Sprediķis 5.jūlijā (speciāli "Vatikāna radio")

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Marks (Mk 6, 1-6)
Jēzus atnāca uz savu dzimto pilsētu, un Viņa mācekļi sekoja Viņam. Kad pienāca sabats, Viņš sinagogā sāka mācīt.
Bet daudzi klausītāji brīnījās, sacīdami: “No kurienes tas Viņam? Un kas tā par gudrību, kas Viņam dota, un tādi brīnumi, kas notiek caur Viņa rokām? Vai tad Viņš nav galdnieks, Marijas dēls un Jēkaba, Jāzepa, Jūdas un Sīmaņa brālis? Un vai tad Viņa māsas nav šeit ar mums?” Un tie ieļaunojās no Viņa. Bet Jēzus viņiem sacīja: “Nekur pravietis nav bez cieņas, izņemot savu tēviju, savus radus un savu namu.” Un Viņš tur nevarēja darīt nevienu brīnumu. Tikai nedaudziem slimniekiem uzlicis rokas, Viņš tos izdziedināja. Un Viņš brīnījās par viņu neticību.
Pēc tam Viņš aizgāja uz apkārtējiem ciemiem un mācīja. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Lai ir slavēts Jēzus Kristus!

Dārgie Vatikāna radio klausītaji! Jēzus atkal ir ieradies savā dzimtajā pilsētā Nāceretē. Kāds kontrasts ar 5.nodaļas noslēgumu, kur Jēzus atbrīvoja kādu apsēstu cilvēku, kā izdziedināja Jaira meitiņu un dziedināja sievieti, kura pieskārās Viņa drēbju vīlei.

Nācaretes iedzīvotāji jau gadu bija dzirdējuši dažādas runas par Jēzu. Kāds varbūt pats bija dzirdējis un redzējis Viņa darbību. Pirms gada, savas publiskās darbības sākumā Jēzus ierodās Kafarnaumas sinagogā un svinīgi pasludināja: „Kunga Gars ir pār Mani, Viņš mani ir svaidījis sludināt nabagiem prieka vēsti.” Savukārt, tagad Jēzus dzimtās Nacaretes iedzīvotāji jautā: „No kurienes Viņam tas viss? Kādā autoritātē viņš to visu dara?” Mateja evaņģēlija 7. nodaļā ir uzsvērts, ka „ jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji. „ (Mt 7,29) Arī Mateja evaņģēlija 12. nodaļā norādīts, ka „šeit ir vairāk nekā Salamons.” (Mt 12,42) Marka evaņģēlija 3.nodaļā mēs lasām, kā Jēzus tuvinieki mēģina Jēzu atrunāt no Viņa mesiāniskās misijas: „Viņa piederīgie ... izgāja Viņu savaldīt. Jo tie sacīja: "Viņš ir bez prāta."” (Mk 3,21)

Jēzus veiktie brīnumi ir Dieva spēka un Viņa valstības apstiprinošās zīmes. Jau Vecajā Derībā mēs redzam brīnumus, kādus Dievs veica Ēģiptes faraona priekšā, lai pārliecinātu to par Dieva darbības spēku un autoritāti, kādu Viņš bija devis Mozum. Tomēr brīnumi paši par sevi nespēj cilvēku aizvest pie ticības. Tas, kurš netic, pat ja redzēs mirušo augšāmcelšanos, tomēr savā sirdī var palikt nocietināts pret Dieva darbību. Arī mūsdienās daudzi skeptiķi, agnostiķi un nekristīgie humānisti apšauba Bībelē aprakstīto brīnumu autentiskumu un uzsver, ka laika gaitā visus Bībelē aprakstītos brīnumus zinātne varēs izskaidrot un pamatot. Tādēļ, jāsaka, ka Jēzus un daudzu Viņa sekotāju brīnumu nolūks nav apmierināt ziņkāri un tieksmi pēc kaut kā maģiska. Kaut gan Jēzus brīnumi ir tik acīmredzami, daži tomēr Viņu noraida; Jēzu pat apvaino, it kā Viņš izmantotu velnu palīdzību.

Jēzus brīnumi ir tie, kuri apstiprina Viņa vārdu pārdabisko raksturu un norāda uz vislielāko brīnumu – Jēzus nāvi un augšāmcelšanos. Bez sirds atvērtības uz Jēzus pashālo noslēpumu, bez atvērtības uz Dieva pārdabiskās žēlastības darbību ikviens Jēzus vārds, darbs un brīnums būs tikai kārtējais iemesls to visu apšaubīt, noliegt un izsmiet.

Marka evaņģēlija 16. nodaļā Jēzus dod apsolījumu: „Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli." (Mk 16, 17-18) Katoliskās Baznīcas katehisms uzsver, ka tieši Jēzus  darbos, brīnumos un vārdos atklājas tas, ka "Viņā mājo [..] dievišķības pilnība" ( Kol 2, 9)  Jēzus brīnumainās zīmes liecina, ka Viņu sūtījis Tēvs. Zīmes aicina ticēt uz Viņu. Jēzus veiktie brīnumi stiprina ticību uz To, kurš dara sava Tēva darbus: tie liecina, ka Viņš ir Dieva Dēls. Taču tie var būt arī par klupšanas akmeni. 

Kristus un svēto veiktie brīnumi, pravietojumi, Baznīcas izplatīšanās un svētums, tās auglīgums un noturība ir "ļoti drošas Atklāsmes zīmes, kas piemērotas visu sapratnei" ; tas viss kopumā veido ticamības motivāciju, kas rāda, ka "ticības piekrišana nepavisam nav gara akla kustība." Lai nolasītu Jēzus vaiktos brīnumus un Viņa darbību mūsu katra dzīvē un visā pasaulē, ir svarīga ticība, kas tiek „barota” lūgšanā un personiskās attiecībās ar Dievu. Tikai tad mēs ikviens varēsim būt autentiski Jēzus mācekļi, kas saprot, izdzīvo un tālāknodod Jēzus atnesto vēsti un tikai tad mēs nebūsim kā šie skeptiskie Nācaretes iedzīvotāji, kuri nespēj saskatīt Jēzū visas cilvēces Glābēju un Mesiju. Vairāk atvērtības un spējas saklausīt Svētā Gara balsi.