Nesen Latvijas plašsaziņas līdzekļos izlasīju rakstu, par Norvēģijas katoļu lielo krāpniecību (http://www.diena.lv/pasaule/norvegijas-katolu-baznica-tiek-tureta-aizdomas-par-miljoniem-lielu-valsts-lidzeklu-izkrapsanu-14089252). Sakarā ar to, ka pats bieži dodos uz Norvēģiju apkalpot katoļticīgos latviešus, kas dzīvo Norvēģijā, vēlos mazliet apgaismot situāciju.
Citāts: "Tiek uzskatīts, ka Oslo bīskapija, kas pārrauga Norvēģijas katoļu baznīcu arhīvus, draudžu sarakstus apzināti papildinājusi ar tūkstošiem fiktīvu locekļu vārdu, tādējādi panākot lielāku valsts finansējumu." Vispirms jāsaka, ka Norvēģijā, līdz pat nesenajam laikam bija valsts oficiālā Baznīca un visi valsts pilsoņi "automātiski" pēc dzimšanas kļuva luterāņi. Luterāņu Baznīca saņēma valsts dotācijas par katru Norvēģijas pilsoni. Pēdējos gados šāda kārtība ir mainīta, tomēr dotācijas sistēma palika iepriekšējā. Līdz nesenajam laikam Katoļu Baznīca Norvēģijā bija neliela, nenozīmīga minoritāte, kurai īpaši nepievērsa uzmanību. Pēdējos gados, pateicoties imigrācijai, īpaši poļu iebraucējiem Katoļu Baznīcas locekļu skaits ir pieckāršojies. Paši norvēģu izcelsmes katoļi ir šokā, jo nu gandrīz visās draudzēs kalpo priesteri no Polijas, Filipīnām, u.t.t. Līdz ar to, ir ļoti grūti uzskaitīt draudžu locekļus, jo piemēram poļu izcelsmes katoļi nokrista savus bērnus Norvēģijā, viņi tiek ierakstīti draudzes reģistrā, bet pēc tam šī ģimene, pastrādājusi dažus mēnešus aizbrauc atpakaļ uz Poliju, neko neziņojot draudzei Norvēģijā.
Citāts: "Šajā laikā Norvēģijas katoļu skaits saskaņā ar atskaitēm gandrīz dubultojies, izaugot no 67 000 2010.gadā līdz 140 000 pērn." Šie dati ir nepilnīgi, jo daudzi katoļi, tai skaitā arī no Latvijas nav oficiāli reģistrēti draudzēs, jo nemitīgi braukā no vienas valsts uz otru.
Noslēgumā varu teikt, ka šis raksts ir kārtējais tendeciozitātes piemērs, kā atspoguļot negatīvi Katoļu Baznīcu, sīkāk neizpētot situāciju un neiedziļinoties problēmas būtībā. Pašā Norvēģijā runā, ka šis gadījums ir arī, diemžēl, valsts "oficiālās Baznīcas" greizsirdības piemērs, jo šīs oficiālās Baznīcas ir tukšas un pat tiek pārdotas Katoļu Baznīcai, savukārt katoļu draudzes ir pārpildītas un svētajās Misēs poļu valodā cilvēki stāv ārā uz ielas. Tomēr, neskatoties uz grūtībām, Katoļu Baznīca Norvēģijā aug, tiek atvērtas katoļu skolas un aicinu visus katoļticīgos no Latvijas uz dievkalpojumiem nākamnedēļ - piektdien, 6.martā Oslo plkst. 16.00, Tonsbergā sestdien un svētdien, 15,.00 Drammenē
Radio "Marija Latvija"
Daudzi jautā, kāds repertuārs skan jaunajā Radio Marija Latvija? Sīkāku informāciju var atrast mājaslapā www.radio-marija.lv
Played @ | Song Title | |
10:23:05 | Klints - Mans Jezus mans Glabejs | Current Song |
10:18:59 | Krustacels tavs krusts | |
10:15:51 | Krustacels Ja visi Tevi atstatu | |
10:04:00 | Kristians Feldmanis - Mates Terezes dzive 4 | |
10:03:34 | RadioMarija1(1) | |
09:58:22 | Taizé - Misericordias Domini | |
09:53:46 | Karl Jenkins - 09 - Pie Jesu | |
09:52:45 | Rom 8 1 | |
09:48:49 | Arvo Pärt - Credo | |
09:46:33 | John Rutter & The Cambridge Singers - John Rutter & The Cambridge Singers - John Rutter & The Cambridge Singers - UbiCaritas |
Kopībā ir spēks!
Vakar piedalījos ikmēneša garīdznieku sanāksmē Rīgā. Ar katru reizi aizvien spēcīgāk izjūtu vienotību gan garīdznieku savstarpējās attiecībās, gan ar bīskapu. Ja līdz šim bija vērojama tendence, katram darboties vienpersoniski un "savā sulā", tad šobrīd viss tiek virzīts uz to, ka esam viena "Komanda" - Baznīca. Tikai kopīgi darbojoties, sadarbojoties ir iespējams iegūt lielus augļus. Tādēļ esam aicināti vēl ciešāk būt kopībā ar pāvestu, savu bīskapu, prāvestu, kopienas un kustības vadītāju un darīt visu, lai neļautos sātana šķeltnieciskajam kārdinājumam. Jo...
Lai cik perfekta, ideāla, kristīga, katoliska, interesanta, aizraujoša, harismātiska, u.t.t. būtu mana vai tava ideja, bet ja tā nav kopībā ar visu Baznīcu, diecēzi, draudzi, kopienu tās lebums ir apšabāms. Vēl vairāk! Ja tā nonāk pat opozīcijā Baznīcai, draudzei, tā nav ne tikai laba, bet pat var kļūt ļoti ļauna un tādējādi sātans savu neģēlīgo darbi jau ir paveicis. Būsim uzmanīgi un vienoti Kungā!
Bībeles un Tradīcijas saikne
Bieži vien nekatoļi mums
pārmet, ka mēs, katoļi, savu mācību it kā nebalstām uz Svētajiem Rakstiem.
Tomēr, pat ja mūsu ticības saturu veido ne tikai Bībelē atrodamās patiesības,
bet arī Tradīcijā uzglabātās, tad starp Rakstiem un Tradīciju nav pretrunas, bet
pastāv cieša un vienota saikne. Tādēļ arī mēģināju norādīt dažus (nebūt ne
visas) Bībeles tekstus par tēmām, kuras bieži vien izraisa dažādas
domstarpības. Lūk, Bībeles rakstu vietas, kuras pamato dažas Baznīcas ticības
patiesības:
1.
Bīskapiem ir pienākums rūpēties par pareizu Rakstu un
Tradīcijas interpretāciju. Jāatgādina, ka Timotejs bija bīskaps, kuram sv.
apustulis Pāvils rakstīja savas vēstules.
„Tu, Timotej, paglabā uzticēto mantu (grieķiski – paradeksen – depozīts, mantojums), novērsdamies no nesvētām valodām
un pretrunām, kas ceļas no nepareizas tā dēvētās atziņas; daži, turēdamies pie tās, ir
nomaldījušies no ticības. Žēlastība lai ir ar jums.” (1 Tim 6,20-21)
„Tālab es arī ciešu visu šo, bet es nekaunos, jo es zinu, kam es esmu
paļāvies, un esmu pārliecināts, ka Viņš ir spēcīgs pasargāt man uzticēto mantu
(depozīts) līdz viņai dienai. Turi to par veselīgu mācību paraugu, ko
esi dzirdējis no manis ticībā un mīlestībā, kas Kristū Jēzū; glabā skaisto uzticēto mantu ar Svētā Gara
palīdzību, kas mīt mūsos. „ (2 Tim 1,12-14)
2. Dievišķais Atklāsmes
mantojums. Bībele nesatur visas pestīšanai nepieciešamās patiesības. Ir daudzas
lietas, ko teica Jēzus un tās nepalika pierakstītas. Tās satur Katoļu Baznīcā
esošā apustuliskā Tradīcija, kas ir ciešā saiknē un vienotībā ar Svētajiem
Rakstiem:
„Bet ir vēl daudz
citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad, man
šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas.” (Jņ 21,25)
„Tad nu, brāļi, stāviet
stipri, turēdami tās mācības, kuras esat smēlušies gan no mūsu runām, gan no
mūsu vēstules.” (2 Tes 2,15)
Sludināt Evaņģēliju!
Šodien, lūdzoties kapelā un pārdomājot rītdienas lasījumus, atkal no jauna atmiņās atgriezos pie savas priesterības devīzes vārdiem no sv. apustuļa Pāvila 1 vēstules Korintiešiem: "Brāļi, ja es sludinu Evaņģēliju, man par to nepienākas gods, jo tas man ir nepieciešami jādara. Bēda man, ja es Evaņģēliju nesludinātu!" (1 Kor 9,16).
Ko nozīmē sludināt evaņģēliju? Vispirms jāsaprot, ka ir tikai viens Evaņģēlijs un tas ir Jēzus Kristus! Evaņģelizācija nenozīmē tikai citēt Bībeles pantus vai pasniegt Bībeles mācību kā kādu filozofiju vai gudrību. Jā, kristietība ir arī filozofija un augstākā gudrība, tomēr tā ir kas vairāk. Kristietība ir Jēzus Kristus - Persona. Un evņģelizācija nenozīmē tikai tālāknodot kādas zināmas ticības patiesības, tā nenozīmē iemācīt bērniem no galvas katehisma gudrības vai tālāknodot reliģisko tradīciju "poliskā, lietuviskā vai latgaliskā" "ietērpā". Tā nenozīmē turēties pie "sasalušām tridentes litruģiskām un domāšanas formām". Lūdzu nepārprast. Es nesaku, ka viss iepriekšminētais nebūtu svarīgs. Tomēr kristietība ir kas vairāk par reliģiski - nacionālo sentimentu Latgalē, Aglonā vai Ziemassvētkos un Lieldienās. Kristietība vispirms ir SATIKŠANĀS AR PERSONU! Tās ir mīlestības un dziļa dialoga pilnas attiecības starp presonām, kuras viena otru mīl. Starp Personu un personu. Starp Jēzu un mani. Un tikai tad var notikt autentiska eevaņģelizācija, kad es nevaru nerunāt. Kad mana sirds ir "pilna ar Dievu!"
Nebaidīsimies drosmīgi liecināt! Nebaidīsimies drosmīgi liecināt arī par tām sfērām, kuras šodien nešķiet populāras. Jēzus visos laikos nebija un nebūs populārs. Kā Jēzu izsmēja Viņa dzīves laikā, tā arī tagad mūs izsmies. Tomēr tas nav galvenais. Lai izsmej, lai ņirgājas, lai ... mums ir jādodas tālāk un jāsludina Evaņģēlijs - dzīvais Jēzus Kristus, kurš ir miris un augšāmcēlies trešajā dienā un uzkāpis debesīs, atsūtījis Svēto Garu un mājo savā Baznīcā. Mīlēsim Dievu, mīlēsim savu Baznīcu, tās skaisto un seno, kā arī mūžam jauno mācību, mīlēsim mūsu pāvestu un bīskapu, savas draudzes prāvestu un būsim aktīvi savā draudzē un savā vidē, kurā Dievs mūs ir nolicis. Jauku svētdienu!
Ko nozīmē sludināt evaņģēliju? Vispirms jāsaprot, ka ir tikai viens Evaņģēlijs un tas ir Jēzus Kristus! Evaņģelizācija nenozīmē tikai citēt Bībeles pantus vai pasniegt Bībeles mācību kā kādu filozofiju vai gudrību. Jā, kristietība ir arī filozofija un augstākā gudrība, tomēr tā ir kas vairāk. Kristietība ir Jēzus Kristus - Persona. Un evņģelizācija nenozīmē tikai tālāknodot kādas zināmas ticības patiesības, tā nenozīmē iemācīt bērniem no galvas katehisma gudrības vai tālāknodot reliģisko tradīciju "poliskā, lietuviskā vai latgaliskā" "ietērpā". Tā nenozīmē turēties pie "sasalušām tridentes litruģiskām un domāšanas formām". Lūdzu nepārprast. Es nesaku, ka viss iepriekšminētais nebūtu svarīgs. Tomēr kristietība ir kas vairāk par reliģiski - nacionālo sentimentu Latgalē, Aglonā vai Ziemassvētkos un Lieldienās. Kristietība vispirms ir SATIKŠANĀS AR PERSONU! Tās ir mīlestības un dziļa dialoga pilnas attiecības starp presonām, kuras viena otru mīl. Starp Personu un personu. Starp Jēzu un mani. Un tikai tad var notikt autentiska eevaņģelizācija, kad es nevaru nerunāt. Kad mana sirds ir "pilna ar Dievu!"
Pāvests Francisks savā dokumentā "Evangelii gaudium" raksta: "Ja kāds ir patiesi piedzīvojis Dieva pestījošo mīlestību, viņam vairs nav ilgi jāgatavojas, lai ietu un šo mīlestību sludinātu, vairs nav jāgaida, kad kāds viņam nolasīs lekciju kursu vai sniegs garas instrukcijas. Katrs kristietis ir misionārs tādā mērā, kādā tas ir sastapis Dieva mīlestību Jēzū Kristū." (EG 120)Pāvests arī runā par nepieciešamību inkulturēt Evaņģēliju konkrētā kultūrā. Un šeit es domāju par mūsu tautas kultūru. Kādēļ mēs baidāmies liecināt? Kādēļ kāds katolis, īpaši tas, kurš nāk no Latgales, ienākot Rīgā, ieņemot augstu amatu vai kļūstot par aktīvu kultūras darbinieku, pēkšņi "aizmirst par savu ticību?" Varbūt šīs ticības iepriekš nemaz nav bijis? Nezinu. Kādēļ mēs sadalam savu dzīvu - viena, kas ir Baznīcā - svētdien (labākajā gadījumā) un otra, kas ir ārpus Baznīcas - laicīgā dzīve?
Nebaidīsimies drosmīgi liecināt! Nebaidīsimies drosmīgi liecināt arī par tām sfērām, kuras šodien nešķiet populāras. Jēzus visos laikos nebija un nebūs populārs. Kā Jēzu izsmēja Viņa dzīves laikā, tā arī tagad mūs izsmies. Tomēr tas nav galvenais. Lai izsmej, lai ņirgājas, lai ... mums ir jādodas tālāk un jāsludina Evaņģēlijs - dzīvais Jēzus Kristus, kurš ir miris un augšāmcēlies trešajā dienā un uzkāpis debesīs, atsūtījis Svēto Garu un mājo savā Baznīcā. Mīlēsim Dievu, mīlēsim savu Baznīcu, tās skaisto un seno, kā arī mūžam jauno mācību, mīlēsim mūsu pāvestu un bīskapu, savas draudzes prāvestu un būsim aktīvi savā draudzē un savā vidē, kurā Dievs mūs ir nolicis. Jauku svētdienu!
Katoliskās Baznīcas katehisma 54.nodarbība (pēdejā, par Tēvs Mūsu lūgšanu)
Ar šo ierakstu noslēdzam mūsu studijas. Liels paldies visiem, kas klausījās. Būsim vienoti lūgšanās. Un aicinu ikvienu padziļināt savu izpratni par ticību, ikdienā lasot Bībeli, katehismu, studējot teoloģiju, īpaši RARZI, u.c.
Ja ir kādi jautājumi vai ierosinājumi, lūdzu rakstiet. priesteris.ilmars@gmail.com
Visi ieraksti vienkopus atrodami https://drive.google.com/folderview?id=0B2q4giISr3FFQVJTVFdvV0dkTk0&usp=sharing
Ja ir kādi jautājumi vai ierosinājumi, lūdzu rakstiet. priesteris.ilmars@gmail.com
Visi ieraksti vienkopus atrodami https://drive.google.com/folderview?id=0B2q4giISr3FFQVJTVFdvV0dkTk0&usp=sharing
Lasītāju jautājumi
1.Mozus
gr., 32 nodaļa
23
Un tai pašā naktī viņš piecēlās, paņēma abas savas sievas un abas savas
kalpones, un savus vienpadsmit dēlus un cēlās pāri Jabokas upes braslam.
24 Tad viņš ņēma tos un pārveda pāri upei, tāpat visu, kas tam pašam piederēja.
25 Bet Jēkabs palika viens pats, un kāds ar viņu cīnījās līdz rīta ausmai.
26 Kad tas redzēja, ka nespēj viņu pieveikt, tas aizskāra viņa ciskas kaulu, tā ka Jēkaba ciskas kauls izgriezās, cīnoties ar viņu.
27 Un tas teica: "Atlaid mani, jo rīts sāk aust." Bet Jēkabs teica: "Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi."
28 Un tas vaicāja: "Kā tevi sauc?" Viņš atbildēja: "Jēkabs."
29 Bet tas viņam sacīja: "Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis."
30 Un Jēkabs jautāja un sacīja: "Pasaki jel savu vārdu!" Bet tas sacīja: "Kādēļ tu man prasi manu vārdu?" Un Viņš to tur svētīja.
31 Un Jēkabs nosauca to vietu par Pniēlu, jo: "Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību."
32 Un saule lēca, kad viņš Pniēlai gāja garām, bet viņš kliboja savas gūžas dēļ.
33 Tāpēc Israēla bērni līdz šai dienai neēd gūžas dzīslu, kas iet pār ciskas locītavu, jo Jēkabam bija skarta gūžas dzīsla.
24 Tad viņš ņēma tos un pārveda pāri upei, tāpat visu, kas tam pašam piederēja.
25 Bet Jēkabs palika viens pats, un kāds ar viņu cīnījās līdz rīta ausmai.
26 Kad tas redzēja, ka nespēj viņu pieveikt, tas aizskāra viņa ciskas kaulu, tā ka Jēkaba ciskas kauls izgriezās, cīnoties ar viņu.
27 Un tas teica: "Atlaid mani, jo rīts sāk aust." Bet Jēkabs teica: "Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi."
28 Un tas vaicāja: "Kā tevi sauc?" Viņš atbildēja: "Jēkabs."
29 Bet tas viņam sacīja: "Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis."
30 Un Jēkabs jautāja un sacīja: "Pasaki jel savu vārdu!" Bet tas sacīja: "Kādēļ tu man prasi manu vārdu?" Un Viņš to tur svētīja.
31 Un Jēkabs nosauca to vietu par Pniēlu, jo: "Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību."
32 Un saule lēca, kad viņš Pniēlai gāja garām, bet viņš kliboja savas gūžas dēļ.
33 Tāpēc Israēla bērni līdz šai dienai neēd gūžas dzīslu, kas iet pār ciskas locītavu, jo Jēkabam bija skarta gūžas dzīsla.
Kā
gan cilvēks var pieveikt visvareno Dievu? Un kāpēc lai Dievs vēlētos cīnīties
ar cilvēku? Kādu gudrību Dievs vēlas mums dot šai stāstā- darīt visu, lai
cīnītos ar Viņu un mēģināt Viņu uzvarēt?
Liels paldies par jautājumu.
Aplūkosim, ko saka Bībeles komentārs. Vispirms komentāru autori saka, ka viss
fragments ir jāskata kopumā, 32.nodaļa no 23-33.pantam. Šajā teksta materiālā
mēs varam atrast trīs svarīgas etimoloģiskas norādes: tiek izskaidrota Izraēla
vārda nozīme (29.pantā), konkrētai vietai tiek dots vārds Pniēla (31) un redzam norādi uz gūžas cīpslas nelietošanu uzturā
(33). Cīņa ar noslēpumainu „vīru” joprojām paliek noslēpumaina, jo nav zināms,
kurš šajā cīņā uzvarēja. Šī rakstu vieta ir it kā pretēja tam, jo Jēkabs
izdarīja, kad ar viltu ieguva svētību Ēzava vietā. Šeit ir cīņa. Bet nav
pilnīga skaidrība, vai tas tiešām bija Dievs, ar ko Jēkabs cīnījās. Vairākoms
komentātoru saka, ka iespējams, tomēr tā ir paša Jēkaba izjūta, jeb
interpretācija. Ir svarīgi, ka šī cīņa notiek starp rakstu vietām, kas norāda
cīņu starp Ezavu un viņu. Visa Izraēla vēsture ir cīņa ar Dievu, kas mijās ar
nepaklausību un ilgām pēc Mesijas. Visa Vecā Derība ir jāskata Jaunās Derības,
Jēzus Kristus atnākšanas gaismā. Jēkaba – Izraēla cīņa ar Dievu norāda uz
nemitīgo grēka drāmu, kāda pastāv pasaulē līdz pat mūsdienām.
Kāpēc
priesteri tiek saukti par “tēviem” un Pāvests “Svētais tēvs”, kad Matejs 23:9
saka:
Un
nevienu nesauciet virs zemes par tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas ir debesīs.
Priesteri netiek saukti par tēviem.
Parasti par tēviem Baznīcā tiek saukti mūki, un šī tradīcija tiek saistīta jau
ar Ēģiptes tuksneša mūkiem, jeb tēviem. Arī pirmo gadsimtu Baznīcas rakstnieki
un teoloģiskās domas veidotāji tiek saukti par Baznīcas Tēviem un arī tie
bīskapi, kuri piedalās koncilos tiek saukti par koncila tēviem un arī pāvestu
mēs saucam par svēto tēvu. Tomēr visas šīs „tēvišķības” ir dziļi saistītas ar
Dieva „Tēvišķību”, ko Viņš mums atklāj savā Dēlā un caur priesterības
sakramentu šī Dieva „Tēvišķība” atklājas. Bībelē Jēzus vēlējās mūs sargāt no
elkdievības, ja mēs kādu citu cilvēku vai lietu liktu Dieva vietā. Bet Baznīcā
ikviens garīgais tēvs reprezentē pašu Jēzu Kristu, nevis ieņem Viņa vietu.
Nemainīgā Patiesība mainīgajā pasaulē
Vai patiesība ir viena, vai ir vairākas patiesības? Vai patiesība laika gaitā mainās? Uz šādiem jautājumiem mēģināšu īsi atbildēt, jo arī Baznīcas aprindās ir atrodami divu veidu uzskati, kas abi ir galējības un neatbilst Jēzus Kristus gribai?
Pirmā galējība ir uzskatīt, ka Jēzus Kristus, nākot šeit uz zemes "nodiktēja" dogmu, patiesību, Baznīcas Likumu kopumu un tas viss tika apkopots "Svētajos Tekstos" - Bībelē, Tradīcijā, Koncilos, Katehismā, Kanoniskajā Likumā. Mūsu uzdevums ir strikti un burtiski sekot šiem likumiem, neatkāpjoties ne "par mata tiesu" no uzrakstītā "burta". Ja šāda atkāpe notiek, Baznīca ir zaudējusi savu uzdevumu sekot patiesībai. Šādu viedokli pārstāv radikālie protestanti, arī Lefevristi un vēl citi.
Otra grupa ir modernisti, liberāļi, u.c., kuri uzskata, ka viena patiesība nav iespējama, jo dzīvojam plurālistiskā sabiedrībā, tādēļ, gadsimtiem mainoties, mainās arī patiesība un Jēzus Kristus Atklāsmi vajag saprast brīvi, plūstoši un arī Baznīcai, laika gaitā vajag mainīties līdzi pasaules domāšanai. Šādu viedokli pārstāvēja sholastikā nominālisti, vēlāk daļēji šo ideju pārņēma apgaismība, protestanti, īpaši kalvinisti un mūsdienās visi liberāļi. Bieži šīs idejas ir balstītas Hēgeļa idealismā.
Kāda tad ir īstā Baznīcas nostāja?
Jēzus Kristus, kā Otrā Trīsvienības Persona ir dievišķā Atklāsme. Jēzus Kristus jau savas dzīves laikā pulcināja mācekļus un apustuļus, kuriem tālāknodeva (tradēre) savu dievišķo Mācību, jeb Atklāsmi. Šī tālāknodošana vispirms notika mutiskā veidā, jo Jēzus nelika saviem mācekļiem neko rakstīt. Vēlāk, pēc Jēzus Kristus nāves un Augšāmcelšanās, Debeskāpšanas un Svētā Gara nosūtīšanas tieši Baznīca - 12 apustuļi ar pirmo pāvestu - Pēteri priekšgalā turpināja Jēzus Kristus iesākto un norādīto kalpojumu - ejiet un māciet visas tautas... (Mt 28, 19-20). Daži no apustuļiem un viņu mācekļiem pierakstīja, Svētā Gara iedvesmā, Dievišķo Atklāsmi un tā, pakāpeniski Baznīca apstiprināja 4 evaņģēlijus (no daudziem citiem izvēlējās tikai 4) un arī pārējos tekstus, apstiprinot Svēto Rakstu kanonu. Itālijā, 1740. gadā kāds vīrs, vārdā Muratori atrada senu dokumentu, kurā tika uzskaitīti Jaunās Derības manuskripti, ko Baznīca Romā ap 170. – 180.gadu uzskatīja par Svētajiem Rakstiem. Tomēr Bībele - drukāts teksts nevar saturēt visu Dievišķo Atklāsmi (Bet ir vēl daudz citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas. Jņ 21,25), tādēļ to tālāknodod (tradēre) gan rakstītā, gan nerakstītā veidā. IV un V gadsimtos Baznīcas tēvi pulcējās koncilos un definēja ticības patiesības, kuras jau līdz šim tika tālāknododtas gan Rakstos, gan Tradīcijā. Nekad Bībele nav dzīvojusi ārpus Baznīcas, bet vienmēr ir bijusi Baznīcas, īpaši liturģijas sastāvdaļa.
Kā nemainīgo dievišķo patiesību "pārtukot", izteikt, interpretēt konkrētā laikmeta cilvēkam. Jo patiesība nemainās, dogmatiskās patiesības nemainās, bet mainās laikmeti, kultūras un uztveres veidi. Pirmajos gadsimtos Baznīcai bija jāsaskarās ar grieķu-romiešu kultūras, filozofijas, mākslas un reliģijas pasauli. Kā reaģēt? Vai visiem izdalīt Bībeles un visu noliegt, kas ir šajā kultūrā? Un tādēļ Baznīca visos laikos, dažādos koncilos, pāvesti ar savu mācību, teologi, visa Dieva Tauta nemitīgi pārdomā Apsutulisko Mantojumu un Svētais Gars garantē to, lai šis Mantojums neskarts un nesagrozīts nonāktu līdz visu laikmetu paaudzēm. Bet Svētais Gars arī rūpējas, lai Evaņģēlijs - Atklāsme par Jēzu Kristu arī iesakņotos konkrētās kultūrās, konkrētos laikmetos. Mums visiem ir kārdinājums glorificēt kādu Baznīcas vēstures periodu un pateikt, ka tieši tad Baznīca bija "vispareizākā". Tomēr, ievērojot svētīgā kardināla Dž. H. Ņūmena, pāvesta Benedikta XVI un citu teologu pareizās hermeneitikas principus, apzināmies, ka visa Baznīcas mācība jāskatās kopumā - horizontāli šajos laikos un horizontāli visos laikos. Nevaram "glorificēt" Tridentes koncila, vai sv. pāvesta Pija V, vai Pija X laikus vai pirmo gadsimtu Baznīcu. Baznīca turpina svētceļot cauri laikiem, un Svētais Gars, caur Bībeli, Tradīciju, dogmām, konciliem, pāvestu mācību, teologu atziņām un visu Dieva Tautu - Baznīcu turpina rūpēties, lai šis dievišķais Depozīts - Atklāsme par Jēzus Kristu nonāktu līdz mūsdienām tieši tāds, kādu to mums atnesa pats Jēzus Kristus. Un būtu naivi cerēt un domāt, ka Baznīca, izgājusi cauri 2000 gadu svētceļojumam, tieši šodien, mūsdienās mainīs savu mācību. Jo Baznīca nav šīs patiesības īpašniece, noteicēja, bet tikai mantiniece un "depozīta" turētaja un interpretētāja. Mīlēsim savu Baznīcu. Mīlēsim arī Baznīcas mācību, jo Jēzus Kristus nav tikai "obrazeņš" pie sienas vai sensitīvi emocionāls pārdzīvojums Ziemassvētkos, Lieldienās vai Aglonā. Jēzus Kristus ir Persona ar konkrētu saturu - glābjošo Vēsti mums katram. Pieņemsim to, dzīvosim pēc tās. Amen. :)
Pirmā galējība ir uzskatīt, ka Jēzus Kristus, nākot šeit uz zemes "nodiktēja" dogmu, patiesību, Baznīcas Likumu kopumu un tas viss tika apkopots "Svētajos Tekstos" - Bībelē, Tradīcijā, Koncilos, Katehismā, Kanoniskajā Likumā. Mūsu uzdevums ir strikti un burtiski sekot šiem likumiem, neatkāpjoties ne "par mata tiesu" no uzrakstītā "burta". Ja šāda atkāpe notiek, Baznīca ir zaudējusi savu uzdevumu sekot patiesībai. Šādu viedokli pārstāv radikālie protestanti, arī Lefevristi un vēl citi.
Otra grupa ir modernisti, liberāļi, u.c., kuri uzskata, ka viena patiesība nav iespējama, jo dzīvojam plurālistiskā sabiedrībā, tādēļ, gadsimtiem mainoties, mainās arī patiesība un Jēzus Kristus Atklāsmi vajag saprast brīvi, plūstoši un arī Baznīcai, laika gaitā vajag mainīties līdzi pasaules domāšanai. Šādu viedokli pārstāvēja sholastikā nominālisti, vēlāk daļēji šo ideju pārņēma apgaismība, protestanti, īpaši kalvinisti un mūsdienās visi liberāļi. Bieži šīs idejas ir balstītas Hēgeļa idealismā.
Kāda tad ir īstā Baznīcas nostāja?
Jēzus Kristus, kā Otrā Trīsvienības Persona ir dievišķā Atklāsme. Jēzus Kristus jau savas dzīves laikā pulcināja mācekļus un apustuļus, kuriem tālāknodeva (tradēre) savu dievišķo Mācību, jeb Atklāsmi. Šī tālāknodošana vispirms notika mutiskā veidā, jo Jēzus nelika saviem mācekļiem neko rakstīt. Vēlāk, pēc Jēzus Kristus nāves un Augšāmcelšanās, Debeskāpšanas un Svētā Gara nosūtīšanas tieši Baznīca - 12 apustuļi ar pirmo pāvestu - Pēteri priekšgalā turpināja Jēzus Kristus iesākto un norādīto kalpojumu - ejiet un māciet visas tautas... (Mt 28, 19-20). Daži no apustuļiem un viņu mācekļiem pierakstīja, Svētā Gara iedvesmā, Dievišķo Atklāsmi un tā, pakāpeniski Baznīca apstiprināja 4 evaņģēlijus (no daudziem citiem izvēlējās tikai 4) un arī pārējos tekstus, apstiprinot Svēto Rakstu kanonu. Itālijā, 1740. gadā kāds vīrs, vārdā Muratori atrada senu dokumentu, kurā tika uzskaitīti Jaunās Derības manuskripti, ko Baznīca Romā ap 170. – 180.gadu uzskatīja par Svētajiem Rakstiem. Tomēr Bībele - drukāts teksts nevar saturēt visu Dievišķo Atklāsmi (Bet ir vēl daudz citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas. Jņ 21,25), tādēļ to tālāknodod (tradēre) gan rakstītā, gan nerakstītā veidā. IV un V gadsimtos Baznīcas tēvi pulcējās koncilos un definēja ticības patiesības, kuras jau līdz šim tika tālāknododtas gan Rakstos, gan Tradīcijā. Nekad Bībele nav dzīvojusi ārpus Baznīcas, bet vienmēr ir bijusi Baznīcas, īpaši liturģijas sastāvdaļa.
Kā nemainīgo dievišķo patiesību "pārtukot", izteikt, interpretēt konkrētā laikmeta cilvēkam. Jo patiesība nemainās, dogmatiskās patiesības nemainās, bet mainās laikmeti, kultūras un uztveres veidi. Pirmajos gadsimtos Baznīcai bija jāsaskarās ar grieķu-romiešu kultūras, filozofijas, mākslas un reliģijas pasauli. Kā reaģēt? Vai visiem izdalīt Bībeles un visu noliegt, kas ir šajā kultūrā? Un tādēļ Baznīca visos laikos, dažādos koncilos, pāvesti ar savu mācību, teologi, visa Dieva Tauta nemitīgi pārdomā Apsutulisko Mantojumu un Svētais Gars garantē to, lai šis Mantojums neskarts un nesagrozīts nonāktu līdz visu laikmetu paaudzēm. Bet Svētais Gars arī rūpējas, lai Evaņģēlijs - Atklāsme par Jēzu Kristu arī iesakņotos konkrētās kultūrās, konkrētos laikmetos. Mums visiem ir kārdinājums glorificēt kādu Baznīcas vēstures periodu un pateikt, ka tieši tad Baznīca bija "vispareizākā". Tomēr, ievērojot svētīgā kardināla Dž. H. Ņūmena, pāvesta Benedikta XVI un citu teologu pareizās hermeneitikas principus, apzināmies, ka visa Baznīcas mācība jāskatās kopumā - horizontāli šajos laikos un horizontāli visos laikos. Nevaram "glorificēt" Tridentes koncila, vai sv. pāvesta Pija V, vai Pija X laikus vai pirmo gadsimtu Baznīcu. Baznīca turpina svētceļot cauri laikiem, un Svētais Gars, caur Bībeli, Tradīciju, dogmām, konciliem, pāvestu mācību, teologu atziņām un visu Dieva Tautu - Baznīcu turpina rūpēties, lai šis dievišķais Depozīts - Atklāsme par Jēzus Kristu nonāktu līdz mūsdienām tieši tāds, kādu to mums atnesa pats Jēzus Kristus. Un būtu naivi cerēt un domāt, ka Baznīca, izgājusi cauri 2000 gadu svētceļojumam, tieši šodien, mūsdienās mainīs savu mācību. Jo Baznīca nav šīs patiesības īpašniece, noteicēja, bet tikai mantiniece un "depozīta" turētaja un interpretētāja. Mīlēsim savu Baznīcu. Mīlēsim arī Baznīcas mācību, jo Jēzus Kristus nav tikai "obrazeņš" pie sienas vai sensitīvi emocionāls pārdzīvojums Ziemassvētkos, Lieldienās vai Aglonā. Jēzus Kristus ir Persona ar konkrētu saturu - glābjošo Vēsti mums katram. Pieņemsim to, dzīvosim pēc tās. Amen. :)
Piedāvājums
Man labi draugi ceļo uz Poliju no Rīgas uz Ļubļinu, Krakovu, Tatriem, Čenstohovu un Varšavu no 16.-22.februārim. Kādā ceļa posmā arī es pievienošos. Pieteikties pie manis.
Homoseksuālistu porno „zvaigzne” par apsēstību un atbrīvošanu
Patiess stāsts par Josepha
Sciambry, 44-gadīgu vīrieti, kas bija apsēsts ar seksu un nonācis dēmona varā.
Tagad šis amerikānis no Kalifornijas palīdz cilvēkiem, kas cieš tā, kā viņš
kādreiz cieta.
Viņam bija 8 gadi, kad viņš
pirmo reizi nonāca saskrasmē ar pornogrāfiju – žurnālu, ko bija pazaudējis viņa
brālis. Sāka pašapmierināties, vēlāk vēlējās sekot tam, ko bija ieraudzījis pornogrāfiskajos
žurnālos. Ar laiku sākās prostitūtu pakalpojumi un publisko namu apmeklējumi,
kas kļuva par rutīnu. Arī tas viņam apnika. Meklējot jaunus dzinuļus, 19 gadu
vecumā viņš ienāca San Francisko geju aprindās. Reiz, kādā vietā, kurā tika
veiktas lielas nešķīstības, Jozefs atdeva sevi sātanam, kurš viņam atklājās
atvērtas mutes izskatā ar garu, izbāztu mēli. No tā laika vīrietis sāka sevī
dzirdēt sātana balsi. Viņš kļuva par homoseksuālistu porno aktieri un par vīriešu
prostitūtu. Nonāca līdz tam, ka vairs nebija spējīgs izjust seksuālu baudījumu,
ja tai nesekoja vardarbība un sāpes. Sāka iesaistīties sadistiskās porno filmu
ainās. Viņam vēl nebija 30 gadu, kad viņš saprata, ka viņa dzīvē nav palicis
nekas, kā tikai naids uz visu pasauli, naids uz citiem cilvēkiem un pašam uz
sevi.
Statistikas dati par Baznīcu pasaulē
Sakarā ar Pasaules misiju dienu, aģentūra FIDES atgādina Katoliskās Baznīcas statistikas datus. Tie ir ņemti no 2012. gada noslēgumā Pontifikālajā gadagrāmatā apkopotajiem rādītājiem. Šai laikā planētu apdzīvoja 7 miljardi 23 miljoni 377 tūkstoši cilvēku. Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, iedzīvotāju skaits bija audzis par 90 miljoniem 67 tūkstošiem cilvēku. Ir zināms, ka arī šogad visos kontinentos ir audzis cilvēku skaits – visvairāk Āzijā, Āfrikā, Amerikā. Seko Eiropa un Okeānija.
Tai pašā laikā, 2012. gada 31. decembrī, katoļu skaits bija 1 miljards 228 miljoni 621 tūkstotis cilvēku. Iepriekšējā gadā to bija par 15 miljoniem 30 tūkstošiem mazāk. Katoļticīgo skaita pieaugums attiecas uz visiem kontinentiem.
Savukārt nedaudz – par 0,01% samazinājās katoļticīgo procentuālais sastāvs, pasaulē kopumā sastādot 17,49%. Šai laikā katoļu skaits bija audzis Amerikā un Āzijā, samazinājies Eiropā, un palicis stabils Āfrikā.
Priesteru kopējais skaits pasaulē palielinājās par 895 cilvēkiem, pavisam sasniedzot 414 tūkstošus 313 priesterus. Ievērojami – par 1375, samazinājās priesteru skaits Eiropā, mazāk – par 90 cilvēkiem Amerikā un par 80 Okeānijā. Vairāk priesteru kļuva Āzijā – par 1364 cilvēkiem, un Āfrikā – par 1076 cilvēkiem.
Globālā līmenī samazinājās reliģisko māsu skaits – pavisam par 10 677 cilvēkiem. Visā pasaulē šai laikā reģistrētas 702 tūkstoši 529 māsas. Visos kontinentos 2012. gada decembra beigās strādāja 362 tūkstoši 488 misionāri-laji.
Izglītības jomā Katoliskā Baznīca vadīja 71 tūkstoti 188 bērnudārzus, 95 tūkstošus 246 pamatskolas, 43 tūkstošus 783 vidējās izglītības skolas. Baznīcas vadītajās augstskolās šai laikā mācījās 3 miljoni 103 tūkstoši 72 studenti.
I. Šteinerte/VR
Informācijas avots http://lv.radiovaticana.va/articolo.asp?c=832009
Vatikāna Radio mājas lapa
15 jautājumi un atbildes par Auglības Atpazīšanas metodi
1. Kas ir auglības atpazīšanas metode?
Auglības atpazīšanas metodi (AAM)
izmanto tajās ģimenēs, kas izvēlējušās dabīgas laulāto attiecības. Šis
dzīvesveids palīdz apzināti, brīvi un prātīgi regulēt intervālus starp
bērnu piedzimšanu. Metode balstās uz sievietes un vīrieša reproduktīvās
sistēmas anatomijas un fizioloģijas zināšanām, kas ļauj diezgan precīzi
noteikt pāra auglības un neauglības cikliskumu. Abu auglība ir kopējā
vērtība, ko nemēģina mākslīgi ietekmēt.
2. Kāpēc AAM ir pats labākais laulāto attiecībās?
AAM balstās tikai uz sevis novērošanu,
kas ļauj sievietes menstruālajā ciklā noteikt auglīgo posmu un iespējamā
bērniņa ieņemšanas laiku. Netiek lietots neviens līdzeklis, kas stimulē
vai iznīcina dabīgo auglību. AAM palīdz pārim iemācīties kopējo cieņu,
iespēju saprast vienam otru, kā arī attīsta savstarpējo atbildību. Šīs
metodes ir vienkāršas kā bērna ieņemšanas plānošanai, tā arī var
palielināt intervālu starp ieņemšanu. Ja ģimene plāno bērniņa ieņemšanu,
tad AAM ļauj ļoti ātri uzzināt, ka bērniņš ir pieteicies. Tādējādi
iespējams viņu pieņemt ar mīlestību līdz ar pirmajām dzīves stundām.
Mīlestība bērnam ir vajadzīga arī tad.
3. Uz ko balstās AAM?
Zinātniski pierādīts, ka visā
menstruāciju ciklā laulātais pāris bērnu ieņemt var tikai dažās
noteiktās dienās. Sievietes organismā parādās īpašas pazīmes, kuras
novērojot ar lielu precizitāti var noteikt auglīgos un neauglīgos
periodus.
Baznīcas modelis!
Dārgie lasītāji. Pēc svētkiem atkal uznāca "rakstāmais". Un šoreiz mani pamudināja rakstīt pārdomas, par to, kas ir Baznīca šodien. Sīkāk nemēgināšu izklāstīt teoloģisko Baznīcas koncepciju, bet vairāk akcentēt Baznīcas "pastorālo" pusi. Pirms Vatikāna II koncila dominēja monarhiski - piramidālā Baznīcas koncepcija. Baznīcas priekšgalā atradās pāvests, kā monarhs, un tad piramīdas veidā visi pārējie, līdz pat vienkāršam draudzes ticīgajiem. Bija Baznīca - "docetos" - tā, kas māca, kas visu zina un kas atrodas "sacrum" sfērā. Tas bija klērs, Baznīcas mācītāji, u.t.t. Un tad bija otra daļa - "auditos", jeb "profanum", jeb vienkāršā tauta, kura nezināja latīņu valodu, nebija daudz izglītota, bet dievkalpojuma laikā dziedāja garīgās dziesmas, lūdzās rožukroni un kuras pienākums bija pasīvi klausīties, ko māca piramīdas augša - klērs. Tādā veidā veidojās klerikālisms, pret kuru ļoti asi raksta un vēršas pāvests Francisks savā pamudinajumā "Evangelii gaudium". Es tiešām ceru, ka visi izlasīs šo dokumentu, īpaši 93-96 numuram, jo citādi mēs vispār vairs nesapratīsim, kurā virzienā dodas Baznīca šajos laikos.
Vatikāna II koncila koncepcija par Baznīcu veidojās pilnīgi citāda. Tas nenozīmē, ka iepriekšejā bija slikta. Attiecīgajā laikmetā šāds Baznīcas modelis bija ļoti attiecīgs un labi funkcionēja. Tomēr sabiedrība mainās, un pat ja Dievišķā Atklāsme paliek nemainīga, tad tās tālāknodošanas "forma", ko mēs saucam par Tradīciju atrodas nemitīgā dinamiskā attīstībā. Vatikāna II koncils, īpaši dokuments "Lumen gentium" uzsver, ka Baznīca ir visa Dieva tauta. ikviens ticīgais, un pat ja katram Dieva tautas loceklim ir savs aicinajums un harisma Kristus Mistiskajā Miesā - Baznīcā, tomēr visi kopā mēs veidojam vienu Dieva Tautu. Līdz ar to, mūsdienās gan klēram, gan ticīgajiem, visiem kopā ir jāstrādā evaņģelizācijas un Dieva Vārda palsudināšanas labā.
Kāds varētu būt Baznīcas modelis Latvijā? Ilgi esmu par to domājis. Baznīcas modelis Polijā mums neder, jo Polijā 95% cilvēku ir katoļi un būtu grūti šo modeli ieviest šeit. Tomēr mani ļoti fascinē Baznīcas Lietuvā pastoralais modelis, kurš jau ap 20 gadiem efektīvi strādā. Kāds tas ir?
Visā Baznīcā Lietuvā un katrā diecēzē ir izveidoti 5 centri, kuros strādā Baznīcas apmaksāti cilvēki, lielākoties laji. Viņiem ir katehētiskais, karitatīvais, ģimeņu, evaņģelizācijas un jauniešu centri, Pēc tam, katrā dekanātā ir katra šī lielā centra brīvprātīgo grupa, kura kooridinē šo nozaru darbu dekanātā un rūpējas, lai katrā draudzē būtu vismaz viens brīvprātīgais no katras nozares. Visi valsts un diecēžu centros strādajošie koordinē, palīdz, atbalsta un iedvesmo brīvprātīgos. Katras draudzes prāvestam ir jāsadarbojas ar savas draudzes brīvprātīgajiem un tādējādi draudzes gan saņem atbalstu no centriem un arī centri var realizēt savas misijas caur draudžu brīvprātīgajiem. Mums Latvijas problēma ir tā, ka ja pārceļ prāvestu, tad nākamais prāvests, kuram nepatīk tas, ko darīja iepriekšējais, visu ar vieglu roku iznīcina, vai arī nesaprot attiecīgās nozares harismu. Vai arī viss darbs gulstās tikai uz garīdznieka pleciem, Ja mēs arī šādu modeli ieviestu Latvijā, tas atvieglotu gan garīdznieku darbu, kā arī palīdzētu sakārtot un koordinēt laju kalpojumu un veidotos laba sadarbība starp klēru un lajiem. Tā ir tikai mana ideja, ko ilgus gadus "nēsāju "savā sirdī.
Vatikāna II koncila koncepcija par Baznīcu veidojās pilnīgi citāda. Tas nenozīmē, ka iepriekšejā bija slikta. Attiecīgajā laikmetā šāds Baznīcas modelis bija ļoti attiecīgs un labi funkcionēja. Tomēr sabiedrība mainās, un pat ja Dievišķā Atklāsme paliek nemainīga, tad tās tālāknodošanas "forma", ko mēs saucam par Tradīciju atrodas nemitīgā dinamiskā attīstībā. Vatikāna II koncils, īpaši dokuments "Lumen gentium" uzsver, ka Baznīca ir visa Dieva tauta. ikviens ticīgais, un pat ja katram Dieva tautas loceklim ir savs aicinajums un harisma Kristus Mistiskajā Miesā - Baznīcā, tomēr visi kopā mēs veidojam vienu Dieva Tautu. Līdz ar to, mūsdienās gan klēram, gan ticīgajiem, visiem kopā ir jāstrādā evaņģelizācijas un Dieva Vārda palsudināšanas labā.
Kāds varētu būt Baznīcas modelis Latvijā? Ilgi esmu par to domājis. Baznīcas modelis Polijā mums neder, jo Polijā 95% cilvēku ir katoļi un būtu grūti šo modeli ieviest šeit. Tomēr mani ļoti fascinē Baznīcas Lietuvā pastoralais modelis, kurš jau ap 20 gadiem efektīvi strādā. Kāds tas ir?
Visā Baznīcā Lietuvā un katrā diecēzē ir izveidoti 5 centri, kuros strādā Baznīcas apmaksāti cilvēki, lielākoties laji. Viņiem ir katehētiskais, karitatīvais, ģimeņu, evaņģelizācijas un jauniešu centri, Pēc tam, katrā dekanātā ir katra šī lielā centra brīvprātīgo grupa, kura kooridinē šo nozaru darbu dekanātā un rūpējas, lai katrā draudzē būtu vismaz viens brīvprātīgais no katras nozares. Visi valsts un diecēžu centros strādajošie koordinē, palīdz, atbalsta un iedvesmo brīvprātīgos. Katras draudzes prāvestam ir jāsadarbojas ar savas draudzes brīvprātīgajiem un tādējādi draudzes gan saņem atbalstu no centriem un arī centri var realizēt savas misijas caur draudžu brīvprātīgajiem. Mums Latvijas problēma ir tā, ka ja pārceļ prāvestu, tad nākamais prāvests, kuram nepatīk tas, ko darīja iepriekšējais, visu ar vieglu roku iznīcina, vai arī nesaprot attiecīgās nozares harismu. Vai arī viss darbs gulstās tikai uz garīdznieka pleciem, Ja mēs arī šādu modeli ieviestu Latvijā, tas atvieglotu gan garīdznieku darbu, kā arī palīdzētu sakārtot un koordinēt laju kalpojumu un veidotos laba sadarbība starp klēru un lajiem. Tā ir tikai mana ideja, ko ilgus gadus "nēsāju "savā sirdī.
Sprediķis 1.februārī (Vatikāna radio)
Vieta, netālu no Nācaretes, kur pūlis vēlējās Jēzu nogrūst no klints |
Lai ir slavēts Jēzus Kristus!
Šajā svētdienā evaņģēlists
Marks mūs aizved uz skaistā Galilejas ezera piekrasti, uz Kafarnaumas ciematu. Marka
evaņģēlija 1.nodaļas 21-45. panti apraksta Jēzus Kristus darbību Kafarnaumā
vienas dienas ietvaros. Jēzus dodas uz sinagogu, lai klausītos Rakstus. Izraēlī
bija pieņemts, ka sinagogā jebkuram pieaugušajam varēja lūgt nolasīt un
interpretēt Rakstus. Tomēr Jēzus ne tikai lasa un interpretē. Viņš māca. Visiem
bija izbrīns, jo Jēzus neteica: „Tā saka Dievs.” Jēzus saka: „Jums ir teikts...
bet es jums saku.” Pat Vecās Derības pravieši bieži runāja Dieva Vārdā, sakot: „Tā
saka Dievs.” Bet Jēzus saka: „Es jums saku!” Evaņģēlists, svētais Marks norāda
uz Jēzus, kā Mācītāja autoritāti. Jēzus ir kas vairāk par Rakstu mācītājiem,
kuri tikai intelektuāli un vienpersoniski skaidro un interpretē Rakstus. Farizeji
un Rakstu mācītāji atsaucās vai nu uz pašiem Rakstiem vai uz citu autoritātēm. Savukārt
Jēzus māca un darbojas savā spēkā un savā autoritātē. Tas rada izbrīnu un
jautājumu: „Kas tā par mācību?”
Te pēkšņi izrādās, ka sinagogā
ir ienācis viens ļaunā gara apsēsts cilvēks. Sākas manifestācijas. Caur šo
cilvēku sātans apliecina, ka Jēzus ir Dieva Svētais. Varam uzdot jautājumu – Vai
ļaunais gars pazīst Dievu? Vai viņš pielūdz Dievu? Nē. Jēzus kategoriskā nostāja
izsaka visu: „Apklusti un izej no tā.” Dievs ļaunajam garam ir atņēmis visas
dāvanas un atstājis tikai eksistenci. Tomēr ļaunajam garam, kā garīgai būtnei
ir spēks un „inteliģence” un tādējādi vinš atrodas uz augstākas pakāpes, nekā
cilvēks. Tādēļ viņa īstenotie kārdinājumi un viltības tūkstošiem reižu pārspēj
mūsu gudrību un spējas. Tomēr mēs nevaram uzskatīt, ka viņa spēks būtu
līdzvērtīgs Dieva spēkam un gudrībai. Viņš ir un paliek tikai un vienīgi kritušais
eņģelis. Viņš ir melis un melu tēvs. Dievs aizliedz sātanam dot liecību par
Viņu, jo jebkāda komunikācija, saruna, ielaišanās diskusijās ar ļauno vienmēr
beigsies ar sakāvi. Jēzus nevēlas diskutēt ar sātanu. Un arī mums to nevajag
darīt. Nekādu diskusiju, nekādu ielaišanos sarunā, nekādu komunikāciju. Pēc
evaņģēlista liecības ir redzams, ka sātans uzreiz sēj melus un destabilizē
situāciju: „Vai tu esi nācis mūs nomaitāt?” Jēzus viņu apklusina un apsēsto
cilvēku atbrīvo. Noslēgumā visu acīs ir jaušams izbrīns – ka tā par mācību ar
spēku. Jēzus ne tikai sludina. Viņš arī savu mācību apstiprina ar līdzejošām
zīmēm. Dieva Valstības atnākšana Jēzū Kristū nozīmē demona valdīšanas beigas. Viņš
atpazina Jēzu un Viņa lomu Dieva Valstības atnākšanā. Tomēr vislielākā
atbrīvošana, vislielākais brīnums vēl ir priekšā. Jēzus ir ceļā uz Jeruzalemi,
lai mirtu un augšāmceltos. Visi šie notikumi, visa Jēzus dzīve ir vērsta uz
krustu un tukšo kapu. Jēzus ir nācis arī mūs atbrīvot. Nediskutēsim un neļausim
sātanam mūs kārdināt un novirzīt no patiesā ceļa. Ļausimies Jēzus vadībai un
kopā ar Viņu iesim uz Jeruzalemi, lai piedzīvotu arī mūsu katra augšāmcelšanos.
Abonēt:
Ziņas (Atom)