Cieņa un mīlestība pienākas arī tiem, kas sociālos,
politiskos un pat reliģiskos jautājumos domā un rīkojas citādi nekā mēs. Jo
dziļāk mēs labvēlības un mīlestības garā izpratīsim viņu mentalitāti, jo
vieglāk mums būs uzsākt dialogu ar viņiem.
Protams, šī mīlestība un labvēlība nekādā ziņā nedrīkst mūs
padarīt vienaldzīgus pret patiesību un pret labo. Tieši mīlestība skubina
Kristus mācekļus sludināt atpestījošo patiesību visiem cilvēkiem. Tomēr jāatšķir
maldi, kas vienmēr ir atmetami, no cilvēka, kas maldās, jo viņš saglabā savu
personas cieņu pat tad, kad viņam ir aplami vai nepilnīgi reliģiskie
priekšstati[1].
Vienīgi Dievs ir tiesnesis un siržu zinātājs, tādēļ Viņš mums aizliedz spriest
tiesu par cita iekšējo vainu.[2]
Kristus mācība prasa, lai mēs piedotu pārestības[3],
un attiecina mīlestības bausli, kas ir Jaunais Likums, arī uz ienaidniekiem:
„Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: mīli savu tuvāko un nīsti savu ienaidnieku!
Bet Es jums saku: Mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst,
un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā un godu laupa” (Mt 5, 43-44).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru