Laju atvērtība Baznīcas universalitātei

Fragments no Vatikāna II koncila dekrēta "Apostolicam actuositatem":
Lajiem pastāvīgi sevī jāizkopj piederības diecēzei gars, apzinoties, ka draudze ir diecēzes šūniņa, un vienmēr jābūt gataviem pēc sava bīskapa aicinājuma iesaistīties diecēzē uzsāktajos darbos. Turklāt, lai atbildētu uz pilsētu un lauku rajonu iedzīvotāju vajadzībām[1], laju apustulāts nedrīkst aprobežoties tikai ar savu draudzi un diecēzi – viņu sadarbībai jāsniedzas vēl aiz to robežām, kļūstot par sadarbību draudžu, diecēžu, valsts un starptautiskā līmenī, jo īpaši tāpēc, ka iedzīvotāju migrācija, kas pieaug diendienā, savstarpējie kontakti un saziņas iespēju uzlabošanās vairs nepieļauj to, ka tā vai cita sabiedrības daļa paliktu sevī noslēgta. Tādējādi lajiem jārūpējas par to, lai tiktu apmierinātas vajadzības, kādas ir pa visu pasauli izkaisītajai Dieva tautai. Bet vispirms tiem kā sava jāuztver Baznīcas misionārā darbība, atbalstot to materiāli vai arī personiski tajā iesaistoties, jo kristieša pienākums un gods ir atdot Dievam daļu no tiem labumiem, kuri ir no Viņa saņemti.




[1] Sal. Pijs XII, Uzruna Ad Parochos, etc. 1951. g. 6. februārī: Discorsi e Radiomessaggi di S.S. Pio XII, 12 (1950–1951), 437.–443. lpp.; 1952. g. 8. martā: turpat, 14 (1952–1953), 5.–10. lpp.; 1953. g. 27. martā: turpat, 15 (1953–1954), 27.–35. lpp.; 1954. g. 28. februārī: turpat, 585.–590. lpp.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru