Laītājs jautā: "sātana dzelonis", mākslīgā apaugļošana, sterilizācija, ciešanas

Meklējot ceļu uz Aglonu

2 Pāvila vēst. 12, 7. Bet lai atklāsmju daudzums mani neizceltu, manā miesā ir dots dzelonis, sātana eņģelis, kas mani pļaukā. Par kādu dzeloni, sātana eņģeli Sv. Pāvils runā?

Ļoti grūti mūsdienās būtu rekonstruēt, izmantojot tikai Svēto Rakstu tekstu, patieso šī apustuļa Pāvila izteikuma nozīmi. Pie tam, jautājumā jūs nenorādījāt, kāda tieši tā ir apustuļa Pāvila vēstule. Tomēr, ņemot vērā šī izteikuma „popularitāti”, nojaušu, ka tā ir 2 vēstule Korintiešiem. Bībeles komentāros ir norādīts, ka šis sv. apustuļa Pāvila izteiciens ir jau sastopams jūdu tradīcijā, un parasti ar šādu frāzi apzīmēja vai nu kādu psihisku vai fizisku kaiti, kas bija dēmona, jeb sātana izraisīta. Tomēr šajā Rakstu vietā ir skaidri uzsvērts, ka tā ir kāda problēma kas izraisa smagas ciešanas. Var būt, ka Pāvils šo problēmu saista ar vajāšanām, ko regulāri pats piedzīvoja, jo 11 nodaļas 14-15 pantā ir norāde uz sātanu, kā gaismas eņģeli un cilvēkiem, kas veic sātana darbus. Jebkurā gadījumā šo viņa izteikumu var dažādi interpretēt.

Laulātiem nevar būt bērnu- naturālā veidā. Bērnu adoptēt kategoriski atsakās: “Ja Dievs nedeva, cita bērnu neņemsim. Tā ir mūsu brīvā izvēle.” Bet dakteris viņiem pasaka, ka ar mākslīgo apaugļošanu iespēja ir. Tad kāpēc Baznīca mākslīgo apaugļošanu (no pašu miesām) neatbalsta- smags grēks?

Par šo tēmu jau esmu izteicies: http://www.katedrale.lv/index.php?id=16557

Kāpēc sterilizācija ir grēks? Ja ģimenei ir daudz bērnu, un vairāk nevēlas. Tad kāpēc pāris nevar izvēlēties, viņiem taču ir brīvā griba un izvēles brīvība?

Sterilizācija, kā pretapaugļošanās līdzeklis ir nepieļaujama, jo izslēdz dzīvības dāvāšanu. Nevēlos atkārtot to, ko Katoliskās Baznīcas Katehisms jau ir precīzi pateicis, runājot par 6 bausli. http://www.catholic.lv/katehisms/d3s2n2.html#a6

Rakstīts, ka ciešanas var upurēt Dievam par godu. Bet vai tās var upurēt, kad cilvēks ir nāvīgā grēka stāvoklī?

Kad cilvēks atrodas nāvīga grēka stāvoklī, tad viņa garīgā izaugsme apstājas un viņš nevar saņemt svētdarošo žēlastību, tomēr arī tad visas ciešanas un grūtības viņš var upurēt Dievam, kaut vai lai atgrieztos caur grēksūdzes sakramentu. Pat ja mēs, balstoties uz morālteoloģiju, izdalām šīs grēka un tikumu pakāpes, tomēr jāatceras, ka Dievs nav „grāmatvedis”, un jebkura garīga aktivitāte, vienalga kādā stāvoklī mēs nebūtu, Dievam ir patīkama un no mūsu puses nepieciešama.