Es visu varu tanī, kas mani stiprina! Sprediķis 16.novembrim (www.mieramtuvu.lv)

Latvijas karogs Pasaules Jauniešu Dienās Madridē, Spānijā

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 25, 14-30)Tajā laikā Jēzus pastāstīja mācekļiem šādu līdzību: “Kāds cilvēks aizceļodams sasauca savus kalpus un uzticēja viņiem savu īpašumu. Vienam viņš deva piecus talentus, citam divus, bet citam vienu, katram pēc tā spējām. Un pats aizceļoja. Tas, kas bija saņēmis piecus talentus, tūlīt aizgāja un laida tos apgrozībā, un nopelnīja citus piecus. Tāpat arī tas, kas divus bija saņēmis, nopelnīja divus citus. Bet tas, kas bija saņēmis vienu, aizgāja un, ieracis zemē, noslēpa sava kunga naudu. 
Pēc ilgāka laika pārnāca šo kalpu kungs un sāka ar viņiem norēķināties. Tad piegāja klāt tas, kas bija saņēmis piecus talentus, un atnesa citus piecus talentus, sacīdams: “Kungs, tu man iedevi piecus talentus. Lūk, es nopelnīju vēl citus piecus.” Viņa kungs tam sacīja: “Labi, krietnais un uzticīgais kalps! Tu biji uzticīgs mazumā: es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā!” Klāt piegāja arī tas, kas divus talentus bija saņēmis, un sacīja: “Kungs, tu man iedevi divus talentus. Lūk, es nopelnīju vēl citus divus!” Kungs sacīja viņam: “Labi, krietnais un uzticīgais kalps, tu biji uzticīgs mazumā: es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā!” 
Un piegāja klāt arī tas, kas bija saņēmis vienu talentu, un sacīja: “Kungs, es zināju, ka tu esi bargs cilvēks. Tu pļauj tur, kur neesi sējis, un savāc tur, kur neesi kaisījis. Tāpēc es baidīdamies aizgāju un paslēpu savu talentu zemē. Lūk, saņem to, kas ir tavs!”
Kungs atbildot sacīja viņam: “Ļaunais un slinkais kalps! Tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un savācu, kur neesmu kaisījis? Tad tev vajadzēja manu naudu dot naudas mainītājiem, un es pārnācis saņemtu savu ar augļiem. Tāpēc atņemiet viņam talentu un atdodiet tam, kam ir desmit talentu. Jo katram, kam ir, tam tiks dots, un viņam būs pārpilnība. Bet tam, kam nav, tiks atņemts arī tas, kas viņam ir. Un nederīgo kalpu izmetiet ārā tumsā! Tur būs raudāšana un zobu griešana.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Ir pavisam tuvu 18.novembris, mūsu tautas nacionālie svētki. Latvijas Republikas proklamēšanas diena. Šajā dienā esam aicināti atcerēties, ka mēs, kristieši esam divu valstību - Debesu Valstības un savas tēvijas – Latvijas iemītnieki. Ir pagājuši jau vairāk kā 20 neatkarības gadi, bet vēl joprojām mēs skaudri izjūtam tā laika sekas, kad mūsu zemi un visu austrumu zemju bloku ietekmēja komunistiskā, respektīvi marksistiskā bezdievības filozofija. Uz ko tā balstījās? Šī ideoloģija sludināja, ka Dievs ir tikai paša cilvēka iztēles auglis, novecojusi buržāziskās šķiras „palieka” un jaunajā komunistiskajā kārtībā nav vairs vietas indivīdam, kurš nestu sevī Dieva attēlu. Viss, tai skaitā cilvēks ir nejaušas evolūcijas rezultāts, mācīja šī ideoloģija, un indivīds tiek iekļauts milzīgā organismā, kuras priekšgalā stāv partija, kura tad visu izlemj katra cilvēka vietā, ko darīt. Šīs ideoloģijas galvenais mērķis bija iznīcināt ikvienā cilvēkā, īpaši jau vīriešos apziņu par to, ka mēs esam īpaši, ka mēs esam Dieva radīti, ka mēs kaut ko varam, ka mēs varam rūpēties par savu ģimeni, ciematu, valsti un tautu. Ar visiem iespējamies līdzekļiem tika grauta ikviena cilvēka pašiniciatīva, pašapziņa, lepnums par savu valsti, tautu. Šīs ideoloģijas sekas mēs izjūtam vēl joprojām, un diemžēl šis domāšanas veids ir klātesošs arī Baznīcā, draudzēs, jo esam cilvēki, kuri nesam sevī šo pagātnes mantojumu. Kā šī problēma izpaužas? Vispirmām kārtām kā neuzticēšanās Dievam un pašiem sev, ka tas, ko mēs darām mums izdosies. Neizlēmība. Grūtības pieņemt nobriedušos lēmumus. Nevēlēšanās iesaistīties kalpošanā, apātija, dzīves apnikums, aizdomīgums, neobjektīva kritika un nespēja pieņemt veselīgus aizrādījumus. Nespēja diskutēt un aizstāvēt savu viedokli. Daudzi cilvēki, kuri aizbrauc uz citām Eiropas zemēm, kuras nav skāris komunisms, atzīst, ka tajā sabiedrībā viņi redz pavisam citādu uzvedības un rīcības modeli. Tās ir sabiedrības, kuras dziļi ir ietekmējusi kristīgā kultūra un atstājusi dziļas, paliekošas pēdas. Pat ja mūsdienās arī šajās zemēs ir manāms kristietības noriets, tomēr kristietības ietekme ir jūtama un redzama.

Šodienas evaņģēlijā dzirdam viena kalpa bailīgo atbildi uz saimnieka jautājumu: „Kungs, es zināju, ka tu esi bargs cilvēks. Tu pļauj tur, kur neesi sējis, un savāc tur, kur neesi kaisījis. Tāpēc es baidīdamies aizgāju un paslēpu savu talentu zemē. Lūk, saņem to, kas ir tavs!” Kalpā ir apātiskas bailes un sagrozīts, nepareizs priekštats par to, ko saimnieks ir vēlējies, lai kalps dara ar viņa doto naudu. Saimieks ir Dievs, kurš mums katram, atbilstoši savam spējām, dāvā īpašu aicinājumu, dāvanas, harismas un talantus. Mums katram, Svētajā Garā šīs dāvanas ir jāatpazīst un bezbailīgi tas jāliek lietā – gan sabiedrībā, gan Baznīcā. Un mēs nevaram aizbildināties: „Ko tad es! Es jau neko! Vai tad es ko spēju! Lai nu citi manā vietā! Lai jau tie jaunie, kur tad nu es!” Nē! Ja esmu saņemis dāvanas no Dieva, es nevaru par tām tīksmināties savā iekšējā egoismā. Nebūtu labi ja mēs tikai ietu uz Baznīcu un lūdzot Dievu sacītu: „Dievs, dod man to vai šito. Dievs, dziedini MANI no tā vai cita.” Tā vieta man jāsaka: „Dievs! Lai no tiek nevis mana, bet TAVA griba! Nevis man ko vajag, bet ko un kā es varu TEV un TAVAI BAZNĪCAI palīdzēt un kalpot!”

Man jāliek lietā savas dāvanas un harismas un ar steigu ir jāatveras kalpošanai gan Baznīcā, gan sabiedrībā. Savādāk nevaram cerēt uz atmodu ne sabiedrībā, ne Baznīcā. Kamēr mēs sēdēsim un gaidīsim, kad mūsu vietā to vai citu lietu izdarīs kāds cits, mēs varam palaist garām savu vienreizējo iespēju, ko mums ir devis Dievs. Un būtu skumji, ja vārdu: „Labi, krietnais un uzticīgais kalps! Tu biji uzticīgs mazumā: es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā!” vietā mums būs jādzird: „Ļaunais un slinkais kalps!” Tieši šādā kontekstā mēs labāk varam saprast Jēzus noslēpumainos un grūti izprotamos vārdus: „Jo katram, kam ir, tam tiks dots, un viņam būs pārpilnībā. Bet tam, kam nav, tiks atņemts arī tas, kas viņam ir.” Kam ir sirds atvērtība un uzticība tam, ka ar Dievu ir iespējams „kalnus gāzt”, tam arī tiks dotas žēlastības šos visus „kalnus” paveikt. Bet tam, kam ir mazticība un neuzticēšanās tam, ka Dievs var visu, tam atņems arī to, kas tam ir. Jo Dievs vēlas, lai mēs būtu cilvēki, kuri drosmīgi liek lietā savas dāvanas un talantus, nevis tos norok zemē. Mūsu dzīve ir īsa un viss, ka mums ir, pieder, tā ir Dieva dāvana. Nebūsim vieglprātīgi ar savu dzīvi, ar Dieva dāvāto laiku. Izmantosim katru minūti, lai pagodinātu Dievu un darītu labu šajā pasaulē. Pāvests Francisks savā apustuliskajā pamudinājumā „Evangelii gaudium” aicina visu Baznīcu kļūt par Kristus mācekļu un līderu Kopienu. Šo pieredzi vinš pats ir izdzīvojis Latīņamerikas Baznīcā, kura raksturojas ar spēcīgu dinamismu un aktīvu laju kalpošanu draudzē. Katram katolim, reizē ar kristības sakramenta saņemšanu ir jāapzinās, ka viņš ir Kristus māceklis draudzē un laika gaitā ir aicināts kļūt par līderi dažādās jomās Baznīcā, sadarbībā ar draudzes ganu – bīskapu un prāvestu.

Nebūsim kurnētāju, čīkstētāju un vaidētāju cilts, kas saka: „Vai, vai! Man nekā nav! Es neko nevaru! Mums viss ir slikti!” Nē! Tieši otrādi. Dievā viss ir iespējams! Es visu varu, ar Dieva palīdzību! Es spēšu, jo ticu, ka ar Dievu viss ir iespējams! Varāk ticības! Vairāk drosmes!