pirmdiena, 2015. gada 16. novembris

Jēzus jūdaismā (speciāli "Katoļu Baznīcas Vēstnesis")

Gan Jēzus no Nācaretes, gan Viņa mācekļi bija ebreji un piederēja jūdaisma reliģijai. Jēzus un Viņa mācekļu mesiāniskās cerības izrietēja no Vecās Derības mesiāniskās domas, līdz ar to apustuļi Pēteris (Apd 2,14.22.36) un Pāvils (Apd 13,46) bija pārliecināti, ka evaņģēliju vispirms ir jāsludina jūdiem. Tomēr no pašu jūdu puses bija liela pretestība, kas noveda līdz mācekļu apcietināšanai (Apd 4,1-22; Apd 5,18.26-27) Svētais diakons Stefans tika nomētāts ar akmeņiem (Apd 6,8-7,60) un Jeruzalemes kopiena tika vajāta (Apd 8,1-3), u.t.t.

Jūdi jau no sākuma neatzina Jēzu no Nācaretes par praviešu sludināto un pravietoto Mesiju un Dieva Dēlu. Viņi neatzina Jēzus Kristus dievišķību un, līdz ar to kristieši, kā “nācariešu sekta” tika izslēgta no sinagogas, par ko jau norāda šīs rakstu vietas – Jņ 9,22; 12,42 un 16,2. Jau Jēzus dzīves laikā notika pakāpeniska jūdaisma nošķiršanās no jaunās reliģiskās kustības – kristietības, īpaši pēc Jēzus uzstāšanās Nacaretē (Mk 6,1-6a; Lk 4,16-30). Jūdi pārmeta Jēzum, ka Viņš sev pieraksta Mesijas un Dieva Dēla titulus (Mt 26,63-64). No vienas puses šie Jēzus izteikumi skadri un radikāli Viņu nodalīja no jūdaisma, no otras puses visi šie Jēzus izteikumi bija pilnībā izprotami pēcpashālā periodā, kad Jēzus bija jau augšāmcēlies.

Pēc Jēzus uzkāpšanas debesīs kristietības attieksme pret jūdaisma bija divpusēja. No vienas puses kristietība atzina jūdaismu, kā Vecās Derības priekšrakstu izpildītāju un samērā ilgu laiku kristieši vēl devās sabatā, jeb sestdienā uz sinagogu klausīties Toru, jeb Vecās Derības lasījumus un komentārus, bet no otras puses parādījās ļoti neobjektīvi jūdu apmelojoši traktāti kristiešu vidū – piemēram apmelojumi jūdiem par rituālām slepkavībām, maģiju, konsekrētu Hostiju profonāciju. Tas vēlākajos laikos, īpaši I krustakarā noveda pie atriebības pret jūdiem no kristiešu puses un piespiedu jūdu kristīšanu. Tikai pēc II pasaules kara, kad notika masveidīgs terors pret jūdu ticības piekritējiem, ko saucam par holokaustu un Vatikāna II koncila deklerācijas “Nostra aetate”, kas runā par nekristīgām reliģijām, arī Baznīcā aktīvi tika nosodīts antisemītisms un jebkāda vēršanās pret ebrejiem un jūdu ticību. Pirmajos gadsimtos notika pakāpeniska jūdaisma un kristietības “šķiršanās”, jo kristieši tika izraidīti no sinagogas un arī pašu kristiešu vidū notika asas polemikas par jūdu rituālo tradīciju ievērošanu (sk. Apd 15).

Neskatoties uz pilnīgu Jēzus dievišķības noliegšanu, jūdaismā nekad netika noliegta Kristus personas vēsturiskā eksistence. Tomēr jūdaismā Jēzus tēls vienmēr tika piedāvāts pilnīgi savādāks, nekā to prezentē kristietība.

Talmūdā Jēzus tiek parādīts, kā tāds, kurš ir nācis šajā pasaulē nelikumīgi, maldinājis cilvēkus, bija šarlatāns un burvis. Talmūds (ivritā: תלמוד — ‘mācība’) ir pēc Toras vissvarīgākais jūdaisma teksts, kas aptver līdz pat 10 000 lappusēm vairāk nekā desmit sējumos. Divi pazīstamākie Talmūda varianti ir "Babilonijas Talmūds", kas tapis ebreju diasporas reliģiskajos centros Surā un Pumbeditā, un daudz īsākais "Jeruzālemes Talmūds". Pēc Talmūda, Jēzus jūdiem bija ārlaulības bērns no citas tautas pārstāvja, iespējams romiešu karavīrs Panteros. Jēzus bija izslēgts no jūdu sabiedrības. Talmūdā Jēzum ir veltītas 15 lpp, tomēr šajos tekstos ir ļoti daudz pretrunu, nesakritību un tekstu ir grūti lasīt un analizēt. Talmūda tekstā par Jēzus personu ir asa polemika ar kristiešiem. Kristietības un jūdaisma pētnieks Pēteris Šāfers (Peter Schäfer) saista šo situāciju ar paganu stāstiem par to, ka Jēzus bija mags, dziednieks, u.t.t. Jūdi šos pagānu stāstus ievietoja Talmūdā. Jēzus jūdiem bija nolādēts, jo veica maģiskas darbības, kas bija ļaunas pēc būtības. Talmūds pārmet Jēzum, ka Viņš ar maģijas palīdzību samusināja jūdus un veda sev līdzi cilvēkus. Talmūdā ir vēlāka norāde, ka Jēzum bija sieviete – Marija Magdalēna, bet bērni ir “pievienoti” vēlākā polemikā ar kristiešiem.

Attiecībā par Jēzus nāvi, ir skaidri redzams, ka jūdu rabīni labi pazīst evaņģēliju, bet viņiem ir sava versija. Rabīni redzēja Jēzus veiktos brīnumus un attiecībā pret konkrētiem faktiem viņi neko nevarēja iebilst. Tomēr viņiem svarīgi bija dot šiem brīnumiem citu interpretāciju. Talmūdā, attiecībā uz Jēzus nāvi ir piezīme – jūdi nosodīja Jēzu un viņš tika noakmeņots. Ieraksts ir veidots lai parādītu, ka viss tika darīts atbilstoši jūdu likumiem un lai apgāstu kristiešu versiju par krustā sišanu. Ir viens viedoklis, kāpēc Talmūdā ir tik daudz negatīvā par Jēzu un kristiešiem. Jūdiem Romas impērijā bija salīdzinoši priviliģēts stāvoklis, tomēr kristiešus ļoti vajāja. Bieži vien romieši kristiešus uzskatīja par kādu jūdaisma sektu. Lai sevi distancētu no kristiešiem, jūdi agresīvi norādīja atšķirības starp viņiem un kristiešiem. Talmūda versija ir pārspīlēta un nepatiesa un mūsdienās paši jūdi atzīst, ka tas ir veids, lai oponētu kristiešiem. Mūsdienās jūdi šiem Talmūda apzīmējumiem un tēzēm netic un neņem nopietni. Talmūds nav ticams un nopietns avots Jēzus Kristus šīs zemes dzīves iepazīšanai. Tomēr Talmūda uzskati ir ļoti ietekmējuši jūdaisma uzskatus un izturēšanos pret kristiešiem. (Talmudā par Jēzu un kristiešiem: “Ben Stada - Talmud Šabat 1-4b, Sanhedrin 67a; Ješu – Talmud Sanhedrin 107b, Sotah 47a; Process – Talmud Sanhedrin 67a; Egzekūcija – Talmud Sanhedrin 43a; mācekļi – Talmud Sanhedrin 43a; māceklis – Tosefta Chullin 2:23).

Mūsdienās daži jūdu rabīni Jēzus personību atklāj no jauna, redzot viņā svarīgu personu ebreju tautai. Mūsdienu jūdu domātaji, kā J. Klausner, L. Baeck, M. Buber, D. Flusser, P.L. Lapide, G. Vermes samērā pozitīvi raugās uz Jēzu, kā izcilu jūdu. Jēzus mūsdienu jūdaismā tiek uzskatīts par parastu jūdu, galdnieku, tādu, kurš ir pakļauts Likumam, apgraizīts, kurš runāja semītu valodā. Daži viņu pat uzskata par vienu no šīs pasaules ietekmīgiem domātājiem, kā Buda, Sokrāts, u.c. un pat par tādu, kurš viņus ir pārspējis. M. Buber uzskata Jēzu par vecāko brāli, par jūdu vecāko brāli, par vienreizējo un neatkārtojamo cilvēku. Klausner uzskata Jēzu, par visslavenāko ebreju visā tautas vēsturē un kā to, kas veidojus tiltu starp ebrejiem un pārejo civilizāciju.

Jēzus bija un paliek priekš jūdiem īpaša personība, slavens skolotājs, kaut arī Viņš ir grūti pieņemams daudzos morāles mācības aspektos. Par to arī ir norādījis emeritētais pāvests Benedikts XVI (kard. Jozefs Ratcingers) savā grāmatā “Jēzus no Nācaretes”, pirmajā triloģijas izdevumā, citējot ievērojamā jūdu rabīna Jacob Neusner pārdomas par Jēzu, kā izcilu jūdu.

Mūsdienu jūdaisms pilnīgi norobežojas no atbildības par Jēzus konfliktu ar farizejiem, par Viņa nodošanu uz nāvi. Rabīni kategoriski noraida jebkādu jūdu atbildību par Jēzus nāvi uz krusta, atzīstot, ka šo nāvi izraisīja komplicēta reliģiski – vēsturiskā situācija. Jūdi uzskata, ka varētu vainot konkrētos cilvēkus, kuri konkrētā vēsturiski – politiskā situācijā pieņēma konkrētus lēmumus. Tomēr vislielāko atbildību par Jēzus nāvi jūdi uzliek Romas prokuratoram Poncijam Pilātam, kurš tad arī izdeva notiesājošu spriedumu, kuru Jēzus pieņēma pazemībā un paļāvībā, kā patiess Jahves kalps. Tomēr jūdi kategoriski noraida jebkādu augšāmcelšanās ideju, kā nepieņemamu.

Mūsdienu jūdaistiskā literatūra pasvītro Jēzus personas humānisko aspektu, akcentējot Jēzus vēlmi pieņemt visus cilvēkus, no dažādām sociālām grupām, ka arī atzīst viņa mesiāniski – politisko darbību, vēloties atbrīvot tautu no romiešu okupācijas.

Noslēgumā, apkopojot visu iepriekš teikto, redzams, ka jūdaisms nekādā ziņā nenoliedz Jēzus vēsturisko eksistenci, tomēr izpratne par Jēzus personu ir ļoti sagrozīta un nepatiesa. Šī nostāja veidojās arī vēsturisku apstākļu rezultātā, nostājoties opozīcijā strauji augošajai kristietībai un vēloties argumentēt savu nostāju jautājumā par Jēzu. Liela vaina ir jāuzņemas pašiem kristiešiem, kas gadsimtu gaitā ir vajājuši jūdus un ar spēku ir vēlējušies viņus pievērst kristietībai. Redzams, ka jūdi kategoriski noliedz Jēzus dievišķību un to, ka Viņš ir Trīsvienības otrā Persona, kā Mesija un Dieva Dēls. Jūdaisms ir monoteiska reliģija, kas, līdzīgi kā islāms aizstāv un “sargā” ticību vienam Dievam. Katoliskās Baznīcas Katehisms uzsver: “Ņemot vērā Jēzus notiesāšanas vēsturisko sarežģītību, kas attēlota Evaņģēlija vēstījumos, kā arī notiesāšanas dalībnieku (Jūdasa, sinedrija, Pilāta) personisko grēku, kuru zina vienīgi Dievs, nedrīkst par to uzvelt atbildību visiem Jeruzalemes jūdiem, neraugoties uz manipulācijām pakļautā pūļa saucieniem un vispārējiem pārmetumiem, kas ietverti pēc Vasarsvētkiem izteiktajā aicinājumā atgriezties. Jēzus pats, pie krusta piedodot, un pēc tam arī Pēteris atzina Jeruzalemes jūdu un pat viņu vadītāju iespējamo nezināšanu. Vēl mazāk drīkst uzvelt atbildību pārējiem jūdiem, kas dzīvo citā vietā un citā laikā, balstoties tikai uz tautas apstiprinošajiem saucieniem: "Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem" ( Mt 27, 25): Tāpēc Vatikāna II koncilā Baznīca deklarēja: "Jēzus ciešanās nevar vainot bez izšķirības nedz visus ebrejus, kuri dzīvoja tajā laikā, nedz arī tos, kas dzīvo šodien [..]. Nedrīkst par jūdiem runāt kā par Dieva atmestiem vai nolādētiem, it kā pamatojoties uz Svētajiem Rakstiem." (Vatikāna II koncils, “Nostra aetate”,4.)” (KBK 597)

Bibliogrāfija:
Encyklopedia katolicka. TNK-KUL. Lublin. 1997. T. 8.
Encyklopedia katolicka. TNK-KUL. Lublin. 1997. T. 7.
Katoliskās Baznīcas katehisms (1992. gada 11. oktobrī). Rīgas Metropolijas kūrija, ”LAPA”, Valmiera, 2000.
Benedykt XVI. Jezus z Nazaretu. Część 1: od chrztu w Jordanie do Przemienienia. Wydawnictwo „M”. 2011.
http://izrael.org.il/judaizm/1255-jesus-w-talmudzie.html
http://www.traditia.fora.pl/historia,41/jezus-w-talmudzie-wywiad-z-historykiem-judaismu,2898.html
Fundamentālteoloģijas Licensiāta kursa skripti, Ļubļina.

1 komentārs:

  1. "Talmūds nav ticams un nopietns avots Jēzus Kristus šīs zemes dzīves iepazīšanai."

    Ja tas nav ticams avots Jēzus dzīves aprakstam, tad tik pat tendenciozs un apšaubāms kļūst viss pārējais Talmuda saturs.

    AtbildētDzēst