otrdiena, 2015. gada 22. decembris

Adventa pārdomas: otrdiena, 22.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 1, 46-56)

Tajā laikā Marija sacīja: “Augsti slavē Kungu mana dvēsele, un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā, jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību. Redzi, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes, jo lielas lietas man ir darījis Varenais un svēts ir Viņa vārds, un Viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm tiem, kas Viņa bīstas.
Varenus darbus Viņš darīja ar savu roku, izkaisīja tos, kas augstprātīgi garā. Varenos Viņš nogrūda no troņa un paaugstināja pazemīgos. Izsalkušos Viņš pildīja labumiem, bet bagātos atstāja tukšā. Viņš uzņēma savu kalpu Izraēli, atcerēdamies savu žēlsirdību, kā Viņš bija solījis mūsu tēviem, Ābrahamam un viņa dzimumam mūžīgi.”
Marija palika pie Elizabetes trīs mēnešus un tad atgriezās savā namā. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Ko es lūdzu Jēzum? Cilvēcisku jūtīgumu un vienkāršību, satiekoties ar otru cilvēku. Uzlūkojam Jaunavu Mariju, kura nevar palikt viena ar savu prieku. Viņa vēlas dalīties. Satiekas divas Sievietes. Viņas abas ir piedzīvojušas un piedzīvo Dieva tuvumu. Tas, kurš ir piedzīvojis Dieva pieskārienu, nevar klusēt. Sirds gavilē un evaņģelizācija kļūst par ikdienas lietu. Vai manī ir ilgas liecināt par to, ko Dievs ir darījis manā dzīvē? Vai neesmu aizslēdzis savu sirdi slavēšanai? Vai bieži slavēju un pateicos Dievam par visu, ko esmu no Dieva saņēmis – dzīvību, veselību, talantus, harizmas, kalpojumu, u.t.t? Kāda ir mana lūgšana? Vai tajā ir klātesoša arī pateicības un slavēšanas dimensija?

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru