Ticība un tikumība

Šobrīd Latvijā uzvirmo diskusijas par Saeimas deputātu un bīskapu vēlmi ierobežot skolās netikumisku materiālu izplatīšanu un mācīšanu bērniem. Izskan sašutums, kā mūsdienās, kad valda plurālisms un postmoderniska domāšana, kāds vēl uzdrīkstās runāt par kādām objektīvām un visus saistošām normām. Tomēr kristietībā, katoļticībā, ticība Dievam un sekošana Jēzum Kristum ir cieši saistīta ar Bībelē, īpaši Evaņģelijā nostiprinātām morāles un ētikas normām, kurus interpretē un tālāknodod Baznīcas maģistērijs (visas pasaules bīskapi vienotībā ar Romas pāvestu). Patīk tas mums vai nē, tomēr Latvijā vismaz 450 000 cilvēku ir kristīti kā Romas katoļi un pat ja viņi visi neseko strikti Dieva un Baznīcas noteiktajām morāliskajām normām, tad tomēr vairāk vai mazāk šīs normas viņiem un arī pārējiem, netieši sirdsapziņā, ir saistošas. Līdz ar to, īpaši katoļticīgo bērnu vecākiem ir tiešs pienākums interesēties, rūpēties un gādāt, lai viņu bērniem valsts skolās (par mūsu nodokļu maksātāju naudu apmaksātās) netiktu mācītas vai izplatītas tādas lietas, kas ir pretrunā vispārpieņemtajām un ar katoļticību saistītajām morāliskajām normām. Šajā gadījumā to dara bīskapi, kuri reprezentē kristiešu saimi Latvijā. Pēc SKDS aptauju datiem 46% respondentu 2015.gada martā sevi uzskata par kristiešiem un 85% tic Dievam. 22,5% no visiem valsts iedzīvotājiem ir katoļi. Tā ir nozīmīga nodokļu maksātāju daļa un šai valsts iedzīvotāju kopienai ir tiesības pieprasīt, lai valsts skolās netiktu mācītas lietas, kuras būtu pretrunā viņu ticībai un pārliecībai.