Kā cilvēkam ir jāizturas, ja viņam sejā skatoties,
kāds viņu nolād- esi nolādēts, vai- štob ti zdoh!? Ko katolim uz to
atbildēt? Teikt, ka kaķa lāsti debesīs nekāpj, un par to pavisam
neuztraukties (paļaujoties uz Dieva žēlsirdību), vai tomēr aizdomāties, ņemt
vērā?
Vai Dievs nosaka lāsta iedarbību? Kā lādētājs
var “atcelt” (un vai var) savu lāstu? Un ko darīt cietušajam? Ņemsim
sliktāko variantu, nolādētais ir nāvīgā grēkā?
Viens priesteris man teica, ka cilvēks, kurš nolādēja
citu, to varēja pateikt tikai dusmās ("paspruka ārā"), bet vēlāk (kad
nāk “pie prāta") ļoti nožēlot- tādā veidā, tas neieskaitīsies.
Nu nevar tak būt tā, ka jucis prātā vai piedzēries
visus lādē pa labi, pa kreisi, bet citiem jācieš! Jābūt tak kādai
taisnībai. Tad kā tas īsti ir?
Liels paldies par jautājumu!
Tas cilvēks, kurš ir kristīts, regulāri pieņem svētos Sakramentus, iet uz
Baznīcu, lūdzas, lieto sakramentālijas – svētīto ūdeni, sveces un citus
svētītos priekšmetus, tam nekādi lāsti neko nevar izdarīt. Jautājums paliek –
vai mēs tam visam pievēršam uzmanību un ļaujam ļaunumam ienākt mūsos. Jēzus ir
uzvarējis sātanu un līdz ar to ļaunajam vairs nav vara pār mums. Mums vajag tam
ticēt un arī dzīvot pēc šī ticības patiesībām. Ja arī dažreiz jūtam, ka varētu
būt kaut kāda ietekme no cilvēkiem, kuri mums vēl ļaunu, mūsu uzdevums ir sekot
Jēzus vārdiem: „Bet Es jums saku:
mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā.” (Mateja
5,44). Mīlestība uzvar naidu un ļaunumu. Lietosim visus garīgos līdzekļus,
lūgsim un mīlēsim.
Kas skan Kristīgajā
Radio. Un ko no tā visa katolim klausīties?
Kristīgajā radio skan kristīgā vēsts, ko pauž Tālivaldis Tālbergs kā
privātpersona. Šis radio ir viņa privātais projekts un arī atspoguļo viņa
privāto viedokli, ko viņš dažkārt cenšas uzspiest gan klausītajiem, gan arī
viesiem, kuri pie viņa viesojas. Šim radio ir mazs sakars ar Romas Katoļu Baznīcu
Latvijā un cik zinu arī ar citām vadošajām konfesijām Latvijā.
Par
Bībeli:
Kāda tulkojuma Bībeli pats lasat
latviski un kādu iesakat citiem. Kas ar jauno tulkojumu, labs vai tomēr
pieturēties pie vecā?
Es lasu ļoti
dažādus tulkojumus gan latviski gan daudzās citās valodās. Jauno Derību dažreiz
salīdzinu ar grieķu valodas tekstu. Uzskatu, ka privāti ikviens var lasīt
jebkuru tulkojumu un ir pat ieteicams salīdzināt dažādus Bībeles tulkojumus.
Jaunais Latvijas Bībeles Biedrības tulkojums ir ļoti labs, šī tulkojuma
izstrādāšanā kopsadarbojās dažādu konfesisju, arī katoļu labākie egzegēti, jeb
Bībeles pētnieki. Tomēr arī šajā tulkojumā atradu dažas vietas, kuras nesaskan
ar grieķu tekstu, līdz ar to var teikt, ka ikviens tulkojums, kā cilvēku roku
darbs nevar būt pilnīgs. Bībeles tulkojumi nav jāskata konfesionālā griezumā,
bet gan raugoties no profesionālā viedokļa – cik lielā mērā šis tulkojums
izsaka senebreju vai sengrieku „oriģināltekstā” ietverto domu.
Vai
ir jēga atturēties no gaļas piektdien, ja cilvēks ir nāvīgā grēkā? Ko tas
cilvēkam dotu? Jo nāvīgā nāvīga grēka stāvoklī mūsu garīgā attīstība apstājas,
tātad gavēšana neieskaitās.
Un
kāpēc piem. Īrijā, Baznīca nepieprasa (kā Latvijā) atturēties no gaļas
piektdien? Tas ir suggested- ieteikts, bet ne pieprasīts (tev būs atturēties).
Cik
runāju ar īriem, viņi nav pat dzirdējuši par 5 Baznīcas baušļiem. Kāpēc
tāda atšķirība? Tā kā negodīgi, ja jau visi to dara, tad dara vienādi!
Vispirms jāatgādina, ka piektdienās mēs
nevis gavējam, bet atturamies no gaļas ēdieniem, tādējādi pieminot Jēzus
Kristus krusta nāvi un izvēloties šo dienu kā gandarīšanas un atteikšanās
dienu. Katras vietajās Baznīcas bīskapu konferences kompetencē ietilpst arī
noteikt, kādas ir šīs atturības prakses katrā noteiktā valstī. Latvijā sī
prakse ir tāda, kādu mēs to lietojam. Citās valstīs tā ir citāda. Šeit ir
svarīga arī mūsu paklausība Baznīcai un arī solidaritāte ar visu lokālo
Baznīcu. Piektdienas gaļas atturība palīdz mums atcerēties par Kunga Jēzus
Kristus krusta nāvi un palīdz sagatavoties svētdienai – Jēzus Kristus nāves un
augšāmcelšanās piemiņas dienai. Pieci Baznīcas baušļi ir visas Universālās
Baznīcas noteikti un atrodami arī Katoliskās Baznīcas Katehismā.
Kādreiz esmu redzējis priesteri izlejam svētīto
ūdeni mazā akā aiz altāra. Vai tādas akas ir ikvienā baznīcā? Kāda to nozīme?
Vai viss notek zemē, vai tā aka ir noslēgta?
To sauc par
sakrāriju, jeb speciālu noteci, lai
svētīto ūdeni nelietu kanalizācijā, bet speciāli novadītu gar Baznīcas sienu
tieši zemē. Par visām baznīcām nezinu, bet senajās baznīcās tādam vajadzētu
būt. Jebkurā gadījumā, pat ja dievnamā tāda sakrārija
nav, svētīto ūdeni izlejam kādā cienīgā vietā.
Cik
ilgi ir derīgas svētītās lietas, vai tām ir tāds kā derīguma terminš (Sv.
Agates maizīte, svētītis ūdens, svētītais krīts, Sv. Jāņa vīns)? Jo
ar laiku substances paliek vecas.
Kāds
man ir teicis, ja pudelītē, kurā ir palicis puse sv. ūdens, pielej tik pat
daudz (ne vairāk par puis), tad ūdens paliek svētīts. Vai tā ir taisnība?
Svētītā slietas, jeb sakramentālijas ir derīgas tik
ilgi, kamēr derīgs ir materiālais elements, kurš kalpo šai neredzamai svētībai.
Kad matērija bojājas, sakramentālija zaudē savu nozīmi. Par pārējām darbībām
nevaru neko pateikt, jo trūkst dokumentu, jeb norāžu, kas reglamentētu šādas
darbības. Varbūt ka tādas ir, es nezinu. Jebkurā gadījumā ir svarīgi, lai tās
svētītās lietas, kuras ir nokalpojušas savu laiku mēs nevis izmestu miskastē
vai kanalizācijā, bet gan vai nu cienīgi apraktu, izlietu vai sadedzinātu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru