Nu tā! Biju uz dažām dienām Latvijā, ļoti svētīgi pavadīju laiku Valmieras katoļu draudzē, 1. un 2.novembrī. Paldies prāvestam un draudzei par iespēju tā no sirds palūgties par visiem mirušajiem un priecāties par svētajiem, kas jau ir devušies Debesu Valstībā.
Tomēr šajās dažās dienās bija arī iespēja noskatīties divas jaunās latviešu filmas - "Izlaiduma gads" un "Modris". Diemžēl "Segvārds Vientulis" nenoskatījos, jo bija jāatgriežas atpakaļ Polijā pirms šīs filmas pirmizrādes.
Neiedziļināšos šo filmu saturā, jo daudzi varbūt vēl nav tās noskatījušies un viņiem tad nebūs interesanti skatīties. Tomēr gribu uzsvērt vienu niansi, kas man likās svarīga un kas ir pats interesantākais - abās filmās šī nianse tika parādīta. Filmā Izlaiduma gads" jaunā skolotāja uzsāk darbu grūti audzināmā klasē pēc šķiršanās ar vīrieti/vīru (tas no filmas nav skaidrs). Arī otrajā filmā "Modris" māte audzina savu dēlu viena pati, savam dēlam iegalvojot, ka viņa tēvs ir cietumā (kā ir patiesībā, to redzēsim filmā). Manas pārdomas šajā jautājumā ir šādas. Gan vienā, gan otrā gadījumā notiek šķiršanās, kas vienmēr ir smaga, sāpīga, ietekmē bērnus un arī abu cilvēku turpmākos dzīves likteņus. "Izlaiduma gads" situācijā ir redzams, ka skolotāja bieži vien pieņem lēmumus, atrodoties tādā psiholoģiskā stāvoklī, kas parasti veidojas pēc šķiršanās no otra cilvēka - vēlme pašrealizēties, meklēt atzinību, mesties citās attiecībās, bieži vien tikai uz emociju pamata. Arī otrajā filmā ir redzams, ka tajā brīdī, kad tēvs ir aizgājis no ģimenes vai arī viņi ir izšķīrušies, Modra māte ir vēlējusies aizmirsties, norobežoties un tādējādi iestāstījusi savam dēlam melus par viņa tēvu. Arī šajā gadījumā šķiršanās ir atstājušas graujošas pēdas gan šīs sievietes, gan paša Modra dzīvē. Kādas - to var redzēt filmā.
Mans secinājums: Ir jāstiprina dabiskās ģimenes - vīrieša un sievietes institūcija Latvijā, lai būtu mazāk šķirto ģimeņu un lai caur to neciestu bērni. Otrkārt - tiem, kuri ir šķīrušies jāatceras, ka laiks pēc šķiršanās ir emocionāli nestabils, tādēļ būtu jāmeklē atbalsts Dievā, draudzē, Baznīcas kustībās vai kopienās, var palīdzēt arī labs psihologs. Mesties pa galvu un kaklu citās attiecībās un mēģināt aizmirsties grēcīgā veidā noved pie graujošām sekām. Tādas ir manas pārdomas pēc šo abu filmu noskatīšanās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru