās Baznīcas patieso dabu." (Vatikāna II koncils. Konstitūcija par svēto liturģiju, 2) Ar šādiem skaistiem vārdiem iesākas konstitūcija, kas pirms vairāk nekā 46 gadiem aicināja un arī tagad aicina visus Baznīcas bērnus vēl vairāk atklāt un izdzīvot liturģijas skaistumu. Sv. Mise ir visas liturģijas avots un virsotne, un, kā to norāda "Katoliskās Baznīcas Katehisms", citējot svēto Ireneju no Lionas, "Euharistija ir mūsu ticības kopsavilkums un summa: "Mūsu domāšanas veids saskaņojas ar Euharistiju, un Euharistija, savukārt, apstiprina mūsu domāšanas veidu."" (KBK 1327)

Tāpēc ir svarīgi, lai ticīgie Svētajā Misē piedalītos nevis kā pasīvi vērotāji no malas, bet gan kā aktīvi Svētās Mises dalībnieki. Konstitūcija "Sacrosanctum Consilium" 14. numurā min, ka "Māte Baznīca ļoti vēlas visus ticīgos vest pie pilnīgas, apzinīgas un aktīvas piedalīšanās liturģiskajās darbībās, kā to prasa pati liturģijas daba, un ka Kristības spēkā kristīga tauta "izredzēta cilts, ķēnišķīga priesterība, svētā tauta, iegūtie ļaudis" (1 Pt 2, 9; sal. 2, 4-5) ir saņēmusi tiesības un pienākumus. Šī pilnīgā un aktīvā visas tautas piedalīšanās ir jāveicina, sakārtojot un izkopjot svēto liturģiju; liturģija ir pirmais un nepieciešamais avots, no kura ticīgie smeļ īsti kristīgo garu, tādēļ dvēseļu ganiem visā savā pastorālajā darbībā ir dedzīgi jācenšas to sasniegt, pareizi ticīgos sagatavojot."

Lai tas notiktu, ir nepieciešams izmantot visas tās iespējas, ko mums sniedz pēc Vatikāna II koncila atjaunotā Svētās Mises liturģija.

Lai vēl vairāk ticīgajiem atklātu bagātības, ko mums sniedz Svētā Mise, vēlamies atgādināt garīdzniekiem un informēt ticīgos par iespējām, ko sniedz Romas Misāle, un aicinām šīs iespējas biežāk izmantot, neatstājot tās novārtā. Šoreiz uzsvērsim tikai būtiskākās, kuras Latvijā tiek izmantotas diezgan reti.

1) Tā ir brīnišķīga prakse, ka visa katoliskā Baznīca ik dienu ir vienota lūgšanās un domā par vienu tēmu, - noteikti šādām vienā vektorā, vienā virzienā vērstām lūgšanām, pārdomām, meditācijām ir sinerģisks spēks. Kas nosaka to, kādi ir lasījumi katrai dienai (piemēram, "Mieram tuvu" izvēlētie)? Turklāt, runājot ar draugiem, kas ir protestanti, konstatējām, ka arī luterāņu draudzēs svētdienas dievkalpojumā runāts par to pašu un lasīti tie paši fragmenti no Svētajiem Rakstiem.

Katoliskā Baznīca visā pasaulē, sākot ar Vatikāna II koncilu (1962-1965) pabeidza ieviest vienotu Bībeles liturģisko lasījumu sistēmu. Šī sistēma ir vienota Romas ritā un svētdienas lasījumi aptver trīs gadu ciklu - A, B un C gadus. Darbadienu lasījumi aptver divu gadu ciklu. Citām konfesijām ir savi liturģiskie kalendāri. Var gadīties, ka kāds luterāņu garīdznieks izmanto mūsu liturģisko kalnedāru, kurš tiek pulbicēts "Mieram tuvu" grāmatiņā.

2) Kuros gadījumos Sv. Mises sākumā priesteris aicina draudzi nožēlot grēkus ("Lai mēs varētu cienīgi piedalīties Sv. Mises Upurī, nožēlosim savus grēkus...", un draudze atbild ar "Es atzīstos Visvarenajam Dievam..."), un kuros ne? Kāpēc tā? Reizēm tā ļoti pietrūkst.

Svētās Mises sākumā ir paredzētas ļoti dažādas grēku nožēlas formas. Romas Misālē latviešu valodā ir publicētas trīs no tām, un ļoti žēl, ka Latvijā no šiem trim veidiem visbiežāk izmanto tikai vienu "Es atzīstos..." Savā laikā esmu par to jau rakstījis - http://www.kbvestnesis.lv/index.php/garigai-dzivei/17-teologija/1193-svetas-mises-liturgijas-skaistums

Svētdienās un lielos svētkos svētās Mises sākumā notiek ūdens svētīšana un "Asperges" rits, kurš arī norāda uz kristības avotu un aicina uz grēku nožēlu. Vēl arī citos gadījumos, piemēram svēto Misi svinot kopā ar Stundu liturģijas lūgšanām gandarīšanas rits tiek aizvietots ar psalmu lūgšanām.

1. Dievs radīja Ādamu un Ievu, un viņiem piedzima Ābels un Kains, ar ko Ābels un Kains radīja bērnus? Citiem vārdiem, kā Ādama un Ievas bērniem piedzima bērni?

Liels paldies par jautājumiem. Prieks, ka beidzot rodas arī jautājumi par Bībeli, tas nozīmē, ka laikam sākam vairāk lasīt Svētos Rakstus. Būtu labi, ja katrā katoļu draudzē tiktu organizētas Bībeles studiju grupas, jo mēs tik maz pazīstam Bībeli. Tomēr šajos jautājumos ir jūtama ļoti instrumentalizēta un "mūsdienīga" pieeja tekstam, neņemot vērā gan Svēto Rakstu viengabalainību, gan arī to, ko Dievs caur iedvesmoto autoru gribēja pateikt. Bībele nev Grāmata, kura dod atbildes uz visiem jautājumiem. Bībelē atrodam atbildi uz vissvarīgāko jautājumu - kāds ir Dieva plāns, nodoms, attiecība uz cilvēka un visas cilvēces glābšanu. Visas Bībeles, gan Jaunās, gan Vecās Derības atslēga ir Jēzus Kristus - miris un augšāmcēlies! Šādā gaismā arī mēģināšu atbildēt uz šiem jautājumiem.

Radīšanas stāsts, kurš ir aprakstīts Radīšanas, jeb 1 Mozus gramatā nedod atbildi, vai Ādams un Ieva, arī Ābels un Kains bija vienīgie cilvēki, kurus Dievs radīja. Jā, Ādams un Ieva bija pirmie cilvēki, bet varbūt Dievs pēc viņiem, tieši tādā pat veidā, no zemes "putekļiem" radīja vēl daudz citus cilvēkus. Bībele nedod skaidru atbildi uz šo jautājumu, kaut arī iesaku izlasīt 1 Mozus 6, 1-2. Egzegētiem nav īsti skaidrs, kas ir šie Dieva dēli, bet varbūt tieši šī rakstu vieta paskaidro šo jautājumu. Visdrīzāk tie ir kādi no Izraēļa ķēniņiem, vai arī norāde, cik bīstama ir pagānu mitoloģija, kura jauc kopā dievišķo ar miesīgo. Radīšanas stāstā daudz svarīgaks ir teoloģiskais saturs, kurā atklājas pirmo cilvēku un arī visas cilvēku civilizācijas pirmsākumi un drāma, kuru aizsāka pirmdzimtais grēks.

2. Numeri 14:18: “Viņš piedod noziegumus un pārkāpumus, bet Viņš arī nepamet nesodītus, piemeklēdams tēvu grēkus pie bērniem līdz trešam un ceturtam augumam.”

Bet Jaunajā Derībā rakstīts, ka cilvēks atbild tikai par saviem grēkiem. Tad kā tad īsti ir, vai cilvēks cieš par savu vecāku grēkiem?

Jāsaprot, ka Bīblei nevar skatīt tikai vienā, horizontālā plāksnē. Daudzas lietas, kas Vecajā Derībā vēl atradās tikai attīstības stadijā, savu pilnību atrada tikai Jaunajā Derībā. Līdzīgi bija arī ar jautājumu, par laulības nešķiramību. Jēzus saka: Tie saka Viņam: "Kā tad Mozus ir pavēlējis dot šķiršanās rakstu un šķirties?" Viņš saka tiem: "Mozus jums atļāva šķirties no savām sievām jūsu cietsirdības dēļ, bet no iesākuma tas tā nav bijis. (Mt 19,7-8) Tātad lietas, kas Vecajā Derībā vēl atradās attīstības, jeb atklāšanas stadijā, savu pilnīgo atklāsmi saņēma reizē ar Jēzus Kristus atnākšanu, kurš tad ir arī dievišķās Atklāsmes pilnība.

3. Marka 14

50. Tad Viņa mācekļi, atstājuši Viņu, visi aizbēga.

51. Bet kāds jauneklis, apjozis audeklā kailo miesu, sekoja Viņam; un viņu satvēra;

52. Bet viņš, nometis audeklu, kails aizbēga no tiem.

Kas tas par jaunekli?

Bībele nedod skaidru atbildi uz šo jautājumu, tomēr ilgāku laiku tika uzskatīts, ka tas ir pats evaņģēlist Marks. Tomēr nav nekādu apstiprinājumu faktam, ka tas būtu viņš. Bet tomēr svarīgi Bībelē ir meklēt kopskatu un redzēt to, ko Dievs vēlas mums teikt caur iedvesmoto autoru. Iesaku nekoncentrēties uz Bībeles nebūtiskajām detaļām un vērst uzmanību uz būtiskākajām, tām, kuras norāda uz Bībeles galveno vēsti - Dieva pestīšanas plānu vēsturē, kuru Viņš ir realizējis caur Jēzus Kristus Personu.

Katoliskās Baznīcas Katehisma studijas - 37.nodarbība (1691-1729)

Urā, urā, urā! Kā biju solījis, atsākam katehisma studijas. Sāksim studēt 3 daļu, kas saucās - Dzīve Kristū. Pirmajā daļā pārdomājām par to, kam mēs ticam (Es ticu), pēc tam par to, kā ticību svinam (sakramenti) un tagad par to, kā šo ticību izdzīvojam ikdienā.

Katru nedēļu būs pieejams viens audio fails, kurā varēs noklausīties vienas katehisma nodaļas skaidrojumu. Lai to saprastu, ir nepieciešams sekot līdzi katehisma tekstam. To var darīt interneta vietnē www.katolis.lv/katehisms. Ja ir kādi jautājumi vai ierosinājumi, lūdzu rakstiet. priesteris.ilmars@gmail.com

Visi ieraksti vienkopus atrodami http://kateheze.blogspot.com/

http://failiem.lv/down.php?i=xsjjfgn&n=katehisms-37.MP3

priestera Ilmāra Tolstova blogs