ceturtdiena, 2015. gada 31. decembris

Katoļticīgu bērnu vecāku pienākumi un tiesības!

Sabiedrībā saasinoties diskusijām par tikumību skolās, vēlos atgādināt ticīgu bērnu vecākiem viņu tiesīas un pienākumus, attiecībā uz skolām un to programmām. Publicēju fragmentu no Ģimenes tiesību hartas, ko Sagatavojis Svētais Krēsls, visām personām, institūcijām un vadošajiem darbiniekiem, kas rūpējas par ģimenes misiju mūsdienu pasaulē.

1983.gada 22.oktobrī.
5. pants

Vecākiem ir dabiskas, primāras un neatņemamas tiesības izglītot savus bērnus, jo viņi saviem bērniem ir devuši dzīvību; tādēļ viņi ir atzīstami par pirmajiem un galvenajiem savu bērnu skolotājiem.

a) Vecākiem ir tiesības izglītot savus bērnus saskaņā ar saviem morālajiem un reliģiskajiem uzskatiem, ņemot vērā ģimenes kulturālās tradīcijas, lai radītu bērnā tieksmi pēc labā un cienījamā; viņiem ir arī jāsaņem nepieciešamais atbalsts no sabiedrības, lai varētu pienācīgi veikt savu audzināšanas uzdevumu.

b) Vecākiem ir tiesības brīvi izvēlēties skolu vai citus savu bērnu izglītošanas līdzekļus saskaņā ar saviem ieskatiem. Valsts amatpersonām jānodrošina, ka sabiedriskās subsīdijas tiek sadalītas tā, lai vecāki var brīvi pildīt šo pienākumu, nesaskaroties ar netaisnīgiem šķēršļiem. Vecākiem nedrīkst uzlikt tiešus vai netiešus papildus izdevumus, kas ierobežotu viņu izvēles brīvību.

c) Vecākiem ir tiesības kontrolēt lai bērni neapmeklē tās nodarbības, kas nav saskaņā ar viņu morālajiem un reliģiskajiem uzskatiem. Arī seksuālā audzināšana ir vecāku prioritāte un tā jāveic stingrā viņu uzraudzībā, neatkatrīgi no tā vai to dara mājās vai izglītības centros, ko vecāki izvēlējušies un kontrolē.

d) Vecāku tiesības tiek pārkāptas, ja valsts uzspiež tādu izglītības sistēmu, no kuras ir izslēgta jebkura veida reliģijas mācība.

e) Vecāku primārās tiesības ir visos veidos jāatbalsta, līdzdarbojoties vecākiem, skolotājiem un skolu amatpersonām, bet jo īpaši sadarbības jomā, kas paredz pilsoņu tiesības iesaistīties skolu darbībā un izglītības politikas veidošanā.

f) Ģimenei ir tiesības sagaidīt, ka sociālie komunikāciju līdzekļi būs palīgs sabiedrības veidošanā un stiprinās ģimenes pamatvērtības. Vienlaicīgi ģimenei, īpaši tās jaunākajiem locekļiem ir tiesības būt pietiekami aizsargātiem no masu saziņas līdzekļu negatīvās iedarbības un to nepareizas izmantošanas.

pirmdiena, 2015. gada 28. decembris

Kas nav un kas ir Baznīca?

Baznīca nav "sabiedriska organizācija";
Baznīca nav vieta, kur "nopelnīt" un "uzvārīties";
Baznīca nav savu nepiepildīto ambīciju un tieksmju realizācijas vieta;
Baznīca nav mana "privāta lieta" un Baznīca nepielāgosies maniem uzskatiem un vēlmēm;
Baznīca nav dažādu ideju un strāvojumu demokrātisks apkopojums postmodernisma "mērcē";
Baznīcu neveidojam mēs, bet Baznīca ir Dieva dāvana un Dievs "veido" Baznīcu;
Baznīcu "elles vārti neuzvarēs..." (sal. Mt 16,18);
Baznīca nav garīdznieku, pat ne pāvesta "privāta firma";
Baznīca nav socioloģisks veidojums un Baznīca nedomā statistiskā mērogā cik daudz tai ir piekritēju;
Baznīca nav "kruto uzvarētāju Baznīca", bet gan svēto - pasaulē nepopulāro un mocekļu Baznīca;
Baznīca nav Latvijas, Lietuvas Polijas, u.t.t Baznīca. Ir viena Baznīca Latvijā, Lietuvā, Polijā, u.t.t.;
Baznīcas nav vairākas. Ir tikai viena Baznīca;
Baznīcas dievkalpojumi nav "šovs", kur izrādīties un gūt emocionālu baudījumu;
Baznīcu vajā, tāpat kā Jēzu Kristu vajā;
Baznīcas mācību jāpieņem pilnībā, nevis selektīvi izvēloties to, kas man patīk;
Baznīca nav ēka, kaut arī Baznīcas locekļi pulcējas dievnamos un tur tiek svinēta Svētā Mise;
Baznīca ir Jēzus Kristus Mistiskā Miesa;
Baznīcā pastāv koleģiāli - hierarhiska vienotība;
Baznīca ir Sakraments, jeb noslēpums, kurā satiekas dievišķais ar cilvēcisko;
Baznīca esam arī mēs, bet mēs - Kristū;
Baznīca ir Dieva Valstības sākums šeit uz zemes;
Baznīcā ir gan svētie, gan grēcinieki;
Baznīca ir Dzīva, jo Jēzus Kristus ir Dzīvs un Augšāmcēlies!
Baznīca ir skaista!

svētdiena, 2015. gada 27. decembris

Franciska vēstījums migrantu dienai

PĀVESTA FRANCISKA VĒSTĪJUMS
PASAULES MIGRANTU UN BĒGĻU DIENAI 2016

[2016. gada 17. janvārī]
“Migranti un bēgļi mūs izaicina. Žēlsirdības Evaņģēlija atbilde”

Dārgie brāļi un māsas!

Bullā, ar kuru pasludināju Žēlsirdības ārkārtējo jubileju, atgādināju, ka “ir tādi brīži, kuros vēl neatlaidīgāk tiekam aicināti cieši pievērst savu skatienu žēlsirdībai, lai mēs paši kļūtu Tēva darbības iedarbīga zīme” (Misericordiae Vultus, 3). Patiesi, Dieva mīlestība grib aizsniegt visus un katru cilvēku. Tos, kuri pieņem Tēva apskāvienu, tā pārveido, ka arī viņi atpleš savas rokas un cieši skauj citus, lai ikviens zinātu, ka tiek mīlēts kā dēls, un lai vienā cilvēces saimē justos “mājās”. Tādējādi Dieva tēvišķās rūpes ir vērstas uz visiem tāpat kā gana rūpes par savu ganāmpulku, bet jo sevišķi tas attiecas uz ievainotās, nogurušās un slimās avs vajadzībām. Tā Jēzus Kristus stādīja mums priekšā savu Tēvu, lai mums pateiktu, ka Viņš noliecas pār fizisko un morālo likstu ievainoto cilvēku, un, jo vairāk pasliktinās tā apstākļi, jo lielākā mērā atklājas dievišķās žēlsirdības efektivitāte.

Mūsdienās visās zemes malās aizvien vairāk pieaug migrantu straumes: bēgļi un tie, kuri pamet savu tēvzemi, ir izaicinājums atsevišķiem cilvēkiem un sabiedrībām, liekot pārvērtēt savu ierasto dzīves veidu un dažreiz izraisot kultūras un sociālo apvāršņu, ar kuriem tie sastopas, satricinājumu. Vardarbības un nabadzības upuri, atstājot savu dzimteni, aizvien biežāk savā ceļā pretī labākas nākotnes sapnim kļūst par cilvēktirdzniecības upuriem. Ja viņi izdzīvo pēc ļaunprātīgas izmantošanas un nelaimes gadījumiem, tad pēc tam tiem nākas sastapties ar tādu vidi, kur mīt aizdomas un bailes. Visbeidzot, bieži vien viņiem nākas piedzīvot skaidru un reālu normu trūkumu attiecībā uz viņu uzņemšanu un īstermiņa vai ilgtermiņa integrācijas mēriem, ievērojot visu tiesības un pienākumus. Šodien vairāk nekā agrāk žēlsirdības Evaņģēlijs uzjundī sirdzapziņas, neļauj pierast pie otra cilvēka ciešanām un norāda uz atbildēm, kas sakņojas teoloģiskajos ticības, cerības un mīlestības tikumos un vainagojas ar žēlsirdības darbiem dvēselei un miesai.

sestdiena, 2015. gada 26. decembris

Kristus ir dzimis!

Sirsnīgi sveicu visus bloga lasītājus Kristus Dzimšanas svētkos. Lai jaundzimušais Ķēniņš dāvā savu mieru un mīlestību katram no mums. Paldies Valmieras katoļu draudzei ar kuru kopā varēju sagaidīt šos svētkus. Publicēju arī savu tālāko darbības plānu.

Svētdien, 27.decembrī - sv. Mise Limbažos 9.00, Saulkrastos 11.00 un Kadagas kapelā 15.00.

Pirmdien, 28.decembrī - sv. Mise 18.00 šķilbēnos

Otrdien, 29.decembrī - sv. Mise 18.00 Ludzā

Trešdien 30.decembrī - sv. Mise 18.00 Krāslavā

Jauno gadu sagaidīšu Lietuvā, Tiberiades brāļu klosterī. Ir trīs vakantas vietas no Daugavpils 31.decembrī.

Svētdien, 3.janvārī un trešdien, 6.janvārī kalpošu Rīgas sv. Marijas Magdalēnas baznīcā

otrdiena, 2015. gada 22. decembris

Ziemassvētku vigilijas vakara lūgšanu kārtība ģimenēs

ZIEMSVĒTKU VIGILIJĀ

Ziemsvētku priekšvakarā (24. dec.) ticīgo ģimene pulcējas pie galda, kur uz siena ir uzliktas svētītās oblātas, pieminot silītē uz siena guldināto Bērniņu Jēzu. Ģimenes galva vada kopīgu lūgšanu:

Vadītājs: DIEVA TĒVA UN DĒLA UN SVĒTĀ GARA VĀRDĀ.
Visi: Amen.

Vad.: Rīt Ziemsvētki — Kristus Kunga, Dieva Vienpiedzimušā Dēla, dzimšanas diena virs zemes. Mīlēdams mūs, Viņš atnāca uz šo pasauli cilvēka miesā, lai mūs atpestītu no grēkiem. Ļaunā gara pievilti, pirmie cilvēki bija sagrēkojuši un sevi un mūs atšķīruši no Dieva. Bet Kungs Jēzus atnesa mums piedošanu no debesīm un cilvēkus atkal padarīja par Dieva bērniem. Šajās vakariņās Kristus dzimšanas svētku priekšvakarā Jēzus mums atgādina un rāda, ka mēs esam vienas Dieva saimes locekļi, aicināti cits citu mīlēt, kā Viņš mūs mīlēja un mīl. Tāpēc šovakar piedosim visiem un aizmirsīsim to, kas aizēno mūsu vienotību. Atjaunosim kristīgo nodomu: dzīvot Dieva godam, kalpojot cilvēkiem. Kā vienotības un mīlestības zīmi mēs sniegsim viens otram svētītās maizītes un lūgsimies, lai Dievs palīdz dzīvot tā, kā Kristus mūs ir mācījis.

Vad.: Kungs, atjauno mūsos Tavu mīlestību.
Visi: Lai pasaule pazītu, ka mēs esam Tavi mācekļi.
Vad.: Kungs, uzklausi mūsu lūgšanu.

Lūgsimies:
Kungs, Jēzu Kristu, dzīvā Dieva Dēls, Tu pieņēmi cilvēka miesu un kļuvi mums visiem par Brāli, dari, lūdzam, ka šis vakara mielasts tuvinātu mūs patiesai vienotībai un mīlestībai, un palīdzētu mums visiem būt vienai Dieva saimei kopā ar Tevi, mūsu Brāli un Pestītāju, kas ar Tēvu un Svēto Garu dzīvo un valdi mūžu mūžos.
Visi: Amen.

Vad.: Sveicinu jūs visus, sagaidot Kristus dzimšanas Svētkus, un vēlu jums bagātīgas Dieva žēlastības.

Pēc tam vadītājs ņem oblātas un izdala pārējiem. Visi lauž oblātas un savā starpā tās dala, izsakot viens otram svētku novēlējumus. Pēc vakariņām var nodziedāt kādu dziesmu, piem., "Dziļā pusnakts tumsā” un nolasīt šo lūgšanu:

Vad.: Dievišķais Bērns Jēzu, miera un saticības Devēj, palīdzi mums dzīvē izpildīt visas labās apņemšanā, ko esi iedvesis mūsu sirdīs.

Visi: Amen. (Un apzīmē sevi ar krusta zīmi.)


No lūgšanu grāmatiņas „Slavējiet Kungu”

Adventa pārdomas: otrdiena, 22.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 1, 46-56)

Tajā laikā Marija sacīja: “Augsti slavē Kungu mana dvēsele, un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā, jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību. Redzi, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes, jo lielas lietas man ir darījis Varenais un svēts ir Viņa vārds, un Viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm tiem, kas Viņa bīstas.
Varenus darbus Viņš darīja ar savu roku, izkaisīja tos, kas augstprātīgi garā. Varenos Viņš nogrūda no troņa un paaugstināja pazemīgos. Izsalkušos Viņš pildīja labumiem, bet bagātos atstāja tukšā. Viņš uzņēma savu kalpu Izraēli, atcerēdamies savu žēlsirdību, kā Viņš bija solījis mūsu tēviem, Ābrahamam un viņa dzimumam mūžīgi.”
Marija palika pie Elizabetes trīs mēnešus un tad atgriezās savā namā. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Ko es lūdzu Jēzum? Cilvēcisku jūtīgumu un vienkāršību, satiekoties ar otru cilvēku. Uzlūkojam Jaunavu Mariju, kura nevar palikt viena ar savu prieku. Viņa vēlas dalīties. Satiekas divas Sievietes. Viņas abas ir piedzīvojušas un piedzīvo Dieva tuvumu. Tas, kurš ir piedzīvojis Dieva pieskārienu, nevar klusēt. Sirds gavilē un evaņģelizācija kļūst par ikdienas lietu. Vai manī ir ilgas liecināt par to, ko Dievs ir darījis manā dzīvē? Vai neesmu aizslēdzis savu sirdi slavēšanai? Vai bieži slavēju un pateicos Dievam par visu, ko esmu no Dieva saņēmis – dzīvību, veselību, talantus, harizmas, kalpojumu, u.t.t? Kāda ir mana lūgšana? Vai tajā ir klātesoša arī pateicības un slavēšanas dimensija?

ceturtdiena, 2015. gada 17. decembris

Atbalsti "Caritas Latvija" darbu, nopērkot sveces

trešdiena, 2015. gada 16. decembris

Radio Marija Latvijā programma darbadienās

Radio Marija Latvija programma darbdienās

6:00 – 9:00 Rīta lūgšanu laiks
6:00 Himna, rīta lūgšana, dienas lasījumi
6:30 Laudes
7:00 Rožukronis
8:00 Sv. Mises tiešraide (otrdien, ceturtdien)

9:00 Priestera katehēze (dažkārt ar viesa piedalīšanos)
10:00 Litānija
11:30 Radījums (pirmdien) / mūzika
12:00 Lūgšana "Kunga Eņģelis"
12:10 Raidījums (otrdien, trešdien reizi mēnesī) / mūzika
14:00 Apsveikumu raidījums (studijas tālr. 8809, SMS - 266 77 272)
15:00 Lūgšana "Dieva žēlsirdības kronītis"
16:00 Raidījums (otrdien, trešdien reizi mēnesī no 20. janvāra) / mūzika
17.00 Raidījums (dažkārt atkārtojums)

18:00 Sv. Mises tiešraide (pirmdien, trešdien, piektdien) / Bībeles lasījumi
18:30 Vesperes
19:00 Rožukronis
19:45 Raidījumi
21:00 Kompletorijs
21:30 Raidījums (pirmdien, otrdien) / mūzika
22:00 Raidījums (otrdien, trešdien, ceturtdien, piektdien)

"Misericordes sicut Pater!" - Dieva Žēlsirdības ārkārtējā Jubilejas gada oficiālā himna (latīņu - itāļu val.)

Adventa pārdomas: trešdiena, 16.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 7, 19-23)

Tajā laikā Jānis paaicināja divus no saviem mācekļiem un sūtīja pie Jēzus jautāt: “Vai Tu esi tas, kuram jānāk, vai mums jāgaida cits?”
Kad šie vīri nonāca pie Viņa, tie sacīja: “Jānis Kristītājs mūs sūtīja pie Tevis jautāt: vai Tu esi tas, kuram jānāk, vai mums jāgaida cits?”
Bet tieši tajā stundā Jēzus daudzus dziedināja no slimībām un kaitēm, un no ļaunajiem gariem un daudziem neredzīgajiem dāvāja acu gaismu.
Un atbildot Viņš tiem sacīja: “Ejiet un pastāstiet Jānim, ko redzējāt un dzirdējāt: aklie redz, klibie staigā, spitālīgie top tīri un kurlie dzird, mirušie ceļas augšā, nabagiem tiek sludināts Evaņģēlijs. Un svētīgs ir ikviens, kas manis dēļ neieļaunojas.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Jānis Kristītājs jautā: "Vai Tu esi tas, Mesija, Kristus?" Vai Jānis Kristītājs šaubījās, kļūdījās, bija mazticīgs? Varu palūkoties uz savu dzīvi, aicinājumu. Kādēļ es dzīvoju? Ko es ceru, pēc kā ilgojos savā dzīvē? Vai es līdz galam uzticos, ticu Jēzum? Jēzus ļauj uzdot jautājumus par mūsu ticību. Mums nav jābrīnās par Jāņa šaubām. Ticība ir dzīve, kurā uzdodam jautājumus un šaubāmies. Jēzus atbild Jāņa Kristītāja mācekļiem ar zīmēm un brīnumiem, kuri apstiprina Jēzus mesiānisko sūtību. Tās ir zīmes, kuras seko līdzi. Jēzū visi Vecās Derības, īpaši pravieša Isaja apsolījumi ir piepildījušies. Jēzus vārdi Jāņa dzīvē bija kā stiprs pamats, uz ko balstīties. Jānis bija "balss", kurš dzīvoja no "Vārda". Vai mana dzīve balstās uz "Vārdu"? Vai es dzīvoju no Dieva Vārda? Vai es Dieva Vārdā atrodu gaismu un stiprinājumu savai dzīvei? Vai es redzu Dieva darbus, brīnumus savā dzīvē?

2016.gada vasarā, Krakovā Pasaules Jauniešu dienas kopā ar pāvestu Francisku

Vēstījums Igaunijas politiķiem

otrdiena, 2015. gada 15. decembris

Adventa pārdomas: otrdiena, 15.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 21, 28-32)

Tajā laikā Jēzus sacīja virspriesteriem un tautas vecākajiem: “Kā jums liekas? Kādam cilvēkam bija divi dēli. Piegājis pie pirmā, viņš sacīja: “Dēls, ej šodien pastrādāt vīnadārzā!” Bet tas atbildēja, sacīdams: “Es negribu.” Taču pēc tam, nožēlas mudināts, viņš aizgāja.
Piegājis pie otra dēla, cilvēks sacīja tāpat. Un tas atbildēja, sacīdams: “Es eju, kungs,” – bet negāja. Kurš no šiem diviem izpildīja tēva gribu?” Tie Viņam atbildēja: “Pirmais.” Tad Jēzus viņiem teica: “Patiesi, Es jums saku: muitnieki un netikles pirms jums ieies Dieva valstībā. Jo pie jums atnāca Jānis, iedams taisnības ceļu, taču jūs viņam neieticējāt, bet muitnieki un netikles viņam ieticēja. Un jūs, to redzēdami, pat vēlāk neapdomājāties, lai viņam ieticētu.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Ko es lūdzu no Jēzus? Lai Viņš dod gaismu saprast, kādā garīgās dzīves etapā es atrodos. Jēzus vēlas mani pasargāt no reliģiozitātes, kura vairāk ir būvēta uz vārdiem, nekā darbiem. Kāds es esmu cilvēks? Vai tas, kurš tikai deklarē savu ticību un neko nedara. Vai arī tas, kurš dara, skaļi „nereklamējoties”? Vai esmu Dievam nez ko sasolījis un to nepildu? Kā ir ar maniem solījumiem, kā priesterim, klostermāsai vai ģimenes cilvēkam? Vai varbūt esmu kādā kopienā vai kustībā kaut ko solījis, bet to nepildu? Jēzus saprot, ka esmu tikai cilvēks. Jēzus gaida manu galīgo: „Fiat!”. Lai notiek, Kungs, Tava griba. Jēzus vēlas mani pasargāt no formālisma un farizejisma. Jāuzmanās arī citus nosodīt, jo mēs nezinām kā ir vai būs ar mums. Lūgsim, lai Jaunava Marija, kas visus Jēzus vārdus noglabāja savā sirdī, palīdz mums būt pazemīgiem.

svētdiena, 2015. gada 13. decembris

Adventa pārdomas: 3 adventa svētdiena, 13.decembris

Žēlsirdības durvis sv. Franciska baznīcā, Rīgā.
Foto: Dace Stirāne, Facebook
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 3, 10-18)

Tajā laikā, kad Jānis pie Jordānas mācīja, ļaudis viņam jautāja, sacīdami: “Kas tad mums jādara?” Viņš atbildot sacīja tiem: “Kam ir divi svārki, tas vienus lai iedod tam, kuram nav; un, kam ir ko ēst, tas lai dara tāpat!” Bet arī muitnieki nāca kristīties un viņam jautāja: “Mācītāj, ko lai mēs darām?” Un viņš tiem atbildēja: “Neņemiet vairāk, kā jums ir noteikts!” Arī kareivji viņu izvaicāja, sacīdami: “Un kas mums ir jādara?” Viņš tiem atbildēja: “Neaizskariet nevienu un nedariet pārestību, un esiet mierā ar savu algu!”
Bet, tā kā ļaudis uzskatīja un visi savā sirdī domāja par Jāni, vai tik viņš pats neesot Kristus, Jānis atbildēja visiem, sacīdams: “Es jūs kristīju ar ūdeni. Bet nāks Tas, kurš ir spēcīgāks par mani un kuram es neesmu cienīgs atraisīt kurpju siksnas. Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un uguni. Viņam rokā ir vēteklis klona tīrīšanai. Un kviešus Viņš savāks savā klētī, bet pelavas sadedzinās nedziestošā ugunī.”
Vēl daudz ko citu mācīdams, viņš sludināja ļaudīm prieka vēsti. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Mēgināsim ieiet klausītāju pūlī, kurā ikviens mēgina uztvert Jāņa Kristītaja vārdus. Jāņa vārdi ir vērsti arī uz mani. Vai vēlos atgriezties? Vai redzu savā dzīvē vairāk pelavas vai kviešus? Par kādām labām lietām vēlos pateikties Jēzum? Par ko man Jēzum jālūdz piedošana? Vai patiesi vēlos mainīt savu dzīvi uz labo? Varu patiesi no sirds jautāt: "Kas man ir jādara?" Adventa laikā ir svarīgi pieņemt konkrētus lēmumus savā dzīvē. Jānis uzsver, ka atgriešanās ir Dieva žēlastība. Vajag lūgt šo žēlastību Jēzum. Jēzus nāk, lai Svētā Gara spēkā mainītu manu dzīvi. Ļausim Jēzum to darīt. 

Latvijas bīskapi izdod dekrētu par Jubilejas gada svinēšanu Latvijā

Sagaidot pāvesta Franciska izsludināto ārpuskārtas Jubilejas gadu, Latvijas Bīskapu konference ir publicējusi dekrētu par Žēlsirdības gada svinēšanu Latvijas diecēzēs. Dekrētā bīskapi atgādina, ka Dieva žēlsirdības gads sāksies šī gada 8. decembrī, Vissvētākās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas svētkos, un noslēgsies 2016. gada 20. novembrī, Jēzus Kristus, vispasaules Karaļa svētkos.

Bīskapi tāpat uzsver, ka vieni no Žēlsirdības gada garīgajiem augļiem ir atlaidas, kurās atklājas Dieva Tēva žēlsirdība. Dekrētā tiek izskaidrots, ka pilnas atlaidas no laicīgā soda par grēkiem sev vai mirušajiem visu Jubilejas gadu var saņemt ticīgie, kuri dievbijības garā kā svētceļnieki apmeklēs Svētā Pētera, Svētā Jāņa Laterāna, Marijas Madžore vai Svētā Pāvila ārpus mūriem baziliku Romā, kā arī: izsūdzēs grēkus grēksūdzē; dievbijīgi piedalīsies Svētajā Misē un pieņems Svēto Komūniju; lūgsies Svētā tēva nodomā; noskaitīs lūgšanas „Tēvs mūsu" un „Es ticu", apmeklēs Svētās durvis un pārdomās Dieva žēlsirdību.

Atbildot Svētā tēva aicinājumam, Latvijas Bīskapu konference ir izveidojusi sarakstu ar Latvijas katoļu dievnamiem, kuros Adventa trešajā svētdienā, 13. decembrī, tiks atvērtas Žēlsirdības gada durvis un visa gada laikā varēs saņemt pilnas atlaidas no laicīgā soda par grēkiem sev vai mirušajiem. Pilnu atlaidu iegūšanai būs nepieciešams doties svētceļojumā pie Svētajām durvīm, kas atvērtas katrā katedrālē un diecēzes bīskapa noteiktās baznīcās par zīmi dziļai vēlmei patiesi atgriezties, kā arī jādodas pie grēksūdzes, jāpiedalās Svētajā Misē, pieņemot Svēto Komūniju, jālūdzas Svētā tēva nodomā, lūgšanu “Tēvs mūsu” un “Es ticu”, kā arī jāpārdomā Dieva žēlsirdība.

Tie, kas ir slimi, veci, vientuļi, kuri nespēj iziet no mājām, ticībā pārdzīvojot savas ciešanas, atlaidas varēs saņemt, arī ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību piedaloties Svētajā Misē un garīgi pieņemot Svēto Komūniju. Ieslodzītie, izpildot parastos atlaidu nosacījumus, varēs saņemt pilnas atlaidas cietumu kapelās.

Pilnas atlaidas Dieva žēlsirdības gadā varēs saņemt arī tad, ja ticīgais veiks vienu vai dažus no žēlsirdības darbiem tuvākā miesai vai dvēselei. Katoliskās Baznīcas Katehisms māca: “Žēlsirdības darbi ir aiz mīlestības veiktie darbi, ar kuriem mēs palīdzam savam tuvākajam viņa miesas un gara vajadzībās. Mācīt, dot padomu, mierināt, uzmundrināt, kā arī piedot un pacietīgi panest – tas nozīmē veikt garīgās žēlsirdības darbus. Žēlsirdības darbi, kas tiek veikti rūpēs par līdzcilvēka fiziskajām vajadzībām, ir, piemēram, izsalkušo paēdināšana, bezpajumtnieku uzņemšana, skrandaino apģērbšana, slimo un cietumnieku apmeklēšana, mirušo apbedīšana. Šo žēlsirdības izpausmju vidū dāvanu došana nabagiem ir viena no galvenajām tuvākmīlestības liecībām: tas ir arī Dievam patīkams taisnības darbs.” (KBK, 2447)

Latvijas Bīskapu konference Žēlsirdības jubilejas gadā Latvijas priesteriem un ticīgajiem vēl bagātīgas Dieva žēlastības. Tāpat, lai katrs varētu iepazīties ar Dieva žēlsirdības gada pasludināšanas bullu, rituāliem, kas tiks izmantoti, vietējās katedrālēs un bīskapu noteiktajās baznīcās atverot Žēlsirdības durvis, kā arī Žēlsirdības gada noslēguma rita tekstu, Latvijas Bīskapu konference ir sagatavojusi Jubilejas gada brošūru. Drīzumā to varēs iegādāties baznīcu grāmatu galdos.

Ar Latvijas Bīskapu konferences izdoto dekrētu var iepazīties šeit.

Dieva žēlsirdības gada brošūra ir pieejama šeit.

Pārpublicēts no www.katolis.lv

sestdiena, 2015. gada 12. decembris

Par "Radio Marija Latvijā" uztveršanu ārpus Rīgas

Šodien veicu eksperimentu. Ar mašīnu braucot Daugavpils virzienā, Radio Marija Latvijā 97,3 FM frekfencē var uztvert samērā labi līdz Ķegumam, Lielvārdei. Tālāk gan nekā. Ogrē, Ciemupē un Ķegumā, lai uztvertu ir vajadzīgs labs radio ar antenu un ja nepieciešams, to pagarināt ar kādu stiepli vai vadu. Tad var uztvert pat Ķegumā, tas ir 45 km no Rīgas. Tādēļ var secināt, ka 45 km attalumā no Rīgas, īpaši "pastiprinot" sava radioaparāta uztveršanas spējas, Radio Marija Latvijā samērā labi var uztvert. Bet internetā - jebkurā vietā pasaulē. :) Jauku klausīšanos!

Adventa pārdomas: sestdiena, 12.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 17, 10-13)

Kāpjot lejā no kalna, mācekļi jautāja Jēzum: “Kāpēc tad Rakstu zinātāji teic, ka vispirms jānāk Elijam?” Bet Viņš atbildot sacīja: “Elijs nāks gan un visu atjaunos. Bet Es jums saku, ka Elijs jau bija atnācis, bet tie viņu nepazina un darīja ar viņu, ko gribēja. Tāpat arī Cilvēka Dēlam no viņiem būs jācieš.” Tad mācekļi saprata, ka Viņš tiem stāstīja par Jāni Kristītāju. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Ko es lūdzu Jēzum? Jūtīgu un atvērtu sirdi sadzirdēt Jēzus un Viņa sūtņu vārdus. Es negribu savu ticību balstīt uz to, ko domā par Jēzu citi. Pasaulē ir ļoti daudz uzskatu par Jēzu, par Dievu, par Baznīcu. Vai nav tā, ka es biežāk savus uzskatus par garīgām lietām balstu uz to, ko man ir teikuši citi, arī mediji un pasaulīgi cilvēki? Bet ko par Jēzu saka Baznīca un tās pārstāvji? Es šodien celšos un iešu pie Jēzus, lai parunātu ar Viņu pašu. Vai es ticu, ka Dievs nekad neko nenokavē un nesteidzās? Kas ir manas dzīves „Elija”? Vai es pazīstu tos „praviešus”, kurus Dievs manā dzīvē ir sūtījis un sūtīs? Vai mani pēdējie pieņemtie lēmumi ir saskaņā ar 10 Dieva baušļiem, ar Evaņģēliju? Jēzus cieš par to, ka es nevēlos pieņemt Patiesību. Jēzu, palīdzi man nerevidēt Tevis doto patiesību, bet pieņemt šo mācību un Tevi pašu tādu, kāds esi.

piektdiena, 2015. gada 11. decembris

Ådventa pārdomas: piektdiena, 11.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 11, 16-19)

Tajā laikā Jēzus sacīja ļaudīm: “Ar ko lai Es salīdzinu šo paaudzi? Tā ir līdzīga bērniem, kas sēž tirgus laukumā un kliedz uz vienaudžiem, sacīdami: “Mēs jums stabulējām, bet jūs nedejojāt; mēs dziedājām raudu dziesmas, bet jūs nesērojāt.”
Jo atnāca Jānis, kas ne ēda, ne dzēra, bet tie saka: “Viņā ir velns.” Atnāca Cilvēka Dēls, kas ēd un dzer, un tie saka: “Lūk, cilvēks – izēdājs un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs!” Tomēr gudrība pierāda sevi savos darbos.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Izdabāšana. Es nevaru visiem izdabāt. Nākas dzirdēt: „Mani ieļaunoja priesteris, draudze, ticīgie.” Protams, jācenšas uz svētumu, bet mēs visi esam cilvēki un nav iespējams, ka mēs visiem izdabāsim „pa spalvai.” Bieži vien es pats vēlos, lai Dievs „dancotu pēc manas stabules.” Kā es pieņemu šodien, manā dzīvē sūtītos „praviešus” no Dieva? Vai esmu gatavs pakārtot savas idejas Dieva plānam? Vai esmu gatavs mainīties? Adventa laikā esmu aicināts iepazīt Jēzu – muitnieku un grēcinieku draugu. Jēzus saka: „Nevis veselajiem, bet slimajiem ārsts ir nepieciešams.” Vai nav tā, ka es vēlos, lai visi ap mani, tai skaitā draudze būtu ideāla un tāda, kādu es to vēlos redzēt? Varbūt ir pienācis laiks mainīties man pašam? Nevis mainīt citus, bet mainīties pašam? Adventā varam lūgt: „Jēzu! Dāvā man sirdi, kas ir nevis apsūdzību un kritikas pilna, bet sirdi, kas ir atvērta uz Tavu prasīgo mīlestību!”

ceturtdiena, 2015. gada 10. decembris

8.decembrī FM viļņos sāks skanēt "Radio Marija Latvija"


8.decembrī 6:00 ar Latvijas himnas atskaņošanu Latvijā FM radioviļņos sāks raidīt jauna, kristīga, nekomerciāla radiostacija “Radio Marija Latvija”. Radio būs dzirdams FM frekvencēs – Rīgā 97,3, Liepājā 97,1 un Krāslavā 97,0. Lai uzsāktu raidīšanu, “Radio Marija Latvija” nācās pārpirkt trīs Latvijas radiostacijas, kuras iepriekš Latvijā retranslēja Krievijas radiostacijas.

Līdzekļi studijas izveidei un citiem ar radio darbības sākšanu nepieciešamiem finanšu resursiem tika saziedoti pateicoties kopienai “Radio Maria World Family”. Naudu ziedojuši gan Eiropas, gan arī Āfrikas katoļticīgie. Daudziem Latvijas interesentiem “Radio Marija Latvija” ir jau pazīstama, jo kopš 2014. gada decembra “Radio Marija Latvija” bija pieejama klausītājiem testa versijā internetā www.RML.lv.

“Radio Marija Latvija” ir nekomerciāla, katoļu radiostacija. “Radiostacijas klausītājiem tiek sniegta iespēja gūt skaistas pārdomas, klausoties raidījumus par dažādām aktuālām tēmām, radio ēterā vienoties Baznīcas lūgšanās, padziļināt Svēto Rakstu zināšanas, kā arī nostiprināt kristīgo identitāti,” informē “Radio Marija Latvija” prezidents Mareks Gruškevics.

“Radio Marija Latvija” savā misijā ir pilnīgi atkarīgs no brīvprātīgo kalpojuma. “Radio Marija Latvija” nav apmaksātu reklāmu, tas ir nekomerciāls radio kanāls, kas pastāv tikai pateicoties brīvprātīgiem ziedojumiem no saviem klausītājiem.

“Radio Marija Latvija” programmas veidošanā tiek aicināti tā klausītāji. Brīvprātīgie kļūst par raidījumu autoriem, vadītājiem, ētera balsīm. “Tas ir “Radio Marija” darbības princips visā Pasaulē. Mēs neplānojam piesaistīt pastāvīgus raidījumu vadītājus un producentus, jo tad klausītājiem pazudīs tā sajūta, ka viņi paši ir šī radio satura noteicēji. Šī radio uzdevums nav kaut ko vienpusēji sludināt, bet gan dod iespēju ikvienam dalīties ar savām kristīgajām pārdomām, sajūtām un atklāsmēm,” skaidro Mareks Gruškevics.

“Radio Marija Latvija” vadīšana ir uzticēta 25 gadus jaunajam priesterim Pēterim Skudram: “Ne vienmēr cilvēkiem ir iespēja apmeklēt baznīcas dievkalpojumus, rast atbildes uz sev interesējošiem jautājumiem vai vienkārši būt kopā ar citiem. “Radio Marija Latvija” ir viena no Baznīcas atbildēm, kas ļauj cilvēkiem labāk iepazīt un izprast Dievu, Baznīcu un ticību,” radio misiju skaidro Pēteris Skudra.

Rīgas arhidiecēzes arhibīskaps - metropolīts Zbigņevs Stankēvičs izsaka cerību, ka „Radio Marija Latvija” kļūs par nozīmīgu Dieva mīlestības, žēlsirdības un patiesības ruporu Latvijas publiskajā telpā. “Mūsdienu sabiedrībā masu medijiem ir nozīmīga loma cilvēku apziņas veidošanā. Caur tiem cilvēku prātus var piepildīt vai nu ar patiesību vai ar meliem,” uzskata Zbigņevs Stankēvičs.
„Radio Marija” tika izveidots kā kristīgās mīlestības auglis. Tā darbības mērķis ir palīdzēt cilvēkiem, kas meklē dzīves jēgu, atrast to Kristus Labajā Vēstī – Evaņģēlijā. Dzīvajā ēterā „Radio Marija” nes mieru un saticību sirdīm, ģimenēm un visai sabiedrībai. Var teikt, ka „Radio Marija” ir līdzīgs „pastieptai rokai”, kas tiek dāvāta katram labas gribas cilvēkam, lai viņu atbalstītu, lai sniegtu palīdzību grūtā brīdī, lai palīdzētu ar cerību raudzīties uz nākotni.

Īpašu uzmanību „Radio Marija” velta tiem, kuri cieš un cīnās ar slimībām gan dvēselē, gan miesā. „Radio Marija” cenšas būt kopā ar vientuļajiem, nabadzīgajiem, vecāka gada gājuma cilvēkiem un ieslodzītajiem. Respektējot sirdsapziņas brīvību, „Radio Marija” cenšas sniegt liecību par Dieva mīlestību un nes cerību uz mūžīgo dzīvi.

„Radio Marija” ir dzimis, sācis darboties un izplatīties Itālijā. Pēc tam radio parādījās visos piecos kontinentos, nesot un izplatot dedzīgu mīlestību pret Vissvētāko Jaunavu Mariju – mūsu Kunga Jēzus Kristus Māti. „Radio Marija” kalpošanas avots bija un ir vēlme palīdzēt Dieva bērniem dvēseļu pestīšanas darbā. Radio saskaņā ar savu būtību un mērķi nes un izplata Dieva vārdu. Radio ir kā starpnieks, kura balss skan un sasniedz klausītāja ausi: fides ex auditu – „ticība dzimst no dzirdēšanas” (Rom 10,17). Dieva Vārda sludināšana ir lielisks instruments, kuru izmantoja pats Kristus un Viņa apustuļi: „Ejiet pa visu pasauli un sludiniet Evaņģēliju visai radībai! Kas ticēs un taps kristīts, tas būs pestīts.” (Mk 16, 15)

Adventa pārdomas: ceturtdiena, 10.decembris


Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 11, 11-15)

Tajā laikā Jēzus sacīja ļaudīm: “Patiešām, Es jums saku: starp tiem, kas dzimuši no sievietes, neviens nav lielāks par Jāni Kristītāju. Tomēr pats mazākais Debesu valstībā ir lielāks par viņu.
Bet no Jāņa Kristītāja dienām līdz šim brīdim Debesu valstība cieš pārspēku, un to sagrābj tie, kas lieto varu. Jo visi pravieši un Likums pravietoja līdz pat Jānim. Un, ja gribat to saprast, viņš ir Elijs, kuram jānāk. Kam ir ausis, tas lai klausās!” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Jānis Kristītajs. Radikālisma paraugs. Vai būt radikālam savā ticībā ir labi vai slikti. Radikālisms nenozīmē fundamentālismu. Jā, Jēzus saka: „Esi vai nu auksts vai karsts...” Tomēr es, sekojot Jēzum, ieklausīšos arī citos un mīlēšu tos, kas domā un rīkojas savādāk. Mīlēšu grēcinieku, nemīlot grēku. Sv. Jānis Kristītajs palīdzēs man šajā adventā atpazīt Jēzu. Varam uzlūkot svētā Jāņa Kristītāja pazemību un pieticību. Viņš iet mazumā, lai Jēzus varētu iet vairumā. Ja es gribu augt, tad manī visam, kas nav no Jēzus ir jāiet mazumā, lai Jēzus būtu manas dzīves centrā. Vai Jēzus ir visu manu ikdienas aktivitāšu centrā? Vai es nekaunos liecināt par Jēzu savā ikdienā? Vai manī deg „Elijas gars” – svētais Gars? Vai esmu Dieva mīlestības liesmu aizdedzināts?

Saruna ar Rīgas Katoļu ģimnāzijas direktori Annu Jermakoviču

pirmdiena, 2015. gada 7. decembris

Adventa pārdomas: pirmdiena, 7.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 5, 17-26)

Kādu dienu, kad Jēzus mācīja, tur sēdēja arī farizeji un Likuma mācītāji, kas bija sanākuši no visiem Galilejas un Jūdejas ciemiem, kā arī no Jeruzalemes. Bet Viņā bija Kunga spēks, ka Viņš spēja dziedināt.
Un, lūk, vīri nesa uz gultas cilvēku, kas bija paralizēts. Viņi mēģināja to ienest un nolikt Viņa priekšā. Ļaužu daudzuma dēļ neatrazdami, no kuras puses slimo ienest, tie uzkāpa uz jumta un caur segumu nolaida viņu reizē ar gultu vidū Jēzus priekšā. Redzēdams viņu ticību, Jēzus teica: “Cilvēk, tavi grēki tev tiek piedoti.” Bet Rakstu zinātāji un farizeji sāka spriest, sacīdami: “Kas Viņš tāds ir, ka runā zaimus? Kas gan var piedot grēkus kā vienīgi Dievs?” Bet Jēzus, izprazdams viņu domas, atbildēja tiem, sacīdams: “Ko jūs domājat savā sirdī? Kas ir vieglāk – pateikt: “Tavi grēki tev tiek piedoti,” – vai sacīt: “Celies un staigā”? Bet, lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes piedot grēkus,” Viņš sacīja paralizētajam: “Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej uz savām mājām!” Tas tūlīt, viņu priekšā piecēlies, paņēma gultu, kurā bija gulējis, un aizgāja uz mājām, slavēdams Dievu.
Un visus pārņēma izbrīns, un viņi slavēja Dievu un bijības pilni sacīja: “Šodien mēs redzējām brīnumus.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Varam iedomāties, ka atrodamies pūlī, kurā visi klausās Jēzu. Apsēžos blakus Jēzum, kuram ir spēks dziedināt. Varu šajā adventā uzmodināt sevī ilgas, lai tiktos ar Jēzu. Katru dienu varu satikties ar Jēzu un "pieskarties" Viņam sakramentos. Vai es tam ticu? Ko es varu pateikt par savu ticību? Vai es ticu, ka Jēzus ir klātesošs Euharistijā, grēksūdzē, Komūnijā? Varbūt es savā ikdienā esmu līdzīgs šim paralizētajam cilvēkam, kurš pats nevar aiziet līdz Jēzum? Vai manī ir ilgas, lai satiktos ar Jēzu? 
Jēzus vispirmām kārtām paralizēto cilvēku atbrīvo no grēka. Grēks izraisa garīgu paralīzi. Vai manī ir iekšējā brīvība, vēlme atbrīvoties no grēka? Cik sen es pēdējo reizi esmu bijis uz grēksūdzi? 

svētdiena, 2015. gada 6. decembris

II adventa svētdienas sprediķis (speciāli Vatikāna radio)

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 3, 1-6)

Ķeizara Tibērija valdīšanas piecpadsmitajā gadā, kad Poncijs Pilāts pārvaldīja Jūdeju, bet Hērods bija tetrarhs Galilejā, viņa brālis Filips – Iturejā un Trahonitīdas apgabalā, bet Lizānijs – tetrarhs Abilēnā, augsto priesteru Annas un Kaifas laikā, Dieva vārds nāca pār Jāni, Zaharija dēlu, tuksnesī.
Un viņš apstaigāja visu Piejordānas apgabalu, sludinādams grēku nožēlas kristību grēku piedošanai, kā rakstīts pravieša Isaja runu grāmatā: “Saucēja balss tuksnesī: gatavojiet Kunga ceļu, dariet taisnas Viņa takas! Katra ieleja lai piepildās, katrs kalns un paugurs lai kļūst zemāks; kas līks, tam jātop taisnam, un, kas nelīdzens, – par līdzenu ceļu. Un ikkatra miesa redzēs Dieva pestīšanu.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Dārgie Vatikāna radio klausītāji! Šīs otrās adventa svētdienas devīze ir: “Sagatavojiet Kungam ceļu!” Noteikti ka ikviens no mums ar labu grēksūdzi, lūgšanu un laiku, ko pavadījis klusumā ir mēginājis gatavoties līksmajiem Kristus Dzimšanas svētkiem. Tomēr šī gada advents ir īpašāks, jo šogad, tieši pēc dažām dienām pāvests Francisks svinīgi atklās Dieva Žēlsirdībai veltīto gadu, kurš noslēgsies nākamgad Kristus Karaļa svētkos. Šajās pārdomās pieskarošos kādam aspektam, par kuru šī gada kontekstā runā mazāk – Vatikāna II koncilam. 8.decembrī aprit tieši 50 gadu, kopš šis, XX gadsimta lielākais Baznīcas notikums tika noslēgts.
Varam uzskatīt, ka tieši šis koncils bija lielākā Dieva Žēlsirdības dāvana Baznīcai pēdejos laikos, jo, runājot pāvesta Benedikta XVI vārdiem, nav lielākas žēlsirdības, kā atklāt patiesību. Jēzus saka: “Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ 8,32). Šajā Koncilā Baznīca vēl dziļāk pārdomāja Atklāsmes patiesības un mēgināja šo Dieva dāvanu – patiesību vēl labāk un skaidrāk pasludināt un izkaidrot pārējai pasaulei.
Kāda bija šī koncila galvenā doma, vīzija un mērķis? Ja skatāmies plašākā kontekstā, tad jau kopš reformācijas, Tridentas koncila XVI gs. beigās, apgaismības un nesenajiem “modernajiem” laikiem Baznīca un pārējā pasaule savās attiecībās nonāca spriedzes stāvoklī. Daži tā laikmeta pētnieki uzskata, ka Vatikāna II koncila sākumā Baznīca un pasaule atradās kara stāvoklī. Koncila uzdevums bija atgriesties pie sākotnējiem avotiem un mēgināt pasludināt no jauna Labo vēsti mūsdienu pasaulē. Koncils pārdomāja patiesību par pašu Baznīcu un par Baznīcas attiecībām ar pasauli. Koncils mēģināja iziet pretī pasaulei, jo Dievs nav nācis šo pasauli iznīcināt, bet gan glābt. No otras puses, koncils skaidri norādīja Baznīcai, kā nepiemēroties šai pasaulei, jo grēka dēļ Baznīcas spriedze ar pasauli pastāv. Koncils ieveda Baznīcā atjaunotni, tomēr tika uzsvērts, ka nevar būt dialogs ar ārpasauli, ja nav dialoga pašā Baznīcā. Koncilā tika pārdomāta, kāda ir laju, vienkāršo katoļu loma Baznīcā un pasaulē. Pāvests, dokumentā ar kuru viņš atklāja Žēlsirdības gadu, uzsver: “Es izvēlējos 8. decembri, jo šis datums ir nozīmju bagāts nesenajā Baznīcas vēsturē. Svētās Durvis es atvēršu piecdesmitajā gadadienā kopš noslēdzās Vatikāna II vispārējais koncils. Baznīca jūt nepieciešamību turēt dzīvu šo notikumu. Ar to tai sākās jauns vēstures posms. Koncila tēvi bija spēcīgi uztvēruši kā patiesu Gara dvesmu, nepieciešamību sava laika cilvēkiem runāt par Dievu daudz saprotamākā veidā. Nojaucot mūrus, kas ilgu laiku ieslēdza Baznīcu kā priviliģētu cietoksni, bija pienācis laiks pasludināt Evaņģēliju jaunā veidā. Vienmēr aktuālās evaņģelizācijas jauns etaps. Jauns pienākums visiem kristiešiem liecināt ar daudz lielāku entuziasmu un pārliecību savu ticību. Baznīca juta atbildību būt pasaulē par dzīvu Tēva mīlestības zīmi.”
Pāvests atsaucās uz svētā pāvesta Jāņa XXIII teikto, ka „tagad Kristus Līgava izvēlas lietot žēlsirdības medicīnu, nevis ņemt rokās stingrības ieročus. (..) Katoliskā Baznīca, ar šo Ekumēnisko koncilu paceļot katoliskās patiesības lāpu, grib sevi parādīt kā visus mīlošu māti, labdabīgu, pacietīgu, žēlsirdības un labestības aizkustinātu par tās šķirtajiem bērniem”. (Vatikāna II koncila atklāšanas uzruna Gaudet Mater Ecclesia, 2-3, 1962, gada 11. oktobris.) Arī svētīgais Pāvils VI, kurš, noslēdzot Koncilu, teica: “Mēs gribam īpaši norādīt, ka mūsu Koncila reliģija galvenokārt bija mīlestība. (..) Senais stāsts par samarieti bija Koncila garīguma paradigma. (..) Simpātijas un apbrīnas straume izplūda no Koncila pār moderno cilvēku pasauli. Jā, norādot uz kļūdām, jo to pieprasa mīlestība ne mazāk kā patiesība, bet pret personām tikai pamudinājums, cieņa un mīlestība. Nevis nomācoša diagnoze, bet iedrošinoši līdzekļi; nevis ļaunas nojautas, bet uzticības vēstījumi izceļoja no Koncila pretī mūsdienu pasaulei; tā vērtības bija ne tikai respektētas, bet cienītas, tā centieni atbalstīti, tā vēlmes attīrītas un svētītas. (..) Ir vēl kāda lieta, ko mums jāatklāj: visa šī doktrinārā bagātība ir vērsta vienā virzienā, proti, kalpot cilvēkam. Mēs sakām: „Cilvēks,” ikvienā stāvoklī, ikvienā vājībā, ikvienā nepieciešamībā”. (Pāvils VI, Uzrunājot Koncila tēvus pēdējā vispārējās sinodes sēdē, 1965. gada 7. decembrī.), „Misericordiae Vultus”, 4.
Lai cik tas nebūtu skumīgi, vēl joprojām, 50 gadus pēc Koncila, latviešu valodā nav pieejami koncila teksti plašai auditorijai. Cerams ka nākamgad tie tiks izdoti. Tomēr ikvienam ir pieejams Katoliskās Baznīcas Katehisms, ko var uzskatīt par Vatikāna II koncila dokumentu sintēzi, gan arī par vērienīgu, apjomīgu un koncentrētu visas Baznīcas mācības izklāstu. Centīsimies šajā jubilejas gadā veltīt vairāk laika gan koncila dokumentu, gan katehisma iepazīšanai, studēšanai un iedzīvināšanai savā ikdienā.

ceturtdiena, 2015. gada 3. decembris

Rīgas arhidiecēzes garīdznieku konferences apskatītie jautājumi 30.novembrī

30.novembrī, Rīgas arhidiecēzes garīdznieku konferencē pārrunātie jautājumi:

1. Tika pārrunāti jautājumi, kas skar priesteru padomes dalībnieku vēlēšanas un jaunu dekānu izvēlēšanu un iecelšanu. Jāatgādina, ka mūsu arhidiecēzē ir četri dekanāti – Rīgas, Ogres, Madonas un Valmieras.
2. Nākamgad, no 18. līdz 25.janvārim jau tradicionāli visā pasaulē tiks svinēta lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību. Šoreiz īpašie pārdomu teksti visai pasaulei ir izvēlēti, saistībā ar Latvijas situāciju. Būtu labi, ja draudžu prāvesti un draudzes nopietni pārdomātu, kā šo lūgšanu nedēļu intensīvi atzīmētu.
3. Nodibinājums “Caritas Latvija” no 10.decembra piedāvās draudzēm iegādāties speciālas “Caritas” sveces, lūdzoties un pārdomājot par Dieva žēlsirdību šī īpašā gada ietvaros. Nopērkot šo speciālo sveci, ikviens var atbalstīt “Caritas Latvija” darbību visā Latvijā vai savā draudzē.
4. Jau kādu laiku darbojas portāls www.draudzedraudzei.lv, kurā cilvēki var, iepriekš registrējoties, dalīties ar mantām vai lietām, kas ir kļuvušas liekas ar tiem cilvēkiem, kuriem šīs lietas noderētu. Esam aicināti šo protālu izmantot.
5. Tuvojas Pasaules Jauniešu dienas Krakovā, kas norisināsies nākamgad jūlija mēnesī. Prāvesti ir aicināti jau tagad pārdomāt, kā viņu draudžu janieši dosies uz šīm jauniešu dienām.
6. “Radio Marija Latvija” turpina savu attīstību, tādēļ ikviens garīdznieks, iespēju robežās ir aicināts atbalstīt un iesaistīties šī radio darbībā.
7. 8.decembrī pāvests Francisks Romā, Vatikānā atvērs Žēlsirdības gada durvis un arī mūsu diecēzēs, gan katedrālēs, gan īpašos sanktuārijos būs speciāli sagatavotas Žēlsirdības durvis, caur kurām izejot un pārdomājot par Dieva žēlsirdību varēs saņemt īpašās Žēlsirdības gada atlaidas. Sīkāka informācija vēl sekos un būs pieejama katoliskajos plašsaziņas līdzekļos.
8. Polijas Bīskapu konferences doktrīnas komisija nesen bija izdevusi speciālu dekrētu, kurā vērš uzmanību uz teoloģiskajām problēmām, kas skar t.s. “dzimtas sakņu dziedināšanas” svētajām Misēm. Arhibīskaps, komentējot šo faktu, uzsvēra, ka mūs tiešā veidā šis dokuments neskar, bet ir vērts padziļināt teoloģiskās diskusijas, saistībā ar šo jautājumu. Rīgas arhidiecēzē šādas svētās Mises svinēšana nav aizliegta.

otrdiena, 2015. gada 1. decembris

Adventa pārdomas: otrdiena, 1.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 8, 5-11)


Tajā laikā, kad Jēzus ieradās Kafarnaumā, pie Viņa piegāja simtnieks un Viņu lūdza, sacīdams: “Kungs, mans kalps mājās guļ paralizēts un cieš lielas mokas.” Jēzus viņam sacīja: “Es aiziešu un viņu izdziedināšu.” Bet simtnieks atbildēdams teica: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu zem mana jumta, bet saki tikai vārdu, un mans kalps kļūs vesels.
Jo arī es esmu priekšniecībai padots cilvēks, un man ir padoti karavīri. Un es saku vienam: “Ej!” – un viņš iet; un otram: “Nāc!” – un viņš nāk; un savam kalpam: “Dari to!” – un viņš dara.”
To dzirdot, Jēzus brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: “Patiesi, Es jums saku: ne pie viena Izraēlī Es neesmu atradis tādu ticību.
Un Es jums saku, ka daudzi no austrumiem un rietumiem nāks un apsēdīsies ar Ābrahamu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

(Lasījumi no www.mieramtuvu.lv)

Ko es lūdzu no Jēzus? Spēcīgu ticību tam, ka Jēzus var mani dziedināt. Mēs varam apbrīnot to vienkāršību, ar kādu šis virsnieks vēršas pie Jēzus. Vai arī es esmu bijis līdzīgās, bezcerīgās situācijās? „Es nākšu, un viņu izdziedināšu.” Jēzus vēlas ienākt arī manas dzīves vistumšākajās vietās un tās dziedināt. Dziedināt vispirms no grēka, no attālināšanās, no ieslēgšanās sevī. Šis simtnieks nejūtas cienīgs, ka Jēzus nāks pie viņa. Viņš nedomā par savu reputāciju, par to, kāds viņš izskatīsies citu acīs. Kā ir ar mani? Vai man vairāk rūp mana reputācija, vai tomēr patiesas attiecības ar Dievu? Jēzus saprot, ka šī pagānu virsnieka ticība daudzkārt pārspēj jūdu reliģisko ticību. Jēzus dod apsolījumu, ka daudzas pagānu tautas (tai skaitā arī mūsu) tiks ievestas Dieva Valstībā.
Šajā adventa sākumā varam lūgt Jēzum, lai Viņš mums katram dod spēku ticēt Viņa dziedinošajam spēkam.

pirmdiena, 2015. gada 30. novembris

Adventa pārdomas: pirmdiena, 30.novembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 4, 18-22)

Tajā laikā, staigādams gar Galilejas ezeru, Jēzus ieraudzīja divus brāļus: Sīmani, ko sauca par Pēteri, un viņa brāli Andreju izmetam tīklus ezerā, jo viņi bija zvejnieki.
Un Viņš tiem sacīja: “Sekojiet man, un Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Tie tūlīt atstāja tīklus un Viņam sekoja.
Un, aiziedams no turienes, Viņš ieraudzīja citus divus brāļus – Zebedeja dēlu Jēkabu un viņa brāli Jāni – kopā ar savu tēvu Zebedeju, laivā lāpot tīklus. Un Viņš tos aicināja.
Un tie, tūlīt atstājuši laivu un savu tēvu, sekoja Viņam. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Pavisam nesen sociālajos tīklos ieraudzīju interesantu šī evaņgēlija fragmenta interpretāciju: "Viņi atstājuši visus (sociālos) tīklus, Viņam sekoja!" Kas ir tās lietas, kuras man vajag atstāt? Varbūt mana ikdiena ir pārvērtusies vergošanā lietām, vietām, cilvēkiem? Vai manī ir Svētā Gara dotā brīvība? 
Pāvests Francisks aicina mūs ikvienu būt par misionāriem un līderiem savās kopienās, draudzēs, ģimenēs un sabiedrībā. Dievam mūsdienās ir nepieciešami Svētā Gara pārņemti mācekļi, kuri drosmīgi var doties uz visas pasaules perifērijām. Vai esmu gatavs atsaukties pāvesta, Baznīcas, paša Dieva aicinājumam? 

Fundamentālteoloģijas zinātniskās konferences tiešraide

Fundamentālteoloģijas zinātniskās konferences tiešraide no Ļubļinas Katoļu Universitātes (poļu valodā)

svētdiena, 2015. gada 29. novembris

Adventa pārdomas - svētdiena, 29.11

Dārgie bloga lasītāji! Jau pagājušo gadu adventa laikā es savā blogā publicēju pārdomas, kuras mums palīdzētu labāk sagatavoties Kristus Dzimšanas svētkiem. Izmantošu to pašu grāmatu, kuru sarakstījis slavens salvatoriāņu tēvs no Polijas, tēvs Kšistofs Vons (Krzysztof Wons SDS). Nu tad, izmantojot viņa pārdomas, plus pieliekot savas, arī veidosies šīs pārdomas kā rekolekcijas. Iesaku visiem, kas veiks šīs apceres, censties adventa laikā mazāk klausīties mūziku, iekšēji noklust, izvairīties no skaļiem pasākumiem, lai labāk sadzirdētu Dieva balsi. Jauku adventu!

(Lasījumus izmantošu no portāla www.mieramtuvu.lv)

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 21, 25-28.34-36)

Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, bet zemes virsū tautas būs šausmu pārņemtas un apjukušas jūras un viļņu krākšanas dēļ. Cilvēki pamirs bailēs, gaidot, kas nāks pār pasauli, jo debesu stiprumi tiks satricināti. Un tad ieraudzīs Cilvēka Dēlu nākam padebešos ar lielu spēku un godību.
Kad tas sāks piepildīties, tad skatieties un paceliet galvu, jo jūsu pestīšana tuvojas!
Bet pielūkojiet, ka jūsu sirdi neapgrūtinātu negausība, dzeršana un šīs dzīves rūpes un ka šī diena neatnāktu jums negaidīta. Jo tā nāks kā slazda cilpa pār visiem, kas dzīvo pa visu zemi. Tāpēc esiet nomodā un vienmēr lūdzieties, lai jūs varētu izbēgt no visa tā, kas notiks, un spētu nostāties Cilvēka Dēla priekšā.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Mēģināsim, lasot šo lasījumu, ieiet "Jēzus pastarās dienas" loģikā. Kādas ir manas izjūtas, lasot šo aprakstu? Ko es savā personiskā lūgšanā pateikšu Jēzum, lasot šo tekstu? Jēzus mums katram atgādina, lai mēs neaizmirstu par Viņa otrreizējo atnākšanu. Kādu es iztēlojos šo atnākšanu un manu satikšanos ar Viņu? Vai vēlos, lai Jēzus mani satiktu tādu, kāds es esmu šobrīd? Kas mani iepriecina, kas mani dara nemierīgu? Jēzus šodien aicina mūs "neapkrauties" ar grēkiem, jo tas viss var traucēt satikties ar Viņu. Kādas ir tās lietas, kuras mani nospiež un traucē satikties ar Jēzu? Cik sen es esmu bijis pie grēksūdzes, sv. Komūnijas, baznīcā? "Esiet nomodā un vienmēr lūdzieties...", saka Jēzus. Vai es bieži aizeju uz adoorācijas kapelu un pavadu laiku kopā ar Jēzu? 

Adventa laika pārdomas (speciāli www.delfi.lv)

Ir klāt adventa laiks. Šogad, tapat kā pagājušo gadu. Un visdrīzāk, tā tas būs arī nākamgad. Bet šogad varbūt īpašāk, jo mēs nevaram atgriezties pagātnē un nākotne mums vēl nepieder. Dialektiskā pieeja garīgajā pasaulē ir grūti pielietojama. Tomēr šī gada adventa svētdienām es piedāvāju pārdomas, kas balstītas uz sava veida duālismu, jeb pretrunām. Katra tēma atsevišķai svētdienai palīdzēs dziļāk uzlūkot mūsdienu realitātes ar Kristus acīm. Kristus, kurš ir atnācis, bet vēljoprojām nāk!

Klusums un skaļums!

Daudzi no mums ir dzirdējuši par skandalozu mūziķi Džonu Miltonu Keidžu, jaunāko (John Milton Cage Jr.), kurš kļuva slavens, pateicoties skaņdarbam "4'33"" - klusumu, kura laikā neizskan neviena nots. Adventa laiks tiek asociēts ar klusumu. Bet kas tad ir klusums un skaļums. Es varu atrasties skaļā vidē, bet savas sirds dziļumos būt dziļā iekšējā klusumā, bet var būt arī tieši otrādi. Samērā bieži es dodos uz Lietuvu, kur mežā, blakus mazam ciematam, kas saucās Paparčiai dzīvo klostermāsas. Viņas sarunājas tikai stundu nedēļā, dzīvo mazās mājiņās mežā un visu laiku pavada lūgšanās, klusumā un darbā. Satiekoties ar klostermāsām, mani izbrīnīja viņu teiktais: "Zini, priesteri Ilmār! Pie mums ir tik skaļi. Ļoti gribētos kaut kur nolīst malā, kādā klusā vietā." Es pie sevis padomāju - hm, kur tad ir patiesais klusums un kas tad ir patiesā klusuma avots? Iesaku izlasīt no Bībeles, no Vecās Derības 107.psalmu.

Karš un miers!

Slavenam krievu rakstniekam Ļevam Tolstojam ir slavens darbs - ,,Karš un miers", kurš ir iekļauts pasaules 100 slavenāko darbu sarakstā. Šī darba galvenais varonis ir krievu zemnieks Platons Karatajevs, kas visa darba garunā apjauš, ka savā dzīvē cilvēks ir maznozīmīgs, ka viņš bieži vien tiek ierauts dažādu notikumu, arī karu virpulī, taču kā persona, indivīds cilvēks sevī ir stiprs un šis spēks nāk no debesīm, no Dieva.

Karš Ukrainā, Sīrijā, terorakti, bēgļi. Tik daudz draudīgu ziņu ikdienas portālos, avīzēs, televīzijā. Kā saglabāt mieru? Tomēr nevajag meklēt nemaz tik tālu. Vēzis, satiksmes negadījums, pārdozētas narkotikas, pašnāvība, ilgi gadi komā pēc mugurkaula lūzuma, ... Tās visas ir mūsu ikviena karadarbības, kurām mums ir jātiek pāri. Kā saglabāt mieru? Miera avots ir Kristus. Ja man ir Dievs, ja man ir Kristus, man ir viss. Bībelē ir teikts: "Kristus ir mūsu miers!" (Efeziešiem 2,14) Mieru nevar garantēt ne NATO, ne karaspēks, ne valdības. Tas ir labi, ka mums ir šādas organizācijas. Tomēr miers sākas vispirms katra mūsu sirdī. Miers mūsos, mūsu ģimenēs, draudzēs, ciematos, pilsētās, valstīs un visā pasaulē. Nāc, miera Karali un dāvā mums katram patieso mieru!

Mainīgais un nemainīgais

Postmoderna sabiedrība. Tikumības "kari". Dedzīgs kristietis vai fundamentālists? Konservatīvs vai liberāls? Iekļaujoša sabiedrība vai noslēgtu cilvēku grupa? Cik gan mēs esam noguruši savā ikdienā no tā visa. Liekas, gribās teikt: "Lūdzu, vismaz laikā līdz Ziemassvētkiem pabūsim klusumā, prom no tās kņadas un saspīlējumiem. Gribās ātri iebēgt kāda klusā dievnamā, uzlūkot adventa vainaga trešo svecīti un pie sevis nopūsties: "Kungs, kāpēc tu kavējies vēl? Nāc taču vēlreiz uz šo zemi, kā tu esi solījis Bībelē un ieved te reiz par visām reizēm kārtību. Kādēļ tu tik ļoti slēpies? Kāpēc Tevi daudzi cilvēki nespēj saredzēt, saskatīt, piedzīvot, ieticēt?" Tomēr Kristus jau ir šeit, starp mums. Viņš ir arī starp nezālēm, kaut pats paliek kā kviešu grauds. Jēzus saka: "[uzmanieties], ka jūs, nezāli ravēdami, neizplūcat reizē arī kviešus" (Mateja 13,29). Dievs mūs mīl visus vienādi, jo Dievs nemīl grēku, bet mīl grēcinieku. Dievs adventā pasniedz roku mums katram, neatkarīgi kādi mēs esam, pie kādas sabiedrības grupas piederam. Tad, kad piedzīvosim bezgalīgo Dieva mīlestību, kad sajutīsim, kā pukst Jēzus dievišķā Sirds, tad arī ieraudzīsim savu dzīvi pilnīgi citā gaismā un spēsim arī mainīties.

Dzīvība un nāve

Vēl dažus gadus atpakaļ, Rīgā, pie Jēkaba kazarmām, katru gadu tika uzbūvēta "dzīvā Betlēme", kurā bija gans ar avīm. Daudziem cilvēkiem ļoti patika šī instalācija, bērni nāca vērot aitiņas, kā arī stilizētā kūtiņā izveidoto Jēzepa, Marijas un Jēzus Betlēmas ainiņas atveidojumu. Un tad, 2006.gada 2.decembrī tas pats gans, kurš ganīja šīs aitiņas, vienai no tām pārgrieza rīkli, pie tam pašu kaušanas ainu redzēja arī bērni. Notikums izraisīja tik plašu rezonansi, ka nākamajos gados šādas instalācijas vairs netika rīkotas un notikums izpelnījās īsu sleju pat žurnālā "Rīgas laiks", ko uzrakstīja rakstnieks un tulkotājs Ilmārs Zvirgzds.

"Jānis ierauga nākam Jēzu un saka: "Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku." (Jāņa ev. 1,29) Jānis Kristītajs ir svarīga adventa laika personība. Neērts. Radikālis. Varbūt fundamentālists? Norāda uz Heroda grēku, aicina nožēlot grēku, grēciniekus nosauc par odžu dzimumu? Nekādas tolerances! Tomēr Jānis ir lielākais no praviešiem un Jānis sagatavo Kungam ceļu. Jēzum, kurš ir patiesais Karalis, Mesija, kuru gaidīja visa pasaule.

Ziemassvētkos Jēzus ir ērts, jo viņš ir maziņš, guļ silītē, daudz nerunā. Ja tā var teikt - komerciāli izdevīgs. Lieldienās ir pavisam citādi. Viņš ļauj sev, kā nevainīgam jēram "pārgriest rīkli" - mirt pie krusta. Tieši tādēļ Jēzus pie krusta nav "izdevīgs", viņu jānoņem no publiskās telpas, jo kuram gan patīk asinis, nāve, ciešanas. Daudziem šķiet, ka labāk arī "eitanazēt" visu kristietību no epikūriskās baudās ieslīgušās Eiropas skatuves. Par šo tēmu Ilmārs Zvirgzdiņš nerakstīja. Žēl. Jo šī tēma nav izdevīga, populāra, "ejoša". Bet tas "netraucē" Jēzum augšamcelties un valdīt kā Ķēniņam jau divus tūkstošu gadus.

Šajos Ziemassvētkos apstāsimies un padomāsim - vai manā dzīvē Jēzus ir tikai kā "Ziemassvētku vecītis", pie kura eju tikai saņemt dāvanas un izlūgties sev labumus? Vai esmu gatavs pieņemt Jēzu, kurš ir miris pie krusta par maniem grēkiem un augšāmcēlies?

pr. Ilmārs Tolstovs no http://www.delfi.lv/news/svetku-laiks/noskanas-un-tradicijas/lenona-imagine-tolstoja-kars-un-miers-ko-latvijas-katolu-garidznieki-iesaka-iedvesmai-adventa.d?id=46776191&page=1

Nāc, ak nāc. Emmanuel! Svētīgu adventa laiku!

sestdiena, 2015. gada 28. novembris

Nākošgad Krakova, Polijā gaida miljonus. Vai tu būsi viņu vidū?

Ģimeņu svētki Siguldā


piektdiena, 2015. gada 27. novembris

Lasītājs jautā: slimības un laulības derīgums

Slavēts Jēzus Kristus!
Man ir jautājums par iedzimtajām slimībām un laulību: Vai slimības gēni ir šķērslis laulībai?
Ko Baznīca saka tiem, kuriem ir vairākās paaudzēs mantota, piemēram, nosliece uz vēzi, vai tas var būt šķērslis laulībai? Jo šī lielā varbūtība, ka pēcnācēji arī būs slimi, liek aizdomāties par atvērtību dzīvībai. Un, ja nav pārliecības par pēcnācēju radīšanu, tad arī laulība ir zem jautājuma zīmes.


Mūžīgi mūžos slavēts! Nekādā gadījumā nevar uzskatīt, ka šādu slimību iespējamība varētu būt šķērslis laulībām. Mēs katrs sevī nēsājam dažādu slimību aizmetņus un ja visu laiku domātu, kas notiktu, ja atīstītos tāda vai citāda slimība, tad nemaz nevarētu mierīgi tālāk dzīvot. Mūsdienu medicīna savā attīstības ceļā dodas lieliem soļiem uz priekšu, un arī attiecībā uz vēzi var veikt pastiprinātas veselības pārbaudes, kā arī sekojot regulāri līdzi savam veselības stāvoklim, cīņa ar vēža slimību var būt sekmīga. Jāatcerās, ka Dievs var pārraut šo slimību mantošanas līniju un mums no vienas puses ir jāuzticas medicīnai kā zinātnei un arī Dievam, kurš ir visas zinātnes un visas pasaules valdnieks.

Atvērtība auglībai nozīmē ka abi laulātie vēlas bērnu, pat ja paši dažādu iemeslu dēļ nevar ieņemt bērniņu. Ir daudzas ģimenes kuras fiziski ir neauglīgas, bet pašas ir uzņēmušās audžuģimenes kalpojumu vai adoptējuši bērnus. Vēl vēlos uzsvērt, ka pati neauglība nav šķērslis laulības noslēgšanai, bet ja kāds no laulātiem pirms laulībām ir slēpis ka viņš ir neauglīgs, tad laulība ir nederīga, kas gan vēl ir jāpierāda Baznīcas Tiesā (sk. KTK 1098).

piektdiena, 2015. gada 20. novembris

Kas ir sekta?

Pēdējā laikā ļoti bieži ir dzirdēts par sektām, viltus mācībām utt. Gribēju jautāt, kā var pateikt, kas ir sekta? Kā atšķirt draudzes, vai tās ir vai nav sektas?
Pēc dzirdētā var spriest, ka tikai katoļi un luterāņi nav sektas, bet visi pārējie ir.

Liels paldies par jautājumu! Pirmajos gadsimtos Romas impērijā tieši kristieši tika nosaukti par jūdaisma sektu. Vārds "sekta" iztiet no vārda "sektors", kas nozīmē, kāda daļa no kopuma, atšķēlusies grupa. Sekta ir grupa, kura ir atšķēlusies no kopuma un pasludina, ka tikai viņiem ir patiesība un visi pārējie maldās. Katoļu Baznīca tic un māca, ka Baznīcai Dievs ir devis dievišķās Atklāsmes pilnību, līdz ar to varam uzskatīt, ka tie, kuri nav kopībā ar Baznīcu ir sekta. Tomēr šāds uzskats būtu ļoti nepilnīgs un vienpusīgs, jo arī Katoļu Baznīcas ticīgie var kļūt sektantiski, kad sāk uzskatīt, ka tikai atsevišķajam ticīgajam ir patiesība vai arī kāds iedomājas būt gudrāks par visu Baznīcu un pašu Dievu. Jo pat ja mēs ticam un zinām, ka Baznīcai pieder Atklāsmes depozīts, tomēr pati Baznīca nemitīgi, gadsimtu gaitā šo Atklāsmes Mantojumu pārdomā un nemitīgi atrodas patiesības meklējumos. Jo dažreiz kāda cita konfesija vai kristīga denominācija ir daudz labāk un precīzāk nekā mēs, katoļi, izpratusi vai izdzīvo kādu atsevišķu daļu no dievišķās Atklāsmes ticības patiesībām. Līdz ar to, apzinoties, ka Katoļu Baznīcā ir šo pestīšanas elementu pilnība, mums ir jābūt uzmanīgiem ar citu konfesiju vai draudžu izvērtēšanu, jo tieši Vatikāna II koncils aicina apzināties arī citu konfesiju un draudžu bagātības un novērtēt tās.

pirmdiena, 2015. gada 16. novembris

Jēzus jūdaismā (speciāli "Katoļu Baznīcas Vēstnesis")

Gan Jēzus no Nācaretes, gan Viņa mācekļi bija ebreji un piederēja jūdaisma reliģijai. Jēzus un Viņa mācekļu mesiāniskās cerības izrietēja no Vecās Derības mesiāniskās domas, līdz ar to apustuļi Pēteris (Apd 2,14.22.36) un Pāvils (Apd 13,46) bija pārliecināti, ka evaņģēliju vispirms ir jāsludina jūdiem. Tomēr no pašu jūdu puses bija liela pretestība, kas noveda līdz mācekļu apcietināšanai (Apd 4,1-22; Apd 5,18.26-27) Svētais diakons Stefans tika nomētāts ar akmeņiem (Apd 6,8-7,60) un Jeruzalemes kopiena tika vajāta (Apd 8,1-3), u.t.t.

Jūdi jau no sākuma neatzina Jēzu no Nācaretes par praviešu sludināto un pravietoto Mesiju un Dieva Dēlu. Viņi neatzina Jēzus Kristus dievišķību un, līdz ar to kristieši, kā “nācariešu sekta” tika izslēgta no sinagogas, par ko jau norāda šīs rakstu vietas – Jņ 9,22; 12,42 un 16,2. Jau Jēzus dzīves laikā notika pakāpeniska jūdaisma nošķiršanās no jaunās reliģiskās kustības – kristietības, īpaši pēc Jēzus uzstāšanās Nacaretē (Mk 6,1-6a; Lk 4,16-30). Jūdi pārmeta Jēzum, ka Viņš sev pieraksta Mesijas un Dieva Dēla titulus (Mt 26,63-64). No vienas puses šie Jēzus izteikumi skadri un radikāli Viņu nodalīja no jūdaisma, no otras puses visi šie Jēzus izteikumi bija pilnībā izprotami pēcpashālā periodā, kad Jēzus bija jau augšāmcēlies.

Pēc Jēzus uzkāpšanas debesīs kristietības attieksme pret jūdaisma bija divpusēja. No vienas puses kristietība atzina jūdaismu, kā Vecās Derības priekšrakstu izpildītāju un samērā ilgu laiku kristieši vēl devās sabatā, jeb sestdienā uz sinagogu klausīties Toru, jeb Vecās Derības lasījumus un komentārus, bet no otras puses parādījās ļoti neobjektīvi jūdu apmelojoši traktāti kristiešu vidū – piemēram apmelojumi jūdiem par rituālām slepkavībām, maģiju, konsekrētu Hostiju profonāciju. Tas vēlākajos laikos, īpaši I krustakarā noveda pie atriebības pret jūdiem no kristiešu puses un piespiedu jūdu kristīšanu. Tikai pēc II pasaules kara, kad notika masveidīgs terors pret jūdu ticības piekritējiem, ko saucam par holokaustu un Vatikāna II koncila deklerācijas “Nostra aetate”, kas runā par nekristīgām reliģijām, arī Baznīcā aktīvi tika nosodīts antisemītisms un jebkāda vēršanās pret ebrejiem un jūdu ticību. Pirmajos gadsimtos notika pakāpeniska jūdaisma un kristietības “šķiršanās”, jo kristieši tika izraidīti no sinagogas un arī pašu kristiešu vidū notika asas polemikas par jūdu rituālo tradīciju ievērošanu (sk. Apd 15).

piektdiena, 2015. gada 13. novembris

Pārdomas par Džona Lenoksa (John Lennox) lekciju ZInātņu akadēmijā

Ceturtdien, 12.novembrī man bija iespēja piedalīties Oksfordas Universitātes matemātikas profesora Džona Lenoksa (John Lennox), kurš ir vairāku grāmatu autors un piedalījies neskaitāmās augsta līmeņa debatēs par zinātnes un Dieva attiecībām lekciju LZA Portretu zālē ar nosaukumu: "Hokings un Dokinss par Dievu – patiesība vai maldi?"

Profesors uzsvēra, ka daudzi mūsdienu cilvēki ir ieinteresēti uzklausīt pasaules vadošo speciālistu viedokļus par Dievu. Tomēr tādējādi daudzi zinātnieki pārkāpj savas metodoloģiskās robežas, jo viņi izsakās par sfēru, kas neietilpst viņu zinātniskās pētniecības laukā. Pats profesors smaidot uzsvēra, ka arī viņš šādi rīkosies, jo tā rīkojas arī profesori Hokings un Dokinss. 

Daudzi zinātnieki, kuri sevi pasludinājuši par ateistiem, izvirza šādus saukļus: "Visai cilvēcei jāmostas no reliģijas murga! Zinātnieka uzdevums ir pamodināt cilvēku no reliģiskās sapņainības." Tomēr šādi uztverta zinātne kļūst ļoti totalitāra. Profesors uzsvēra, ka tomēr vairākums zinātnieku, kuri arī ir ateisti nav tik ekstrēmi un spēj ieklausīties arī citu viedokļos. Viņam pašam ir samērā daudz draugu - zinātnieku ateistu. 

Dokins atsaucās uz Z. Freida novecojušo uzskatu, ka reliģija ir viens no šizofrēnijas paveidiem. Tomēr prof. Lenokss atgādināja, ka zinātniekiem ir jābalsta savi spriedumi uz pētījumiem. Viņš pats ir izpētījis, ka nopietnos psihiatrijas zinātnes žurnālos nav atrodami pētījumi par reliģijas negatīvo ietekmi uz cilvēka psihi. Tieši otrādi - ir atrodami daudzi pozitīvi piemēri. Tātad, Davkins, runājot par reliģiju, nebalstās uz pētījumiem, bet gan uz paša vai citu subjektīviem spriedumiem.
Nobela miera prēmiju iegūst gan zinātnieki - ateisti, gan zinātnieki - kristieši. Zinātnē ir gan ticīgie un neticīgie, zinātne nav tieši saistīta ar pasaules uzskatu, jo tai ir savas metodoloģiskās robežas. Strīds veidojas starp cilvēkiem ar materiālistisku pasaules uzskatu un ticīgajiem, nevis starp ticību un zinātni. 

Matemātisku pierādījumu trūkums vēl nenozīmē, ka lieta nav vai nepastāv. Pasaulē ap mums ir daudz neskaidrību un nezinamā. Senākos laikos gandrīz visi zinātnieki ticēja Dievam. Daudzi ateistiski noskaņoti zinātnieki uzbrūk nevis kristiešu Dievam, bet gan dieviem, vai maldīgi saprastam Dieva tēlam, izkropļotai Dieva idejai. Daudzi cilvēki domā, ka tad ja Dievu noliegs, tad Viņš pazudīs. Savā laikā Ņūtons ir teicis šādus vārdus: "Jo vairāk es uzzinu par visumu, jo vairāk es varu apbrīnot Dievu!" Dievs nekonkurē ar zinātni, jo ir dažādi skaidrojuma līmeņi. 

Profesors arī neizprot ateistu tēzi, ka pats gravitācijas likums radīja visumu. Likumi paši par sevi neko nerada, tie tikai atklāj. Aritmētikas likums 1+1=2 nevienam vēl 2 euro nav iedevis. Zinātnei ir vajadzīgi jau radīti izejas materiāli, jo pati no sevis tā neko nerada. Ir maldīgi uzskatīt, ka visums rada pats sevi. Hokings uzskata, ka filozofija ir mirusi, tomēr visa zinātne savā veidā ir filozofija. Ir briesmas vienu teoriju (piemēram Darvina) un izplatīt to kā absolūtu.

Tās ir tikai dažas piezīmes no brīnišķīgās lekcijas, ko nolasīja Oksfordas profesors. Ja vēlaties viņu dzirdēt vēl, tad 2015. gada 13. novembrī plkst. 18.00 LU Lielajā aulā notiks paneļdiskusija, kurā piedalīsies Oksfordas Universitātes matemātikas profesors Džons Lenokss un LU Fizikas un matemātikas profesors Mārcis Auziņš.

ceturtdiena, 2015. gada 12. novembris

Jauns konkurss!

Kā jau citus gadus, arī šoruden piedāvāju piedalīties konkursā. Konkursa noteikumi ir ļoti vienkārši. Kurš atsūtīs un manu epastu priesteris.ilmars@gmail.com visvairāk jautājumu mana bloga sadaļai: "Lasītājs jautā, priesteris atbild!", tas saņems gada abonamentu laikrakstam "Katoļu Baznīcas Vēstnesis". Otrās un trešās vietas ieguvēji saņems pusgada abonamentu. Tiek ieskaitīi tikai tie, jautājumi, kuri skar ticības jautājumus un kuru atbildes tiek publicētas manā blogā. Aiziet! Konkurss noslēgsies 15.decembrī.

ceturtdiena, 2015. gada 5. novembris

Jaunumi!

Rīgas Garīgais Seminārs, Katoļu ielā 16
Dārgā "bloga draudze"!

Liels paldies par Jūsu uzticību un arī par atbildēm, ko saņēmu, nesen publicētajā aptaujas anketā. Dažus uzlabojumus jau esmu veicis, balstoties uz jūsu ieteikumiem. Labajā pusē ir atrodama arhīva sadaļa, kurā ir iespējams atrast rakstus, kuri publicēti agrāk.

Šobrīd intensīvi kalpoju kā inspektors Rīgas Garīgajā Seminārā. Daudzi man jautā, ko nozīmē šāds inspektora amats? Inspektors Garīgajos Semināros veic formatora funkcijas, rūpējoties, lai Seminārā tiktu ievērota regula, jeb reglaments un kopā ar rektoru un citiem formatoriem palīz semināristiem atklāt, atpazīt savu aicinājumu. Paralēli tam turpinu studijas Ļubļinas Katoļu Universitātē, rakstot doktora disertāciju.

No savas puses vēlos aicināt ikvienu īpaši lūgt Dievu par Semināru, tā vadību un arī lūgšanās "adoptēt" konkrētu semināristu, lai viņu pavadītu savās lūgšanās līdz priesterības sakramenta saņemšanai. Mūsu lūgšanu atbalsts ir ļoti svarīgs katram semināristam, viņa ceļā uz priesterību. Jau iepriekš paldies par jūsu lūgšanām.

Kā savienot savas ciešanas ar Kristus ciešanām?

SJK! Ko nozīmē savienot savas ciešanas ar Kristus ciešanām? Varbūt uz šo jautajumu varētu atbildēt savā blogā? Pateicos
Liels paldies par jautājumu. Bībelē mēs atrodam šādas rakstu vietas: "Tad nu es esmu līksms savās ciešanās, kuras nesu jūsu labā, piepildīdams to, kas vēl trūkst no Kristus ciešanām, savā miesā par labu draudzei, kas ir Viņa miesa. (Kol 1,24); Bet, tā kā nu jums ir daļa pie Kristus ciešanām, priecājieties, lai jūs arī, Viņam godībā parādoties, varētu līksmoties un priecāties. (1 Pēt 4,13)"

Šajos Bībeles pantos izteiktās domas nenozīmē to, ka Kristus pestījošajam upurim kaut kā pietrūktu, ka mums vajadzētu viņu papildināt. Katoliskās Baznīcas Katehisms, komentējot šīs Rakstu vietas norāda, ka mūsu ciešanām un grūtībām ir jēga Kristus ciešanās un upurī pie krusta. Ļoti daudz cilvēku, piedzīvojot netaisnīgas ciešanas, kurām neatrod izeju, krīt izmisumā un sāk vainot Dievu par tām. Tomēr katehismā ir teikts, ka "bieži vien neapzināti līdzdarbojoties dievišķajai gribai, cilvēki pēc pašu lēmuma var iekļauties dievišķajā plānā - gan ar savu darbību un lūgšanām, gan arī ar savām ciešanām. Tā tie pilnībā kļūst "Dieva palīgi" ( 1 Kor 3, 9) un Viņa valstības līdzstrādnieki. (KBK 307)

"Krusts ir Kristus - vienīgā Vidutāja starp Dievu un cilvēkiem vienīgais upuris. Bet tā kā Viņš savā dievišķajā Personā līdz ar iemiesošanos "kaut kādā veidā ir vienojis sevi ar ikvienu cilvēku", tad "Viņš sniedz iespēju katram cilvēkam vienoties ar šo Lieldienu noslēpumu tikai Dievam zināmā veidā". Kristus aicina savus mācekļus ņemt savu krustu un sekot Viņam, jo Viņš cieta par mums, mums atstādams piemēru, lai mēs ietu Viņa pēdās". Kristus patiešām savam pestīšanu nesošajam upurim grib pievienot tieši tos, kuri pirmie saņem tā augļus." (KBK 618)

pirmdiena, 2015. gada 2. novembris

Lasītājs jautā - priesteris atbild - svētums!

Lai ir slavēts Jēzus Kristus! Uzreiz atvainojos par gramat. kļūdām, jo neesmu latvietis. Mans jautājums ir šāds: Kā ģimenes cilvēks var kļūt pa svēto? Ar to es domāju nevis svēta statusu, bet tādu dzīvi, kura patīks Dievam.
Zinu, ka nesen tika kanonizēti Sv. Terezas vecāki, bet tas ir drīzāk izņēmums, nekā parasta lieta. Starp visiem Baznīcas svētajiem ir ļoti maz ģimenes cilvēku (gandrīz nav), tas nozīmē, ka tiem ir daudz grūtāk iemantot Debesu valstību. Tajā pašā laikā lielāka daļa kristiešu tomēr ir ģimenes cilvēki, tiem ir daudz rūpju (pirmkārt par bērniem), daudz mūsdienu izaicinājumu un pavisam maz laika, lai sakoncentrētos lūgšanai.
Pēc manām subjektīvām domām, mīlestības pilnu attiecību veidošana ar dzīvesbiedru, bērnu audzināšana ir Dievam patīkamas lietas, tomēr 99 procenti Baznīcas svēto ir garīdznieki, mūki un citi cilvēki, kuri visu savu dzīvi veltījuši Dievam. Gribētos dzirdēt priestera viedokli par to, kāpēc ģimenes dzīve ir tik grūts ceļš pie Dieva? Vai otrādi, varbūt šāds dzīvesveids Baznīcā nav līdz galam novērtēts? Paldies.

Mūžīgi mūžos slavēts! Liels paldies par jautājumu. Patiešām, vēl pavisam nesenos laikos ticīgo starpā valdīja uzskats, ka par svēto var kļūt tikai kāda izcila persona, noteikti tāda, kas ir saņēmusi priestera, bīskapa svētības vai ir iestājusies klosterī. Pēc Vatikāna II koncila, bet arī jau pirms tam daudzi svētie, kā piemēram svētā Terēze ne Bērna Jēzus ir norādījusi, ka svētums ir iespējams ikvienam un ka nevis mēs paši kļūstam svēti ar saviem spēkiem, bet tas ir Dievs, kurš dod mums žēlastību tādiem kļūt. Domāju, ka debesīs ir daudz vairāk tādu svēto, kuri nekad nav oficiāli kanonizēti vai beatificēti. Kādēļ Baznīca agrāk izcēla kā svētos tieši konsekrētas personas? Nezinu. Iespējams, ka tas ir saistīts ar savdabīgu Baznīcas uztveri viduslaikos. Jo pirmajos gadsimtos par svētajiem kļuva gandrīz visi kristieši, jo viņi mira kā mocekļi par savu ticību. Tomēr vēlākajos gadsimtos, kad visa Eiropa vairākumā kļuva kristīga, veidojās tādas kā divas šķiras, kategorijas. Viena - "Ecclesia docentis" - Baznīca, kas māca, hierarhija, garīznieki. Otra - "Ecclesia, quae audit" - Baznīca, kas klausās, laji, kuriem ir jāpakļaujas hierarhijas prasībām un jāzipilda viss, ko saka garīdznieki. Pēc Vatikāna II koncila Baznīca vairāk tiek saprasta, kā Dieva Tauta, Kristus Mistiskā Miesa, tomēr arī neizslēdzot Baznīcas hierarhisko dalījumu un iepriekšējo Baznīcas uztveri. Līdz ar to, mūsdienās arī skatījums uz svētumu ir kļuvis līdzsvarotās, plašāks un jāsaka, ka par svēto kļūt ar saviem spēkiem nav viegli, vai pat ir neiespējami - gan lajam, kurš dzīvo ģimenē, gan garīzniekam vai klosterī esošam. Tomēr ar Dieva žēlastības palīdzību viss ir iespējams. Būsim atvērti Dievam un tad visi kļūsim svēti!

svētdiena, 2015. gada 1. novembris

Sprediķis Visu svēto dienā (speciāli Vatikāna radio)!

Šogad Visu svēto diena ir iekritusi svētdienā, tādēļ pārdomāsim, ko nozīmē būt svētajam mūsdienās? Kad pasauli ir pārņēmis helovīnu trakums, kurā izpaužas okultisms un māņticība, Atklāsmes grāmatā ir aprakstīts kāda noslēpumaina sentēva jautājums: “Šie, baltajās drānās ietērptie, - kas viņi ir un no kurienes viņi ir atnākuši?” Jā, patiesi. Kas tie svētie tādi ir un no kurienes viņi rodas?

Baznīcas 2000 gados ir bijuši periodi, kad svētums tika uzlūkots dažādos veidos. Pirmajos gadsimtos svētums bija saistīts ar moceklību, līdz pat savas dzīvības atdošanai. Kad kristietība izplatījās Eiropas kontinentā un kļuva par valsts oficiālo reliģiju, svētums nozīmēja būt saistītam ar kādu no plaukstošiem klosteriem vai arī cilvēkam ar dziļu teoloģisko domu. Vēlīnajos viduslaikos svētums bija asociēts ar misionāro dedzību un došanos uz jaunām zemēm, sējot tur kristīgās ticības sēklu. Tomēr vēl nesenos laikos svētums daudziem šķita biedējošs un ļoti tāls mērķis, kurš “vienkāršam” un “parastam” cilvēkam nemaz nebija sasniedzams. Sabiedrībā joprojām valda izkropļots un maldīgs priekšstats par to, ko tad nozīmē būt svētam un kas vispār ir svētums.

Vatikāna II koncilā, kura noslēguma 50 gadskārtu mēs svinēsim pavisam drīz, tika uzsvērts, ka “Visi, kas tic Kristum, neatkarīgi no kārtas vai stāvokļa, tiek aicināti uz kristīgās dzīves un mīlestības pilnību.” (Vatikāna II koncils, „Lumen gentium”, 40, KBK 2013) Svētums vairs nav izredzēto privilēģija, tas ir iespējams visu kārtu un tautu cilvēkiem. Arī tu un es, mēs varam būt un tiekam aicināti uz svētumu.

Bet kas tad īsti ir svētums un kā to sasniegt? 1 Jāņa vēstulē ir teikts: “Pasaule mūs nepazīst, tādēļ, ka tā nepazīst Viņu... mēs būsim Viņam līdzīgi.” (sal. 1 Jņ 3, 1-3) Svētums – tā ir identifikācija ar Jēzu, kļūt līdzīgam Viņam. Mateja evaņģēlija 5.nodaļā lasām par kalna svētībām, ko Jēzus deva kā norādes ceļā uz svētumu. Tomēr varam arī tās pārfrāzēt: “Svētīgi ir tie, kas nekāro pēc mantas, jo Jēzus arī nekāroja pēc tās; svētīgi lēnprātīgie, jo Jēzus ir lēnprātīgs; svētīgi ir tie, kas alkst un slāpst pēc taisnības, jo Jēzus bija taisnīgs. Jēzus ir žēlsirdīgs, Viņam ir skaidra sirds, Viņš ir miera nesējs un vajāts taisnības dēļ.” Tātad mums ir jāseko Jēzum un jāiet Viņa pēdās. Svētums ir iespējams tikai Jēzū Kristū. Bez Jēzus tas ir tikai morāliskums, skaista rīcība, cenšanās būt labam ar saviem spēkiem. Daudzi neticīgie arī dzīvo morāliski labu dzīvi, bet tikai tikumiska dzīve vien viņus nepadara par svētiem. Svētais cenšas dzīvot tā, kā dzīvoja Jēzus. Domāt, kā domāja Jēzus, uzlūkot ikvienu kā uzlūkoja Jēzus, runāt tos vārdus, ko runāja Jēzus. Un visbeidzot – censties mīlēt tā, kā mīlēja Viņš. Daudzi varbūt teiks: “Tas ir pārāk radikāli, tas ir par daudz, tas ir par grūtu!” Domāju, ka nē. Ja tas bija iespējams tik daudzajiem svētajiem, tad arī mums tas būs pa spēkam. Mūsdienu pasaule ilgojas pēc jaunajiem svētajiem. Dievs vēlas, lai mēs visi kļūtu svēti. Neviens no mums nav izslēgts no šī aicinājuma. Centīsimies katru dienu kopt dzīvas un personiskas attiecības ar Jēzu, dzīvot dziļu sakramentālu un lūgšanas dzīvi, lasīt Svētos Rakstus, sekot līdzi Baznīcas dzīvei un mācībai, un ticu, ka mēs visi kļūsim svēti. Tikai ne savā, bet Jēzus spēkā. Uzticēsimies Jēzum un sekosim Viņam!

ceturtdiena, 2015. gada 29. oktobris

Kristību vārdi. Saraksts, ko izvēlas bērnam kristībās (no "Slavējiet Kungu")


KRISTĀMVĀRDU SARAKSTS
(biežāk sastopamie vārdi)

Ahilejs, 12. maijā
Adaļberts (Voiceks), 23. apr.
Ādams, 24. dec.
Adele, 30. jūn.
Ādolfs, 29. aug.
Agata, 5. febr.
Agnese, 21. janv.
Alberts, 15. nov.
Albins, 1. martā
Aleksandrs, 3. maijā
Aleksejs, 17. jūl.
Alfrēds, 28. okt.
Alfons, 1. aug.
Aloizijs, 21. jūn.
Alvins, 26. maijā
Ambrozijs, 7. dec.
Amālija, 10. jūl.
Anastāsija, 25. dec.
Anatolijs, 20. martā
Andrejs, 30. nov.
Andžela, 27. janv.
Anna, 26. jūl.
Anzelms, 21. apr.
Antoņina, 3. maijā
Antonijs, 13. jūn.
Antons, 13. jūn.
Apolinārs, 23. jūl.
Apolonija, 9. febr.
Arkādijs, 12. janv.
Arnolds, 18. jūl.
Artūrs, 1. nov.
Astrīda            , 10. aug.
Atanāzijs, 2. maijā
Augustīns, 28. aug.
Aurēlija, 25. sept.

Reliģija un izglītība

Reliģisko organizāciju likuma 6.pants:

6. pants. Reliģiskās organizācijas un izglītība

(1) Ikvienam ir tiesības apgūt ticības mācību gan individuāli, gan kopā ar citiem reliģisko organizāciju mācību iestādēs.

(2) Valsts un pašvaldību skolās kristīgās ticības mācību var mācīt personām, kuras rakstveidā izteikušas vēlēšanos to apgūt. Nepilngadīgās personas iesniegumu par vēlēšanos apgūt kristīgās ticības mācību iesniedz ar vecāku vai aizbildņu rakstveida piekrišanu. Ja nepilngadīgā persona ir jaunāka par 14 gadiem, tās vietā iesniegumu iesniedz šīs personas vecāki vai aizbildņi.

(3) Kristīgās ticības mācību māca pēc Izglītības un zinātnes ministrijas apstiprinātas mācību programmas evaņģēliski luteriskās, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku un baptistu konfesiju pedagogi, ja skolā ir vismaz 10 skolēnu, kuri vēlas apgūt attiecīgās kristīgās konfesijas mācību. Pedagogus izvirza konfesijas vadība, un tos atestē Izglītības un zinātnes ministrija.

(4) Valsts un pašvaldību pārziņā esošajās nacionālo minoritāšu skolās, ievērojot skolēnu un viņu vecāku vai aizbildņu vēlēšanos, Izglītības un zinātnes ministrijas noteiktajā kārtībā var pasniegt arī attiecīgajai nacionālajai minoritātei raksturīgās ticības mācību.

(5) Kristīgās ticības mācības un ētikas mācīšana tiek finansēta no valsts budžeta.

No Izglītības likuma:

10.pants. Izglītība un reliģija

(1) Izglītības sistēma nodrošina apziņas brīvību. Izglītojamie pēc izvēles apgūst kristīgās ticības mācību vai ētiku vai arī kristīgās ticības mācību un ētiku vienlaikus.

(2) Izglītības iestādes un reliģiskās organizācijas attiecības regulē Reliģisko organizāciju likums.

10.1 pants. Izglītība un tikumība

(1) Izglītības sistēma nodrošina izglītojamā tikumisko audzināšanu, kas atbilst Latvijas Republikas Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām, īpaši tādām kā laulība un ģimene.

(2) Izglītības iestāde, izņemot augstskolas, aizsargā izglītojamo no tādas informācijas un metodēm izglītības un audzināšanas procesā, kas neatbilst šā likuma mērķī ietvertajai izglītojamā tikumiskās attīstības nodrošināšanai.

21.pants. Sabiedrības līdzdalība izglītībā

(1) Sabiedrība piedalās izglītības organizēšanā un attīstībā, popularizējot visu veidu izglītību, veicot izglītošanu un sekmējot izglītības kvalitātes uzlabošanu, veidojot izglītības programmas, aizsargājot izglītojamo un pedagogu tiesības un intereses izglītības ieguves un darba procesā, veidojot izglītības un izglītības atbalsta iestādes, biedrības un nodibinājumus.

51.pants. Pedagoga vispārīgie pienākumi

6) sadarboties ar izglītojamā ģimeni izglītības jautājumos;

57.pants. Vecāku (personu, kas realizē aizgādību) tiesības bērna izglītošanas nodrošināšanā

Vecākiem (personām, kas realizē aizgādību) ir tiesības:

1) izvēlēties izglītības iestādi, kurā bērns iegūst izglītību;
2) piedalīties mācību procesa pilnveidē un izglītības iestādes padomē;
3) slēgt ar izglītības iestādi līgumu par bērna izglītošanu un aprūpi izglītības iestādē;
4) sniegt un saņemt informāciju par jautājumiem, kas saistīti ar bērna audzināšanu un mācībām;
5) ierosināt veikt pārbaudes izglītības iestādē;
6) īstenot citas normatīvajos aktos noteiktās tiesības bērna izglītošanas nodrošināšanā.

trešdiena, 2015. gada 28. oktobris

Jautājums par sirdsapziņu un moralitāti

Jautājums: "Saistībā liberālo "vērtību" integrēšanu mūsdienu sabiedrībā man ir vairāki jautājumi par morāli un sirdsapziņu, kuri varētu būt aktuāli arī citiem. 1) Vai morāli un sirdsapziņu ir iespējams aptvert bez atklāsmes? 2) Vai morāle un sirdsapziņa ir pakļautas cilvēkam, vai arī tas nav cilvēkam pakļauts? 3) Vai morāle un sirdsapziņa ir atkarīga no reliģiskās piederības? (Ja "jā" tad vai tās nav mainīgs lielums, kaut kas tāds, kas nav pastāvīgs?) 4) Kāda nozīme likumu izveides procesā ir morālei?"

Atbilde: "Liels paldies par jautājumiem. Jāsaka, ka tie ir ļoti plaši un katrs no tiem aptver ļoti plašu tēmu un nav tik vienkārši uz tiem atbildēt. Ļoti labi šos jautājumus izskaidro Katoliskās Baznīcas Katehisms, kuru arī izmantošu, lai atbildētu uz šiem jautājumiem. 1. Sirdsazpiņa ir dota katram cilvēkam un "cilvēka sirdī esošā morāliskā sirdsapziņa vajadzīgajā brīdī mudina viņu darīt labu un izvairīties no ļaunā. Tā spriež arī par kādas konkrētas izvēles pareizību, piekrītot tai, ja tā laba, noraidot, ja tā ir slikta. Tā apliecina patiesības autoritāti, atsaucoties uz augstāko Labumu, kura pievilcība ietekmē cilvēku un no kura viņš saņem baušļus. Gudrs cilvēks, ieklausoties morāliskajā sirdsapziņā, var saklausīt runājam Dievu." (KBK 1777) Jau bez dievišķās Atklāsmes cilvēks saprot, ka viņam ir sirdsapziņa, viņš "jūt" tās darbību (grauž sirdsapziņa) un arī neticīgs cilvēks, pat ateists var būt morāliski labs cilvēks. Tomēr dievišķā Atklāsme Jēzū Kristū palīdz cilvēkam saprast visu savu morālo darbību jēgu un mērķi, kā arī dot cilvēkam iespēju sasniegt mūžīgo dzīvi.
2. Sirdsapziņa dod spriedumu par kādu rīcību, tomēr tā nav nekļūdīga. Sirdsapziņa var būt maldīga, tādēļ ir svarīgi sekot Jēzum un būt ciešās attiecībās ar Jēzu un Baznīcu, lai cilvēks visu laiku "sinhronozētu" savus spriedumus un morālās vērtības, ar tām, kuras ir atklātas Bībelē, Dieva Vārdā un Baznīcas Tradīcijā.
3. Sirdsapziņa ir katram cilvēkam, tomēr tieši ticība ir tā, kura palīdz cilvēkam savā sirdsapziņā pieņemt pareizus lēmumus. Katram cilvēkam ir sava "sirdsapziņa" un katrs cilvēks veido savu uzskatu par to, kas ir labs vai slikts. Tomēr eksistē objektīvas morālās normas, kuras ir balstītas Dieva dotajā dabiskajā un dievišķajā Likumā. Dieva dotā Atklāsme, kas nav pretrunā dabiskajam Likumam palīdz cilvēkam "precizēt" savus uzskatus par to, kas ir labs un ļauns un visu laiku aicina cilvēku pieskaņot savus privātos un individuālos uzskatus tam, kā labo un ļauno redz Dievs, kurš to mums ir atklājis caur Jēzu Kristu un Baznīcu.
4. Likumdevējs likumus izdod, balstoties uz taisnīguma un patiesības mērauklas. Katram likumam, vai tas būtu dabiskais vai pārdabiskais, ir jābūt balstītam uz patiesību, taisnīgumu un arī morāliskumu.

Filma par katoļu priesteri Jāni Bratuškinu

piektdiena, 2015. gada 23. oktobris

Jautājums: vai nekatolis var pieņemt svēto Komūniju Katoļu Baznīcā un otrādi?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ieskatīsimies Jaunajā Ekumēniskajā direktorijā (1994), 129-136 numuros.

Sakraments ir Kristus un Baznīcas darbība caur Svēto Garu. Sakramentu administrēšana konkrētai kopienai ir zīme viņu ticības, kulta un kopienas vienotībai. Sakramenti, īpaši jau Euharistija, ir arī kristiešu kopienas vienotības avots un arī avots tās garīgajai dzīvei un attīstībai. Viennozīmīgi, Euharistiskā Komūnija ir cieši saistīta ar pilnīgo ekleziālo (Baznīcas) komūniju, jeb vienotību un tās redzamo izpausmi. Līdz ar to, Katoliskā Baznīca māca, ka pateicoties derīgai kristībai citu Baznīcu un ekleziālo kopienu pārstāvji atrodas reālā, tomēr nepilnīgā komūnijā, jeb kopībā ar Katolisko Baaznīcu. Euharistija kristītajiem  ir garīgā barība, kura palīdz viņiem cīņā ar grēku un ved uz dzīvu vienotību ar Kristu. Šo divu pamatpostulātu gaismā (Euharistija kā vienotības zīme un garīgā barība) Katoliskā Baznīca, vispārējā veidā pieļauj dot Euharistisko Komūniju un arī  grēksūdzes sakramentu un slimnieku sakramentu tiem, kuri paliek ticības, kulta un ekleziālās dzīves vienotībā (kristītiem katoļiem, kas regulāri iet pie grēksūdzes). Tieši tāpat Katoliskā Baznīca, zināmos apstākļos, kā izņēmumu, pieļauj šo sakramentu dalīšanu tiem, kas nepieder pilnīgai vienotībai ar Katolisko Baznīcu. Šie izņēmumi ir:

Slimības, ciešanas, nāve!

Sprediķis "Mieram Tuvu" šai svētdienai. Lasījumus var atrast www.mieramtuvu.lv

Slimība, ciešanas un nāve. Kādēļ, Dievs? Kalpojot slimnīcās, šo jautājumu esmu saņēmis no daudziem jo daudziem cilvēkiem. Situācijā, kad mūs skārusi smaga slimība, vai nāves brīdī teoloģiskas lekcijas par ciešanu jēgu ir liekas. Ir nepieciešama mīlestība un līdzjūtība. Tomēr jautājums paliek – vai mēs ciešam par saviem vai citu grēkiem? Kādēļ Dievs pieļauj nevainīgu cilvēku ciešanas?

ceturtdiena, 2015. gada 22. oktobris

Iznācis katoļu kalendārs un plānotajs 2016.gadam!

Šomēnes iznākusi gadagrāmata “Katoļu kalendārs 2016”, kuru iegādāties varēs draudžu grāmatu galdos, kā arī grāmatu veikalos “Amnis” un “Jānis Roze”.  Gatavojoties Dieva žēlsirdības gadam, kurš sāksies šī gada 8. decembrī, kalendāra vāku rotā Rembranta van Reina glezna “Pazudušā dēla atgriešanās”. Savukārt Terēzes Drukas raksts “Mīlošais un žēlsirdīgais Dievs” palīdz dziļāk izprast, kas ir Jubilejas gads, kādā veidā tas saistīts ar žēlsirdību un kā izpaužas Dieva žēlsirdība. Arī vairākos citos rakstos to autori risina žēlsirdības tēmu. Vairāk nekā 360 lapaspušu biezais kalendārs šogad ir nedaudz mainījis savu vizuālo tēlu, un lasītāji, kas to jau iegādājušies, atzina, ka šogad tas ir ērtāks lietošanai.
Kalendāra pirmā rubrika ir veltīta notikumiem katoļu Baznīcā Latvijā un pasaulē no 2014. gada 1. augusta līdz 2015. gada 1. augustam. Šai laikā Ļubļinas Katoļu universitātē doktora darbu biblistikā aizstāvēja Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta docētāja Terēze Druka. Šajā rubrikā varēsiet izstaigāt T. Drukas garo studiju ceļu, kurā Dievs ļāva piedzīvot savu vadību dažādos veidos. Savukārt raksts “Jēzus uzvaras ceļš”, kas sāk rubriku “Ticības dēļ vajātie”, ir fragments no viņas doktordarba.
“Katoļu kalendāra” lasītāji jubilāru rubrikā varēs tuvāk iepazīt dažus nākamā gada jubilārus. Viens no viņiem ir Rēzeknes – Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis, kuram 2016. gadā apritēs 25 gadi, kopš ir iesvētīts par bīskapu. Dekāns Arnolds Olehno nākamgad atskatīsies uz 50 gadiem priesterībā. Par viņu stāsta jaunie priesteri, kas tieši caur dekāna piemēru ir atklājuši savu aicinājumu, jo pats priesteris par sevi nerunā, vien saka: “Kad nomiršu, tad varēsiet rakstīt!” Savukārt 25 gadu priesterības jubilārs Andris Blūms intervijā Ingrīdai Lisenkovai atklāj, kā bērnībā negribējis doties svētdienās uz baznīcu, jo tai brīdī parasti “televīzijas tante Vaļa” sākusi stāstīt kādu interesantu pasaku.
Kinorežisors, rakstnieks un gleznotājs Jānis Streičs nākamgad svinēs 80 gadu jubileju. Intervijā ar Baibu Kušķi tiek bieži piesaukta viņa filma “Cilvēka bērns”, kura palīdzējusi režisoram pašam atklāt lūgšanas noslēpumu un spēku. Savukārt daudzu starptautisko un pašmāju balvu ieguvējs komponists Pēteris Vasks stāsta, ka viņa mūzika ir mierinājums tiem, kas ir nelaimīgi un izmisuši, ko viņš panāk ar “mīlestības pilnām skaņām slavinot Dieva pasauli un mēģinot pietuvoties lielākajam brīnumam – svētumam”.
Rubrikā “Ticības liecinieki” vispirms par tiem, kas svēto pulkam pievienojušies 2015. gadā. Vieni no viņiem ir oktobra vidū par svētajiem pasludinātie svētās Terēzes no Bērna Jēzus vecāki Luī un Zēlija Martēni. Savukārt māsa Otīlija Kovaļevska lasītājus aizved uz 20. gs. sākuma Krieviju, lai izsekotu māsas Rozes no Marijas sirds OPL gaitām. Viņa ir viena no 16 padomju laika mocekļiem, kuriem 2003. gadā uzsākts beatifikācijas process.
Šo mocekļu vidū ir arī Kalupes apkaimē dzimušais priesteris Jānis Mendriks, kuram vietējā vara Otrā Pasaules kara laikā piesprieda nāvessodu. Kalendārā rubrikā “Ticības dēļ vajātie” ir publicēts garš fragments no priestera dienasgrāmatas laikā, kad viņš bija spiests slēpties, lai izbēgtu no piespriestā soda (1943 -1945).
Visi esam liecinieki tam, ko piedzīvo ne tikai kristieši, bet arī citu ticību pārstāvji Tuvo Austrumu zemēs, kur notikumi attīstās ar arvien lielāku nežēlību. Nils Jansons sniedz ieskatu kristiešu kopienu dzīvē, draudos un moceklībā, ko tās piedzīvo Tuvo Austrumu zemēs.
Rubrikā “Garīgā dzīve” ir lasāms Stellas Jurgenas stāsts, kurā meklēta atbilde uz jautājumu, kāpēc meitenes nekļūst par priesteriem. Bet, lai uzzinātu, kā kļūt par bīskapu saimnieci, lasiet Daces Stirānes sagatavoto rakstu “Bīskapu saimnieces”.
“Katoļu kalendāra” pēdējā rubrika ir veltīta ģimenei. Tajā priesteris Andris Ševels MIC piedāvā iespēju lasīt piecās mīlestības valodās, bet Evija Puķe-Jansone intervijā ar Rūtu un Kasparu Poikāniem mēģina rast atbildes uz jautājumiem, kā audzināt bērnus, kā iesēt viņos kristīgo sēklu un palīdzēt iesakņoties ticībā un kristīgajās vērtībās pat tad, ja skolā un sabiedrībā tiek kultivēts nekristīgs dzīvesveids.
Kā katru gadu „Katoļu kalendārā” uzzināsiet par svētku un atceres dienām, gavēņa laiku, kā arī vajadzības gadījumā varēsiet atrast priesteru, draudžu, kopienu un kristīgo organizāciju kontaktinformāciju. 
LRKB IC