sestdiena, 2015. gada 1. augusts

Sestdiena 1.augusts, – Ģikši - Skujene

Vēstules Ebrejiem komentārs, ko lasu svētceļniekiem uz Aglonu.

Aicinājums būt uzticīgiem (2,1-4)

Autors pāriet no izskaidrošanas uz pieminēšanu. Aicinājums neatkāpties no ticības. Autors it kā sadala auditoriju divās nometnēs – mēs un tie, kas dzirdēja. Stiprinājums nāk ne tikai no tiem, kas dzirdēja, bet no paša Dieva, kurš šo mācību apstiprina ar zīmēm un brīnumiem. Zīmes un brīnumi Apustuļu darbos ir kā apstiprinājumi apustuliskajam vēstījumam (Apd 4,30; 14,3; 15,12).

1. Tāpēc mums jo vairāk jāievēro tas, ko dzirdējām, lai mēs kādreiz nepazustu.
2. Jo, ja caur eņģeļiem sacītais vārds ir bijis stiprs un katrs pārkāpums un nepaklausība saņēmusi taisnīgu atmaksu.
3. Kā tad mēs izbēgsim, ja neievērosim tik lielu pestīšanu, ko sākumā pasludinājis Kungs? To nostiprināja tie, kas dzirdēja.
4. Dievs to ir apliecinājis ar zīmēm un brīnumiem, un dažādiem vareniem darbiem, izdalot Svētā Gara dāvanas pēc sava prāta.

Jēzus paaugstināšana caur pazemošanos (2,5-18)

Nākamā pasaule – mērķis uz kuru dodas Jēzus, caur pazemošanos un caur krusta nāvi. Vēstules autors norāda uz radības pakārtotību cilvēkam, bet viss ir pakārtots Jēzum. To pašu domu atrodam Ef 1,22. Viss ir Jēzum nodots, tomēr pilnīgā valdīšana iestāsies parūzijā – tad kad Jēzus nāks uz šo pasauli tiesāt dzīvos un mirušos. Jēzus piedzīvoja lielu atstātību, pazemošanos nāves brīdī, lai mēs tiktu pestīti.
2,10 – Visai Dieva radībai ir savs mērķis un uzdevums. Izejas punkts ir Dieva darbība. Caur ciešanām padarīt pilnīgu. Jēzus priesteriskā veltīšanās vairāk bija saistīta ar viņa paklausību caur ciešanām un nāvi un arī Viņa paaugstināšanās notiek caur paklausību.
2,11 – Jēzus ir tas, kurš svēta. Caur Jēzus kļūšanu par augstpriesteri, arī mēs tiekam svētīti un piedalāmies Kristus priesterībā. Jēzus kā augstais priesteris iegāja Svētajā Vietā (9,12), pašās debesīs, lai Dieva priekšā aizstāvētu mūs. Sekojot Jēzum, ticīgajiem ir brīva pieeja Dievam un tie var Viņam tuvoties.  Jēzus kļūst viens no mums, pieņem mūsu dzīvi, izņemot grēku.
2,12-13 – Autors citē Vecās Derības tekstu, lai parādītu vienotību, kāda valda starp Dēlu un tiem, kurus Viņš ir nācis glābt. Autors savieno un interpretē veselus trīs Vecās Derības citātus, dodot viņiem savu skaidrojumu.
2,14 – autors runā par cilvēka dabu, kas atrodas nāves ietekmē, līdz ar to arī sātana ietekmē. Autors saista nāvi ar grēku, kas tika izdarīts Paradīzes dārzā un arī ar katra cilvēka padarīto grēku. Nāve tika uzvarēta caur Kristus nāvi. Nāvei vairs nav varas pār mums (Rom 8,3).
2,15 – nāves bailes – vairāk domātas nevis fiziskās bailes no nāves, bet gan garīgās – bailes no atstātības un atšķirtības no Dieva. Tieši tādu atstātību piedzīvoja Jēzus uz krusta.
2,16 – Dievs nāca uz zemes, lai caur iemiesošanos, krusta nāvi un augšāmcelšanos glābtu cilvēkus.
2,17 – galvenā augstpriestera funkcija – būt žēlsirdīgam un uzticīgam, būt  solidāram ar cilvēkiem. Vecās Derības augstpriesteris tāds nebija, bet Jēzus solidarizējas ar katru no mums, tādējādi kļūstot par mūsu brāli un draugu.

5. Jo ne eņģeļiem Dievs pakļāva nākamo pasauli, par ko runājam.
6. Bet kādā vietā kāds apliecināja, sacīdams: Kas ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, vai cilvēka dēls, ka Tu viņu apmeklē?
7. Tu padarīji viņu tik nedaudz zemāku par eņģeļiem; ar godu un slavu Tu to kronēji un nostādīji viņu pāri savam roku darbam.
8. Visu Tu noliki zem tā kājām. Jo, pakļāvis viņam visu, Viņš nekā nav atstājis tam nepakļauta; bet tagad vēl mēs neredzam, ka viss viņam pakļauts.
9. Mēs gan redzam Jēzu, kas uz īsu brīdi bija zemāk nostādīts par eņģeļiem, nāves ciešanu dēļ kronētu ar godu un slavu, lai Dieva žēlastībā baudītu nāvi par visiem.
10. Jo pieklājas Tam, kura dēļ un caur kuru viss ir, kas daudzus bērnus veda godībā, pestīšanas devēju caur ciešanām padarīt pilnīgu.
11. Jo visi ir no Viena: tas, kas svētdara un tie, kas tiek svētdarīti. Tāpēc arī Viņš nekaunējās tos saukt par brāļiem, sacīdams:
12. Es Tavu vārdu pasludināšu saviem brāļiem, draudzes priekšā es Tevi cildināšu.
13. Un atkal: Es Viņam uzticos. Un atkal: Lūk, es un mani bērni, kurus Dievs man devis. (Is 8,17-18)
14. Tā kā bērniem kopīgi ir miesa un asinis, tad arī Viņš tāpat to pieņēmis, lai caur nāvi iznīcinātu to, kam vara pār nāvi, tas ir, velnu,
15. Un atbrīvotu tos, kas nāves baiļu dēļ visu dzīvi bija padoti verdzībai.
16. Jo Viņš nekur nerūpējas par eņģeļiem, bet rūpējas par Ābrahama pēcnācējiem.
17. Tāpēc Viņam visās lietās bija jātop brāļiem līdzīgam, lai kļūtu žēlsirdīgs un uzticīgs augstais priesteris Dievam tautas grēku izlīdzināšanai.
18. Jo tāpēc, ka Viņš cietis un ticis kārdināts, Viņš spējīgs palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti.



Darbā izmantots:
Katolicki Kommentarz Biblijny. Raymound E.Brown, Joseph A. Fitzmyer, Roland E. Murphy. Oficyna Wydawnicza "Vocatio", Warszawa. 2001.


Svētceļojuma laikā pa dienu neizmantošu nekāda sakaru ierīces vai sociālos tīklus. Būšu pieejams pa telefonu 26382125 un sociālajos tīklos vakaros.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru