pirmdiena, 2015. gada 30. novembris

Adventa pārdomas: pirmdiena, 30.novembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 4, 18-22)

Tajā laikā, staigādams gar Galilejas ezeru, Jēzus ieraudzīja divus brāļus: Sīmani, ko sauca par Pēteri, un viņa brāli Andreju izmetam tīklus ezerā, jo viņi bija zvejnieki.
Un Viņš tiem sacīja: “Sekojiet man, un Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Tie tūlīt atstāja tīklus un Viņam sekoja.
Un, aiziedams no turienes, Viņš ieraudzīja citus divus brāļus – Zebedeja dēlu Jēkabu un viņa brāli Jāni – kopā ar savu tēvu Zebedeju, laivā lāpot tīklus. Un Viņš tos aicināja.
Un tie, tūlīt atstājuši laivu un savu tēvu, sekoja Viņam. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Pavisam nesen sociālajos tīklos ieraudzīju interesantu šī evaņgēlija fragmenta interpretāciju: "Viņi atstājuši visus (sociālos) tīklus, Viņam sekoja!" Kas ir tās lietas, kuras man vajag atstāt? Varbūt mana ikdiena ir pārvērtusies vergošanā lietām, vietām, cilvēkiem? Vai manī ir Svētā Gara dotā brīvība? 
Pāvests Francisks aicina mūs ikvienu būt par misionāriem un līderiem savās kopienās, draudzēs, ģimenēs un sabiedrībā. Dievam mūsdienās ir nepieciešami Svētā Gara pārņemti mācekļi, kuri drosmīgi var doties uz visas pasaules perifērijām. Vai esmu gatavs atsaukties pāvesta, Baznīcas, paša Dieva aicinājumam? 

svētdiena, 2015. gada 29. novembris

Fundamentālteoloģijas zinātniskās konferences tiešraide

Fundamentālteoloģijas zinātniskās konferences tiešraide no Ļubļinas Katoļu Universitātes (poļu valodā)

Adventa pārdomas - svētdiena, 29.11

Dārgie bloga lasītāji! Jau pagājušo gadu adventa laikā es savā blogā publicēju pārdomas, kuras mums palīdzētu labāk sagatavoties Kristus Dzimšanas svētkiem. Izmantošu to pašu grāmatu, kuru sarakstījis slavens salvatoriāņu tēvs no Polijas, tēvs Kšistofs Vons (Krzysztof Wons SDS). Nu tad, izmantojot viņa pārdomas, plus pieliekot savas, arī veidosies šīs pārdomas kā rekolekcijas. Iesaku visiem, kas veiks šīs apceres, censties adventa laikā mazāk klausīties mūziku, iekšēji noklust, izvairīties no skaļiem pasākumiem, lai labāk sadzirdētu Dieva balsi. Jauku adventu!

(Lasījumus izmantošu no portāla www.mieramtuvu.lv)

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 21, 25-28.34-36)

Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, bet zemes virsū tautas būs šausmu pārņemtas un apjukušas jūras un viļņu krākšanas dēļ. Cilvēki pamirs bailēs, gaidot, kas nāks pār pasauli, jo debesu stiprumi tiks satricināti. Un tad ieraudzīs Cilvēka Dēlu nākam padebešos ar lielu spēku un godību.
Kad tas sāks piepildīties, tad skatieties un paceliet galvu, jo jūsu pestīšana tuvojas!
Bet pielūkojiet, ka jūsu sirdi neapgrūtinātu negausība, dzeršana un šīs dzīves rūpes un ka šī diena neatnāktu jums negaidīta. Jo tā nāks kā slazda cilpa pār visiem, kas dzīvo pa visu zemi. Tāpēc esiet nomodā un vienmēr lūdzieties, lai jūs varētu izbēgt no visa tā, kas notiks, un spētu nostāties Cilvēka Dēla priekšā.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Mēģināsim, lasot šo lasījumu, ieiet "Jēzus pastarās dienas" loģikā. Kādas ir manas izjūtas, lasot šo aprakstu? Ko es savā personiskā lūgšanā pateikšu Jēzum, lasot šo tekstu? Jēzus mums katram atgādina, lai mēs neaizmirstu par Viņa otrreizējo atnākšanu. Kādu es iztēlojos šo atnākšanu un manu satikšanos ar Viņu? Vai vēlos, lai Jēzus mani satiktu tādu, kāds es esmu šobrīd? Kas mani iepriecina, kas mani dara nemierīgu? Jēzus šodien aicina mūs "neapkrauties" ar grēkiem, jo tas viss var traucēt satikties ar Viņu. Kādas ir tās lietas, kuras mani nospiež un traucē satikties ar Jēzu? Cik sen es esmu bijis pie grēksūdzes, sv. Komūnijas, baznīcā? "Esiet nomodā un vienmēr lūdzieties...", saka Jēzus. Vai es bieži aizeju uz adoorācijas kapelu un pavadu laiku kopā ar Jēzu? 

Adventa laika pārdomas (speciāli www.delfi.lv)

Ir klāt adventa laiks. Šogad, tapat kā pagājušo gadu. Un visdrīzāk, tā tas būs arī nākamgad. Bet šogad varbūt īpašāk, jo mēs nevaram atgriezties pagātnē un nākotne mums vēl nepieder. Dialektiskā pieeja garīgajā pasaulē ir grūti pielietojama. Tomēr šī gada adventa svētdienām es piedāvāju pārdomas, kas balstītas uz sava veida duālismu, jeb pretrunām. Katra tēma atsevišķai svētdienai palīdzēs dziļāk uzlūkot mūsdienu realitātes ar Kristus acīm. Kristus, kurš ir atnācis, bet vēljoprojām nāk!

Klusums un skaļums!

Daudzi no mums ir dzirdējuši par skandalozu mūziķi Džonu Miltonu Keidžu, jaunāko (John Milton Cage Jr.), kurš kļuva slavens, pateicoties skaņdarbam "4'33"" - klusumu, kura laikā neizskan neviena nots. Adventa laiks tiek asociēts ar klusumu. Bet kas tad ir klusums un skaļums. Es varu atrasties skaļā vidē, bet savas sirds dziļumos būt dziļā iekšējā klusumā, bet var būt arī tieši otrādi. Samērā bieži es dodos uz Lietuvu, kur mežā, blakus mazam ciematam, kas saucās Paparčiai dzīvo klostermāsas. Viņas sarunājas tikai stundu nedēļā, dzīvo mazās mājiņās mežā un visu laiku pavada lūgšanās, klusumā un darbā. Satiekoties ar klostermāsām, mani izbrīnīja viņu teiktais: "Zini, priesteri Ilmār! Pie mums ir tik skaļi. Ļoti gribētos kaut kur nolīst malā, kādā klusā vietā." Es pie sevis padomāju - hm, kur tad ir patiesais klusums un kas tad ir patiesā klusuma avots? Iesaku izlasīt no Bībeles, no Vecās Derības 107.psalmu.

Karš un miers!

Slavenam krievu rakstniekam Ļevam Tolstojam ir slavens darbs - ,,Karš un miers", kurš ir iekļauts pasaules 100 slavenāko darbu sarakstā. Šī darba galvenais varonis ir krievu zemnieks Platons Karatajevs, kas visa darba garunā apjauš, ka savā dzīvē cilvēks ir maznozīmīgs, ka viņš bieži vien tiek ierauts dažādu notikumu, arī karu virpulī, taču kā persona, indivīds cilvēks sevī ir stiprs un šis spēks nāk no debesīm, no Dieva.

Karš Ukrainā, Sīrijā, terorakti, bēgļi. Tik daudz draudīgu ziņu ikdienas portālos, avīzēs, televīzijā. Kā saglabāt mieru? Tomēr nevajag meklēt nemaz tik tālu. Vēzis, satiksmes negadījums, pārdozētas narkotikas, pašnāvība, ilgi gadi komā pēc mugurkaula lūzuma, ... Tās visas ir mūsu ikviena karadarbības, kurām mums ir jātiek pāri. Kā saglabāt mieru? Miera avots ir Kristus. Ja man ir Dievs, ja man ir Kristus, man ir viss. Bībelē ir teikts: "Kristus ir mūsu miers!" (Efeziešiem 2,14) Mieru nevar garantēt ne NATO, ne karaspēks, ne valdības. Tas ir labi, ka mums ir šādas organizācijas. Tomēr miers sākas vispirms katra mūsu sirdī. Miers mūsos, mūsu ģimenēs, draudzēs, ciematos, pilsētās, valstīs un visā pasaulē. Nāc, miera Karali un dāvā mums katram patieso mieru!

Mainīgais un nemainīgais

Postmoderna sabiedrība. Tikumības "kari". Dedzīgs kristietis vai fundamentālists? Konservatīvs vai liberāls? Iekļaujoša sabiedrība vai noslēgtu cilvēku grupa? Cik gan mēs esam noguruši savā ikdienā no tā visa. Liekas, gribās teikt: "Lūdzu, vismaz laikā līdz Ziemassvētkiem pabūsim klusumā, prom no tās kņadas un saspīlējumiem. Gribās ātri iebēgt kāda klusā dievnamā, uzlūkot adventa vainaga trešo svecīti un pie sevis nopūsties: "Kungs, kāpēc tu kavējies vēl? Nāc taču vēlreiz uz šo zemi, kā tu esi solījis Bībelē un ieved te reiz par visām reizēm kārtību. Kādēļ tu tik ļoti slēpies? Kāpēc Tevi daudzi cilvēki nespēj saredzēt, saskatīt, piedzīvot, ieticēt?" Tomēr Kristus jau ir šeit, starp mums. Viņš ir arī starp nezālēm, kaut pats paliek kā kviešu grauds. Jēzus saka: "[uzmanieties], ka jūs, nezāli ravēdami, neizplūcat reizē arī kviešus" (Mateja 13,29). Dievs mūs mīl visus vienādi, jo Dievs nemīl grēku, bet mīl grēcinieku. Dievs adventā pasniedz roku mums katram, neatkarīgi kādi mēs esam, pie kādas sabiedrības grupas piederam. Tad, kad piedzīvosim bezgalīgo Dieva mīlestību, kad sajutīsim, kā pukst Jēzus dievišķā Sirds, tad arī ieraudzīsim savu dzīvi pilnīgi citā gaismā un spēsim arī mainīties.

Dzīvība un nāve

Vēl dažus gadus atpakaļ, Rīgā, pie Jēkaba kazarmām, katru gadu tika uzbūvēta "dzīvā Betlēme", kurā bija gans ar avīm. Daudziem cilvēkiem ļoti patika šī instalācija, bērni nāca vērot aitiņas, kā arī stilizētā kūtiņā izveidoto Jēzepa, Marijas un Jēzus Betlēmas ainiņas atveidojumu. Un tad, 2006.gada 2.decembrī tas pats gans, kurš ganīja šīs aitiņas, vienai no tām pārgrieza rīkli, pie tam pašu kaušanas ainu redzēja arī bērni. Notikums izraisīja tik plašu rezonansi, ka nākamajos gados šādas instalācijas vairs netika rīkotas un notikums izpelnījās īsu sleju pat žurnālā "Rīgas laiks", ko uzrakstīja rakstnieks un tulkotājs Ilmārs Zvirgzds.

"Jānis ierauga nākam Jēzu un saka: "Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku." (Jāņa ev. 1,29) Jānis Kristītajs ir svarīga adventa laika personība. Neērts. Radikālis. Varbūt fundamentālists? Norāda uz Heroda grēku, aicina nožēlot grēku, grēciniekus nosauc par odžu dzimumu? Nekādas tolerances! Tomēr Jānis ir lielākais no praviešiem un Jānis sagatavo Kungam ceļu. Jēzum, kurš ir patiesais Karalis, Mesija, kuru gaidīja visa pasaule.

Ziemassvētkos Jēzus ir ērts, jo viņš ir maziņš, guļ silītē, daudz nerunā. Ja tā var teikt - komerciāli izdevīgs. Lieldienās ir pavisam citādi. Viņš ļauj sev, kā nevainīgam jēram "pārgriest rīkli" - mirt pie krusta. Tieši tādēļ Jēzus pie krusta nav "izdevīgs", viņu jānoņem no publiskās telpas, jo kuram gan patīk asinis, nāve, ciešanas. Daudziem šķiet, ka labāk arī "eitanazēt" visu kristietību no epikūriskās baudās ieslīgušās Eiropas skatuves. Par šo tēmu Ilmārs Zvirgzdiņš nerakstīja. Žēl. Jo šī tēma nav izdevīga, populāra, "ejoša". Bet tas "netraucē" Jēzum augšamcelties un valdīt kā Ķēniņam jau divus tūkstošu gadus.

Šajos Ziemassvētkos apstāsimies un padomāsim - vai manā dzīvē Jēzus ir tikai kā "Ziemassvētku vecītis", pie kura eju tikai saņemt dāvanas un izlūgties sev labumus? Vai esmu gatavs pieņemt Jēzu, kurš ir miris pie krusta par maniem grēkiem un augšāmcēlies?

pr. Ilmārs Tolstovs no http://www.delfi.lv/news/svetku-laiks/noskanas-un-tradicijas/lenona-imagine-tolstoja-kars-un-miers-ko-latvijas-katolu-garidznieki-iesaka-iedvesmai-adventa.d?id=46776191&page=1

Nāc, ak nāc. Emmanuel! Svētīgu adventa laiku!

sestdiena, 2015. gada 28. novembris

piektdiena, 2015. gada 27. novembris

Lasītājs jautā: slimības un laulības derīgums

Slavēts Jēzus Kristus!
Man ir jautājums par iedzimtajām slimībām un laulību: Vai slimības gēni ir šķērslis laulībai?
Ko Baznīca saka tiem, kuriem ir vairākās paaudzēs mantota, piemēram, nosliece uz vēzi, vai tas var būt šķērslis laulībai? Jo šī lielā varbūtība, ka pēcnācēji arī būs slimi, liek aizdomāties par atvērtību dzīvībai. Un, ja nav pārliecības par pēcnācēju radīšanu, tad arī laulība ir zem jautājuma zīmes.


Mūžīgi mūžos slavēts! Nekādā gadījumā nevar uzskatīt, ka šādu slimību iespējamība varētu būt šķērslis laulībām. Mēs katrs sevī nēsājam dažādu slimību aizmetņus un ja visu laiku domātu, kas notiktu, ja atīstītos tāda vai citāda slimība, tad nemaz nevarētu mierīgi tālāk dzīvot. Mūsdienu medicīna savā attīstības ceļā dodas lieliem soļiem uz priekšu, un arī attiecībā uz vēzi var veikt pastiprinātas veselības pārbaudes, kā arī sekojot regulāri līdzi savam veselības stāvoklim, cīņa ar vēža slimību var būt sekmīga. Jāatcerās, ka Dievs var pārraut šo slimību mantošanas līniju un mums no vienas puses ir jāuzticas medicīnai kā zinātnei un arī Dievam, kurš ir visas zinātnes un visas pasaules valdnieks.

Atvērtība auglībai nozīmē ka abi laulātie vēlas bērnu, pat ja paši dažādu iemeslu dēļ nevar ieņemt bērniņu. Ir daudzas ģimenes kuras fiziski ir neauglīgas, bet pašas ir uzņēmušās audžuģimenes kalpojumu vai adoptējuši bērnus. Vēl vēlos uzsvērt, ka pati neauglība nav šķērslis laulības noslēgšanai, bet ja kāds no laulātiem pirms laulībām ir slēpis ka viņš ir neauglīgs, tad laulība ir nederīga, kas gan vēl ir jāpierāda Baznīcas Tiesā (sk. KTK 1098).

piektdiena, 2015. gada 20. novembris

Kas ir sekta?

Pēdējā laikā ļoti bieži ir dzirdēts par sektām, viltus mācībām utt. Gribēju jautāt, kā var pateikt, kas ir sekta? Kā atšķirt draudzes, vai tās ir vai nav sektas?
Pēc dzirdētā var spriest, ka tikai katoļi un luterāņi nav sektas, bet visi pārējie ir.

Liels paldies par jautājumu! Pirmajos gadsimtos Romas impērijā tieši kristieši tika nosaukti par jūdaisma sektu. Vārds "sekta" iztiet no vārda "sektors", kas nozīmē, kāda daļa no kopuma, atšķēlusies grupa. Sekta ir grupa, kura ir atšķēlusies no kopuma un pasludina, ka tikai viņiem ir patiesība un visi pārējie maldās. Katoļu Baznīca tic un māca, ka Baznīcai Dievs ir devis dievišķās Atklāsmes pilnību, līdz ar to varam uzskatīt, ka tie, kuri nav kopībā ar Baznīcu ir sekta. Tomēr šāds uzskats būtu ļoti nepilnīgs un vienpusīgs, jo arī Katoļu Baznīcas ticīgie var kļūt sektantiski, kad sāk uzskatīt, ka tikai atsevišķajam ticīgajam ir patiesība vai arī kāds iedomājas būt gudrāks par visu Baznīcu un pašu Dievu. Jo pat ja mēs ticam un zinām, ka Baznīcai pieder Atklāsmes depozīts, tomēr pati Baznīca nemitīgi, gadsimtu gaitā šo Atklāsmes Mantojumu pārdomā un nemitīgi atrodas patiesības meklējumos. Jo dažreiz kāda cita konfesija vai kristīga denominācija ir daudz labāk un precīzāk nekā mēs, katoļi, izpratusi vai izdzīvo kādu atsevišķu daļu no dievišķās Atklāsmes ticības patiesībām. Līdz ar to, apzinoties, ka Katoļu Baznīcā ir šo pestīšanas elementu pilnība, mums ir jābūt uzmanīgiem ar citu konfesiju vai draudžu izvērtēšanu, jo tieši Vatikāna II koncils aicina apzināties arī citu konfesiju un draudžu bagātības un novērtēt tās.

pirmdiena, 2015. gada 16. novembris

Jēzus jūdaismā (speciāli "Katoļu Baznīcas Vēstnesis")

Gan Jēzus no Nācaretes, gan Viņa mācekļi bija ebreji un piederēja jūdaisma reliģijai. Jēzus un Viņa mācekļu mesiāniskās cerības izrietēja no Vecās Derības mesiāniskās domas, līdz ar to apustuļi Pēteris (Apd 2,14.22.36) un Pāvils (Apd 13,46) bija pārliecināti, ka evaņģēliju vispirms ir jāsludina jūdiem. Tomēr no pašu jūdu puses bija liela pretestība, kas noveda līdz mācekļu apcietināšanai (Apd 4,1-22; Apd 5,18.26-27) Svētais diakons Stefans tika nomētāts ar akmeņiem (Apd 6,8-7,60) un Jeruzalemes kopiena tika vajāta (Apd 8,1-3), u.t.t.

Jūdi jau no sākuma neatzina Jēzu no Nācaretes par praviešu sludināto un pravietoto Mesiju un Dieva Dēlu. Viņi neatzina Jēzus Kristus dievišķību un, līdz ar to kristieši, kā “nācariešu sekta” tika izslēgta no sinagogas, par ko jau norāda šīs rakstu vietas – Jņ 9,22; 12,42 un 16,2. Jau Jēzus dzīves laikā notika pakāpeniska jūdaisma nošķiršanās no jaunās reliģiskās kustības – kristietības, īpaši pēc Jēzus uzstāšanās Nacaretē (Mk 6,1-6a; Lk 4,16-30). Jūdi pārmeta Jēzum, ka Viņš sev pieraksta Mesijas un Dieva Dēla titulus (Mt 26,63-64). No vienas puses šie Jēzus izteikumi skadri un radikāli Viņu nodalīja no jūdaisma, no otras puses visi šie Jēzus izteikumi bija pilnībā izprotami pēcpashālā periodā, kad Jēzus bija jau augšāmcēlies.

Pēc Jēzus uzkāpšanas debesīs kristietības attieksme pret jūdaisma bija divpusēja. No vienas puses kristietība atzina jūdaismu, kā Vecās Derības priekšrakstu izpildītāju un samērā ilgu laiku kristieši vēl devās sabatā, jeb sestdienā uz sinagogu klausīties Toru, jeb Vecās Derības lasījumus un komentārus, bet no otras puses parādījās ļoti neobjektīvi jūdu apmelojoši traktāti kristiešu vidū – piemēram apmelojumi jūdiem par rituālām slepkavībām, maģiju, konsekrētu Hostiju profonāciju. Tas vēlākajos laikos, īpaši I krustakarā noveda pie atriebības pret jūdiem no kristiešu puses un piespiedu jūdu kristīšanu. Tikai pēc II pasaules kara, kad notika masveidīgs terors pret jūdu ticības piekritējiem, ko saucam par holokaustu un Vatikāna II koncila deklerācijas “Nostra aetate”, kas runā par nekristīgām reliģijām, arī Baznīcā aktīvi tika nosodīts antisemītisms un jebkāda vēršanās pret ebrejiem un jūdu ticību. Pirmajos gadsimtos notika pakāpeniska jūdaisma un kristietības “šķiršanās”, jo kristieši tika izraidīti no sinagogas un arī pašu kristiešu vidū notika asas polemikas par jūdu rituālo tradīciju ievērošanu (sk. Apd 15).

piektdiena, 2015. gada 13. novembris

Pārdomas par Džona Lenoksa (John Lennox) lekciju ZInātņu akadēmijā

Ceturtdien, 12.novembrī man bija iespēja piedalīties Oksfordas Universitātes matemātikas profesora Džona Lenoksa (John Lennox), kurš ir vairāku grāmatu autors un piedalījies neskaitāmās augsta līmeņa debatēs par zinātnes un Dieva attiecībām lekciju LZA Portretu zālē ar nosaukumu: "Hokings un Dokinss par Dievu – patiesība vai maldi?"

Profesors uzsvēra, ka daudzi mūsdienu cilvēki ir ieinteresēti uzklausīt pasaules vadošo speciālistu viedokļus par Dievu. Tomēr tādējādi daudzi zinātnieki pārkāpj savas metodoloģiskās robežas, jo viņi izsakās par sfēru, kas neietilpst viņu zinātniskās pētniecības laukā. Pats profesors smaidot uzsvēra, ka arī viņš šādi rīkosies, jo tā rīkojas arī profesori Hokings un Dokinss. 

Daudzi zinātnieki, kuri sevi pasludinājuši par ateistiem, izvirza šādus saukļus: "Visai cilvēcei jāmostas no reliģijas murga! Zinātnieka uzdevums ir pamodināt cilvēku no reliģiskās sapņainības." Tomēr šādi uztverta zinātne kļūst ļoti totalitāra. Profesors uzsvēra, ka tomēr vairākums zinātnieku, kuri arī ir ateisti nav tik ekstrēmi un spēj ieklausīties arī citu viedokļos. Viņam pašam ir samērā daudz draugu - zinātnieku ateistu. 

Dokins atsaucās uz Z. Freida novecojušo uzskatu, ka reliģija ir viens no šizofrēnijas paveidiem. Tomēr prof. Lenokss atgādināja, ka zinātniekiem ir jābalsta savi spriedumi uz pētījumiem. Viņš pats ir izpētījis, ka nopietnos psihiatrijas zinātnes žurnālos nav atrodami pētījumi par reliģijas negatīvo ietekmi uz cilvēka psihi. Tieši otrādi - ir atrodami daudzi pozitīvi piemēri. Tātad, Davkins, runājot par reliģiju, nebalstās uz pētījumiem, bet gan uz paša vai citu subjektīviem spriedumiem.
Nobela miera prēmiju iegūst gan zinātnieki - ateisti, gan zinātnieki - kristieši. Zinātnē ir gan ticīgie un neticīgie, zinātne nav tieši saistīta ar pasaules uzskatu, jo tai ir savas metodoloģiskās robežas. Strīds veidojas starp cilvēkiem ar materiālistisku pasaules uzskatu un ticīgajiem, nevis starp ticību un zinātni. 

Matemātisku pierādījumu trūkums vēl nenozīmē, ka lieta nav vai nepastāv. Pasaulē ap mums ir daudz neskaidrību un nezinamā. Senākos laikos gandrīz visi zinātnieki ticēja Dievam. Daudzi ateistiski noskaņoti zinātnieki uzbrūk nevis kristiešu Dievam, bet gan dieviem, vai maldīgi saprastam Dieva tēlam, izkropļotai Dieva idejai. Daudzi cilvēki domā, ka tad ja Dievu noliegs, tad Viņš pazudīs. Savā laikā Ņūtons ir teicis šādus vārdus: "Jo vairāk es uzzinu par visumu, jo vairāk es varu apbrīnot Dievu!" Dievs nekonkurē ar zinātni, jo ir dažādi skaidrojuma līmeņi. 

Profesors arī neizprot ateistu tēzi, ka pats gravitācijas likums radīja visumu. Likumi paši par sevi neko nerada, tie tikai atklāj. Aritmētikas likums 1+1=2 nevienam vēl 2 euro nav iedevis. Zinātnei ir vajadzīgi jau radīti izejas materiāli, jo pati no sevis tā neko nerada. Ir maldīgi uzskatīt, ka visums rada pats sevi. Hokings uzskata, ka filozofija ir mirusi, tomēr visa zinātne savā veidā ir filozofija. Ir briesmas vienu teoriju (piemēram Darvina) un izplatīt to kā absolūtu.

Tās ir tikai dažas piezīmes no brīnišķīgās lekcijas, ko nolasīja Oksfordas profesors. Ja vēlaties viņu dzirdēt vēl, tad 2015. gada 13. novembrī plkst. 18.00 LU Lielajā aulā notiks paneļdiskusija, kurā piedalīsies Oksfordas Universitātes matemātikas profesors Džons Lenokss un LU Fizikas un matemātikas profesors Mārcis Auziņš.

ceturtdiena, 2015. gada 12. novembris

Jauns konkurss!

Kā jau citus gadus, arī šoruden piedāvāju piedalīties konkursā. Konkursa noteikumi ir ļoti vienkārši. Kurš atsūtīs un manu epastu priesteris.ilmars@gmail.com visvairāk jautājumu mana bloga sadaļai: "Lasītājs jautā, priesteris atbild!", tas saņems gada abonamentu laikrakstam "Katoļu Baznīcas Vēstnesis". Otrās un trešās vietas ieguvēji saņems pusgada abonamentu. Tiek ieskaitīi tikai tie, jautājumi, kuri skar ticības jautājumus un kuru atbildes tiek publicētas manā blogā. Aiziet! Konkurss noslēgsies 15.decembrī.

ceturtdiena, 2015. gada 5. novembris

Jaunumi!

Rīgas Garīgais Seminārs, Katoļu ielā 16
Dārgā "bloga draudze"!

Liels paldies par Jūsu uzticību un arī par atbildēm, ko saņēmu, nesen publicētajā aptaujas anketā. Dažus uzlabojumus jau esmu veicis, balstoties uz jūsu ieteikumiem. Labajā pusē ir atrodama arhīva sadaļa, kurā ir iespējams atrast rakstus, kuri publicēti agrāk.

Šobrīd intensīvi kalpoju kā inspektors Rīgas Garīgajā Seminārā. Daudzi man jautā, ko nozīmē šāds inspektora amats? Inspektors Garīgajos Semināros veic formatora funkcijas, rūpējoties, lai Seminārā tiktu ievērota regula, jeb reglaments un kopā ar rektoru un citiem formatoriem palīz semināristiem atklāt, atpazīt savu aicinājumu. Paralēli tam turpinu studijas Ļubļinas Katoļu Universitātē, rakstot doktora disertāciju.

No savas puses vēlos aicināt ikvienu īpaši lūgt Dievu par Semināru, tā vadību un arī lūgšanās "adoptēt" konkrētu semināristu, lai viņu pavadītu savās lūgšanās līdz priesterības sakramenta saņemšanai. Mūsu lūgšanu atbalsts ir ļoti svarīgs katram semināristam, viņa ceļā uz priesterību. Jau iepriekš paldies par jūsu lūgšanām.

Kā savienot savas ciešanas ar Kristus ciešanām?

SJK! Ko nozīmē savienot savas ciešanas ar Kristus ciešanām? Varbūt uz šo jautajumu varētu atbildēt savā blogā? Pateicos
Liels paldies par jautājumu. Bībelē mēs atrodam šādas rakstu vietas: "Tad nu es esmu līksms savās ciešanās, kuras nesu jūsu labā, piepildīdams to, kas vēl trūkst no Kristus ciešanām, savā miesā par labu draudzei, kas ir Viņa miesa. (Kol 1,24); Bet, tā kā nu jums ir daļa pie Kristus ciešanām, priecājieties, lai jūs arī, Viņam godībā parādoties, varētu līksmoties un priecāties. (1 Pēt 4,13)"

Šajos Bībeles pantos izteiktās domas nenozīmē to, ka Kristus pestījošajam upurim kaut kā pietrūktu, ka mums vajadzētu viņu papildināt. Katoliskās Baznīcas Katehisms, komentējot šīs Rakstu vietas norāda, ka mūsu ciešanām un grūtībām ir jēga Kristus ciešanās un upurī pie krusta. Ļoti daudz cilvēku, piedzīvojot netaisnīgas ciešanas, kurām neatrod izeju, krīt izmisumā un sāk vainot Dievu par tām. Tomēr katehismā ir teikts, ka "bieži vien neapzināti līdzdarbojoties dievišķajai gribai, cilvēki pēc pašu lēmuma var iekļauties dievišķajā plānā - gan ar savu darbību un lūgšanām, gan arī ar savām ciešanām. Tā tie pilnībā kļūst "Dieva palīgi" ( 1 Kor 3, 9) un Viņa valstības līdzstrādnieki. (KBK 307)

"Krusts ir Kristus - vienīgā Vidutāja starp Dievu un cilvēkiem vienīgais upuris. Bet tā kā Viņš savā dievišķajā Personā līdz ar iemiesošanos "kaut kādā veidā ir vienojis sevi ar ikvienu cilvēku", tad "Viņš sniedz iespēju katram cilvēkam vienoties ar šo Lieldienu noslēpumu tikai Dievam zināmā veidā". Kristus aicina savus mācekļus ņemt savu krustu un sekot Viņam, jo Viņš cieta par mums, mums atstādams piemēru, lai mēs ietu Viņa pēdās". Kristus patiešām savam pestīšanu nesošajam upurim grib pievienot tieši tos, kuri pirmie saņem tā augļus." (KBK 618)

pirmdiena, 2015. gada 2. novembris

Lasītājs jautā - priesteris atbild - svētums!

Lai ir slavēts Jēzus Kristus! Uzreiz atvainojos par gramat. kļūdām, jo neesmu latvietis. Mans jautājums ir šāds: Kā ģimenes cilvēks var kļūt pa svēto? Ar to es domāju nevis svēta statusu, bet tādu dzīvi, kura patīks Dievam.
Zinu, ka nesen tika kanonizēti Sv. Terezas vecāki, bet tas ir drīzāk izņēmums, nekā parasta lieta. Starp visiem Baznīcas svētajiem ir ļoti maz ģimenes cilvēku (gandrīz nav), tas nozīmē, ka tiem ir daudz grūtāk iemantot Debesu valstību. Tajā pašā laikā lielāka daļa kristiešu tomēr ir ģimenes cilvēki, tiem ir daudz rūpju (pirmkārt par bērniem), daudz mūsdienu izaicinājumu un pavisam maz laika, lai sakoncentrētos lūgšanai.
Pēc manām subjektīvām domām, mīlestības pilnu attiecību veidošana ar dzīvesbiedru, bērnu audzināšana ir Dievam patīkamas lietas, tomēr 99 procenti Baznīcas svēto ir garīdznieki, mūki un citi cilvēki, kuri visu savu dzīvi veltījuši Dievam. Gribētos dzirdēt priestera viedokli par to, kāpēc ģimenes dzīve ir tik grūts ceļš pie Dieva? Vai otrādi, varbūt šāds dzīvesveids Baznīcā nav līdz galam novērtēts? Paldies.

Mūžīgi mūžos slavēts! Liels paldies par jautājumu. Patiešām, vēl pavisam nesenos laikos ticīgo starpā valdīja uzskats, ka par svēto var kļūt tikai kāda izcila persona, noteikti tāda, kas ir saņēmusi priestera, bīskapa svētības vai ir iestājusies klosterī. Pēc Vatikāna II koncila, bet arī jau pirms tam daudzi svētie, kā piemēram svētā Terēze ne Bērna Jēzus ir norādījusi, ka svētums ir iespējams ikvienam un ka nevis mēs paši kļūstam svēti ar saviem spēkiem, bet tas ir Dievs, kurš dod mums žēlastību tādiem kļūt. Domāju, ka debesīs ir daudz vairāk tādu svēto, kuri nekad nav oficiāli kanonizēti vai beatificēti. Kādēļ Baznīca agrāk izcēla kā svētos tieši konsekrētas personas? Nezinu. Iespējams, ka tas ir saistīts ar savdabīgu Baznīcas uztveri viduslaikos. Jo pirmajos gadsimtos par svētajiem kļuva gandrīz visi kristieši, jo viņi mira kā mocekļi par savu ticību. Tomēr vēlākajos gadsimtos, kad visa Eiropa vairākumā kļuva kristīga, veidojās tādas kā divas šķiras, kategorijas. Viena - "Ecclesia docentis" - Baznīca, kas māca, hierarhija, garīznieki. Otra - "Ecclesia, quae audit" - Baznīca, kas klausās, laji, kuriem ir jāpakļaujas hierarhijas prasībām un jāzipilda viss, ko saka garīdznieki. Pēc Vatikāna II koncila Baznīca vairāk tiek saprasta, kā Dieva Tauta, Kristus Mistiskā Miesa, tomēr arī neizslēdzot Baznīcas hierarhisko dalījumu un iepriekšējo Baznīcas uztveri. Līdz ar to, mūsdienās arī skatījums uz svētumu ir kļuvis līdzsvarotās, plašāks un jāsaka, ka par svēto kļūt ar saviem spēkiem nav viegli, vai pat ir neiespējami - gan lajam, kurš dzīvo ģimenē, gan garīzniekam vai klosterī esošam. Tomēr ar Dieva žēlastības palīdzību viss ir iespējams. Būsim atvērti Dievam un tad visi kļūsim svēti!

svētdiena, 2015. gada 1. novembris

Sprediķis Visu svēto dienā (speciāli Vatikāna radio)!

Šogad Visu svēto diena ir iekritusi svētdienā, tādēļ pārdomāsim, ko nozīmē būt svētajam mūsdienās? Kad pasauli ir pārņēmis helovīnu trakums, kurā izpaužas okultisms un māņticība, Atklāsmes grāmatā ir aprakstīts kāda noslēpumaina sentēva jautājums: “Šie, baltajās drānās ietērptie, - kas viņi ir un no kurienes viņi ir atnākuši?” Jā, patiesi. Kas tie svētie tādi ir un no kurienes viņi rodas?

Baznīcas 2000 gados ir bijuši periodi, kad svētums tika uzlūkots dažādos veidos. Pirmajos gadsimtos svētums bija saistīts ar moceklību, līdz pat savas dzīvības atdošanai. Kad kristietība izplatījās Eiropas kontinentā un kļuva par valsts oficiālo reliģiju, svētums nozīmēja būt saistītam ar kādu no plaukstošiem klosteriem vai arī cilvēkam ar dziļu teoloģisko domu. Vēlīnajos viduslaikos svētums bija asociēts ar misionāro dedzību un došanos uz jaunām zemēm, sējot tur kristīgās ticības sēklu. Tomēr vēl nesenos laikos svētums daudziem šķita biedējošs un ļoti tāls mērķis, kurš “vienkāršam” un “parastam” cilvēkam nemaz nebija sasniedzams. Sabiedrībā joprojām valda izkropļots un maldīgs priekšstats par to, ko tad nozīmē būt svētam un kas vispār ir svētums.

Vatikāna II koncilā, kura noslēguma 50 gadskārtu mēs svinēsim pavisam drīz, tika uzsvērts, ka “Visi, kas tic Kristum, neatkarīgi no kārtas vai stāvokļa, tiek aicināti uz kristīgās dzīves un mīlestības pilnību.” (Vatikāna II koncils, „Lumen gentium”, 40, KBK 2013) Svētums vairs nav izredzēto privilēģija, tas ir iespējams visu kārtu un tautu cilvēkiem. Arī tu un es, mēs varam būt un tiekam aicināti uz svētumu.

Bet kas tad īsti ir svētums un kā to sasniegt? 1 Jāņa vēstulē ir teikts: “Pasaule mūs nepazīst, tādēļ, ka tā nepazīst Viņu... mēs būsim Viņam līdzīgi.” (sal. 1 Jņ 3, 1-3) Svētums – tā ir identifikācija ar Jēzu, kļūt līdzīgam Viņam. Mateja evaņģēlija 5.nodaļā lasām par kalna svētībām, ko Jēzus deva kā norādes ceļā uz svētumu. Tomēr varam arī tās pārfrāzēt: “Svētīgi ir tie, kas nekāro pēc mantas, jo Jēzus arī nekāroja pēc tās; svētīgi lēnprātīgie, jo Jēzus ir lēnprātīgs; svētīgi ir tie, kas alkst un slāpst pēc taisnības, jo Jēzus bija taisnīgs. Jēzus ir žēlsirdīgs, Viņam ir skaidra sirds, Viņš ir miera nesējs un vajāts taisnības dēļ.” Tātad mums ir jāseko Jēzum un jāiet Viņa pēdās. Svētums ir iespējams tikai Jēzū Kristū. Bez Jēzus tas ir tikai morāliskums, skaista rīcība, cenšanās būt labam ar saviem spēkiem. Daudzi neticīgie arī dzīvo morāliski labu dzīvi, bet tikai tikumiska dzīve vien viņus nepadara par svētiem. Svētais cenšas dzīvot tā, kā dzīvoja Jēzus. Domāt, kā domāja Jēzus, uzlūkot ikvienu kā uzlūkoja Jēzus, runāt tos vārdus, ko runāja Jēzus. Un visbeidzot – censties mīlēt tā, kā mīlēja Viņš. Daudzi varbūt teiks: “Tas ir pārāk radikāli, tas ir par daudz, tas ir par grūtu!” Domāju, ka nē. Ja tas bija iespējams tik daudzajiem svētajiem, tad arī mums tas būs pa spēkam. Mūsdienu pasaule ilgojas pēc jaunajiem svētajiem. Dievs vēlas, lai mēs visi kļūtu svēti. Neviens no mums nav izslēgts no šī aicinājuma. Centīsimies katru dienu kopt dzīvas un personiskas attiecības ar Jēzu, dzīvot dziļu sakramentālu un lūgšanas dzīvi, lasīt Svētos Rakstus, sekot līdzi Baznīcas dzīvei un mācībai, un ticu, ka mēs visi kļūsim svēti. Tikai ne savā, bet Jēzus spēkā. Uzticēsimies Jēzum un sekosim Viņam!