Sestdiena 8.augusts, – Atašiene - Rudzāti

Vēstules Ebrejiem komentārs, ko lasu svētceļniekiem uz Aglonu.

Jēzus upuris aicina uz izturību (10,1-39)

10,1 – autors lieto vārdu ēna, nevis platoniskajā izpratnē, bet gan norādot, ka pirms Kristus nākšanas viss pasaulē atradās ēnā. Kristū mēs realitāti iepazīstam tādu, kāda tā ir patiesībā, bez izkropļojumiem.
10,2 – pašu upuru nemitīgā atkārtošanās jau norāda uz to, ka tie nespēj dzēst grēkus. Šeit nevajadzētu sajaukt ar svētās Mises upuri, kuru priesteri svin katru dienu visā pasaulē. Svētajā Misē tiek „aktualizēts”, jeb darīts klātesošs viens vienīgais Jēzus Kirstus upuris, kas notika vienu reizi pār visām reizēm. Svētā Mise nav Kristus upura atkārtošana, bet gan aktualizācija konkrētā laikā un vietā.
10,3-4 – autors piemin šo vārdu „anamnezis” – atcerēties, pieminēt. Bet šajā kontekstā tiek pieminēti grēki, nevis Jēzus Kristus pestījošais upuris. Grēku pieminēšana nevar viņus izdzēst.
10, 5-7 – autors citē 40. Psalma 7-9a tekstu, kurā aurots saskata netiešu norādi uz Dieva Dēla iemiesošanos.
10, 8-9 – šajos pantos autors komentē šo psalma tekstu.
10,11-12 – šajos pantos autors salīdzina Vecās Derības priesterus, kas stāv, salikdami ikdienas upurus, bet Jēzus Kristus, augstpriesteris sēž mūžīgi pie Dieva labās rokas.
10,13 – norāde uz Ps 110,1. Tomēr vēstules Ebrejiem autors nesaka tā kā Pāvils – 1 Kor 15, 24-26.
10,14 – Jēzus mums ir devis iespēju piekļūt pie Tēva, piedalīties Viņa priesterībā.
10,15-17 – Šis fragments ir būvēts, izmantojot pravieša Jeremija pravietojumu (Jer 31,31-34).
10,18- Tos grēkus, kuri ir nožēloti, izsūdzēti un tātad – pateicoties Jēzus nāvei pie krusta arī piedoti, tos Dievs ir piedevis un vairs nepieminēs. Mēs arī pie tiem vairs varam neatgriezties.
10,20 – autors runā par Kristus Miesu. Nav īsti skaidrs, ko viņš ar to domāja.
10,21 – Dieva nams, tātad kristieši un visa Baznīca.
10,22 – ļoti metaforisks un simboliski tēlains apraksts, kā Dieva žēlastība caur nožēlu un piedošanu šķīstī mūsu sirdis.
10,24 – ir interesanti redzēt, kā autors piemin ticību (22pants), tad cerību (23 pants) un mīlestību (24.pants).
10,25 – norāde uz pirmo kristiešu sanāksmēm – dievkalpojumiem, kuros ir bijušas kādas nekārtības.
10,26-39 – autors norāda, cik smags pārkāpums ir tam, kurš ir piedzīvojis Dieva klātbūtni un tad no Dieva ir atteicies. Pirmajos gadsimtos Baznīcas Tēvi nenosodīja tos, kas neko vēl nebija dzirdējuši par Kristu, bet ja kāds, kurš bija jau kristietis un tad novērsās no Dieva, tad tas saņēma bargu sodu. Mēs paši esam piedzīvojuši situācijas, kad izdarām grēku, domādami pie sevis: „Drīz jau iešu pie grēksūdzes, tāpat man viss būs piedots.”
10,37-38 – autors citē Hab 2,3-4 sasaistot ar Isaja 26,20. Taisnīgais dzīvo no ticības. Mums ir jālūdz ticības skatījums. Autors pakāpeniski ievada nākamajā nodaļā, kur daudz tiks runāts par ticību, kas ir atslēga, lai saprastu un piedzīvotu piedošanu un dzīvi ar Dievu. Ja zaudzējam ticību, Dievs no mums atkāpjas, kaut arī cer uz mums un dara visu iespējamo, lai mēs atgrieztos.


1. Jo bauslība aptver tikai nākamo labumu ēnu, ne pašas īstenības tēlu. Tāpēc, tā nekad nespēj ik gadus ar tiem pašiem upuriem, ko nepārtraukti upurē, padarīt pilnīgus tos, kas tuvojas.
2. Citādi būtu jau mitējušies upurēt, jo upurētāji, reiz šķīstīti, neapzinātos vairs nekādus grēkus.
3. Bet ar tiem gads gadā notiek grēku pieminēšana,
4. Jo vēršu un āžu asinis grēkus piedot nespēj.
5. Tāpēc, pasaulē ienākdams, Viņš saka: Upurus un dāvanas Tu negribēji, bet miesu Tu man sagatavoji;
6. Dedzināmie upuri par grēkiem Tev nepatika.
7. Tad es sacīju: Lūk, es nāku. Grāmatas sākumā par mani rakstīts, lai es izpildītu, Dievs, Tavu prātu. (Ps 39)
8. Agrāk Viņš sacīja: Upurus un dāvanas, un dedzināmos upurus par grēkiem, un upurus, kas saskaņā ar bauslību tiek upurēti, Tu negribēji, un tie Tev nepatika.
9. Tad es sacīju: Lūk, es nāku, lai piepildītu, Dievs, Tavu prātu. Tā Viņš atceļ pirmo, lai nodibinātu nākošo.
10. Šinī gribā mēs esam svētīti ar vienreizējo Jēzus Kristus miesas uzupurēšanu.
11. Un katrs priesteris gan ik dienas stāv kalpodams un bieži tos pašus upurus upurēdams, kas nekad nespēj izdeldēt grēkus.
12. Bet Viņš, vienu upuri par grēkiem upurējis, mūžīgi sēž pie Dieva labās rokas,
13. Joprojām gaidīdams, kamēr Viņa ienaidnieki tiks likti par pameslu Viņa kājām,
14. Jo ar vienu upuri Viņš uz mūžiem padarīja pilnīgus svētdarāmos.
15. Bet arī Svētais Gars mums liecina, jo Viņš pēc tam sacījis:
16. Šī ir tā derība, ko es pēc tām dienām ar viņiem nodibināšu, saka Kungs: Es savus likumus došu viņu sirdīs un ierakstīšu tos viņu prātā,
17. Un viņu grēkus un netaisnības es vairs jau nepieminēšu.
18. Bet kur tie piedoti, tur vairs nav upura par grēku.
19. Tātad, brāļi, Jēzus asins dēļ mums ir cerība ieiet vissvētākajā.
20. Uz turieni Viņš mums sagatavojis jaunu un dzīvu ceļu caur priekškaru, tas ir, savu miesu;
21. Un tā kā mums ir augstais priesteris pār Dieva namu,
22. Tad tuvosimies patiesu sirdi, ticības pilnībā, apslacināti sirdīs un brīvi no ļaunas sirdsapziņas, un miesu nomazgājuši tīrā ūdenī.
23. Turēsim nesatricināmi savu cerības apliecinājumu (jo uzticams ir Tas, kas apsolījis)!
24. Un vērosim cits citu, lai pamudinātos mīlestībā un labajos darbos!
25. Neatstāsim savas sanāksmes, kā daži paraduši, nepamudinādami viens otru jo vairāk redzot, ka tā diena tuvojas.
26. Un ja mēs, patiesības atziņu saņēmuši, apzināti grēkojam, tad vairs neatliek upuris par grēkiem,
27. Bet gan šausmīgas tiesas gaidīšana un uguns niknums, kas aprīs pretiniekus.
28. Kas atmeta Mozus likumu, tam, diviem vai trim lieciniekiem liecinot, bez žēlastības bija jāmirst.
29. Kā jums šķiet, cik gan smagāku sodu pelna tas, kas Dieva Dēlu kājām mītu un derības asinis, kurās tas svētīts, turētu par nesvētām, un žēlastības Garu nievātu?
30. Jo mēs pazīstam To, kas teicis: Atriebšana pieder man, es atmaksāšu; un atkal: Kungs tiesās savu tautu.
31. Šausmīgi ir krist dzīvā Dieva rokās!
32. Bet atminieties agrākās dienas, kad jūs apgaismoti izturējāt lielu ciešanu cīņu.
33. Arī jūs atklātībā bijāt nodoti zaimiem un mokām, arī bijāt līdzdalībnieki tiem, kam tāpat notika.
34. Jo jūs esat cietumniekiem līdzcietuši, un jūsu mantas nolaupīšanu uzņēmāt ar prieku, apzinādamies, ka jums ir labāka un paliekama manta.
35. Tāpēc nezaudējiet savu paļāvību, jo tai ir liela alga.
36. Jo pacietība jums nepieciešama, lai, Dieva prātu izpildījuši, iemantotu apsolījumu.
37. Un vēl neilgi, tad nāks un nekavēsies Tas, kam jānāk.
38. Bet mans taisnīgais dzīvo no ticības, un tas nepatiks manai dvēselei, ja viņš atkāptos.
39. Tomēr mēs neesam izmisuma bērni, kas iet pazušanā, bet mums ir ticība dvēseles pestīšanai.


Darbā izmantots:
Katolicki Kommentarz Biblijny. Raymound E.Brown, Joseph A. Fitzmyer, Roland E. Murphy. Oficyna Wydawnicza "Vocatio", Warszawa. 2001.


Svētceļojuma laikā pa dienu neizmantošu nekāda sakaru ierīces vai sociālos tīklus. Būšu pieejams pa telefonu 26382125 un sociālajos tīklos vakaros.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru