Jautājumi un atbildes: iestiprināšana, gnosticisms, svētītais ūdens, ordinācija, svētības, ekumēnisms

Ļubļinas Garīgā Semināra kapela - baznīca

Lūdzu pastāsti par iestiprināšanas sakramenta nozīmi. Kāpēc arī tā saņemšanai ir nepieciešams krusttēvs un krustmāte? Tie taču kā "garīgi pavadoņi" cilvēkam jau ir līdzās, saņemot kristību.

Par Iestiprināšanas sakramentu plaši ir aprakstīts Katoliskās Baznīcas Katehismā http://www.catholic.lv/katehisms/d2s2n1.html#a2), savukārt Kanonisko Tiesību Kodeksa, 893 kanonā ir teikts: „ieteicams, lai iestiprināšanas tēvs vai māte būtu tas pats krusttēvs vai krustmāte.” Tas nozīmē, ka Iestiprināšanā var būt tas pats krusttēvs vai krustmāte kas kristībās, bet ja tas nav iespējams, tad var izvēlēties citus. Tomēr ar tādiem pat nosacījumiem, kādi ir kristību krustvecākiem. Kanoniskais Likums saka: „cik tas ir iespējams.” Ja nav iespējams, tad Iestiprināšanā var arī nebūt krustvecāki, ja ir tāda situācija.

Kāda ir mūsdienu katoļu baznīcas attieksme pret gnosticismu?

Gnosticisms (gr. gnostikos – tas, kurš zin, pazīst) – ir duālistisks reliģiski – filozofisks virziens, kas aptver ļoti dažādas domāšanas sistēmas un virzienus, kuri parādījās galvenokārt II gs. pēc Kristus. Šo virzienu pārstāvji atsaucās uz kādām apslēptām zināšanām – gnozi un uzskatīja, ka tiem ir kādas speciālas, apslēptas zināšanas, kuras nav pat apsutuļiem un viņu pēctečiem. Šis domāšanas veids izraisīja asu Baznīcas reakciju. Galvenie gnosticisma apkarotāji bija Baznīcas tēvi, un pateicoties šai polemikai daudz spēcīgāk tika izstrādāta Baznīcas mācība. Sīkāk šeit neanalizēšu šo virzienu, jo tas ir ļoti plašs. Tomēr mūsdienās gnosticisms paralēli vai pat pašas kristietības ietvaros atdzimst tieši saistībā ar Bībeles subjetīvi – alegorisko skaidrošanu, neņemot vērā esamības un ticības analoģiju un uzskatot, ka vēl ārpus Dieva Atklāsmes ir pieejams kāds ezotērisks pašizziņas un Dieva iepazīšanas ceļš. Šis gnosticisma paveids visciešāk ir saistīts ar panteistiskiem  un duālistiskiem Absolūtā uztveres veidiem. Ļoti izplatītas, arī Latvijā ir antropozofiskās un teozofiskās skolas, ar Rēriha biedrību priekšgalā. Arī rožkrustieši, spiritisti, Scaintalogu baznīca, u.t.t.

Ar draugiem luterāņiem runājām par ticības jautājumiem un konfesiju atšķirībām. Viņu viedoklis / jautājums bija - kāpēc jums, katoļiem, "nepieciešama" Dievmāte. Ir Svētā Trīsvienība, un kāpēc jums vajag "starpnieku" - Jaunavu Mariju, lai sarunātos ar Jēzu?

Sīkāk par šo jautājumu var atrast šajā rakstā: http://www.katedrale.lv/index.php?id=17769

Kāpēc Jēzus sēž pie Tēva labās rokas? Kāpēc ne kreisās? 

Katoliskās Baznīcas Katehisma 663 un 664 numuri, citējot svēto Jāni Damaskieti, uzsver: „Ar Tēva labo roku mēs saprotam dievišķības godu un slavu, kur Tas, kurš eksistēja kā Dieva Dēls jau no mūžības, kā Dievs, kā Tāds, kuram tā pati daba, kas Tēvam, ir miesiskā veidā ieņēmis savu vietu pēc iemiesošanās un Viņa miesas pagodināšanas. Sēdēšana pie Tēva labās rokas nozīmē Mesijas valdīšanas sākumu un pravieša Daniēla vīzijas par Cilvēka Dēlu piepildījumu: "Viņam tika dota vara un gods, un valdīšana; un visas tautas, ciltis un valodas Viņam kalpoja: Viņa vara ir mūžīga vara, kas netiks atņemta, un Viņa valstība neiznīks." ( Dan 7, 14) No šī brīža apustuļi kļuva par valdīšanas, kurai nebūs gala, lieciniekiem.”

Lūdzu pastāsti par tradīciju ar krusta zīmi apzīmēt pieri, lūpas un sirdi pirms Evaņģēlija lasījuma Sv. Mises laikā.

Šī tradīcija ir ļoti sena, un tā nozīmē to, ka pirms evaņģēlija fragmenta klausīšanās, svētās Mises laikā garīdznieks un visi klātesošie apzīmē sevi ar trīs maziem krustiņiem – vispirms sev uz pieres (tas nozīmē – Kungs, svētī manu prātu, lai es spētu saprast to, ko Tu man vēlies teikt), tad uz lūpām (Kungs, svētī manas lūpas, lai es spētu dzirdēto vārdu sludināt arī citiem) un tad uz krūtīm (Kungs, svētī mani, lai viss, ko tūlīt dzirdēšu, dziļi iesakņojas manā sirdī).

Esmu novērojusi ka cilvēki mēdz mājās turēt svētītu ūdeni. Tad pie kādām kaitēm - zobu, galvassāpēm dzer vai arī vienkārši tāpat "pašļakstina" pa stūriem. Neesmu nekad jautājusi vai no ūdens sāpes pāriet, bet mans jautājums būtu tāds: Varbūt man arī mājās vajag turēt svētītu ūdeni. Ja jā, tad ko man ar viņu darīt? Un ko nedarīt?. Un kur viņu ņemt?

Svētītais ūdens ir viena no sakramentālijām, ko lietojam, lai sevi pasargātu no ļaunā gara ietekmes  un iedarbības. Tomēr svētītajam ūdenim ir arī dziļi teoloģiska nozīme, jo atgādina mums par mūsu kristībām. Zinām, ka tieši Lieldienu naktī tiek pasvētīts ūdens, ar kuru tiek kristīti katehumēni un šajā naktī mēs visi atjaunojam savus kristības solījumus. Tādēļ svētītajam ūdenim vajadzētu būt katrā patiesa katoļa mājās un būtu labi, ja pie iejas savā mājoklī uzstādītu speciālu trauciņu svētītajam ūdenim, lai ienākot un izejot no mājokļa, varētu sevi apzīmēt ar svētīto ūdeni. Svētīto ūdeni parasti var dabūt baznīcā, lūdzot priesterim pasvētīt jau līdzpaņemtu ūdeni, vai arī dažās baznīcās ir speciāls trauks svētītā ūdens ņemšanai.

Vēl jautājums par priesteru svētībām? Kāda atšķirība svētībai, ja piemēram, rokas uzliek  vienkāršs priesteris vai arhibīskaps? Esmu novērojusi, ka cilvēki labprātāk izvēlas pēc svētības stāvēt rindā "pie priestera, kuram ir augstāka pakāpe nekā saņemt svētību pie vienkārša Dieva kalpa". Esmu arī pati aicināta izmantot iespēju un sānemt svētību no tāda un tāda priestera.... 

Dievs visus cilvēkus ļoti mīl un vēlas visiem dāvāt savas pārbagātās svētības un žēlastības. Ja tikai mūsos ir vēlme tuvoties Dievam, un attiecīgi sagatavota dvēsele, tad Dievs nekad neliegs mums Savas pārbagātās žēlastības. Ja runājam par Ordinācijas, jeb priesterības sakramentu, tad tajā tiek izdalītas trīs ordo kārtas – diakonāts, prezbiterāts un epsikopāts. Priesterību šajā ordo kārtā realizē priesteru un bīskapu kārtas ordinētās personas. Un katras no ordinācijas sakramernta kārtas personām svētības veic atbilstoši savai ordinācijas sakramentā saņemtai pakāpei un precīzi Baznīcas likumos un liturģijā noteiktā kārtībā. Jāsaprot, ka bīskaps sevī realizē apustuļu sūtības, jeb priesterības sakramenta pilnību, tādēļ arī bīskapa svētība ir augstāka, jo caur to mēs saņemam mūsu diecēzes gana svētību. Tomēr arī priesteri un diakoni, pilnīgā vienotībā ar visu Baznīcu un bīskapu veic savu kalpojumu Dieva un Baznīcas uzdevumā. Tādēļ mums katru cilvēku Baznīcā, gan garīdznieku, gan laju jāuzlūko kā īpašu Dieva dotu cilvēku. Tomēr katrs no mums veic savu īpašo kalpojumu Baznīcā, kas ir Kristus Mistiskā Miesa, un katrs no mums saņem un arī dāvā svētības, atbilstoši savam stāvoklim un sūtībai.

Un kā ir ar vecāku svētību. Ja vecāki nav apmierināti ar bērnu izvēlēto ceļu, piemēram, vīra vai sievas izvēli un par to vislaik kunkst un pukst, tad taču sanāk, ka bērns nesaņem savu vecāku svētību vai ne? Un kā dzīvot tālāk? 

Vecākiem ir pienākums rūpēties par bērniem un bērniem ir pienākums paklausīt vecākiem līdz pilngadībai. Vēlāk bērniem ir pienākums cienīt, godāt un mīlēt vecākus, bet nav pien…ākums viņus klausīt. Savukārt pēc bērnu pilngadības, vecākiem nav tiesības noteikt kādu dzīves ceļu ies bērni. Līdz ar to ir ļoti bīstabi, kad šāda svētības dāvāšana vai atteikšana kļūst par manipulatīvu „ieroci”. Svētība nozīmē to, ka mēs lūdzamies par otru un vēlam viņam to visu labāko, nevis egoistiski un manipulatīvi vēlamies kontrolēt un noteikt otra cilvēka dzīves ceļu un viņa brīvās izvēles.

Man ir viens jautājums par kuru daudz domāju, bet nespēju noformulēt. Pat nezinu kā iesākt.... Katolicisms ir daudz tuvāks pareizticībai nekā, piemēram, tas ir ar protestantu mācību. Tas it kā man būtu skaidrs kāpēc tā ir... Tomēr pēdējā laikā esmu sākusi šaubīties par šo "it kā tuvo mācību"  jo esmu paklausījusies Kirila uzrunas. Protams, vairāk esmu dzirdējusi tās, kas saistās ar Krievijas un Ukrainas konfliktu, ideju par imperiālismu, ..... Un te nu man ir iezagusies šauba par "pareizticīgo un katoļu ciešo ticības saikni"... Varbūt jums ir komentārs par šo. Kas notiek? Kur vienotība?
 Mums sanāk mazliet ar pareizticīgajiem komunicēt un viņu izpratne par lietām mēdz krasi atšķirties..Piemēram, vēl viens strīdu ābols mums ir inkvizīcija. Pareizticīgie apgalvo, ka viņiem tāda nav bijusi. Bet tā nav tiesa pat google saka, ka ir bijusi. Kā tā atšķīrās no katoļu inkvizīcijas? Cik aizgāja bojā? 

Šeit būtu stingri jāatdala politika no Baznīcas, pat ja Krievijas Pareizticīgās Baznīcas darbību izpausmēs šīs jomas nav tik strikti nodalītas. Ja skatāmies uz Austrumu Pareizticīgo doktrīnu, liturģiju, hierarhisko struktūru, sakramentiem, tad mēs šo Baznīcu varam saukt par Baznīcu, atšķirībā no pārējām ekleziālajām kopienām (skatīt TDK dokumentu „Dominus Iesus”, 2000 gads) jo Pareizticīgajā Baznīcā ir atrodami gandrīz visi eklezialitātes elementi, kādus ir vēlējies un iedibinājis Baznīcas dibinātājs Jēzus Kristus. Austurmu Pareizticīgajā Baznīcā mēs atrodam 7 svētos sakramentus; derīgu, trīspakāpju hierarhisko priesterību – epsikopātu, prezbiterātu un diakonātu; tur ir saglabāta apustuliskā sukcesija, caur roku uzlikšanu, kas nāk no pirmajiem apustuļiem. Līdz ar to mēs atzīstam Austrumu Baznīcā veikto Euharistiju, tomēr kopīgi liturģiju nevaram svinēt, jo mūsu starpā nav vienotības epsikopāta līmenī, un arī pastāv doktrinālas un disciplināras atšķirības. Dažos gadījomos mēs varam pieņemt svēto Komūniju pie austrumu pareizticīgo priestera un otrādi. Tomēr nevēlos šeit sīki un smalki iztirzāt ekumēnisma jautājumu. Vēlos uzsvērt, ka tas kas mūs vieno tieši ticības ziņā ir daudz vairāk, nekā tas, kas mūs šķir. Un ir jāatšķir ārējais, politiskais, vēsturiskais un ideoloģiskais uzslāņojums, no pašas ticības būtības.

Vai ir normāli ticīgam cilvēkam šaubīties/ jautāt par lietām, kuras Dievs ir iekārtojis? Vai ar to Dievs tiek sāpināts, jebšu tas tiek uztverts normāls process? Dēls taču var pajautāt tēvam: “Nu, kāpēc tu esi tā darījis, kāpēc tāda kārtība? Nesaprotu, man ir apnicis, gribu zināt.”

Vai nu Dievs vēlas, lai mēs “akli” sekotu, neizrunājoties, neko neapšaubot, nejautājot?

Ticība  ir Dieva dāvana un zinām, ka mūsu ticība ir likta „māla traukos”. Mēs neviens nevaram teikt, ka esam „super” ticīgi. Visi ejam šo ceļu ļoti pazemīgi, ar maziem solīšiem. Ceļš nav viegls. Uznāk šaubas un neveiksmes. Mani ļoti uzrunāja svētīgās Mātes Terēzes grāmata, kurā viņa apraksta savu ticības tumsu un nakti. Ir svarīgi, lai mēs savā ticības ceļā nebūtu vieni paši. Tādēļ esam draudzē, ir garīdznieks, kurš reizē ir arī garīgais vadītājs. Ir lūgšanu grupas, kopienas. Es savā ticībā neesmu viens, ar mani ir visa Baznīca – brāļi un māsas, visi svētie debesīs, u.t.t. Vēl arī ir svarīgi, lai mēs meklētu atbildes uz saviem jautājumiem, jo ticība neizslēdz prāta darbību. Izziņa ir svarīga ticības procesa sastāvdaļa, jo ticība nav tikai sentimentālas izjūtas, vai, runājot pāvesta Benedikta XVI vārdiem: „sentimentālas atmiņas par bērnībā iemācītu katehismu” (uzruna Madrides jauniešu dienām). Tādēļ ir svarīgi lasīt Bībeli, Katoliskās Baznīcas Katehismu, izglītoties, apmeklēt dažādus seminārus, kursus, varbūt iestāties RARZI (www.rarzi.lv) u.t.t.