sestdiena, 2015. gada 9. maijs

"In Vitro" mākslīgā apaugļošana. Vai patiešām tik nevainīgi?

2012. gadu Veselības ministrija Latvijā pasludina par Mātes un bērna veselības gadu. Lai virzītu demogrāfiju kā starpnozaru prioritāti un būtiski uzlabotu mātes un bērna veselību, Veselības ministrijā izstrādāts Mātes un bērna veselības uzlabošanas plāns 2012.-2014.gadam.

Plāns sagatavots atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādņu uzdevumam uzlabot mātes un bērna veselību, kā arī samazināt zīdaiņu mirstību. Viens no plānā iecerētajiem pasākumiem ir neauglības ārstēšanas (t.sk. medicīniskās apaugļošanas) iekļaušana valsts apmaksātajos pakalpojumos, kas ietver arī vienotu neauglības procedūru un donoru.

Priesteris Ilmārs Tolstovs skaidro Baznīcas nostāju mākslīgās apaugļošanas jautājumā: „Vēlos šajā īsajā rakstā mazliet atspoguļot Katoliskās Baznīcas nostāju šajā jautājumā. Uzsveru, ka bērns ir dāvana un tā vietā, lai izvēlētos morāliski nepieņemamus mākslīgas apaugļošanas veidus, esam aicināti izvēlēties dzīvību un meklēt veidus, kā ārstēt neauglību, gan ar medicīniski tehnoloģiskiem, psiholoģiskiem un garīgiem līdzekļiem.

Kas ir Mākslīgā apaugļošana?

Mākslīgā apaugļošana - medicīnas tehnoloģijas, kuras tiek piemērotas gadījumos, kad pāris nevar ieņemt bērnu dabiskā veidā. Katoliskās Baznīcas Katehisms uzsver: „Tehniskie paņēmieni, kas tēvišķību un mātišķību nodala no laulātā pāra, iejaucoties citam cilvēkam (spermas vai olšūnas donoram, citai sievietei, kas iznēsā bērnu), ir pretrunā ar morālisko kārtību. Šie paņēmieni (mākslīgā heterologā apsēklošana un apaugļošana) atņem bērnam tiesības piedzimt no viņam pazīstama tēva un mātes, kurus savstarpēji vieno laulības saites. Turklāt, tiek "pārkāptas ekskluzīvās tiesības kļūt par tēvu un māti vienīgi abu šo personu savstarpējās savienošanās rezultātā". (KBK 2376) Mākslīgo apaugļošanu (tālāk tekstā MA) nevar saukt par "neauglības ārstēšanu", jo, ārstējot neauglību, tiek atjaunota bojātā funkcija, bet pēc MA procedūras cilvēks arī turpmāk paliek neauglīgs. Tomēr likumdošanā maldīgi tiek teikts, ka sievietes mākslīgā apaugļošana ir ārstēšanas metodes (medicīnas tehnoloģijas), kuras tiek pielietotas gadījumos, kad pāris nevar ieņemt bērnu dabiskā veidā.

Diemžēl daudzi pāri Latvijā ir neauglīgi, un tam par pamatu var būt vīrieša vai sievietes neauglība, vai abu partneru neauglība.

Kādi ir MA veidi?
Pēc apaugļošanas vietas:
in vivo - MA sievietes ķermenī
in vitro - MA mēģenē

Pēc apaugļošanas rakstura:
homoloģiskā - apaugļošana ar partnera dzimumšūnām
heteroloģiskā- apaugļošana ar donoru dzimumšūnām.

Ētiskais MA vērtējums

Cilvēka personas cieņa prasa, lai cilvēka dzīvība tiktu nodota ar personisku un apzinīgu darbību. Šāda personiska darbība ir intīma laulāto savienošanās mīlestībā, kur viņi, kļūdami par dāvanu viens otram, ieņem jaunu dzīvību. Veicot MA in vitro, apaugļošana notiek nevis laulāto akta laikā, bet gan ārpus tā, mēģenē, kur tehnoloģija izvirza nosacījumus un lemj par sekām. Tādā veidā dzīvības radīšana tiek atšķirta no dalīšanās mīlestībā. Šādā gadījumā bērns tiek gaidīts nevis kā "mīlestības dāvana" un mērķis.

Kādas ir ētiskās problēmas, attiecībā uz MA pielietošanu?

1. Ja tiek izmantota donora sperma vai olšūna, viens no laulātajiem nav dzimušā bērna bioloģiskais tēvs vai māte. Laulībā ienāk trešais cilvēks. Tādēļ laulātais, kurš jau tāpat pārdzīvo savas neauglības dēļ, piedzīvo vēl lielāku pazemojumu.

2. Dzimumšūnu donorisms ir pretrunā ar pašu donorisma būtību, jo dzimumšūnu donorisms vienmēr ir saistīts ar to pirkšanu un pārdošanu. Dzimumšūnu "donorisma" gadījumā donors atdod to, kas nav atdodams, un kļūst par cita cilvēka tēvu vai māti.

3. Tiesības zināt savus vecākus ir bērnu dabiskās tiesības, kuras ir noteiktas ANO bērnu tiesību konvencijā. Tās vispirms izpaužas tad, kad runa ir par tiesībām zināt savus bioloģiskos vecākus. Bērna tiesības zināt savus vecākus ir cieši saistītas ar:

a.tiesībām "dzīvot kopā ar saviem vecākiem, tikt audzinātiem un apgādātiem savu vecāku ģimenē" (CK 3.161 3 daļa);

b.tiesībām "būt tēvu aprūpētiem";

c.tiesībām "uzturēt sakarus ar radiniekiem un savu ģimeni" (ANO bērnu tiesību konvencija 7.p. un 9.p. 1. daļa).

4. Tā kā donors ir anonīms, pastāv asinsgrēka draudi. Dažkārt no tā cenšas izvairīties veidojot monitoringa iestādes, kurās pirms heteroloģiskajā apaugļošanas veidā dzimušu bērnu laulībām tiek pārbaudītas viņu iespējamās radniecības saites. To neparedz likumdošana. Pieauguši bērni bieži meklē savus bioloģiskos vecākus, vientuļi donori - savus bioloģiskos bērnus. Donora identitātes vai no donorisma dzimušu bērnu identitātes jautājums tiek risināts juridiskā ceļā. Legalizēts spermas un olšūnu donorisms atver ceļu uz surogācijas rašanos.

5. Liekie embriji - embriji, kuri radīti mākslīgās apaugļošanas in vitro laikā, bet nav pārcelti uz sievietes dzemdi, jo to tika radīts vairāk, nekā bija nepieciešams vienai procedūrai. Embriju iesaldēšana ir manipulācija ar cilvēka dzīvību. Ap 50% embriju iet bojā tos atsildot, atlikušie dzīvotspējīgie embriji slikti implantējas dzemdē, palielinās spontānā aborta varbūtība. No iesaldētajiem embrijiem, kuri tiek radīti ar intracitoplazmiskās injekcijas palīdzību, tikai 3% tiek iznēsāti un piedzimst. Embriji tiek iesaldēti, bet dzīve rit uz priekšu. Pienāk laiks izlemt:

a.kas notiks, ja viens no vecākiem gribēs iznēsāt bērnu, bet otrs tam nepiekritīs (parasti ir vajadzīga abu vecāku piekrišana);

b.kas mantos embrijus abu vecāku nāves gadījumā;

c.kā noteikt embriju uzglabāšanas laiku;

d.kas tiks darīts ar embrijiem, ja pēc noteiktā laika neviens tos nepieprasīs un negribēs iznēsāt;

e.kā tiks noteikta paternitāte, ja embriji tiks sajaukti.

f.atlikušie iesaldētie embriji pēc glabāšanas laika beigām parasti tiek iznīcināti, izmantoti zinātniskajiem eksperimentiem vai embriju cilmes šūnu iegūšanai ārstnieciskos nolūkos. Jāatgādina, ka bērns jau no ieņemšanas brīža ir cilvēks ar miesu un dvēseli.

Katoliskās Baznīcas Katehisms uzsver: „Tad, kad šīs metodes, proti, mākslīgā homologā apsēklošana un apaugļošana, tiek pielietotas, neizmantojot citas personas starpniecību, tas ir, vienīgi paša laulātā pāra ietvaros, tās varbūt dara mazāk ļauna, taču, no morāliskā viedokļa ir nepieņemamas. Tās atdala dzimumaktu no radīšanas akta. Dzīvības tālāknodošanas akts vairs nav tāds akts, caur kuru divas personas sevi dāvā viena otrai, bet "embrija dzīvība un identitāte tiek nodota mediķu un biologu varā, un pār cilvēciskās personas izcelsmi un likteni gūst virsroku tehnika. Tāda veida pārākums pats par sevi ir pretrunā ar cilvēka personas cieņu un vienlīdzību, kura pienākas tikpat vecākiem, kā viņu bērniem". "Dzīvības tālāknodošanai tiek atņemta tai raksturīgā morālā pilnība, ja tā nav gribēta kā dzimumakta, tas ir, laulāto vienībai raksturīgā žesta, auglis. [..] Jaunas dzīvības radīšana saskaņā ar personas cieņu ir iespējama tikai tad, ja tiek ņemta vērā saikne starp dzimumakta nozīmes elementiem un cieņa pret cilvēcisko būtni visā tās veselumā." (KBK 2377)

Ko darīt?

Baznīca pieļauj apaugļošanu in vivo, ja tas notiek laulāto starpā, respektējot laulāto mīlestības aktu un cenšoties palīdzēt laulātam pāriem ieņemt bērniņu. Daudzos gadījumos neauglība ir psiholoģiska problēma, un risinot šo jautājumu ar speciālistiem ir iespējas ieņemt bērniņu. Bet pats svarīgākais - vajag daudz lūgties, lūgt priesterim nosvinēt Svēto Misi šajā nodomā; daudz žēlastības ir izlūgtas Aglonā un Skaistkalnē pie Brīnumdarītājas Dievmātes svētbildes. Daudzi neauglīgi pāri ir adoptējuši bērnus no bērnunamiem un tādā veidā ir devuši vēl vienu iespēju bērniem, kuriem nav vecāki. Būsim modri un stāvēsim Dzīvības kultūras sardzē!"

Sagatavoja pr. Ilmārs Tolstovs, izmantojot 2007.gada Bioētikas konferences materiālus
Pārpublicēts no www.katedrale.lv

3 komentāri:

  1. Nu ko tur tik gari rakstīt par gadījumu, kad apaugļošanai tiek izmantotas donora dimumšūnas. To var atmest pašā sākumā tā vienkāršā iemesla pēc, ka tā pēc būtības ir laulības pārkāpšana (sānsolis), tikai modernākā veidā. Gribētu zināt, kuri no neauglīgajiem vecākiem vispār var ilgoties pēc no sveša ieņemta bērna. To varētu gribēt tikai zināmi ierēdņi, lai viņiem veiktos kaut kādi projekti, lai viņi iegūtu kontroli pār cilvēku populāciju.

    Interesanti pārim varētu būt tikai in vitro apaugļošana ar paša pāra dzimumšūnām vai pat somatiskajām šūnām. Par to gan gribētos dzirdēt vairāk informācijas.

    Aldis Auziņš

    AtbildētDzēst
  2. Viens jautājums - kā tas var būt, ka tie deputāti, kas balsojuši par aplūkotās metodes atļaušanu, publiski netiek izslēgti no Baznīcas!?
    Ja 5. baušļa (un citu baušļu) ievērošana ir brīvprātīga un tā pārkāpšana paliek bez jebkādām sekām, tad, zinot cilvēka kritušo dabu, nav ko brīnīties, ka kristietību gandrīz neviens vairs neņem par pilnu.

    AtbildētDzēst
  3. Pasaules mērogā skatoties mākslīgā apaugļošana ir pilnīgi nevajadzīga manipulācija, jo planēta tāpat ir pārapdzīvota, resursu var nepietikt visiem. Bet cilvēki vēlas SAVU gēnu turpinājumu. Un no šāda viedokļa mākslīgā apaugļošana ir dabiska ego apmierināšana, bet arī dabīgā ceļā ieņemts bērns ir tikpat liels sava ego apmierinājums.

    AtbildētDzēst