Juris Rudevskis, jurists. Pārpublicēts no www.apriņķis.lv (http://www.aprinkis.lv/autors/0-juris-rudevskis) un Jurista Vārds.
2011. gada 25. martā Kostarikas galvaspilsētā Sanhosē
40 prominenti eksperti no dažādām pasaules valstīm (praktizējoši juristi,
universitāšu profesori, politiķi, diplomāti, medicīnas un starptautiskās
politikas eksperti un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji) parakstīja un
publicēja Sanhosē pantus.( http://www.sanjosearticles.com/?page_id=855&lang=lv)
Šis dokuments vienkārši
un pārliecinoši atgādināja, ka nekādas starptautiski atzītas "tiesības uz
abortu" nepastāv un ka tiesības uz dzīvību ir attiecināmas uz jebkuru
cilvēcisku būtni kopš ieņemšanas brīža. (..)
Tikai ar loģiku un saprātu
Visi rakstā paustie viedokļi ir strikti personiski un saista tikai un vienīgi pašu autoru. Taču šoreiz autors apzināti iet vēl tālāk: viņš ne tikai uzsver šā raksta privāto raksturu, bet arī demonstratīvi noliek malā jurista "ieročus" un šā raksta ietvaros lūdz uzskatīt sevi nevis par juristu, bet gan par parastu pilsoni, vidusmēra cilvēku no ielas. Kādēļ? Divu iemeslu dēļ.
Pirmkārt, tādēļ, ka lietas juridisko aspektu jau ir pilnīgi iztirzājuši Sanhosē pantu autori un šā raksta autoram tur vairs nav ko piebilst – viņš var tikai ieteikt lasītājiem rūpīgi izlasīt gan šos pantus, gan to piezīmes. Otrkārt – un galvenokārt – tādēļ, lai parādītu, ka, par spīti visiem tā delikātajiem un emocionālajiem aspektiem, jautājums par abortu pieļaujamību, strikti raugoties, nemaz nav juridiskas dabas jautājums. Lai to pareizi atrisinātu, nav jābūt cilvēkam ar jurista diplomu. (..)
Autoram pilnīgi pietiks ar diviem ieročiem, kuriem principā būtu jābūt jebkura normāla cilvēka rīcībā: elementāro formālo loģiku un veselo saprātu. (..)
Lai būtu pret, nav jātic Dievam
"Abortu pretinieku argumenti balstās uz viņu subjektīvajiem reliģiskajiem uzskatiem, kurus viņi cenšas uzspiest visai sabiedrībai. Tas ir pretrunā ar valsts un baznīcas šķirtības principu." Šādu viedokli "Jurista Vārda" ekspertu diskusijā aizstāvēja Solvita Olsena, bet tas bieži un plaši izskan arī no citiem avotiem. Šīs ekspertes viedokli var rezumēt šādi: nozīmīga priekšlikumu daļa par abortu ierobežošanu nākot no cilvēkiem ar izteikti kristīgu reliģisku pārliecību, tātad notiekot mēģinājums uzspiest "visiem valsts iedzīvotājiem" vienu konkrētu reliģisku uzskatu sistēmu (eksperte runā pat par "baznīcas doktrīnas iekļaušanu Latvijas tiesību aktos"), kas savukārt pārkāpjot Satversmē noteikto valsts un baznīcas šķirtības principu. Beigās viņa aicina valsti īstenot "Satversmes 99. panta otrā teikuma nosacījumu par valsts un baznīcas šķirtību" "seksuālās un reproduktīvās veselības jomā". (..)
Vispirms jākonstatē, ka S. Olsena ir pilnīgi pārpratusi valsts un baznīcas nošķiršanas principa jēgu. Demokrātiskā valstī šis princips nozīmē, ka valsts un baznīca respektē viena otras autonomiju: valsts neiejaucas tajos jautājumos, kas ir ekskluzīvā baznīcas kompetencē, bet baznīca savukārt neiejaucas tajos jautājumos, kas ir ekskluzīvā valsts kompetencē. Taču tur jau tā lieta, ka cilvēku dzīvības un nāves, labā un ļaunā jautājumi nebūt neatrodas ekskluzīvā valsts kompetencē (ja vien tā nav nacistiskā Vācija, staļiniskā PSRS, Ziemeļkoreja vai tamlīdzīga totalitāra un tirāniska valsts). Civilizētā demokrātiskā sabiedrībā valsts vara vienmēr ir ierobežota, un ļoti daudzās jomās valsts kompetence pārklājas ar citu sabiedrības struktūru kompetenci. Tādēļ šajās jomās (piemēram, izglītība, veselība, labklājība utt.) valsts aktīvi sadarbojas ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, un viens no šīs pilsoniskās sabiedrības segmentiem ir – jā, tieši reliģiskās organizācijas. (..)
Jāsecina, ka S. Olsenas izpratne par valsts un baznīcas šķirtību diemžēl perfekti atbilst 1936. gada Staļina konstitūcijas 124. pantam, kas asimetriski garantēja ticīgajiem tikai un vienīgi "reliģiskā kulta veikšanas brīvību", savukārt viņu pretiniekiem – "antireliģiskās propagandas brīvību". (..)
Tie cilvēki, kas svētdienas rītos atrodami baznīcu solos, pārējā laikā strādā, maksā nodokļus un dodas pie vēlēšanu urnām tāpat kā visi pārējie. Uz kāda pamata un ar kādām tiesībām minētā eksperte diskriminē šo pilsoņu grupu, a priori atsakoties uzklausīt tās viedokli – tas autoram paliek liels noslēpums. Tiktāl nu būtu par to "viedokļa uzspiešanu"... (..)
S. Olsena dziļi maldās: jautājums par abortu pieļaujamību nav reliģiskas, bet gan ētiskas dabas jautājums. Atšķirība starp šīm jomām ir nosakāma pēc diviem kritērijiem: pirmkārt, vai pēc konkrētā priekšraksta satura var noteikt personas reliģisko piederību, un otrkārt, vai šis priekšraksts sakņojas tikai un vienīgi a priori iracionāla rakstura avotos (svētajos rakstos, dogmās, ticējumos utt.), vai arī to var pamatot ar vispārcilvēciska rakstura racionāliem apsvērumiem. Piemēram, ja cilvēks svētdienās vēlas nevis strādāt, bet apmeklēt baznīcu, var secināt, ka viņš ir kristietis. Ja cilvēks atsakās strādāt sestdienās un ēst cūkgaļu, viņš, ļoti iespējams, ir jūdaists. Ja viņš atsakās ēst cūkgaļu un dzert alkoholu, laikam jau viņš ir musulmanis. Visi šāda veida priekšraksti sakņojas tikai un vienīgi attiecīgo reliģiju svētajos rakstos kā dievišķās atklāsmes (tātad – iracionāls) elements, un tos patiešām nekādā gadījumā nedrīkst uzspiest pārējiem cilvēkiem.
Pavisam citādi ir ar ētiskajiem priekšrakstiem. Ja cilvēks uzskata, ka nedrīkst zagt, slepkavot, melot vai krāpt laulāto, pēc tā vien viņa reliģisko piederību noteikt nav iespējams. Ja viņam jautās, kādēļ viņš nezog, viņš var atsaukties uz Bībelē ietvertā Dekaloga septīto bausli ("Tev nebūs zagt"), bet tikpat labi viņš var arī teikt, ka uzskata par netaisnīgu atņemt otram tiesiski piederošu lietu; ka nevēlas nodarīt sabiedrībai zaudējumu; ka nevēlas parādīt sliktu piemēru saviem bērniem un tā tālāk. Tātad šis jautājums pats par sevi jau atrodas ārpus atsevišķo reliģiju ticējumiem un dogmām.
Tieši tāpat arī abortu noliegumā pašā par sevi nav nekā īpatnēji kristīga vai reliģiska. Lai iestātos pret abortiem, nemaz nav jātic Dievam: arī ateists vai agnostiķis ar sev dabiski piemītošajām racionālajām spējām var saprast, ka nedzimušas cilvēka dzīvības iznīcināšana ir amorāla. Viņš var teikt, piemēram, ka viņam riebjas vardarbība pret visvājāko būtni, kas nespēj pati sevi aizsargāt. Viņš var arī teikt, ka ir noziedzīgi neļaut piedzimt cilvēkam, kurš, par spīti grūtībām, būtu varējis izaugt par visas cilvēces labdari un izglābt neskaitāmas dzīvības. Viņš var tikpat labi piesaukt arī citus racionālus argumentus, kuriem pašiem par sevi nav nekāda sakara ar reliģiju dogmām un ticējumiem.
Tātad S. Olsena ir acīmredzami sajaukusi cēloni un sekas. Proti, ne jau tāpēc aborts ir atzīstams par amorālu, ka katoļu baznīca un citas kristīgās konfesijas iestājas pret abortiem, bet gan gluži otrādi – katoļu baznīca un citas kristīgās konfesijas iestājas pret abortiem tāpēc, ka tie ir objektīvi amorāli. (..)
Tikai ar loģiku un saprātu
Visi rakstā paustie viedokļi ir strikti personiski un saista tikai un vienīgi pašu autoru. Taču šoreiz autors apzināti iet vēl tālāk: viņš ne tikai uzsver šā raksta privāto raksturu, bet arī demonstratīvi noliek malā jurista "ieročus" un šā raksta ietvaros lūdz uzskatīt sevi nevis par juristu, bet gan par parastu pilsoni, vidusmēra cilvēku no ielas. Kādēļ? Divu iemeslu dēļ.
Pirmkārt, tādēļ, ka lietas juridisko aspektu jau ir pilnīgi iztirzājuši Sanhosē pantu autori un šā raksta autoram tur vairs nav ko piebilst – viņš var tikai ieteikt lasītājiem rūpīgi izlasīt gan šos pantus, gan to piezīmes. Otrkārt – un galvenokārt – tādēļ, lai parādītu, ka, par spīti visiem tā delikātajiem un emocionālajiem aspektiem, jautājums par abortu pieļaujamību, strikti raugoties, nemaz nav juridiskas dabas jautājums. Lai to pareizi atrisinātu, nav jābūt cilvēkam ar jurista diplomu. (..)
Autoram pilnīgi pietiks ar diviem ieročiem, kuriem principā būtu jābūt jebkura normāla cilvēka rīcībā: elementāro formālo loģiku un veselo saprātu. (..)
Lai būtu pret, nav jātic Dievam
"Abortu pretinieku argumenti balstās uz viņu subjektīvajiem reliģiskajiem uzskatiem, kurus viņi cenšas uzspiest visai sabiedrībai. Tas ir pretrunā ar valsts un baznīcas šķirtības principu." Šādu viedokli "Jurista Vārda" ekspertu diskusijā aizstāvēja Solvita Olsena, bet tas bieži un plaši izskan arī no citiem avotiem. Šīs ekspertes viedokli var rezumēt šādi: nozīmīga priekšlikumu daļa par abortu ierobežošanu nākot no cilvēkiem ar izteikti kristīgu reliģisku pārliecību, tātad notiekot mēģinājums uzspiest "visiem valsts iedzīvotājiem" vienu konkrētu reliģisku uzskatu sistēmu (eksperte runā pat par "baznīcas doktrīnas iekļaušanu Latvijas tiesību aktos"), kas savukārt pārkāpjot Satversmē noteikto valsts un baznīcas šķirtības principu. Beigās viņa aicina valsti īstenot "Satversmes 99. panta otrā teikuma nosacījumu par valsts un baznīcas šķirtību" "seksuālās un reproduktīvās veselības jomā". (..)
Vispirms jākonstatē, ka S. Olsena ir pilnīgi pārpratusi valsts un baznīcas nošķiršanas principa jēgu. Demokrātiskā valstī šis princips nozīmē, ka valsts un baznīca respektē viena otras autonomiju: valsts neiejaucas tajos jautājumos, kas ir ekskluzīvā baznīcas kompetencē, bet baznīca savukārt neiejaucas tajos jautājumos, kas ir ekskluzīvā valsts kompetencē. Taču tur jau tā lieta, ka cilvēku dzīvības un nāves, labā un ļaunā jautājumi nebūt neatrodas ekskluzīvā valsts kompetencē (ja vien tā nav nacistiskā Vācija, staļiniskā PSRS, Ziemeļkoreja vai tamlīdzīga totalitāra un tirāniska valsts). Civilizētā demokrātiskā sabiedrībā valsts vara vienmēr ir ierobežota, un ļoti daudzās jomās valsts kompetence pārklājas ar citu sabiedrības struktūru kompetenci. Tādēļ šajās jomās (piemēram, izglītība, veselība, labklājība utt.) valsts aktīvi sadarbojas ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, un viens no šīs pilsoniskās sabiedrības segmentiem ir – jā, tieši reliģiskās organizācijas. (..)
Jāsecina, ka S. Olsenas izpratne par valsts un baznīcas šķirtību diemžēl perfekti atbilst 1936. gada Staļina konstitūcijas 124. pantam, kas asimetriski garantēja ticīgajiem tikai un vienīgi "reliģiskā kulta veikšanas brīvību", savukārt viņu pretiniekiem – "antireliģiskās propagandas brīvību". (..)
Tie cilvēki, kas svētdienas rītos atrodami baznīcu solos, pārējā laikā strādā, maksā nodokļus un dodas pie vēlēšanu urnām tāpat kā visi pārējie. Uz kāda pamata un ar kādām tiesībām minētā eksperte diskriminē šo pilsoņu grupu, a priori atsakoties uzklausīt tās viedokli – tas autoram paliek liels noslēpums. Tiktāl nu būtu par to "viedokļa uzspiešanu"... (..)
S. Olsena dziļi maldās: jautājums par abortu pieļaujamību nav reliģiskas, bet gan ētiskas dabas jautājums. Atšķirība starp šīm jomām ir nosakāma pēc diviem kritērijiem: pirmkārt, vai pēc konkrētā priekšraksta satura var noteikt personas reliģisko piederību, un otrkārt, vai šis priekšraksts sakņojas tikai un vienīgi a priori iracionāla rakstura avotos (svētajos rakstos, dogmās, ticējumos utt.), vai arī to var pamatot ar vispārcilvēciska rakstura racionāliem apsvērumiem. Piemēram, ja cilvēks svētdienās vēlas nevis strādāt, bet apmeklēt baznīcu, var secināt, ka viņš ir kristietis. Ja cilvēks atsakās strādāt sestdienās un ēst cūkgaļu, viņš, ļoti iespējams, ir jūdaists. Ja viņš atsakās ēst cūkgaļu un dzert alkoholu, laikam jau viņš ir musulmanis. Visi šāda veida priekšraksti sakņojas tikai un vienīgi attiecīgo reliģiju svētajos rakstos kā dievišķās atklāsmes (tātad – iracionāls) elements, un tos patiešām nekādā gadījumā nedrīkst uzspiest pārējiem cilvēkiem.
Pavisam citādi ir ar ētiskajiem priekšrakstiem. Ja cilvēks uzskata, ka nedrīkst zagt, slepkavot, melot vai krāpt laulāto, pēc tā vien viņa reliģisko piederību noteikt nav iespējams. Ja viņam jautās, kādēļ viņš nezog, viņš var atsaukties uz Bībelē ietvertā Dekaloga septīto bausli ("Tev nebūs zagt"), bet tikpat labi viņš var arī teikt, ka uzskata par netaisnīgu atņemt otram tiesiski piederošu lietu; ka nevēlas nodarīt sabiedrībai zaudējumu; ka nevēlas parādīt sliktu piemēru saviem bērniem un tā tālāk. Tātad šis jautājums pats par sevi jau atrodas ārpus atsevišķo reliģiju ticējumiem un dogmām.
Tieši tāpat arī abortu noliegumā pašā par sevi nav nekā īpatnēji kristīga vai reliģiska. Lai iestātos pret abortiem, nemaz nav jātic Dievam: arī ateists vai agnostiķis ar sev dabiski piemītošajām racionālajām spējām var saprast, ka nedzimušas cilvēka dzīvības iznīcināšana ir amorāla. Viņš var teikt, piemēram, ka viņam riebjas vardarbība pret visvājāko būtni, kas nespēj pati sevi aizsargāt. Viņš var arī teikt, ka ir noziedzīgi neļaut piedzimt cilvēkam, kurš, par spīti grūtībām, būtu varējis izaugt par visas cilvēces labdari un izglābt neskaitāmas dzīvības. Viņš var tikpat labi piesaukt arī citus racionālus argumentus, kuriem pašiem par sevi nav nekāda sakara ar reliģiju dogmām un ticējumiem.
Tātad S. Olsena ir acīmredzami sajaukusi cēloni un sekas. Proti, ne jau tāpēc aborts ir atzīstams par amorālu, ka katoļu baznīca un citas kristīgās konfesijas iestājas pret abortiem, bet gan gluži otrādi – katoļu baznīca un citas kristīgās konfesijas iestājas pret abortiem tāpēc, ka tie ir objektīvi amorāli. (..)
Ir, nav vai vēl nav cilvēks?
Daudzu argumenti mēdz būt trejādi: "nav zināms, vai nedzimušais bērns ir cilvēks", "nedzimušais bērns nav cilvēks", un "nedzimušais cilvēks vēl nav cilvēks". (..)
Ja joprojām zinātniski nav pierādīts, kurā brīdī kopš ieņemšanas sākas cilvēks, tas ir arguments par labu tūlītējam un pilnīgam abortu aizliegumam! Iedomājieties, mīļo lasītāj, ka jūs jautrā kompānijā esat izbraukuši zaļumos un vienā jaukā brīdī kāds no jūsu draugiem sameklē pistoli un piedāvā sarīkot šaušanas sacensības, kā mērķi izvēloties mežmalas krūmos saliktas tukšas pudeles. Protams, ja jūs esat saprātīgs cilvēks un jūsu apziņu vēl līdz galam nav aizmiglojis šo pudeļu kādreizējais saturs, jūs vispirms pārbaudīsiet, vai šajos krūmos vai mežā aiz tiem neatrodas kāds cilvēks, citādi nejauši noklīdusi lode var padarīt jūs vainīgu miesas bojājumu nodarīšanā vai nonāvēšanā aiz neuzmanības. Un, ja jūs redzēsiet, ka šādu nejaušu cilvēku esamību tomēr nav iespējams novērst, jūs piesardzības labad vispār atteiksities no šaušanas sacensībām. Tieši tāpat ir arī abortu gadījumā: ja skaidri nezinām, vai (un kurā brīdī) mātes miesās esošais embrijs (auglis) ir cilvēks, tad visi aborti ir steidzami un uz visstingrāko jāaizliedz, – jo tad taču var gadīties, ka patiešām nogalinām cilvēkus! (..)
Otrais arguments ir visradikālākais: tas vispār noliedz embrija vai augļa cilvēciskumu. Dīvaini gan. Neviens normāls cilvēks neiedomāsies apšaubīt to, ka, piemēram, grūsnas kaķenes vēderā atrodas kaķēni, lācenes vēderā – lācēni, zilonenes vēderā – zilonēni utt. Un tikai attiecībā uz homo sapiens sugas mazuļiem nez kāpēc tiek izdarīts izņēmums. Kliedzošs absurds? Jā, protams, taču mūsu laikmetam ļoti raksturīgs. Kā nesen konstatēja krievu žurnālists un blogotājs Sergejs Hudijevs, lai būtu par kristieti, ir jānotic neredzamajam, bet, lai būtu par postmodernā laikmeta tā dēvēto liberāli, ir jānoliedz acīmredzamais... (..)
Trešais arguments ir "maigāks". Tā piekritēji apgalvo, ka nedzimis bērns ir kaut kādā veidā "mazāk cilvēks" nekā tāds, kurš jau ir piedzimis, vai arī ka nedzimuša bērna tiesiskais statuss ir atkarīgs no viņa attīstības pakāpes mātes miesās. Mēs tikko noskaidrojām, ka tiesībām uz dzīvību ir jēga tikai tad, ja to subjekts tiek definēts stingri objektīvi; tādēļ paraudzīsimies, vai šim trešajam argumentam ir kāds objektīvs pamats. Daži nopietni saka, ka nedzimis bērns "vēl nepiedalās sabiedriskajās attiecībās". Autors ļoti lūdz lasītājus parādīt viņam kaut vienu zīdaini, kurš tajās piedalās. (..) Nedzimis bērns "nav dzīvotspējīgs bez mātes"? Bet arī zīdainis ir pilnīgi bezpalīdzīgs un nekādi nevar izdzīvot bez mātes vai vismaz citas personas (aukles, barotājas), kas viņu aizvieto. (..)
Nu kur tad ir kaut viens objektīvs kritērijs? Tādu nav? Tad mums neatliek nekas cits, kā piekrist Polijas Konstitucionālajai tiesai, kas savā 1997. gada 28. maija spriedumā secināja, ka "vienīgā racionālā iespēja konstitucionāli attaisnot [abortu legalizāciju] būtu pierādīt, ka cilvēka dzīvībai pirms un pēc piedzimšanas ir dažāda vērtība", – un konstatēja, ka abortu aizstāvji konkrētajā lietā nebija nedz snieguši šādus pierādījumus, nedz norādījuši kritēriju, pēc kura šāds dalījums būtu iespējams.
Visbeidzot, ļoti izplatīta ir "kompromisa" nostāja, kuras piekritēji cenšas iedalīt grūtniecību vairākās stadijās un padarīt nedzimušā bērna tiesisko statusu atkarīgu no viņa attīstības pakāpes. (..) Šeit atkal jāuzdod tas pats jautājums: uz kādiem objektīviem apsvērumiem balstās šī pieeja? Bērna attīstība pirms piedzimšanas - tieši tāpat kā pēc tās – notiek nevis lēcienveidīgi, bet gan pakāpeniski. (..) Saskaņā ar mūsu Seksuālās un reproduktīvās veselības likumu grūtniecību "pēc sievietes vēlēšanās" var pārtraukt līdz grūtniecības 12. nedēļai. Tas pats attiecas uz izvarošanas gadījumu, bet "medicīnisku indikāciju dēļ" aborts ir atļauts līdz grūtniecības 24. nedēļai. Pieņemsim, ka bērna ieņemšanas datums mums ir zināms un divpadsmitās grūtniecības nedēļas pēdējā diena ir otrdiena, 2012. gada 31. jūlijs. Tātad otrdien, 31. jūlijā, abortu vēl drīkst brīvi veikt, bet trešdien, 1. augustā, vairs nedrīkst, ja vien tam nav "medicīniska pamatojuma". Un tagad izdarīsim praktisku eksperimentu. Nosūtīsim grūtnieci uz poliklīniku un veiksim embrija ultrasonogrāfiju divas reizes: vispirms otrdien pulksten 12, un pēc tam trešdien tajā pašā laikā – un salīdzināsim attēlus. (..) Kas embrijā objektīvi ir mainījies šo divdesmit četru stundu laikā? Uzmanīgi aplūkojot abus attēlus, ikviens godīgi atzīs, ka nekas. Bet tad jau iznāk, ka diviem embrijiem pilnīgi identiskā attīstības pakāpē likumdevēja gribas rezultātā ir nolemts dažāds liktenis! (..)
Atliek secināt, ka 12 nedēļu termiņu likumdevējs ir noteicis patvaļīgi, balstoties uz vienkāršu pieņēmumu par embrija attīstības pakāpi, nevis uz kādu objektīvu embrija īpašību. (..) Un katru reizi, kad oponenti mēģinās šajā sakarā piesaukt jebkādu termiņu, šā raksta autors aukstasinīgi un nepielūdzami vaicās: "Un kādēļ ne iepriekšējā dienā?" Un tā – līdz pat ieņemšanas brīdim.
Pie kāda secinājuma tad mēs nonākam? Pie tāda, ka nekāda objektīva pamata, lai būtiski atšķirtu cilvēka dzīvību pirms un pēc piedzimšanas, vienkārši nav, un ka mēģinājums precīzi "saskaldīt" pirmsdzemdību attīstību dažādās stadijās ir patvaļīgs. (..)
Neder arī "mazākā ļaunuma" arguments
"Abortus nedrīkst ierobežot, jo tad sievietes vienkārši ies pie "kaktu dakteriem" un veiks nedrošus abortus, kā rezultātā paaugstināsies sieviešu mirstība. Turklāt tam nav jēgas, jo sieviete vienmēr varēs doties uz citu valsti un veikt abortu tur."
Šīs tēzes pirmā daļa nemaz nav tik absurda – tā dēvētais mazākā ļaunuma arguments, kas jau sen lietots likumdevēju praksē. Saskaņā ar šo argumentu, pat ja valsts atzīst kādu rīcību par sliktu, amorālu un sabiedriski kaitīgu, dažreiz ir lietderīgāk to tomēr atļaut un stingri reglamentēt, ja ir pietiekams pamats uzskatīt, ka tādējādi nodarītais ļaunums būs ievērojami mazāks par to ļaunumu, kas rastos pilnīga aizlieguma gadījumā. Klasiski piemēri ir prostitūcija, azartspēles un vieglo narkotiku tirdzniecība. (..) Taču ir būtiska atšķirība, kas neļauj šos piemērus attiecināt pēc analoģijas uz abortiem: proti, visos šajos piemēros nav nevainīga cietušā. Prostitūtas un viņas klienta attiecības ir labprātīgas divu a priori rīcībspējīgu personu attiecības. Spēlmanis pats labprātīgi izlemj sēsties pie ruletes galda, kaut arī tas var viņu izputināt. Narkomāns labprātīgi aizkūpina marihuānas cigareti. Taču visi šie cilvēki nodara tiešu kaitējumu tikai paši sev, savukārt aborta gadījumā tiek tieši aizskartas trešās personas, nedzimušā bērna, intereses. "Mazākā ļaunuma" arguments nevar tikt piesaukts tur, kur cieš trešā persona (citi piemēri: zādzība, laupīšana, pedofilija, meitenīšu ģenitālā sakropļošana...). (..)
Nobeigumā autors tomēr gribētu padalīties ar kādu pavisam banālu stāstu; tādu stāstu noteikti ir ļoti daudz, bet autoram tagad nāk prātā tieši šis. 1749. gadā kādā vācu ģimenē piedzima puisēns šausmīgā stāvoklī: viņš bija zilgans, neelpoja un nekustējās. Visi bija pilnīgi pārliecināti, ka bērns ir piedzimis nedzīvs. Tolaik šādā situācijā bieži vainoja vecmātes, bet ļoti iespējams: ja 1749. gadā jau būtu pieejamas mūsdienu medicīniskās tehnoloģijas, ārsti jau savlaicīgi būtu konstatējuši, ka bērns nebūs dzīvotājs, un ieteikuši mātei veikt abortu. Dīvainā kārtā puisēns tomēr izrādījās dzīvs un kaut kādā brīnumainā veidā turpināja dzīvot. Un viņš dzīvoja pietiekami ilgu un veiksmīgu dzīvi, lai mēs vēl šodien atcerētos viņa vārdu. Viņu sauca Johans Volfgangs fon Gēte.
* Pilns Jura Rudevska raksts "Brīvas filozofiskas piezīmes uz Sanhosē pantu malām" lasāms žurnāla "Jurista Vārds" 2012. gada 21. augusta numurā.
Mūsdienās intelektuāli argumenti par "ikviena sirdī ierakstīto dabisko likumu" uz lielāko tautas daļu un lēmumus pieņemošajiem varnešiem neatstāj NE MAZĀKO IESPAIDU. Vienīgie, kas šādu argumentāciju uzklausa, ir cilvēki, kuri Dieva esamībai un desmit baušļu pareizībai tic arī bez teorētiska pamatojuma.
AtbildētDzēstArgumenti ir pilnīgi bezspēcīgi, ja cilvēkiem nav vēlmes tos pieņemt. Dialogs un diskusijas ir bezjēdzīgi, ja kādai no pusēm nav labas gribas.
Pat nežēlīgakajam noziedzniekam, kuru sabiedrība uzskata par necilveku un gatava nogalinat, valsts aizsargā, nodrošina advokatu, un velak uztur!
AtbildētDzēst