svētdiena, 2015. gada 6. septembris

Sprediķis 6.septembrī (speciāli Vatikāna radio)

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Marks (Mk 7, 31-37)

Jēzus, izgājis no Tiras robežām, caur Sidonu nonāca pie Galilejas ezera, pāriedams Dekapoles apvidu. 
Un pie Viņa atveda kurlmēmo un lūdza, lai Viņš tam uzliek roku. Paņēmis to savrup no ļaudīm, Jēzus ielika savus pirkstus viņa ausīs un ar siekalām aizskāra viņa mēli, un, paskatījies uz debesīm, nopūtās, un sacīja viņam: “Effata!” – tas nozīmē: “Atveries!” Un tūdaļ atvērās viņa ausis un atraisījās viņa mēles saišķis, un viņš varēja pareizi runāt. 
Jēzus viņiem pavēlēja nevienam par to nekā neteikt. Bet, jo vairāk Viņš liedza, jo dedzīgāk viņi par to sludināja un jo vairāk brīnījās, sacīdami: “Viņš visu labi ir darījis. Kurliem Viņš dod dzirdi un mēmiem – valodu.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Šodienas evaņģēlijā Jēzus, pārstaigājis pagānu apvidus, nonāk Galilejas ezera apvidū. Pie Jēzus pieved kurlmēmu cilvēku. Cilvēku, kurš nedzird un nerunā. Vai varam paši iedomāties, ko tas nozīmē – visu dzīvi neko nedzirdēt un nerunāt. Traģiska situācija. Visapkārt absolūts klusums un nespēja neko pateikt. Varam teikt, ka šajā cilvēkā kurš cieš, ir sakoncentrētas visas cilvēces problēmas, visas pasaules ilgas un slāpes pēc atbrīvošanas un pestīšanas. Ir daudz runāts par dziedināšanu, ko veica Kristus – gan garīgu, gan fizisku. Tomēr šodien es vēlos vērst uzmanību uz Kristus spēju ieraudzīt otra problēmu. Kristus nepaiet garām cilvēkam, kurš cieš. Pēdējā laikā aizvien vairāk mūsu uzmanību piesaista bēgļu problēma Eiropā, kā arī pāvests Francisks, kurš, Žēlsirdības gadu iesākot, aicina gan Baznīcu, gan visu sabiedrību aizvien vairāk parādīt žēlsirdību.
Effata, tulkojumā no aramiešu valodas nozīmē - atveries. Atveries uz Dievu, uz otru cilvēku, uz līdzcilvēku vajadzībām. Jēzus mums ir kā piemērs, kam līdzināties. Šodien varam uzdot jautājumu paši sev – cik mēs paši esam atvērti uz otra cilvēka un pārējās sabiedrības problēmām? Šis cilvēks bija fiziski nedzirdīgs un kurlmēms, bet mēs bieži vien esam garīgi akli, kurli un mēmi, lai sniegtu roku savam tuvākajam. Pāvests Francisks bullā „Misericordie Vultus”, izsludinot žēlsirdības gadu uzsver: „Žēlsirdība Svētajos Rakstos ir atslēgas vārds, lai parādītu, kā Dievs darbojas mūsu labā. Viņš neaprobežojas tikai ar to, lai pasludinātu savu mīlestību, bet padara to redzamu un taustāmu. Mīlestība nevar būt tikai abstrakts vārds. Tā pēc savas dabas ir konkrēta dzīve..” (MV 9)

Ir interesanti, ka Jēzus šī brīnuma aculieciniekiem aizliedz stāstīt par šo notikumu citiem. Kādēļ? Tādēļ, ka patiesā Jēzus „būtība” atklāsies tikai pie krusta un augšāmceļoties. Bet mums, kas esam piedzīvojuši Jēzus nāvi un augšāmcelšanos ir jābūt drosmīgiem, lai ar konkrētiem darbiem, sirds atvērtību, līdzjūtību pret savu tuvāko liecinātu par Dievu, kurš ir mīlestība un žēlsirdība. Ir tik daudz iespēju kalpot savam tuvākajam. Latvijā tā ir iespēja kalpot caur „Caritas Latvija” kustību, bet to varam darīt arī apmeklējot slimniekus, cietumniekus, evaņģelizējot tos, kas vēl nepazīst Kristu. Šodien arī mēs katrs, arī es, priesteris Ilmārs varam uzdot konkrētu jautājumu sev: „Ko es esamu darījis, lai kādam no maniem tuvākiem cilvēkiem, neatkarīgi no viņa reliģiskās pārliecības, tautības, politiskajiem uzskatiem, vecuma, u.t.t. klātos labāk? Vai esmu padomājis, kā es varu iesaistīties, lai cilvēkiem, kuri ir spiesti pamest savu dzimteni kara, vai citu apstākļu dēļ klātos labāk?  Katram no mums, kurš esam palicis garīgi kurls, akls un mēms, Jēzus saka: „Effata”, atveries! Pāvests savā dokumentā turpina: „Es karsti vēlos, lai kristīgā tauta Jubilejas laikā pārdomātu par miesas un dvēseles žēlsirdības darbiem. Tas būs veids, kā atmodināt mūsu sirdsapziņu, kas bieži vien snauž nabadzības drāmas priekšā, un aizvien vairāk iedziļināties Evaņģēlija vēsts būtībā, kur nabagi ir dievišķās žēlsirdības priviliģētie adresāti. Jēzus ar saviem sprediķiem mums norāda uz šiem žēlsirdības darbiem, lai mēs sapratu, vai dzīvojam vai nedzīvojam kā viņa mācekļi. No jauna pievērsīsim uzmanību miesas žēlsirdības darbiem: pabarot izsalkušos, padzirdīt izslāpušos, apģērbt kailos, uzņemt svešiniekus, palīdzēt slimajiem, apmeklēt cietumniekus, apbedīt mirušos. Un neaizmirsīsim garīgos žēlsirdības darbus: dot padomu šaubīgajiem, mācīt nezinošos, brīdināt grēciniekus, mierināt nomāktos, piedot aizvainojumus, pacietīgi paciest tos, kuri ir garlaicīgi, lūgt Dievu par dzīvajiem un mirušajiem.” (MV15)

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru