svētdiena, 2015. gada 1. novembris

Sprediķis Visu svēto dienā (speciāli Vatikāna radio)!

Šogad Visu svēto diena ir iekritusi svētdienā, tādēļ pārdomāsim, ko nozīmē būt svētajam mūsdienās? Kad pasauli ir pārņēmis helovīnu trakums, kurā izpaužas okultisms un māņticība, Atklāsmes grāmatā ir aprakstīts kāda noslēpumaina sentēva jautājums: “Šie, baltajās drānās ietērptie, - kas viņi ir un no kurienes viņi ir atnākuši?” Jā, patiesi. Kas tie svētie tādi ir un no kurienes viņi rodas?

Baznīcas 2000 gados ir bijuši periodi, kad svētums tika uzlūkots dažādos veidos. Pirmajos gadsimtos svētums bija saistīts ar moceklību, līdz pat savas dzīvības atdošanai. Kad kristietība izplatījās Eiropas kontinentā un kļuva par valsts oficiālo reliģiju, svētums nozīmēja būt saistītam ar kādu no plaukstošiem klosteriem vai arī cilvēkam ar dziļu teoloģisko domu. Vēlīnajos viduslaikos svētums bija asociēts ar misionāro dedzību un došanos uz jaunām zemēm, sējot tur kristīgās ticības sēklu. Tomēr vēl nesenos laikos svētums daudziem šķita biedējošs un ļoti tāls mērķis, kurš “vienkāršam” un “parastam” cilvēkam nemaz nebija sasniedzams. Sabiedrībā joprojām valda izkropļots un maldīgs priekšstats par to, ko tad nozīmē būt svētam un kas vispār ir svētums.

Vatikāna II koncilā, kura noslēguma 50 gadskārtu mēs svinēsim pavisam drīz, tika uzsvērts, ka “Visi, kas tic Kristum, neatkarīgi no kārtas vai stāvokļa, tiek aicināti uz kristīgās dzīves un mīlestības pilnību.” (Vatikāna II koncils, „Lumen gentium”, 40, KBK 2013) Svētums vairs nav izredzēto privilēģija, tas ir iespējams visu kārtu un tautu cilvēkiem. Arī tu un es, mēs varam būt un tiekam aicināti uz svētumu.

Bet kas tad īsti ir svētums un kā to sasniegt? 1 Jāņa vēstulē ir teikts: “Pasaule mūs nepazīst, tādēļ, ka tā nepazīst Viņu... mēs būsim Viņam līdzīgi.” (sal. 1 Jņ 3, 1-3) Svētums – tā ir identifikācija ar Jēzu, kļūt līdzīgam Viņam. Mateja evaņģēlija 5.nodaļā lasām par kalna svētībām, ko Jēzus deva kā norādes ceļā uz svētumu. Tomēr varam arī tās pārfrāzēt: “Svētīgi ir tie, kas nekāro pēc mantas, jo Jēzus arī nekāroja pēc tās; svētīgi lēnprātīgie, jo Jēzus ir lēnprātīgs; svētīgi ir tie, kas alkst un slāpst pēc taisnības, jo Jēzus bija taisnīgs. Jēzus ir žēlsirdīgs, Viņam ir skaidra sirds, Viņš ir miera nesējs un vajāts taisnības dēļ.” Tātad mums ir jāseko Jēzum un jāiet Viņa pēdās. Svētums ir iespējams tikai Jēzū Kristū. Bez Jēzus tas ir tikai morāliskums, skaista rīcība, cenšanās būt labam ar saviem spēkiem. Daudzi neticīgie arī dzīvo morāliski labu dzīvi, bet tikai tikumiska dzīve vien viņus nepadara par svētiem. Svētais cenšas dzīvot tā, kā dzīvoja Jēzus. Domāt, kā domāja Jēzus, uzlūkot ikvienu kā uzlūkoja Jēzus, runāt tos vārdus, ko runāja Jēzus. Un visbeidzot – censties mīlēt tā, kā mīlēja Viņš. Daudzi varbūt teiks: “Tas ir pārāk radikāli, tas ir par daudz, tas ir par grūtu!” Domāju, ka nē. Ja tas bija iespējams tik daudzajiem svētajiem, tad arī mums tas būs pa spēkam. Mūsdienu pasaule ilgojas pēc jaunajiem svētajiem. Dievs vēlas, lai mēs visi kļūtu svēti. Neviens no mums nav izslēgts no šī aicinājuma. Centīsimies katru dienu kopt dzīvas un personiskas attiecības ar Jēzu, dzīvot dziļu sakramentālu un lūgšanas dzīvi, lasīt Svētos Rakstus, sekot līdzi Baznīcas dzīvei un mācībai, un ticu, ka mēs visi kļūsim svēti. Tikai ne savā, bet Jēzus spēkā. Uzticēsimies Jēzum un sekosim Viņam!

1 komentārs:

  1. Paldies dārgais priesteri Ilmār. Vairāk šādu sprediķu, aicinājumu uz svētumu Jēzū Kristū.

    AtbildētDzēst