Ko nozīmē sludināt evaņģēliju? Vispirms jāsaprot, ka ir tikai viens Evaņģēlijs un tas ir Jēzus Kristus! Evaņģelizācija nenozīmē tikai citēt Bībeles pantus vai pasniegt Bībeles mācību kā kādu filozofiju vai gudrību. Jā, kristietība ir arī filozofija un augstākā gudrība, tomēr tā ir kas vairāk. Kristietība ir Jēzus Kristus - Persona. Un evņģelizācija nenozīmē tikai tālāknodot kādas zināmas ticības patiesības, tā nenozīmē iemācīt bērniem no galvas katehisma gudrības vai tālāknodot reliģisko tradīciju "poliskā, lietuviskā vai latgaliskā" "ietērpā". Tā nenozīmē turēties pie "sasalušām tridentes litruģiskām un domāšanas formām". Lūdzu nepārprast. Es nesaku, ka viss iepriekšminētais nebūtu svarīgs. Tomēr kristietība ir kas vairāk par reliģiski - nacionālo sentimentu Latgalē, Aglonā vai Ziemassvētkos un Lieldienās. Kristietība vispirms ir SATIKŠANĀS AR PERSONU! Tās ir mīlestības un dziļa dialoga pilnas attiecības starp presonām, kuras viena otru mīl. Starp Personu un personu. Starp Jēzu un mani. Un tikai tad var notikt autentiska eevaņģelizācija, kad es nevaru nerunāt. Kad mana sirds ir "pilna ar Dievu!"
Pāvests Francisks savā dokumentā "Evangelii gaudium" raksta: "Ja kāds ir patiesi piedzīvojis Dieva pestījošo mīlestību, viņam vairs nav ilgi jāgatavojas, lai ietu un šo mīlestību sludinātu, vairs nav jāgaida, kad kāds viņam nolasīs lekciju kursu vai sniegs garas instrukcijas. Katrs kristietis ir misionārs tādā mērā, kādā tas ir sastapis Dieva mīlestību Jēzū Kristū." (EG 120)Pāvests arī runā par nepieciešamību inkulturēt Evaņģēliju konkrētā kultūrā. Un šeit es domāju par mūsu tautas kultūru. Kādēļ mēs baidāmies liecināt? Kādēļ kāds katolis, īpaši tas, kurš nāk no Latgales, ienākot Rīgā, ieņemot augstu amatu vai kļūstot par aktīvu kultūras darbinieku, pēkšņi "aizmirst par savu ticību?" Varbūt šīs ticības iepriekš nemaz nav bijis? Nezinu. Kādēļ mēs sadalam savu dzīvu - viena, kas ir Baznīcā - svētdien (labākajā gadījumā) un otra, kas ir ārpus Baznīcas - laicīgā dzīve?
Nebaidīsimies drosmīgi liecināt! Nebaidīsimies drosmīgi liecināt arī par tām sfērām, kuras šodien nešķiet populāras. Jēzus visos laikos nebija un nebūs populārs. Kā Jēzu izsmēja Viņa dzīves laikā, tā arī tagad mūs izsmies. Tomēr tas nav galvenais. Lai izsmej, lai ņirgājas, lai ... mums ir jādodas tālāk un jāsludina Evaņģēlijs - dzīvais Jēzus Kristus, kurš ir miris un augšāmcēlies trešajā dienā un uzkāpis debesīs, atsūtījis Svēto Garu un mājo savā Baznīcā. Mīlēsim Dievu, mīlēsim savu Baznīcu, tās skaisto un seno, kā arī mūžam jauno mācību, mīlēsim mūsu pāvestu un bīskapu, savas draudzes prāvestu un būsim aktīvi savā draudzē un savā vidē, kurā Dievs mūs ir nolicis. Jauku svētdienu!
Man nav saprotams, kādēļ ganiem mūsdienās ir tendence visu vienkāršot! Katolicisms ir pārāk komplicēts un sazarots, lai to izklāstītu vienā vienīgā kodolīgā "sloganā" vai "tvītā" - kaut vai tas būtu "kristietība vispirms ir satikšanās ar Personu".
AtbildētDzēstBaznīca allaž ir piesardzīgi izturējusies pret jēdzienu "sirds", tā vietā dodot priekšroku terminiem "prāts" un "griba". Sapņotāji un fantazētāji pasaulei neko labu nav devuši. Ar pseidoreliģiskām emocijām pārpildīti cilvēki ir veikuši lielus noziegumus. Svētais Gars ir skaidrības, nevis haosa Gars!
Mūsdienu pasaule nav pilnībā sabrukusi tikai tādēļ, ka tajā vēl ir palikuši cilvēki, kas smagi nesot krustu, katru dienu izpilda savus tiešos pienākumus.
Jūsu izteiciens par "sasalušām liturģijas un domāšanas formām" ir ļoti nesaprotams. LITURĢIJA IR KATOLISKĀS DZĪVES CENTRS!
AtbildētDzēst"Tridentiskās domāšanas formas" balstās formālās loģikas likumos. Kopš kura laika loģikas likumi ir atcelti?
Mūsdienās, kad zināšanas par savu reliģiju gandrīz visiem katoļiem ir identiski vienādas ar nulli un Dabiskais likums no cilvēku sirdīm ir gandrīz izdzēsts, noniecinoša runa par "katehisma gudrībām" ir vairāk nekā dīvaina.
Tridentiskās formas nav atceltas, bet tās jāskata visas 2000 gadu Baznīcas Tradīcijas gaismā. "Iesaldēt" konkrētu laikaposmu Baznīcas Vēšturē un paziņot, ka tieši šis posms ir Dievišķās Atklāsmes pilnība ir nonākt totālos hermeneutiskos maldos, kā to norādīja svētīgais kardināls Dž. H. Ņūmans.
AtbildētDzēstProtams, pasludināt kādu vienu noteiktu Baznīcas vēstures periodu par Dievišķās Atklāsmes pilnību ir nepareizi! Tomēr, no loģikas likumiem un dogmas par Dieva nemainību laikā izriet elementārs secinājums - katra nākošā Baznīcas vēstures perioda atziņas NEDRĪKST BŪT UZKRĪTOŠĀ PRETRUNĀ ar iepriekšējā laikposma atziņām.
DzēstDiemžēl mūsdienu katolicismā pastāv acīmredzams, lai gan skaļi neizteikts, PĀRRĀVUMS iepriekšējo gadsimtu kontinuitātē. Piemērs: Tridentas Koncila dokumenti tika pieņemti kā antitēzes protestantismam. Saskaņā ar pašreizējo Baznīcas uzskatu protestantus vairs nedrīkst saukt par ķeceriem. Ir pat iespējams, ka Baznīca 2017. gadā piedalīsies "Reformācijas" katastrofas "jubilejas" "svinēšanā". Problēma ir tāda, ka protestantisms kopš Tridentas Koncila ne tikai nav tuvinājies katolicismam, bet papildus ir visnotaļ ievērojami attīstījies degradācijas un sabrukuma virzienā, atmetot tos nedaudzos katoliskos elementus, kas Lutera laikā šai kustībai vēl bija. Man absolūti nav skaidrs, kā tas var būt, ka Tridentas Koncila lēmumi mūsdienās vairs nav spēkā. Ja tas tā ir, tad mums vai nu jāuzskata, ka Baznīca simtiem gadu ir maldījusies, vai arī, ka Dieva Patiesība pēdējos 50 gados ir mainījusies par 180 grādiem. Abi secinājumi ir absurdi!
Foto - ļoti izskatās pēc Majoru baznīcas.
AtbildētDzēstjā, Majoru baznīca :)
AtbildētDzēstVispirms Dievs ir Mīlestība. Un ja arī baznīca kādreiz kritiski izturējusies pret sirds jēdzienu, kā to norāda komentētājs Juris, tad tā ir bijusi to veidojošo cilvēku "problēma" , ne Kristus. Viņa likums ir Mīlestība. Kāpēc sarežģīt to, kas ir liels savā vienkāršībā? Turēšanās pie Viņa iedibinātās kārtības nenozīmē atteikšanos no prieka satikties ar Viņu pazemībā un bijībā.
AtbildētDzēst