sestdiena, 2016. gada 31. decembris

Ieejot jaunajā 2017 gadā!

2016.gadā, Oksfordas vārdnīcas redakcija izvēlējās gada vārdu, ko latviski varētu tulkot kā "pēc patiesība" (post-truth). Skaidrojumā tas nozīmētu, ka, informācijas laikmetā patiesība vairs nav svarīga un uz faktiem vairs nav būtiski atsaukties. Daudzi komentētāji atzīst, ka šāda realitāte ir samērā skaudra un biedējoša. Tomēr, jāapskatās no kurienes tad ir veidojusies šāda mūsdienu cilvēku uztvere un domāšana. Tās saknes slēpjas tādos filozofiskajos virzienos, kā skepticims un postmodernisms, kurā visas vērtības tiek apšaubītas un nevienam nav tiesības apgalvot, ka viņam pieder galavārds vai patiesība. Tātad skepticisms, relatīvisms un postmodernisms ir šādas  post - patiesības domāšanas sakne.

Savukārt kristietība piedāvā konkrētus atskaites punkturs un objektīvu patiesības jēdzienu. Jēzus Kristus nav kāds "post-truth" vai kāds aizmiglots filozofisks tēls, kādu velas piedāvāt mūsdienu liberalā elite. Notiek mēginājums no Jēzus Kristus Personas izņemt vārā tā autentisko saturu, piepildot to ar tādām liberalām idejām, kuras Jēzus Krisuts nekad nav mācījis vai vēlējies teikt. Jēzus Kristus, Nācaretes galdnieks, patiess Dievs un patiess cilvēks ir dzimis konkrētā laikā un vietā un ir atnesis konkrētu vēstījumu, jeb mācību, kura ir fiksēta Bībelē, jeb Svētajos Rakstos un Baznīcas Tradīcijā. Baznīca ir tā, kura kā milzīga "Noasa Laiva", šajā "post postmodernisma", relatīvisma, agresīvā sekulārisma, skepticisma un baiļu pārņemtajā bangojošajā neziņas pasaulē turpina drosmīgi sludināt un liecināt par Patiesību, kas ir pats Jēzus Kristus. Līdz ar to, ne jau statistika, sociālantropoloģija, socioloģija, jeb sociālā fizika, vai kāda cita zinātne būs izglābs. Tās visas ir svarīgas zinātņu nozares, kuras veic nopietnu ieguldījumu sabiedrības attīstībā un izaugsmē. Tomēr bez Jēzus Kristus glābjošās Vēsts, kura saliek visu pareizajās vietās un dod pamatu un cerību nākotnei, arī nākamajā, 2017.gadā bailes, neziņa, skepticims, relatīvisms tikai pieaugs vēl dramatiskākā mērogā. 

Tādēļ vēlos novēlēt visiem bloga lasītājiem Dieva svētītu jauno 2017.gadu un aicinu nebaidīties atvērt savas sirds durvis Jēzus Kristus glābjošajai Vēstij. 

Tezē piezīmes - trešā diena

Notikumi sāk norisināties tik intensīvi, ka šīs pārdomas rakstu naktī. Pa dienu vienkārši nebija laika. Rīts mūsu draudzē sakās kā parasti - 7.00 svētā Mise, ko celebrēja poļu priesteris no Tarnovas diecēzes, kurš nesen tikai iesvētīts un nāk no diecēzes Polijā, kurai ir visvairāk aicinājumu uz priesterību.

Pēc svētās Mises bija rīta lūgšanas ar jauniešiem, pēc kurām uzzinājām, ka ne visi jaunieši ir disciplinēti. Bija daži, kuri nebrīdinot viesģimenes, bija pazuduši visu nakti. Nez, kur viņi bija? Varbūt Vecrīgā? Nav zināms. Toties visiem tika piekodināts, lai ciena viesģimenes un ierodas laicīgi, vai vismaz informē par laiku, kad ieradīsies.

Pēcpusdienā aizgāju uz Ķīpsalas halli, kur notika viens no vērienīgākajiem kultūras programmas notikumiem - tautas mūzikas un deju koncertu. Uzstājās etnoroka grupa “Laimas muzykanti”, koklētāja Sanita Sprūža, Latvijas Kultūras akadēmijas tradicionālās dziedāšanas grupa “Saucējas”, kā arī Latvijas Universitātes tautas deju kopa “Dandari” un tautas deju ansamblis “Zelta sietiņš”. Bija iespaidīgi, skaisti un arī mūsu ārzemju viesi varēja paši izlocīt kājas, laižoties deju solī.

Vakarā, arēnā Rīga cilvēku jau bija vairāk, satiku daudz pazīstamu cilvēku, kā arī uzzināju, ka 2017.gada nogali ir iespēja pavadīt Šveicē, Bāzelē. Braucam?

Vispār šīs Tezē dienas Latvijai, Rīgai atstās dziļu un paliekošu garīgo zīmogu. Augļus garīgajā ziņā mēs vēl varēsim plūkt daudzus, jo daudzu gadus. Tikai paliks liels jautājums - vai mūsu draudzes būs atvērtas tiem cilvēkiem, kas meklēs Tezē turpinājumu. Tas būs izaicinājums mums visiem. Tiekamies 23.00 svētā Antona draudzē Ķengaragā uz kopīgam lūgšanām, jaunā gada sagaidīšanu un dažādu tautību priekšnesumiem. Aicināt visi, ieeja brīva.

ceturtdiena, 2016. gada 29. decembris

Tezē piezīmes - otrā diena

Sveiki draugi! Pirms ķerties pie ceturtdienas, vēl mazliet pakavēšos pie trešdienas pēcpusdienas notikumiem. Jau plkst. 17.30 sāku doties uz Arēnu Rīga. 24.autobuss no Abrenes ielas "startēja" laikā, bet jau pirmajās pieturās tas bija pārpildīts līdz malām, ka man kļuva žēl vietējo rīdzinieku, kuri palika "aiz borta". Toties vietējās Vesmīlgrāvja, krieviski runājošās, tantiņas samērā skaļi apsprieda filoloģiskās atšķirības starp krievu un poļu valodu, jo laikam tik lielā intensitātē Rīgas sabiedriskajā transportā poļu valodu dzirdēt tik bieži nesanāk. Un kad vēl pa vidu iespraucās ukraiņu valoda, šīm tantēm acis lielas un smaids līdz ausīm.

Arēnā Rīga ierados jau 18.00, jo vēlējos "pabaudīt atmosfēru". Patiešām, tas miers, kāds plūst no šīm vienkāršajām Tezē dziesmām, lūgšanām un klusumam, ir neaprakstāms. Dieva lietas ir pavisam vienkāršas, jo arī pats Dievs ir "vienkāršs". Mēs paši Viņu mēdzam sarežģīt. Var teikt, ka sākot ar vakardienu Dievs sāk ienākt dziļāk Rīgas urbānajā un sekulārajā vidē. Jēzus ir visapkārt. Jēzu var "ieelpot", sadzirdēt, saredzēt šajos Tezē 15 000 jauniešos, viņu sirsnībā un vienkāršībā.

Ļoti aizkustināja dziesmas latviski, un tas, kā blakus sēdošais francūzis samērā precīzi izdziedāja dziesmu latviski: "Svētīta tauta, kas gavilēt prot...". Vai mēs, latvieši, krievi, poļi, un citi, kas dzīvojam Latvijā esam svētīta tauta? Vai mēs protam gavilēt Dievā un Dievam? Laikam ka jā, jo tādu viesmīlību, kādu Rīga un apkārtne piedzīvo šajās dienās, Latvija piedzīvoja varbūt tajā tālajā 1993.gadā, kad pie mums viesojās pāvests Jānis Pāvils II. Liela vienotība, sirsnība un mīlestība. Nešķirojot, piedodot un saprotot. Tezē kopienas vadītajs, bralis Aloīzs pateicās rīdziniekiem par viesmīlību. Paldies jums visiem.

Pēc lūgšanām vēl ilgi uzkavējos Arēnā Rīga, jo vēlējos vēl "nogaršot" Svēto Garu, pabaudīt Viņa klātbūtni un jau pašās beigās aizgāju pagodināt krustu.

Pēc tam, vakarā sāku pildīt "taksista" kalpojumu, jo dažus poļu jauniešus steidzīgi vajadzēja "aizraut" līdz Salaspilij un arī jau no rīta daži poļu semināristi vēlējās pārvākties uz Semināru, jo bija ielikti vienā istabā kopā ar skaistām ukraiņu meitenēm :) Semināristi bija jāglābj :)

No rīta kopīga svētā Mise 7.00 svētā Antona draudzē un tad kopīgās Tezē rīta lūgšanas jauniešu pilnā baznīcā, tad dalīšanās mazajās grupās un diena var sākties. Šodien vēl plānoju 15.00 aiziet uz Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcu un varbūt būs vajadzīga palīdzība ar grēksūdzēm. Aicinu visus 19.00 uz Ķīpsalas izstāžu zāli vai Arēnu Rīgu. Ieieja visiem par brīvu, tikai paņemiet līdzi pasi vai ID karti. Tiekās.

trešdiena, 2016. gada 28. decembris

Tezē piezīmes - pirmā diena

Tā nu lielais Tezē notikums var sākties. Arī svētā Antona draudzē šis rīts iesakās neparasti. Svētajā Misē 7.00 biju kopā ar Verbistu tēvu Frančesko un semināristu Mārtiņu. Jau pēc brokastīm sāka ierasties pirmie Tezē dalībnieki. Mazliet apmulsuši, tomēr priecīgi un ļoti atvērti. Itāļi, portugāļi, ukraiņi, ungāri, rumāņi, nīderlandieši, kā arī vietejie, kuri čakli nāca pakaļ saviem "viesbērniem". Viens kungs teica, ka viņam vajag tikai meitenes, jo viņš gribot, lai mazdēls atrod sev labu sievu :) Viena viesģimene tā ilgojās pēc ukraiņiem, jo pašiem ir ukraiņu saknes, ka, tad kad saņēma kāroto, no laimes nezināja kur likties.

Rīgu pakāpeniski piepilda kristīgu jauniešu smiekli un gaviles.

Rīga - atver savu sirdi Jēzus Kristus mīlestībai.

Tiekamies 19.00 Ķīpsalas izstāžu hallē, vai Arēnā Rīga. Uz kopīgām lūgšanām var ierasties jebkurš un tās ir bez maksas. Tikai neaizmirstiet paņemt līdzi personu apliecinošus dokumentus. Tas drošībai.

otrdiena, 2016. gada 27. decembris

Tezē Eiropas tikšanās Rīgā


28. decembris 2016 - 1. janvāris 2017

Eiropas tikšanās paredzēta jauniešiem no 17 līdz 35 gadu vecumam.

Piedalies tikšanās un ...
... lūdzies dziesmās un klusumā.
...pievienojies tūkstošiem jauniešu no Eiropas un aiz tās robežām ticības dziļākas izpratnes meklējumos.
... piedzīvo ģimeņu viesmīlību un dalies vienkāršībā ar citiem.
... satiec cilvēkus, kuri izdzīvo Evaņģēliju šodienas izaicinājumu vidū.
... atrodi jaunu stimulu solidaritātei Eiropā..

Provizoriskā programma:

Trešdiena 28.dcembris


No rīta ierašanās Rīgā, jauniešu pirmā tikšanās ar draudzēm un viesģimenēm, kas viņus uzņem.
Vakariņas un pēc tam vakara lūgšana izstāžu centrā "Ķīpsala" un arēnā "Rīga".

Ceturtdiena 29., piektdiena 30. un sestdiena 31.decembris

Rīta lūgšana draudzēs, pēc tam mazās pārdomu grupiņas un tikšanās ar cilvēkiem, kuri ir iesaistīti vietējās kopienas dzīvē. Iesaiņotas pusdienas.

Tējas izdalīšana pilsētas centrā.

Pusdienas lūgšana vecpilsētas baznīcās un izstāžu centrā Ķīpsalā.

Pēcpusdienas semināri par sociālo līdzdalību, ticību un iekšējo dzīvi un māksliniecisko daiļradi dažādās vietās pilsētas centrā.

19.00 vakara lūgšana visiem kopā Arēnā Rīga

31. decembrī: tikšanās pa valstīm.

Vakariņas un pēc tam vakara lūgšana izstāžu centrā Ķīpsalā un arēnā "Rīga".

31. decembrī: lūgšanu vigīlija par mieru pasaulē, kam seko "tautu svētki" draudzēs, kuras uzņem jauniešus.

Svētdiena 1.janvāris

Piedalīšanās rīta dievkalpojumā vietējās draudzēs, tad kopīgas pusdienas viesģimenē.

Došanās projām sākot no 16.00.

www.taizeriga.lv
www.facebook.com/taizeriga2016/
info@taizeriga.lv

No www.katolis.lv

svētdiena, 2016. gada 25. decembris

Bīskapu konferences lēmums par atturību piektdienās!

2014.gada 26. februārī Rīgas Garīgajā seminārā notika Latvijas bīskapu tikšanās, kurā piedalījās Rīgas arhibīskaps Z. Stankevičs, Jelgavas bīskaps E. Pavloskis un Liepājas bīskaps V. Stulpins. Slimības dēļ nevarēja piedalīties Bīskapu konferences priekšsēdētājs, bīskaps Jānis Bulis.

Klātesošs bija arī Jelgavas emeritētais bīskaps A. Justs.

Starp citiem jautājumiem tika aktualizēts arī jautājums par gavēņa noteikumiem. Nolemts vēlreiz atgādināt nosacījumus, kad gavēņa prasības ticīgos nesaista.

Atturība no gaļas ēdieniem nav saistoša, ja piektdienā iekrīt:

1. Vispārējā Baznīcā noteiktās obligātās svinības:

Vissv. Jaunava Marija, Dieva Māte – 1. janvāris;
Kunga Parādīšanās jeb Epifānija (Triju Ķēniņu jeb Zvaigznes diena) – 6. janvāris;
Svētais Jāzeps – 19. marts;
Svētie apustuļi Pēteris un Pāvils – 29. jūnijs;
Vissv. Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšana – 15. augusts;
Visi svētie – 1. novembris;
Vissv. Jaunavas Marijas Bezvainīgā ieņemšana – 8. decembris;
Kristus Dzimšana – 25. decembris.

2. Vispārējā Baznīcā noteiktās svinības:
Kunga Pasludināšana – 25. marts;
Sv. Jāņa Kristītāja piedzimšana – 24. jūnijs;
piektdiena Kristus Dzimšanas svētku oktāvā;
piektdiena Kristus Augšāmcelšanās svētku oktāvā;
Vissvētā Jēzus Sirds.

3. Baznīcā Latvijā noteiktās svinības un svētki, valsts svētki:
Līgo diena – 23. jūnijs;
Sv. Meinards - 14. augusts;
Diecēzes vai draudzes svētā aizbildņa diena;
V.J.Marijas dzimšana - 8. septembris;
Latvijas Republikas proklamēšana - 18. novembris.

4. Kāzas vai bēres – mielasta dalībniekiem (izņemot Lielo piektdienu un Pelnu trešdienu).

Tiem, kuri ēd kopgaldā (izņemot Lielo piektdienu un Pelnu trešdienu): skolēniem, karavīriem un citiem, tomēr atturību šajā gadījumā aizvietojot ar citiem pašaizliedzības darbiem vai lūgšanu.
Latvijas bīskapu konference informē, ka saskaņā ar vispārējiem Baznīcas noteikumiem par gavēni, Kristus Dzimšanas svētku un Kristus Augšāmcelšanās svētku Vigīlijā nav saistoša atturēšanās no gaļas ēdieniem.
Latvijas nacionālā katoļu Bīskapu konferen­ce ir nodibināta pēc statūtu izstrādāšanas un Apustuliskā Krēsla apstiprināšanas 1997. ga­da 15. novembrī. Tā ir augstākā vietējās Baznī­cas lēmēja un koordinētāja institūcija.

Pārpublicēts no www.katedrale.lv

sestdiena, 2016. gada 24. decembris

svētdiena, 2016. gada 18. decembris

Kā labi sagatavoties grēksūdzei?

Atceries! Nav tāda grēka, ko Dievs nevarētu piedot! Dievs vienmēr ir stiprāks par vislielāko cilvēcisko vājumu. Viņš vēlas ienākt mūsu dzīvē, lai to dziedinātu, pārveidotu un svētdarītu. Lai piedzīvotu piedošanas prieku, ir svarīgi uzticēties Dieva žēlsirdībai, nostāsies Viņa priekšā patiesībā, nožēlot savus grēkus un tikties ar Dievu Gandarīšanas sakramentā.

Nāvīgs (smags) grēks. Tiek izdarīts tad, kad labprātīgi un apzināti izvēlamies rīcību, kas ir pilnīgi pretēja dievišķajam likumam un cilvēka dzīves galamērķim. Nāvīgs grēks iznicina pārdabisko mīlestību, bez kuras mūžīgā svētlaime nav iespējama. Tā ir garīga nāve, pilnīga attiecību saraušana ar Dievu un Baznīcu. Ja žēlastības stāvoklis netiek atgūts ar nožēlu un Dieva sniegto piedošanu, tad nāvīga grēka sekas ir izslēgšana no Kristus valstības un mūžīgā nāve ellē.

Ikdienišķs grēks tiek izdarīts tad, ja grēka sastāvs nav smags, mūsu rīcība neatbilst morāles likumam, bet tā nav bijusi apzināta. Ikdienišķs grēks izraisa morālisku nekārtību un, ja to nenožēlo, pamazām noved līdz nāvīgam grēkam. Tātad to var salīdzināt ar slimību, kas gan nav nāvējoša, bet traucē organisma normālu funkcionēšanu. Šo grēku kontekstā Gandarīšanas sakramentu var salīdzināt ar zālēm jeb profilaktisku poti.

No kā ir atkarīga laba grēksūdze? No Svētā Gara, jo Viņš iedvesmo mūsu gribu iet atgriešanās ceļu. Lai mēs saņemtu Dieva žēlastību nepieciešama mūsu līdzdarbība. Tāpēc nepieciešamas regulāras grēksūdzes, biktstēva priekšā jābūt atklātam un pazemīgam, jāiepazīst sevi, drosmīgi jācīnās ar savām vājībām, grēkiem un jāļauj Svētajam Garam sevi vadīt.

Cik bieži ir jāiet pie grēksūdzes? Tas ir atkarīgs no aicinājuma un garīgās dzīves. Katram katolim ir pienākums izsūdzēt grēkus vismaz reizi gadā. Taču vēlams grēksūdzi praktizēt regulāri - reizi mēnesī un biežāk, ja esi izdarījis kādu nāvīgu grēku vai arī atrodies atkarību varā (alkohola, interneta, pornogrāfijas, masturbācijas, narkotiku u.c.).

piektdiena, 2016. gada 16. decembris

sv. Ignācijs no Antiohijas Magnēziešiem

"Ignācijs, kuru sauc arī Teofors, Dieva Tēva žēlastībā un Jēzū Kristū, mūsu Glābējā, svētītai draudzei Magnēzijā pie Meandras. Sveicieni un vispārējās glābšanas vēlējumi Dievā Tēvā un Jēzū Kristū.
Tiklīdz man nāca zināms par jūsu tik pilnīgo mīlestību pēc Dieva prāta, es ļoti priecājos un nolēmu uz jums runāt ticībā Jēzum Kristum. Jo, apveltīts ar visgodājamāko vārdu, važās, ko nesu, es dziedu slavas dziesmas Baznīcām, un vēlu tām vienību, mūsu mūžīgai dzīvei Jēzū Kristū, miesā un garā, novēlam vienotību ticībā un mīlestībā, kas ir pāri pār visam, bet īpaši vienotību ar Jēzu un Tēvu. Viņā, turoties pretī, atbrīvojoties no šīs pasaules valdnieka uzbrukumiem un no tiem izglābjoties, mēs spēsim nonākt pie Dieva.

Man bija iespēja jūs redzēt, jūsu cienījamā bīskapa Damasa personā, kuram ir lieli nopelni Dieva priekšā, un arī cienījamo presbiteru (priesteru) Bassa un Apolonija personā, un manu kalpošanas biedru diakonu Sotiju, kura klātbūtni es vienmēr varēju baudīt. Viņš ir pakļauts bīskapam, tāpat kā Dieva žēlastībai, un presbiteru (priesteru) kolēģijai tāpat kā Jēzus Kristus likumiem.
Jums nepieklājas ļaunprātīgi izmantot savu bīskapu viņa jaunības dēļ, bet, balstoties uz Dieva spēku, paklausīt un cienīt viņu visā godbijībā. Redzēju kā svēti presbiteri (priesteri); neskatoties uz redzamo bīskapa jaunību, paši būdami lēnprātīgi Dievā, paklausīja un padevās viņam, vai drīzāk ne viņam, bet Jēzus Kristus Tēvam, kurš ir Bīskaps mums visiem. Tāpēc, slavējot to, kurš mūs ir mīlējis, vajag ievērot paklausību savam bīskapam. Jo, ne jau redzamo bīskapu nepaklausot mēs pieviļam, bet mēs zaimojam (vedam maldos) To, Kurš ir neredzams. Šīs lietas skar ne tikai cilvēku, bet arī Dievu, kas zina visus noslēpumus.

Tāpēc vajag ne tikai saukties par kristiešiem, bet tādiem būt patiesībā. Turpretīm ir daži, kuri it kā atsaucas uz bīskapu, bet dara visu pretēji, pa savam. Tādiem ļaudīm, man šķiet, nevar būt laba sirdsapziņa, un viņu sanāksmes nav derīgas un saskaņā ar Kunga norādījumiem.
Tad redziet - visām lietām pienāk gals un mūsu priekšā stāv divas lietas: "nāve un dzīvība"; un katrs nonāks un aizies uz savu vietu. Līdzīgi, kā ir divu veidu monētas, viena – no Dieva, otra – tā, kas pieder pasaulei, bet katrai no tām ir savs zīmogs. Neticīgie - šīs pasaules zīmogs, ticīgie, tie kuri paliek mīlestībā - Dieva Tēva zīmogs, caur Jēzu Kristu. Ja, balstoties uz Viņa nāves piemēru, neesam gatavi nomirt Viņa dēļ, tad mūsos nav Viņa dzīvības (dzīves)."

Sv. Ignācijs no Antiohijas, Vēstule magnēziešiem, nr. 1,1-5,2.
Tulkojums no Breviāra poļu valodā. Parastā liturģiskā laika XVI svētdienas Baznīcas tēvu lasījums. Liturgia godzin, III, Pallottinum 1987, 428.lpp.
Izmantots vēl kā papildus materiāls: http://www.archive-lv-2012.com/lv/l/2012-07-20_167130_1/LMF-Jaunumi/ [6.02.20016]

ceturtdiena, 2016. gada 8. decembris

Kad īsti piedzima Jēzus Kristus!

Sākšu ar nelielu citātu no pāvesta Benedikta XVI triloģijas "Jēzus no Nācaretas" III daļas par Jēzus bērnību. (Joseph Ratzinger (Benedykt XVI). Jezus z Nazaretu. Dzieciństwo. Wydawnictwo "Znak". Kraków, 2012, 87-88.) Pāvests uzsver, ka Jēzus ir vēsturiska Persona un, fakti, kuri ir aprakstīti Evaņģēlijos atbilst vēsturiskai patiesībai. Tas nozīmē, ka mums ir skaidrs, ka Jēzus piedzima, ka Viņš piedzima Betlēmē no Jaunavas Marijas. Tomēr mums nav dati, kurā gadā un kurā datumā Viņš piedzima. Mums nav arī zināmi precīzi viņa dzīves citi datumi. Jāsaprot, ka mūs šķir vairāk kā 2000 gadu un tajā laikā nebija ne avīzes, ne interneta. Daudzām vēsturiskām personām, kuras dzimušas daudz agrākos laikos arī trūkst vēsturisku pierādījumu ne tikai viņu dzimšanas dienai, bet pat gadam.
Pirmie kristieši pirmajos gadsimtos nesvinēja Kristus Dzimšanas dienu, bet gan sāka svinēt 6.janvāri, kas bija Epifānijas, jeb Zvaigznes diena. Šajos svētkos svinēja Jēzus publisko parādīšanos tautām. Pirmajos gadsimtos vēl nebija izveidojies plašs un sazarots Baznīcas liturģiskā gada kalendārs. Kā galvenie svētki bija Pasha, jeb Kristus Augšāmcelšanās svētki, kas sakrita ar jūdu Pashu un katra svētdiena, kā "mazās Lieldienas", jeb nedēļas pirmā diena, kā nākamā pēc sabata.
Pirmais, kurš mēģināja precīzi noteikt Jēzus dzimšanas datumu bija mūks Dionīzijs Mazais (miris ap 550 gadu), kurš visdrīzāk nokļūdījās par dažiem gadiem. Vairākums vēsturnieku ir vienisprātis, ka Jēzus ir dzimis vai nu 4 vai divus gadus agrāk. Tas pamatojas uz vēsturiskiem faktiem par Romas imperatora Augusta veikto tautas skaitīšanu.

Vai kristieši melo, svinot Jēzus dzimšanu 25.decembrī? Nē, jo mūsu liturģiskais kalendārs nebalstās precīzos vēsturiskos datumos, bet gan teoloģiskajā koncepcijā un kristiešu svētku dienas kalendārā ir izvietaotas, balstoties nevis hronoloģijā, bet gan teoloģijā. Lieldienu datums katru gadu mainās, jo tas tiek piemērots mēness fāžu kalendāram, kaut Jēzus nāvi pie krusta precīzi varētu noteikt, jo tas notika Jūdu Lieldienu priekšvakarā, kas atbilst konkrētam jūdu mēnesim un mēnes fāzei. 25.decembris tika izvēlēts tādēļ, ka tā ir gada visīsākā diena un simboliski norāda uz gaismas uzvaru pār tumsu. Izejot no šī daruma, 25.martā Baznīca svin Kunga Pasludināšanas svētkus (9 mēneši pirms 25.decembra), kad eņģelis Gabriēls pasludina Jaunavai Marijai, ka Viņa kļūs par Pestītāja Māti. 8.septembrī mēs svinam Jaunavas Marijas dzimšanas dienu, bet 8.decembrī (9.mēnešus iepriekš) svinam Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētkus. Baznīcas liturģijā ir svarīga svētku teoloģiskais izkārtojums un tā nozīme, ne tik daudz pieturēšanās pie datumiem un gadiem. Gadsimtu gaitā arī Baznīcas liturģiskais kalendārs mainās, jo Baznīca, cauri gadsimtiem mēģina aizvien labāk izteikt Jēzus Kristus dzīves, nāves un Augšāmcelšanās noslēpumu. Baznīcas liturģija un svētki nav statisks, "muzejisks" vai "arhivārisks" relikts, bet gan dzīva Jēzus Kristus dzīves, nāves un Augšamcelšanās svinēšana. Tātad, mēs 25.decembrī svinam notikumu, ka Jēzus ir piedzimis, bet teoloģiski un liturģiski nebūtu pareizi teikt, ka Jēzus piedzima tieši 25.decembrī. Kad tieši piedzima Jēzus mums pat nav svarīgi, jo mums neinteresē precīzi kurā dienā, bet gan fakts kā tāds un tas pestīšanu nesošais labums, ko šis fakts un notikums mums ir atnesis.

trešdiena, 2016. gada 7. decembris

8.decembris - Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētki

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 1, 26-38)

Tajā laikā Dievs sūtīja eņģeli Gabriēlu uz Galilejas pilsētu, kas saucās Nācarete, pie Jaunavas, kas bija saderināta ar vīru, vārdā Jāzeps, no Dāvida cilts. Un Jaunavas vārds bija Marija.
Un eņģelis, ienācis pie viņas, sacīja: “Esi sveicināta, žēlastības pilnā, Kungs ir ar tevi!” Viņa izbijās par šiem vārdiem un domāja, kas tas varētu būt par sveicienu. Bet eņģelis viņai sacīja: “Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. Redzi, tu ieņemsi un dzemdēsi Dēlu un Viņu nosauksi vārdā Jēzus. Viņš būs liels, un Viņu sauks par Visaugstā Dēlu, un Kungs Dievs Viņam dos Viņa tēva Dāvida troni. Un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala.”
Tad Marija sacīja eņģelim: “Kā tas notiks, jo es taču vīra nepazīstu?” Un eņģelis, viņai atbildot, sacīja: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstā spēks tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas piedzims, tiks saukts par Dieva Dēlu. Lūk, Elizabete, tava radiniece, vēl savā vecumā ir ieņēmusi dēlu, un šis ir sestais mēnesis tai, kuru sauc par neauglīgu, jo Dievam nekas nav neiespējams.”
Tad Marija sacīja: “Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda!” Un eņģelis no viņas aizgāja. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

8.decembrī Katoliskā Baznīca svin Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētkus. Dogma par Marijas Bezvainīgo Ieņemšanu tika pasludināta 1854.gadā: "Svētlaimīgā Jaunava Marija kopš paša pirmā savas ieņemšanas brīža, pateicoties īpašai visvarenā Dieva žēlastībai un labvēlībai, cilvēces Pestītāja Jēzus Kristus dēļ ir tikusi pasargāta no jebkāda pirmgrēka traipa." Arī vēlākie notikumi mazā Francijas ciematiņā Lurdā apstiprināja šī svarīgā fakta patiesumu.

Bet kāpēc mums ir jāsvin šie lielie svētki un ko tie nozīmē?


Vispirms jāsaka, ka šie ir Jaunavas Marijas svētki, bet cieši saistīti ar Jēzu Kristu. Jēzus Kristus – patiess Dievs un patiess Cilvēks, nāca šajā pasaulē Jaunavas Marijas miesās. Bet lai Viņš, kurš ir Dieva Dēls un absolūti svēts varētu ienākt cilvēka - sievietes - Marijas miesās, bija svarīgi, lai šīs miesas būtu svētas un pasargātas no iedzimtā grēka traipa. Katoliskās Baznīcas katehisms uzsver: „Lai Marija kļūtu par Pestītāja Māti, Dievs viņai piešķīra dāvanas, kas piemērotas viņas tik cildenajam uzdevumam. Pasludināšanas brīdī eņģelis Gabriēls sveicina viņu kā "žēlastības pilno". Patiešām, lai Marija varētu ticībā brīvi piekrist pasludinātajam aicinājumam, bija nepieciešams, lai viņu pilnībā vadītu Dieva žēlastība.” (KBK 490) Kā zinām, pēc Ādama un Ievas pārkāpuma visi cilvēki ir iedzimtā grēka skarti. Kristības sakramentā mēs tiekam atbrīvoti no šī grēka. Bet Jaunava Marija nevarēja saņemt kristības sakramentu, jo kristības devējs - Jēzus vēl tikai nāca. Tādēļ Dievs izdarīja "korekciju" dabiskajā lietu kārtībā un tajā brīdī, kad Marija ienāca Annas (Jaunavas Marijas mātes) miesās, Viņa, Marija jau tika atbrīvota no iedzimtā grēka un arī visas savas dzīves laikā no jebkura padarītā grēka. Tādējādi tika "aizsargāta" Jēzus dievišķība un Viņš varēja nākt tīrā, neskartā traukā - Jaunavas Marijas miesās. Svinot šos svētkus, mēs svinam un apbrīnojam Dievu, kuram ir tik brīnišķīgs plāns Marijas un katra mūsu dzīvē. Daudzi protestanti nesaprot katoļu un, savā veidā, arī pareizticīgo teoloģijas stingro nostāju, attiecībā uz Jaunavas Marijas lomu Dieva plānā. Caur Jaunavas Marijas godināšanu, mēs uzsveram gan Jēzus dievišķību gan cilvēcību un „uzturam šīs proporcijas” pareizā līmenī. Tiklīdz kā tiek noliegta Jaunavas Marijas loma pestīšanas plānā, tā momentāli sākas visa cilvēciskā noliegšana kristīgajā ticībā. Marijas godināšana nemazina Kristus unikālo starpniecību. Tieši otrādi - to uzsver, nostiprina un norāda, ka Kristū ir klātesoša pilnīga cilvēcība un pilnīga dievišķība. Katehisms uzsver, ka „šo "absolūti unikālā svētuma" spožumu, ar kuru viņa tikusi bagātināta kopš pirmā savas ieņemšanas brīža, visā pilnībā viņa saņem no Kristus: viņa ir atpirkta izcilā veidā sava Dēla nopelnu dēļ. Viņai, vairāk nekā jebkurai citai radītajai personai, Tēvs "Kristū ir devis ikvienu garīgo svētību debesu lietās" ( Ef 1, 3). Dievs "izredzējis" Mariju "pirms pasaules radīšanas", lai viņa "mīlestībā" būtu svēta un nevainojama "Viņa priekšā" ( Ef 1, 4).” (KBK 492)

Baznīca 8.decembri ir pasludinājusi par lieliem svētkiem, un ticīgajiem ir obligāti jāpiedalās šajos svētkos kā svētdienā. Ja darba vai citu apstākļu dēļ tas nav iespējams, tad vismaz vakarā mēģināt aiziet uz svēto Misi.

svētdiena, 2016. gada 4. decembris

Sprediķis II adventa svētdienā (Vatikāna radio)

4.decembrī Antona draudzē uzstājās
mūziķis Goran Gora
(Jānis Holšteins-Upmanis)
Lai ir slavēts Jēzus Kristus!
Dārgie Vatikāna radio klausītāji. Šodien svinam II adventa svētdienu, kurā sv. Jānis Kristītājs aicina mūs uz atgriešanos. Viņš sauc: „“Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu!” Varam teikt, ka arī Latvijā ir noslēdzies 50 gadus ilgais „advents” un 10.decembrī būsim sagaidījuši Vatikāna II koncila dokumentu oficialā latviešu valodas izdevuma atvēršanas svētkus. Kāda ir Vispārējā koncila nozīme Baznīcā. Jau no pašiem kristietības pirmsākumiem Koncils bija augstākais Baznīcas mācīšanas līdzeklis, ko mēdz saukt arī par ārkārtējo. Pavisam Baznīcā ir noticis 21 koncils, kuros parasti piedalās vairākums visas pasaules bīskapu. Lai šāds koncils varētu notikt, to ir jāsasauc pāvestam un arī tā dokumentus apstiprina pāvests. Tomēr paša koncila laikā bīskapi autonomi var izteikt savu viedokli par ticības un morāles jautājumiem un lai dokuments varētu tikt pieņemts, ir jāsaņem 2/3 koncila tēvu balsis. Vatikāna II koncilu sauc arī par Svētā Gara pavasari Baznīcā un jaunu soli pretī pasaulei, ko spēra Baznīca. Var teikt, ka Koncilā tika piedzīvota Dieva Valstības klātbūtne Baznīcā, jo caur visas pasaules bīskapiem runā Svētais Gars un ir klātesošs Kungs. Koncilā realizējās pravieša Isaja pravietojums: „Tajā dienā Jesses atvase kļūs par zīmi tautām. Viņu meklēs pagānu ciltis, un viņa atdusas vieta būs godības pilna.” Koncilā baznīca vēl vairāk atvērās uz pasuali un pasauli vairs neredzēja kā ienaidnieku, bet gan kā sadarbības partneri un vietu, kur sludināt Evaņģēliju.

Kādi bija Vatikāna II koncila galvenie „atskaites punkti”?

1. Jau pieminētā atvērtība uz pasauli;

2. Dziļas pārdomas par pašu Baznīcu. Baznīca, vairs ne tikai kā institūcija vai svēta, ekskluzīva sabiedrība, bet gan kā tā, kurā pastāv Kristus dibinātā Baznīca;

3. Sadarbība ar citām konfesijām un reliģijām – Vienīgās, Kristus dibinātās Baznīas neredzamie elementi ir atrodami arī citās konfesijās un pat reliģijās. Ir iespējams dialogs ar tām.

4. Liturģiskā atjaunotne, dievkalpojumi tautas valodā, Dieva tautas iesaistīšanās liturģijā. Apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem raksta: „Ka jūs saderīgi vienā balsī slavētu Dievu un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvu.”

5. Laju lomas apzināšanās un laju apustulāta aktivizēšana Baznīcā

6. Dievišķās Atklāsmes izpratnes padziļināšana un Svēto Rakstu, Bībeles centrālās vietas Baznīcā apzināšanās. Arī sv. apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem raksta: „Brāļi, viss, kas agrāk ir rakstīts, ir rakstīts mūsu pamācībai, lai ar pacietību un iepriecinājumu, ko nes Raksti, mēs uzturētu cerību.”

7. Visu Baznīcas struktūru piemērošanu Evaņģēlijam un pārskatīšanu Baznīcas Tēvu un Tradīcijas gaismā. Šīsdienas Evaņģēlijā Jēzus saka: „tātad ikviens koks, kas nenes labus augļus, tiks nocirsts un iemests ugunī.”

Kādi tad bija Vatikāna II koncila augļi? Pēc Koncila strauji pieauga dažādu katolisko kustību un kopienu skaits. Var teikt, ka piepildījās sv. Jāņa Kristītāja vārdi šodienas Evanģēlijā: „Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un uguni.” Baznīcā uzplauka harismātiskās kopienas un aizvien vairāk katoļu sāka apzināties savu ekleziālo identitāti un piederību Baznīcai. Jā, pēc koncila sekoja dziļa krīze Baznīcā, tomēr, kā uzsver tādi teologi kā Īvs Kongārs un Karls Rāners, tad „Koncils tika sasaukts laikā, kad Baznīcai gāja labi. Tomēr tieši Koncils bija tas, kurš palīdzēja Baznīcai tikt pāri vēlākajai krīzei. Krīze būtu bijusi tapat, tika bez Koncila Baznīca zaudētu daudz vairāk.” Tādi pāvesti, kā Pāvils VI, Jānis Pāvils II, Benedikts XVI un Francisks turpināja un turpina realizēt Vatikāna II koncila idejas un reformas Baznīcas un sabiedrības dzīvē. Kā viens no redzamākajiem Koncila augļiem ir Katoliskās Baznīcas Katehisms, kas latviski tika izdots 2000.gadā. Un pat ja šķiet, ka ir pagājuši jau 50 gadi kopš koncila noslēguma, varbūt tikai tagad mēs tā pa īstam spējam novērtēt un arī dzīvē iemiesot tās idejas, ko Dievs caur Svēto Garu mums vēlas dot. Pāvests Francisks, savā dokumentā Misericordiae Vultus, atklājot Dieva Žēlsirdības ārkārtējo Jubilejas gadu, citē pāvestu Pāvilu VI, kurš par Koncilu saka tā: „Nevis nomācoša diagnoze, bet iedrošinoši līdzekļi; nevis ļaunas nojautas, bet uzticības vēstījumi izceļoja no Koncila pretī mūsdienu pasaulei; tā vērtības bija ne tikai respektētas, bet cienītas, tā centieni atbalstīti, tā vēlmes attīrītas un svētītas.”

ceturtdiena, 2016. gada 1. decembris

Rīgas evaņģelizācija!

Jau ilgāku laiku briedu uzrakstīt šo rakstu. Domāju, kā realizēt evaņģelizācijas "plānu" Rīgā, kurā koncentrējas pat puse no visiem Latvijas iedzīvotājiem? Kāda ir reālā situācija?

1. Diagnoze
Rīgā ir apmēram 13 draudzes. Tomēr jau kopš padomju laikiem pastorālā darbība Rīgā ir veidota pēc lauku draudžu parauga. Kāda tā ir? Prāvests, priesteri atrodas savā dievnamā, ir daudz svētās Mises un tautas dievbijības prakses. Visa pastorālā darbība aprobežojas ar sakramentālo aprūpi. Tas nav slikti, jo svētā Mise un citu sakramentu dalīšana ir svarīga, tomēr ar to ir daudz par maz. Katru reizi, kad tiek uzcelta jauna baznīca Rīgā, pārējos dievnamos cilvēku skaits sarūk. Kādēļ? Tādēļ, ka mēs aprūpējam tikai esošos ticīgos, nedomājot par tiem, kas uz baznīcu nenāk, vai to dara ļoti reti, vai arī izmanto Baznīcu tikai kā sakramentu pakalpojumu sniegšanas vietu.

Kāda ir Rīgas specifika? 
Atšķirībā no laukiem un mazpilsētām, Rīgā ir ļoti liela anonimitāte. Cilvēki, ja viņi pārceļas no laukiem, tad viņiem ir mazs kontakts pat ar saviem kaimiņiem un viņi pat nezina, ka piemēram, Purvciemā, Deglava ielā, ir katoļu baznīca. Daudzi domā, ka tā ir kāda sekta.

Daudzās draudzēs Rīgā nav informācijas stenda ārpusē, par aktivitātēm kas notiek draudzē. Trūkst informācijas par dievkalpojumu norisēm un citām draudzes aktivitātēm.

Rīgā nav strikti noteiktas draudžu robežas, līdz ar to cilvēki klejo no draudzes uz draudzi, vai nu sekojot priesterim, vai arī meklējot ērtāko draudzi, kur "izklausīt Svēto Misi".

Rīgas draudzēs nav sadraudzības kristiešu starpā un bieži vien jaunpienācējs jūtas tajās nepieņemts un pat atstumts. Prāvesti ir tik noslogoti un aizņemti, ka praktiski parastam "ierindas" ticīgajam nav aizsniedzami.

Ko darīt?
Katrā Rīgas draudzē ir nepieciešama draudzes padome, kurā darbojas laji un katrā draudzē ir vajadzīgas tā saucamās "diakonijas", jeb nozares, kurā laji no draudzes varētu iesaistīties. Dažās draudzēs jau šī sistēma sāk darboties, bet uzskatu, ka tā vēl jo projām nav efektīva. Piemēram, draudzes padomē varētu būt 12 cilvēki, un šai padomei būtu konsultatīvs raksturs. Šī padome palīdzētu prāvestam lēmumu pieņemšanā un katrs no tās locekļiem pārstāvētu kādu draudzes laju kalpošanas nozari - jauniešus, bērnus, ģimenes, pensionārus, karitatīvo jomu, slimniekus, u.t.t.

Ir svarīgi, lai draudzes locekļi labāk viens otru pazītu un atbalstītu. Ļoti svarīgas ir lūgšanu grupas, jeb mājas kopienas, kurās draudzes locekļi varētu tikties nedēļas vidū un šaurā lokā pārspriest kādu Bībeles tekstu, dalīties, slavēt un aizlūgt. Forma varētu būt dažāda, bet mājas grupas atbildīgais tiek prāvesta apstiprināts un regulāri tiekas ar prāvestu, lai neveidotos sava veida "sektantisms".

Pēc kristību un pirmās Komūnijas reģistra ir jāapzvana "remdenie" katoļi, aicinot viņus uz aktīvāku draudzes dzīvi. Ir jāatjauno draudzes locekļu vizitācijas. To var darīt prāvests vai arī aktīvākie draudzes locekļi.

Draudzēs ir jāveido lielāka atvērtība pret citiem cilvēkiem, turot dievnamu atvērtu, padomājot par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, ierīkojot bērnu stūrīšus, jauniešu dievkalpojumus, u.t.t. Veidi, kā darboties ir daudz, tikai tie ir jāmēģina īstenot. Ticu, ka Rīgā iestāsies jauns evaņģelizācijas pavasaris.

Abonē "Katoļu Baznīcas Vēstnesi" un "Mieram tuvu" 2017.gadam

Ir ļoti svarīgi būt vienotībā un kopībā ar Katolisko Baznīcu Latvijā un pasaulē. Laikraksts "Katoļu Baznīcas Vēstnesis" palīdz, mūsdienu individuālistiskajā sabiedrībā nenoslēgties sevī, bet būt atvērtam visam tam, ko Dievs dara Baznīcā un pasaulē. Izmanto šo iespēju. Arī izdevums "Mieram tuvu" palīdz ikdienā būt kontaktā ar Dieva Vārdu. Abonē Latvijas Pasta nodaļās vai internetā šeit: www.pasts.lv

Abonējot laikrakstu, tu:
1. Ietaupi savu laiku, stāvot rindā pie grāmatu galda Baznīcā;
2. Tu atbalsti izdevējus, kuriem abonenti ir ļoti svarīgs stabilitātes atbalsts;
3. Tev ir iespēja regulāri "sajust vietējās un universālās Baznīcas pulsu".

trešdiena, 2016. gada 30. novembris

Vatikāna II koncila dokumenti tagad arī latviešu valodā



Sestdien, 10. decembrī, Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē notiks Vatikāna II koncila dokumentu latviešu izdevuma atvēršana. Svinības sāksies ar Svēto Misi pl. 11, ko vadīs apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs arhibīskaps Pedro Lopess Kintana. Pēc tam klātesošie tiks iepazīstināti ar izdevumu, kuru latviešu valodā ir sagatavojusi izdevniecība “Vox Ecclesiae”.




Vatikāna II koncils bija un joprojām ir viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta notikumiem Katoliskajā Baznīcā. Tas notika no 1962. līdz 1965. gadam. Izdevniecības “Vox Ecclesiae” vadītāja Žanete Narkēviča, stāstot par latviešu izdevuma tapšanas vēsturi, norāda: “Doma par koncila dokumentu tulkošanu ir bijusi dzīva piecdesmit gadu garumā. Atskatoties uz šo laiku, viļņveidīgajā tulkošanas procesā varam iezīmēt vairākus posmus. Uzreiz pēc atgriešanās no koncila bīskaps Julijans Vaivods uzticēja tulkot šos tekstus Nabadzīgā Bērna Jēzus kongregācijas māsai Klārai Emanuēlai (Kornēlijai Springovičai), un tā vairāki dokumentu tulkojumi rokrakstu veidā nonāca Rīgas Garīgajā seminārā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, gaidot pāvesta vizīti Latvijā 1993. gadā, radās iecere sagatavot Vatikāna II koncila dokumentu tulkojumu latviešu valodā. Projektu vadīja toreizējais semināra rektors priesteris Andris Marija Jerumanis, tajā piedalījās semināra studenti - Jānis Priede, Pauls Kļaviņš u. c. Savukārt 2007. gadā priestera Paskala Marijas Jerumaņa vadībā tika izdots Vatikāna II koncila pamatdokumenta par dievišķo Atklāsmi “Dei Verbum” tulkojuma zinātnisks izdevums latviešu valodā ar paralēlo tekstu latīņu valodā.”

Savukārt aktīvs darbs pie izdevuma, kurš pie lasītājiem nonāks jau šomēnes, sākās 2012. gadā. Toreiz tika izveidota darba grupa, kurā iesaistījās Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Ž. Narkēviča, priesteri: Pauls Kļaviņš, Andris Marija Jerumanis, Modris Lācis, Mihails Volohovs, kā arī Baiba Brūdere, māsa Otīlija Kovaļevska BVJMK un Jānis Evertovskis.

“Vox Ecclesiae” sagatavotajā vairāk nekā 1000 lappuses biezajā izdevumā lasītājiem būs iespēja lasīt Vatikāna II koncila dokumentus latīņu oriģināltekstā un to tulkojumu latviešu valodā Ž. Narkēviča skaidro, ka līdz ar to dokumenti būs pieejami gan tiem, kas grib vienkārši iepazīties ar Katoliskās Baznīcas mācību, gan arī tiem, kas studē teoloģiju un vēlas izsekot oriģinālajai terminoloģijai. Izdevumā būs P. Kļaviņa izvērsts ievads par Vatikāna II koncilu un pirms katra dokumenta neliels priekšvārds, kas palīdzēs izprast konkrētā dokumenta galveno domu. To autori ir P. Kļaviņš, A. M. Jerumanis un M. Volohovs. Tāpat lasītājam var būt noderīgs avotu un tematiskais rādītājs grāmatas beigās.

“Vatikāna II koncilu pāvests Francisks nosauca par jauniem Vasarsvētkiem Baznīcā,” norāda izdevniecības vadītāja un turpina: “Arī koncila latviešu izdevuma priekšvārdā Z. Stankevičs uzsver Svētā Gara iedvesmu koncila norisē. Tāpēc grāmatas noformējumam tika izvēlēta olīvzaļā krāsu gamma. Dalītais krāsu tonis uz grāmatas vāka simboliski norāda uz pagātnes un nākotnes laika dimensiju, kā arī bilingvālo latīņu-latviešu teksta izkārtojumu. Bernīni Svētā Gara dūjas vitrāžas tēls atgādina par Svētā Pētera baziliku, kurā norisinājās Vatikāna II koncils.”

Izdevuma literārie redaktori bija Astra Feldmane un Anna Stafecka, maketētājs - Arturs Hansons, māksliniece - Līga Krēže. Ž. Narkēviča pateicas arī visiem, kas ar savu tulkošanas, rediģēšanas un lekciju darbu ir palīdzējuši Vatikāna II koncila tekstiem un idejām ienākt Baznīcā Latvijā.

Grāmatu publicēšanai sagatavoja izdevniecība “Vox Ecclesiae”, un tā tiek drukāta Jelgavas tipogrāfijā. Grāmatas atvēršanas dienā to varēs iegādāties par izdevīgāku cenu - 20 eiro, dāvanā saņemot nelielo grāmatiņu “Vatikāna II koncils – 20. gadsimta vislielākā dāvana Baznīcai”, kurā ir Z. Stankeviča raksts par Vatikāna II koncila nozīmi Baznīcā Latvijā šodien un O. Kovaļevskas raksts par Latvijas bīskapu piedalīšanos Vatikāna II koncilā ar vēsturiskām fotogrāfijām no Rīgas Metropolijas kūrijas arhīva.

LRKB IC, pārpublicēts no www.katolis.lv

svētdiena, 2016. gada 27. novembris

Adventa laiks

Sestdienas, 27. novembra, vakara dievkalpojumi katoliskajā Baznīcā ievadīs Adventa laiku un jauno Baznīcas liturģisko gadu. 28.novembris šogad būs pirmā Adventa svētdiena.

Advents (no latīņu val. – „nākšana”) ir četru nedēļu periods, kas sākas svētā Andreja svētkiem – 30. novembrim - tuvākajā svētdienā un ilgst līdz 24. decembra vakaram. Šajā laikā visa kristīgā pasaule gaida Kristus dzimšanu. Viņš nāca pasaulē pirms pāris tūkstošiem gadu, “jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība.” (Jāņa 3:16) Jebkuram mūsdienu cilvēkam vajadzīga mīlestība un stabilitāte, ko ietver šī vēsts, tāpēc arī 21. gadsimtā tā joprojām ir aktuāla. Tāpat Advents simbolizē cilvēces ilgas pēc Kristus otrreizējās atnākšanas.

Katrai Adventa svētdienai Baznīcas liturģijā ir sava nozīme. I svētdienas tēma ir Kunga gaidīšana – kad Viņš nāks, viss tiks atjaunots – pasaule un katrs un no mums. II svētdiena mudina cilvēku “gatavot Kungam ceļu”, atvērties jaunajam un dievišķajam. III svētdienā Baznīca priecājas par tuvojošos Kristus nākšanu un pestīšanu. IV svētdienā uzmanība ir vērstu uz Mariju, kas nes zem sirds Dieva Dēlu un drīz dāvās Jēzu pasaulei. Liturģisko tērpu krāsā Adventā ir violeta, kas aicina uz atgriešanos pie Dieva. III svētdiena liturģiskā krāsa var būt rozā, kas ir prieka simbols.

Dziļi simboliska nozīme ir arī Adventa rotai – vainagam. Priežu, egļu, tūju vai kadiķu zari, no kuriem pin vainagu, liecina par cerību un mūžīgo dzīvību. Vainags veido apli, kas nozīmē mūžību un vienotību. Tā gredzena forma simbolizē uzticību Dievam un Viņa apsolījumiem. Adventa vainags norāda arī uz Kristu kā Karali un uzvarētāju pār tumsu ar savu Gaismu.

Skaista Adventa tradīcija ir Rorātmises Dievmātes godam. Tās tiek svinētas agri no rīta sveču gaismā, simboliski parādot tumsu, kāda valdīja pasaulē pirms Kristus dzimšanas. Dziedot himnu „Gods Dievam augstumos”, kuru dziedāja eņģeļi, piedzimstot Kristum, baznīcā tiek iedegts apgaismojums, izrādot prieku par pasaules pestīšanu.

Sprediķis 1 adventa svētdienā

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 24, 37-44)

Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Kā bija Noasa laikā, tā būs arī ar Cilvēka Dēla atnākšanu. Jo, tāpat kā dienās pirms ūdens plūdiem cilvēki ēda un dzēra, ņēma sievas un gāja pie vīra līdz pat tai dienai, kad Noass iegāja šķirstā, un viņi nesaprata, līdz nāca plūdi un aizrāva visus, – tāpat būs ar Cilvēka Dēla atnākšanu. Tad divi būs tīrumā: vienu paņems, otru atstās; divas mals dzirnavās: vienu paņems, otru atstās.
Tāpēc esiet nomodā, jo jūs nezināt, kurā dienā jūsu Kungs atnāks. Bet ņemiet vērā to: ja namatēvs zinātu, kurā stundā zaglis nāks, viņš noteikti paliktu nomodā un neļautu ielauzties savā namā. Tāpēc esiet arī jūs gatavi, jo Cilvēka Dēls atnāks stundā, kuru jūs nezināt.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Lai ir slavēts Jēzus Kristus!

Šī ir Jēzus piektā uzruna Mateja evaņģēlijā, kad viņš ciešanu nedēļā pirms savas nāves, izgājis no tempļa, dodas uz Olīvkalnu. Cilvēki rāda viņam slaveno un skaisto svētnīcu, cik ilgi tā būvēta, cik tā ir skaista. Rāda visu pasaulīgo un cilvēcīgo, visu to, kam mēs ikdienā esam pieraduši pievērst uzmanību. Ko Jēzus saka: „Šeit akmens uz akmens nepaliks, kas netiktu nopostīts.” Mācekļi ir satriekti. Viņiem liekas, ka Jēzus viņus biedē. Mūsdienu sabiedrībai, kas bieži ir iegrimusi patēriņa, naudas un mantas kultā, šādi satricinājumi ir biedējoši. Tādēļ Mt 24, 3 mācekļi, kas piederēja pie ciešākā Jēzus sekotāju pulka, jautā: „Kad notiks un kā? Visu 24 nodaļu Jēzus viņiem atbild un aicina savus mācekļus būt modriem, būt nomodā, atpazīt laika zīmes un nemitīgi būt ciešās attiecībās ar Viņu.

Pasaules gals. Bija un ir daudz ironisku izteikumu par šo garīgo patiesību. Balstoties uz dažādiem pagānu kalendāriem tika minēti pat konkrēti datumi. Cilvēki tos gaidīja, gaidīja arī izklaides un tirdzniecības industrija, lai varētu nopelnīt un pēc tam visi kopīgi pasmieties. Mums katram ir savs datums, diena, kad Dievs mūs pasauks pie sevis. Tieši tad, kad mēs to vismazāk gaidām, kad vismazāk par to spēsim iedomāties. Lūgšanā „Esi sveicināta Marija...” katru dienu sakām – „Marija! Lūdz par mums tagad, un mūsu nāves stundā.” Vai katru dienu esmu gatavs lai satiktos ar Kungu?

Jā, atšķirībā no citiem gadiem, šis advents būs citādāks. Bet advents ir laiks, kurā mēs gatavojamies pieminēt, atcerēties Jēzus dzīves dramatiskos notikumus, viņa piedzimšanu nedrošos un sarežģītos apstākļos. Kādēļ Baznīca to dara? Kādēļ ir nepieciešama šī cikliskā, ikgadējā gremdēšanās gadsimtiem, tūkstošiem gadu senos notikumos? Tādēļ, ka laiks, kurā mēs atrodamies nav statisks. Laiks kristietībā, atšķirībā no austrumu reliģijām plūst taisnes veidā. No notikuma līdz notikumam. No pasaules radīšanas līdz pasaules beigām. No Kristus nākšanas miesā pirms vairāk kā 2000 gadiem līdz Viņa otrreizējai atnākšanai Pastarajā Tiesā. Un mēs visi, ar savas dzīves notikumiem esam tam visam pa vidu. Bet nevis kā pasīvi vērotāji, it kā no malas. Mēs, kas iesaistāmies šajā „Pestīšanas, Glābšanas virpulī”, tiekam aizrauti līdzi. Mēs tiekam iesaistīti šajos notikumos kā līdzdalībnieki, tādēļ, ka caur Baznīcas ikgadējo notikumu pieminēšanu, tie kļūst klātesoši, dzīvi un reāli. Un tie ietekmē, maina manu un ikviena dzīvi. Vēsturi mēs nevaram izmainīt, nākotne mums ir nezināma. Bet mums ir šodiena, kurā mēs varam pieņemt ļoti svarīgu lēmumu savā dzīvē – dzīvot savu dzīvi kopā ar Dievu. Uzticēties Dievam, Cerēt uz Viņu. Man liekas, ka tā ir adventa būtība – gaidīt, bet gaidīt un rīkoties vienlaicīgi. Jēzus Marka evaņģēlija 13 .nodaļā uzsver: Tad nu esiet nomodā! ... ka tas, piepeši nākdams, jūs neatrod guļam.” Advents gaidīšanas laiks. Mēģināsim neiemigt, lai tad, kad atnāks Kungs, mēs būtu gatavi un nomodā lai satiktos ar Viņu.

piektdiena, 2016. gada 25. novembris

Ko Baznīca saka par orgānu donoriem?

Orgānu pārstādīšana ir saskaņā ar morālisko likumu, ja briesmas un fiziskais un psihiskais risks, kādam tiek pakļauts donors, ir samērojams ar labumu, kāds sagaidāms orgāna saņēmējam. Orgānu dāvāšana pēc nāves ir cēla rīcība, kas pelnījusi atzinību kā augstsirdīga solidaritātes izpausme. Taču tā nav morāliski pieļaujama, ja donors vai viņa tuvinieki, kam uz to ir tiesības, nav devuši savu nepārprotamo piekrišanu. Bez tam morāliski nepieļaujami ir tieši veicināt kāda cilvēka izkropļošanu, padarot viņu par invalīdu vai izraisot viņa nāvi, kaut arī tas būtu darīts nolūkā paildzināt citu cilvēku dzīvi.

(Katoliskās Baznīcas Katehisms, 2296; http://www.rarzi.lv/ejietunmaciet/Katehisms_/d3s2n2.html#a5)

pirmdiena, 2016. gada 21. novembris

"Radio Marija Latvija" 1 gada jubileja Liepājas "Dzintarā"


Tiekamies pavisam drīz - 
9. decembrī plkst. 18:00 lūgšanu vakars Liepājas sv. Jāzepa katedrālē;;
10. decembrī plkst. 17:00 svētku koncerts Liepājas Lielajā Dzintarā. Programmā: Liepājas Simfoniskais orķestris, Dabasu Durovys, Inese Šulžanoka un Juris Vizbulis.

Lekcija - Svētā Jāņa no Krusta mācības psiholoģiskie aspekti

Laterāna Pontifikālās universitātes filiāle Rīgas augstākais reliģijas zinātņu institūts sadarbībā ar Baskāju karmelītu laju ordeni un Karmela Ekleziālo kustību

šī gada 23. un 24. novembrī aicina 
uz lekciju ciklu

Svētā Jāņa no Krusta mācības psiholoģiskie aspekti.

Lektore - Prof. Veronika Azofeifa Espinosa, Dr. psych.,
Kostarikas Katoļu universitāte.

Lekcijas notiks Pils ielā 2,
no 17.30 līdz 20.30.

Profesore ir speciāliste klīniskajā psiholoģijā, studējusi sv. Jāņa no Krusta mācību no psiholoģijas zinātnes skatupunkta Avilas Mistikas Universitātē.

Lekciju kurss atklāj, ka sv. Jānis no Krusta ir ne tikai garīgās dzīves skolotājs, bet arī eksperts psiholoģijas jautājumos, kurš māca, ka sevis iepazīšana ir nepieciešama ceļā uz savienošanos ar Dievu.

Ieeja par brīvprātīgu ziedojumu. Ziedojuma trūkums nav šķērslis dalībai. trūkums

Aglonas svētki no putna lidojuma!




svētdiena, 2016. gada 20. novembris

Rīgas Garīgā Semināra rektora vēstule!

Augsti godājamie Latvijas bīskapi, cienījamie priesteri un diakoni, dārgā Dieva Tauta!

Dieva žēlsirdības Jubilejas gada noslēgumā un mūsu Kunga Jēzus Kristus Vispasaules Karaļa svētkos Jums, brāļi priesterībā, un ar Jūsu starpniecību visiem Jūsu draudžu ticīgajiem vēlos pateikties par to mīlestību un upurgatavību, kādu mēs ik dienas piedzīvojam, atrodoties Rīgas Garīgajā seminārā.

Kristus Karaļa svētki mums atgādina, ka Viņa valstību nav iespējams ievietot šaurajos šīs pasaules rāmjos. Tā nav valstība, kurā cilvēks tiek vērtēts pēc sabiedriskā stāvokļa, ieņemamā amata, mantiskās situācijas vai jebkuras citas – lai arī kāda tā būtu – pārejošas vērtības, kas cilvēku dara lielu pasaules, bet ne Dieva priekšā. Kungs Jēzus, pacelts Krusta kokā, atklāj Dieva Tēva bezgalīgo mīlestību pret katru cilvēku. Tik ļoti Dievs mūs ir mīlējis, ka atdeva savu vienpdzimušo Dēlu, lai ikviens, kas Viņam tic, iemantotu mūžīgo dzīvi. Jēzus Kristus ciešanās Kalvārijas kalnā apzināmies savu vērtību pie Dieva, jo tieši Krustā saskatām visizteiksmīgāko un visskaistāko Dieva Dēla atbildi uz visiem mūsu jautājumiem.

Kristus valstības spēks ir mīlestībā. Kungs Jēzus nevienu nevēlas uzveikt ar varu, bet gan sev un savai valstībai vēlas katru cilvēku iemantot ar mīlestību. Jēzus Kristus savu valstību neceļ uz citu, bet gan savām izlietajām asinīm, kas par mums un par daudziem tika izlietas. Un tos, kuri pieder Viņa valstībai, Pestītājs apdāvina ar garīgiem labumiem, kuri nekad nebeidzas, bet pastāv mūžīgi, jo Viņa karaliskā vara sniedzas mūžībā; tā nepazīst ne laika, ne šīs pasaules robežas.

Robežas nepazīst arī Dieva žēlsirdība. Dieva žēlsirdības Jubilejas gada sākumā pāvests Francisks uzsvēra, ka Baznīcai ir ļoti nepieciešams šis notikums. Pāvests teica, ka mūsu dienās, dziļo pārmaiņu laikā, Baznīca ir aicināta veikt savu ieguldījumu, parādot Dieva klātbūtnes un tuvuma zīmes pasaulē (sk. Pāvesta Franciska katehēze 2015. g. 9. decembrī). Mums, Rīgas Garīgā semināra vadībai un audzēkņiem, šādas Dieva klātbūtnes zīmes, neapšaubāmi, ir Jūsu, cienījamie brāļi priesterībā, un ticīgās tautas lūgšanas nodomā par aicinājumiem un visās citās semināra vajadzībās, kā arī Jūsu ziedojumi, par kuriem esam bezgala pateicīgi. Ļoti labi apzināmies, ka, pateicoties Jūsu sirds dāsnumam, spējam pastāvēt un pieaugot gudrībā un žēlastībā pie Dieva un cilvēkiem. Lai Dievs Jūs simtkārtīgi atalgo!

Šogad semināra vadībā ir notikušas būtiskas izmaiņas: pēc sešiem spraigā darbā pavadītiem gadiem savu kalpojumu rektora amatā pabeidza priesteris Pauls Kļaviņš. Sakām viņam lielu paldies par rūpēm jaunās priesteru paaudzes sagatavošanā vairāku gadu garumā. Garīgā tēva pienākumi šogad tika uzticēti kapucīnu tēvam Staņislavam Kovaļskim OFMCap, bet inspektors jau otro gadu ir priesteris Ilmārs Tolstovs. Kā rektors varu apliecināt, ka semināra vadība apzinās gan Latvijas bīskapu mums parādīto uzticību, gan arī lielo atbildību Dieva un visas Baznīcas priekšā par jauno Kristus priesteru formāciju un sagatavošanu, kas mums ir uzticēta.

Lai gan semināristu skaits nav liels un vienmēr varētu vēlēties vairāk, par skaitu daudz svarīgāka ir jauno priesteru sagatavošanas kvalitāte. Tāpēc audzināšanas procesā tiek cienītas un respektētas Rīgas Garīgā semināra tradīcijas un vēsture, kas sniedzas teju simts gadu senā pagātnē. Garīgais seminārs savā pastāvēšanas vēsturē Latvijas Baznīcai ir devis daudz labu, svētu priesteru. Tāpēc arī tagad audzināšanas procesam tiek piešķirta liela nozīme gan garīgajā un pastorālajā dzīvē, gan intelektuālajā un cilvēciskajā jomā. Pateicoties tam, kā arī Jūsu lūgšanām un materiālajam atbalstam, katru gadu Garīgais seminārs Latvijas Baznīcai dod gan jaunus priesterus, gan diakonus, liecinot, ka seminārs kā priesteru formācijas vieta ir ne tikai nepieciešama, bet arī auglīga.

Nav iespējams pārvērtēt arī šī gada augusta pirmās svētdienas ziedojumu nozīmi semināra vajadzībām. Pateicoties tiem, mēs veiksmīgi esam uzsākuši mācību gadu. Seminārā jau ilgstoši kalpo daudzi mācību spēki, taču tiek uzaicināti arī jauni pasniedzēji. Esam pateicīgi, ka ar topošajiem priesteriem viņi dalās ne tikai savās zināšanās, bet arī ticības un garīgās dzīves pieredzē. Paralēli ikdienas lūgšanu dzīvei un zināšanu apguvei semināristiem ir iespēja gūt arī pastorālā darba iemaņas. Rūpēs par semināra audzēkņu sadzīves apstākļiem esam laicīgi uzsākuši apkures sezonu un veikuši kosmētisko remontu divās semināristu dzīvojamās telpās. Esam pabeiguši kārtējo posmu semināra parka labiekārtošanā. Šos darbus turpināsim arī pavasarī, jo, kā zināms, arī apkārtējai videi ir liela loma cilvēka audzināšanā.

Tradicionāli arī Kristus Karaļa svētkos Latvijas dievnamos tiek vākti ziedojumi Rīgas Garīgā semināra uzturēšanai. Jau tagad sakām paldies par Jūsu sirds dāsnumu un lūgšanām semināra vajadzībās, it īpaši garajā un bargajā ziemas – tātad arī apkures – sezonā. No savas puses vēlamies pateikties par katru mīlestības izpausmi, paturot Jūs savās ikdienas lūgšanās un katra mēneša otrajā sestdienā plkst. 7.15 semināra kapelā svinot Svēto Misi nodomā par mūsu labdariem - par visiem, kas ar savām lūgšanām un ziedojumiem – ne tikai naudas izteiksmē, bet arī ar rudens veltēm – uztur semināru.

Lai šī pēdējā liturģiskā gada svētdiena un Dieva žēlsirdības Jubilejas gada noslēgums vairo mūsu ticību, nostiprina cerību un iededz kvēlu mīlestību uz mūsu Kungu un Pestītāju Jēzu Kristu Vispasaules Karali!

Paliekot vienots lūgšanā, RGS rektors t. Imants Medveckis MIC

Pārpublicēts no www.radieceze.lv

piektdiena, 2016. gada 18. novembris

Ko nozīmē būt Latvijas patriotam?

Sirsnīgi sveicu visus Latvijas valsts proklamēšanas 98.gadadienā. Ko nozīmē būt valsts patriotam?

1. Ticēt Dievam, jo mūsu himna sakas ar vārdiem - Dievs, svētī Latviju!
2. Savu ticību praktizēt, ejot uz dievnamu, lūdzoties un nebaidoties to parādīt arī publiski.
3. Mēģināt savā dzīvē īstenot Jēzus visaugstāko bausli - mīlēt Dievu un mīlēt savu tuvāko.
4. Kurš ir mans tuvākais - jebkurš cilvēks, neatkarīgi no ticības, tautības, rases, u.c.
5. Censties ievērot 10 Dieva baušļus:

ES ESMU KUNGS, TAVS DIEVS.
1. Tev nebūs citus dievus turēt līdzās man.
2. Tev nebūs Dieva, tava Kunga, vārdu nelietīgi lietot.
3. Tev būs svēto dienu svētīt.
4. Tev būs godāt savu tēvu un savu māti.
5. Tev nebūs nokaut.
6. Tev nebūs laulību pārkāpt.
7. Tev nebūs zagt.
8. Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko.
9. Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu.
10. Tev nebūs iekārot nevienu lietu, kas pieder tavam tuvākam.

6. Mīlēt savu valsti, censties uzticīgi ievērot tās likumus un noteikumus. 
7. Pēc iespējas palikt Latvijā un ar savu klātbūtni darīt to labāku.
8. Neauglīgi nekritizēt valsts priekšstāvjus, bet par tiem lūgt Dievu. Ja kritika, tad tikai konstruktīva.
9. Pašiem aktīvi iesaistīties sabiedriski - politiskajos procesos, lai padarītu mūsu valsti labāku.
10. Lepoties ar savu valsti.

Dievs, svētī Latviju!

Aizlūguma svētā Mise - kas tas ir?


Autors: Dmitrijs Artjomovs MIC

Gadās, ka sarunās ar cilvēkiem, kas baznīcu apmeklē ļoti reti, bet ne tikai ar viņiem, nākas dzirdēt jautājumu „Vai tad Vatikāns jums nemaksā algu?”.

Tiešām, Baznīcas finansiālā puse vienmēr izraisa lielu interesi, jo pastāv stereotips, ka garīdznieki ir diezgan bagāti. Kādā no Polijas draudzēm diezgan turīgi cilvēki reiz pateica, ka neko nedos par bērēm, jo pāvests Francisks esot teicis, lai priesteri neprasa naudu no ticīgiem. Acīmredzot līdz galam nebija sapratuši, par ko runāja pāvests.

Tādēļ vērts pieskarties tādam tematam kā intencijas, ko ticīgie „pasūta” priesterim, lūdzot, lai viņš nocelebrē Svēto Misi kādā nodomā. Pamēģināsim aplūkot tā teoloģisko pamatojumu, pieskarsimies praktiskiem jautājumiem un arī atklāsim dažus „noslēpumus”, kas saistās ar priesteru ienākumiem.

Kas ir Svētā Mise?

Pirms atbildēt uz jautājumu, kas ir Svētās Mises intencijas, jāatkārto, kas ir Svētā Mise – Euharistijas sakramenta svinēšana. Ja ielūkosimies Katoliskās Baznīcas katehismā (1359), tad atradīsim dažas Euharistijas sakramenta definīcijas: „Euharistija, mūsu pestīšanas, kuru Jēzus piepildīja uz krusta, sakraments ir arī slavas upuris pateicībā par radīšanas darbu. Euharistiskajā upurī visa Dieva mīlētā radība tiek dāvāta Tēvam caur Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Caur Kristu Baznīca var dāvāt slavas upuri pateicībā par visu labo, skaisto un taisnīgo, ko Dievs ir darījis radībā un cilvēcē.” Vienkāršāk runājot – Euharistija ir pestīšanas notikumu aktualizācija mūsu laikos. To var salīdzināt ar televīziju. Ja kaut kur pasaulē ir kāds svarīgs notikums, tad ar televīzijas palīdzību mēs varam to vērot, piedzīvot tās pašas emocijas, ko piedzīvo tie, kas atrodas tajā vietā. Tāpēc varam teikt, ka, piedaloties Euharistijā, mēs piedalāmies tajā, kas notika apmēram pirms diviem tūkstošiem gadu, kad Kristus veica mūsu pestīšanu, un iegūstam tās pestījošos augļus.

Svētās Mises svinēšanas mērķis attiecībā uz Dievu ir atdot Viņam godu, Viņu slavēt, bet no otras puses arī pateikties par saņemtiem labumiem. Attiecībā uz cilvēku mērķis ir lūgums Dievam, lai dāvā nepieciešamās žēlastības, un lūgums pēc grēku piedošanas.

Katrā Svētajā Misē pats Kristus ir tas, kurš saliek Upuri un vienlaicīgi pats ir pilnīgais Upuris. Svētā Mise pieder Kristum un arī Baznīcai, tāpēc ir svarīga arī cilvēka – priestera un Dieva tautas, kas piedalās Euharistijas celebrēšanā – aktivitāte. Kad ticīgie un priesteris, kas celebrē Svēto Misi, atrodas žēlastības stāvoklī (bez nāvīgā grēka), viņi garīgi pieaug un saņem nepieciešamās žēlastības. Bet, ja uz sirdsapziņas ir kāds nāvīgs grēks, tad piedalīšanās nav pilnīga, kaut arī nedrīkst teikt, ka pilnīgi bez augļiem.

Kādus augļus nes dalība Svētajā Misē?

svētdiena, 2016. gada 13. novembris

Melu vai patiesības detektors?

Pavisam nesen apskatījos uz kādiem principiem Latvijas Sabiedriskais Medijs, kurš tiek uzturēts par nodokļu maksātāju naudu, veic "patiesības analīzi" ar "melu detektora" palīdzību. Lūk LSM piedāvātie "patiesības kritēriji", pēc kuriem tad arī mums visiem jāvadās, lai noteiktu patiesību:

Melu detektora birkas

Patiesība - apgalvojums ir patiess, tas ir skaidri saprotams, nav pārspīlēts, apšaubāms un to var pierādīt.
Puspatiesība - apgalvojums ir gandrīz patiess, tomēr tas nav precīzs, ir pieļautas statistikas un salīdzinājuma kļūdas, tomēr būtībā doma ir skaidra un tā daļēji atbilst patiesībai.
Tukšas pļāpas - apgalvojums nav patiess, tas nav pierādāms. Tajā ir būtiskas novirzes no statistikas vai datiem, retorika ir pārspīlēta, un nav pierādījumu, ka tas būtu jebkādā veidā patiess.
Ārpus konteksta - Argumentācijā pieļautas kļūdas, salīdzinot lietas, kuras viena ar otru loģiski nav salīdzināmas. Lai gan faktiski dati var būt patiesi, konteksts nav pamatots un ir kļūdains
Panikas celšana - Daļa no faktiem ir patiesa, bet izmantoti spēcīgi pārspīlējumi, kā rezultātā tiek sabiezinātas krāsas un maldināta auditorija, informācija neatbilst esošajai situācijai.

Avots:http://www.lsm.lv/lv/raksts/zinju-analiize/zinas/vai-saistiba-ar-trampa-uzvaru-vike-freiberga-saka-taisnibu-par-asv-ekonomikas-slikto-stavokli.a209837/?utm_source=facebook&utm_campaign=news&utm_medium=admin

Pavisam nesen lasīju slavenu pāvesta Benedikta XVI grāmatu "Ievads kristietībā", kuru viņš sarakstīja vēl 60'jos gados un kura tulkota daudzās pasaules valodās un ir viņa viena no populārakajām grāmatām. Šajā grāmatā viņš analizē, kā sabiedrībā sākās t.s. historicisma laikmets, kad "fakts", jeb pierādījums nostājās gandrīz Dieva vietā un kļuva par visu lietu atskaites punktu. Ja pirmsapgaismības laikā valdīja magiskā domāšana, kas bija vairāk atrauta no realitātes, tad šobrīd viss tiek noreducēts līdz zinātniskai pieejai, izslēdzot jebkādu metafiziku, līdz ar to sašaurinot un reducējot patiesības jēdzienu līdz pierādījumam. Runājot filozofiskā valodā, tad fenomens kļūst būtiskāks par nomenu, fakts kļūst par galējo atskaites punktu. Šo mūsdienu "herēzi" sauc par historicismu un paskatīsimies, kā tad šis historicisms ir radies.

Sākotnēji šīs idejas attīstīja tādi domātāji, kā Dž. Viko (1688-1744), tad Dekarts, Kants un Hēgelis. Pakāpeniski notika paradigmas maiņa - no sholastiskā "Verum est ens" - esamība ir patiesība, uz "Verum quia factum" - patiesība ir tas, kas tiek radīts. Līdz ar to, par patiesību kļūst tas, ko mēs paši esam radījuši, nevis tas, kas tā patiesībā ir. Līdz ar to tika pielikts punkts senajai metahizikai un tika likti pamati jaunā laikmeta garam. Dekarts šo domu attīstīja tālāk, uzsverot, ka tikai un vienīgi matemātika ir uzticams (drošticams) avots visam tam, ko mēs domājam un saprotam. Patiesas zināšanas ir tikai tās, ko mēs paši esam pārbaudījuši un pat arī paši uzkonstruējuši. Ja agrāk patiesība izrietēja no esamības, tad tagad patiesība izriet no faktiskuma. Patiess ir tikai tas, kas ir iepazīstams. Tas ko es nepazīstu, piemēram Dievs, metafiziskās patiesības u.c. pēc šī jaunā domāšanas modeļa ir nepatiesas. Sākas "fakta" valdīšanas laikmets. Vēsture kopā ar matemātiku kļuva par vienīgajām "īstajām" zinātnēm. Pēc Hēgeļa un Marksa filozofiskajiem uzskatiem visa pasaule vairs nav radības mājoklis, bet gan nemitīgs evolūcijas process, kura virzītājspēks sakņojas pašās radībās. Šis domāšanas virziens tālāk rezultējas ar uzskatu - "Verum quia faciendum" - patiesība, ko veido cilvēks ar savu darbu, tehniku. Beigu beigās arī fakts zaudē savu nozīmi un spēku, jo nākamais fakts apgāž iepriekšējo un nav vairs neviena atskaites punkta uz ko paļauties. Faktam, kuram vajadzēja kļūt par "dievu" un galējo atskaites punktu, vairs tāds nav, jo mūsdienu straujajā informācijas plūsmas laikmetā vairs nav iespējams izsekot tam, kurš fakts tad ir īsts un patiess un kurš nav. Fakts pats izslīd no mūsu rokām, kā jūrmalas smiltis interpretāciju okeānā.

Noslēgums
LSM melu detektors ne tikai maldina Latvijas sabiedrību, sakot, ka patiesība ir tā, ko var pierādīt. Vēl vairāk - balstoties šādā maldīgā ideoloģijā tiek apmeloti cilvēki, kuru interpretācija, kaut arī nav tiešā veidā balstīta zināmos faktos, tomēr var būt par noderīga un pat pravietiska. Daudzi cilvēki vēl komunistu valdīšanas gados paredzēja (un viņiem nebija tiešu faktu un statistisku tabulu) padomju impērijas sabrukumu. Ja toreiz būtu darbojies tāds LSM melu detektors, tad šie "pravietiskie" cilvēki tiktu iekļauti kategorijā - tukšas pļāpas, jo tiešu faktisku pierādījumu tam, ka padomju impērija sabruks, tiem nebija. Bet šādu pravietisku cilveku domāšanas tajos laikos daudziem deva cerības uz iespējamu sistēmas maiņu nāktonē. Ir ļoti jāuzmanās patiesības jēdzienu iekļaut tikai statistiskos faktos, jo pēc neilga laika šie "fakti" jaut tiks apgāzti ar jauniem faktiem un jauniem statistiskiem pētījumiem. Un kā pierādīja gan Brexit gan D. Trampa ievēlēšana, ne vienmēr statistika un socioloģija ir tas "patiesības arbitrs" un galējais atskaites punkts, lai meklētu un atrastu patiesību. Cienu LSM žurnālistu patiesības meklējumus, tomēr no savas puses vēlētos daudzpusīgāku un profesionalāku pieeju šiem jautājumiem, neizslēdzot arī garīgo un kristīgo dimensiju.

Skaisti izskatās, bet varbūt arī šis melu detektors ir tikai un vienīgi tukšas pļāpas?

Avots:  Joseph Cardinal Ratzinger. "Introduction to Christianity". Ignatiuspress. 2004.

Vai tuvojas pasaules gals?

Jautājums: Gribu noskaidrot, kas ir Dzīvā Dieva Zīmogs (Sigillum Dei Divi), lapiņas ar tekstu, ko izdala svētceļojuma dalībniekiem, piesakot, ka šis teksts jātur mājas, dzīvokļa logā kā aizsardzības līdzeklis. Tekstā teikts: „Šī lūgšana ir Dieva Tēva dāvana bez maksas dota pravietim Marijai Dieva Žēlsirdībai, lai aizsargātu Dieva bērnus...” Vai tam ir kāda saistība ar apustuļa Jāņa atklāsmes grāmatā (Atkl 7,2-4.9-14) teikto: „Viņam bija dzīvā Dieva zīmogs un viņš sauca skaļā balsī četriem eņģeļiem... kamēr mēs nebūsim apzīmogojuši mūsu Dieva kalpus uz viņu pieres." Pateicos par atbildi.

2013.gadā laikrakstā "Katoļu Baznīcas Vēstnesis" bija publicēts katoļa, itāļu sociologa Masimo Introviņje no Itālijas raksts „Viltus gaišreģe pret pāvestu Francisku”. Tajā autors izskaidroja šos jautājumus. Īsumā būtiski uzsvērt, ka Īrijā, no kurienes Marija no Dievišķās žēlsirdības it kā nāk, daudzi šaubās, vai vispār šāda sieviete eksistē, un ir pārliecināti, ka tā ir anonīmu personu grupa, kas izplata atklāsmes Marijas no Dievišķās žēlsirdības vārdā.

M. Introviņje skaidro, ka Marijas no Dievišķās žēlsirdības vēstījumu saturs ir veidots klasiskā millenārisma formā. Millenārisma virziena pārstāvji apgalvo, ka ļoti sīki pārzina, kā un nereti arī kad būs laiku beigas. Šo virzienu Katoliskās Baznīcas katehisms dēvē par „nākotnes valstības viltojumu”, jo neviens nevar zināt „ne dienu, ne stundu” (Mt 25, 13), ne arī veidu, kā tas precīzi notiks. M. Introviņje uzsver, ka Baznīca šādu doktrīnu nosoda un neatzīst.

„Dzīvā Dieva zīmogs” un tam pievienotā lūgšana šajās viltus atklāsmēs tiek pasniegta kā veids, kas cilvēkam nodrošinās dievišķu aizsardzību Lielo pārbaudījumu laikā. Tas saskaņā ar Marijas no Dieva žēlsirdības sludināto notiks 2016. gada maijā.

Priesteris Ilmārs Tolstovs, atsaucoties uz Vatikāna II koncila dogmatisko konstitūciju "Dei Verbum" un Katoliskās Baznīcas katehismu, skaidro, ka jaunas atklāsmes vairs nebūs, un mums ir jāpietiek ar to Atklāsmi, ko atnesa Jēzus Kristus. "Kristīgā pestīšanas kārtība, proti, jaunā un galīgā derība, nekad nebeigsies, un mums nav jāgaida vairs nekāda jauna publiska Atklāsme pirms mūsu Kunga Jēzus Kristus parādīšanās godībā." (DV 4; KBK 66)

Pārpublicēts no www.kbvestnesis.lv Nr.22(502) 2014. gada 22. novembris
http://www.kbvestnesis.lv/index.php/garigai-dzivei/lasitajs-jauta/1778-velreiz-par-viltus-atklasmem

sestdiena, 2016. gada 12. novembris

Žēlsirdības gada noslēgums Aglonā!

NOSLĒDZAS DIEVA ŽĒLSIRDĪBAS ĀRKĀRTĒJAIS JUBILEJAS GADS

2015. gada 8. decembrī, Vissvētākās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas svētkos, pāvests Francisks ar bullu "Misericordiae Vultus" un Svēto durvju atvēršanu izsludināja Žēlsirdības ārkārtas Jubilejas gadu, kas noslēgsies šī gada 20. novembrī, Kristus Vispasaules Karaļa svētkos.

Šī gada devīze bija "Žēlsirdīgi kā Tēvs", kas ņemta no līdzības par pazudušo dēlu un tēvu, kurš dēlu žēlsirdīgi atkal uzņēma mājās, neskatoties uz viņa pagātnes kļūdām. Šajā gadā pāvests aicināja pievērst īpašu vērību žēlsirdībai gan citam pret citu, gan arī pret radīto pasauli kopumā.

Latvijas Baznīcā Žēlsirdības gada noslēgšana notiks 2016. gada 21. novembrī, pirmdien, Aglonas bazilikā pulksten 12:00. Svēto Misi svinēs apustuliskais sūtnis Baltijas valstīs V. E. arhibīskaps Pedro Lopess Kintana, Latvijas bīskapi, priesteri.

Draudžu ticīgie aicināti piedalīties šajā dievkalpojumā, lai kopīgi pateiktos Dievam par Viņa bezgalīgo žēlsirdību un šajā gadā dāvātajām žēlastībām, kā arī lūgtu par mieru pasaulē un Latvijā.

Svētā Mise tiks translēta Latgales radio.

Pārpublicēts no www.radieceze.lv

ceturtdiena, 2016. gada 10. novembris

M. Gibsona filmas "Kauja par Heksoridžu" recenzija!

Nesen noskatījos Mela Gibsona filmu "Kauja par Heksoridžu". Ilgi domāju, vai man vajag kaut ko rakstīt pr šo filmu, tomēr sapratu, ka man ir jāraksta. Un uzreiz gribu teikt - aizejiet un noskatieties. Tik sen nebiju skatījies tik evaņģelizējošu filmu. Par ko ir stāsts? 

"Desmonds Doss ir viens no ievērojamākajiem 2.Pasaules kara varoņiem. Sīvu cīņu laikā par Heksoridžu starp ASV un Japānas impērijas armijām viņš izglāba vairāk nekā 75 kareivju dzīvības ne reizi nepieskaroties ieročiem vai nogalinot kādu. Viņš stingri ticēja, ka karš ir taisnīgs, bet nonāvēšana ir slikta. Viņš bija vienīgais karavīrs 2. Pasaules karā, kurš frontes līnijās cīnījās bez ieroča un par nopelniem valsts labā saņēma Goda medaļu (Medal of Honor) un Purpura sirds ordeni (Purple Heart)." (no filmas recenzijas www.forumcinemas.lv)

Filmas galvenais varonis ir Septītās Dienas Adventists, kurš pats, savā ģimenē ir piedzīvojis vardarbību un viņš pieņem lēmumu visu savu dzīvi nepieskarties ierocim. Tomēr ir II Pasaules kara beigas, ASV karo ar Japānu un ir nepieciešams iesaistīties, lai valsts uzvarētu. Ciematā, kurā dzīvo Desmonds gandrīz visi puiši viņa vecumā dodas dienestā, un arī viņš nevar stāvēt malā. Bet kā tad ar to ieroci? 

Sākotnēji armijā visi par viņu smejas un nonāk pat līdz tam, ka viņš tiek saukts kara tribunāla priekšā par, nēsāt ieroci pavēles nepildīšanu. Tomēr viss izkārtojas tā, ka viņš dodas cīņā. Kad amerikāņu karavīri cieš smagu sakāvi kaujā pret japāņiem un karaspēks atkāpjas, Desmonds viens pats slepeni paliek ienaidnieka kontrolētā teritorijā un izglābj, jeb iznes, no šīs teritorijas 75 ievanotos amerikāņu kareivjus. 

Filma liek domāt, par ticīgo cilvēku tiesībām, savas pārliecības dēļ atteikties no kādām, visai sabiedrībai svarīgam normām un otrs jautājums - vai vardarbību var uzvarēt ar vardarbību. Bet šī filma liks katram no tās skatītajiem uzdot sev vēl daudzus eksistenciālus jautājumus. Aizejiet un Mels Gibsons jums neliks vilties.

Vēl recenzija: http://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/filmas-_kauja-par-heksoridzu_-recenzija.-kara-sausmu-simfonija-14159331

Filmas "Melānijas hronika" recenzija!

Pirms neilga laika noskatījos Viestura Kairiša filmu "Melānijas hronika". Nevēlos sīki analizēt filmas saturu un māksliniecisko pusi, jo to noteikti jau ir izdarījuši vai arī izdarīs citi. No savas puses varu teikt, ka filmā ir ļoti spēcīgi atspoguļots cerības motīvs. Tā nav reliģiska filma un tajā ir tikai dažas norādes uz kristietību, kā piemēram kādas izsūtītās teiktais, ka dienā, kad viņi atrodas lopu vagonos ceļā uz Sibīriju, viņas bērniņam bija nozīmēts kristību datums. Tomēr ir vēl kāda cita epizode, kur filmas galvenā varone Melānija (šveiciešu aktrise Sabīne Timoteo), jau gandrīz zaudējusi spēkus un atrodoties uz dzīvības un nāves robežas, izsaka skaistus vārdus par ticību, cerību un mīlestību. Kas man šajā filmā likās pats svarīgākais? Tas, ka šo ceļu izturēja tikai tie, kuri, neskatoties uz visām piedzīvotajām šausmām, spēja saglabāt cerību par Latviju, par atgriešanos mājās. Jau pašā filmas sākumā, vilciena vagonā ir aina ar traģēdiju, ar pašnāvību. Tātad tie, kuri jau pašā sākumā krita bezcerībā, tie ātri vien padevās un aizgāja mūžībā. Izturēja garā un ticībā stiprie. Un tāda ir arī stāsta galvenā varone Melānija. Šī filma veidota pēc rakstnieces Melānijas Vanagas atmiņu romāna «Veļupes krastā» motīviem. Ko mēs, kā kristieši varam mācīties no šīs filmas? Mums katram ir sava Sibīrija un izsūtījums. Tas ir grēks un cīņa ar kārdinājumiem. Sātans vēlas mūs "izsūtīt" no Debesu Valstības, kas ir mūsu Tēvija. Un visa mūsu dzīve līdzinās tam, ko mēs dziedam slavenajā dziedājumā "Esi sveicināta, Karaliene..." - "mēs, Ievas bērni, sērojam un raudam šajā asaru ielejā...". Tomēr tieši cerība uz atgriešanos Tēvijā, kur "nebūs vairs nakts, ne sveces, ne saules gaisma tiem nebūs vajadzīga; jo Kungs Dievs izlies gaismu pār viņiem, un viņi valdīs mūžīgi mūžam" (Atkl 22, 5) palīdz mums pārvarēt visas ikdienas dzīves grūtības un doties tālāk, neskatoties ne uz pārbaudījumiem un kārdinājumiem. Lai šī Melānijas liecība, kas dod stiprinājumu visiem, kas atrodas grūtībās, arī mūs iedrošina nekrist izmisumā, bet visu savu paļāvību atrast Dievā.

ASV prezidenta - elektus Donalda Trampa vēstījums ASV katoļiem

trešdiena, 2016. gada 9. novembris

11.novembrī - harismātiskā slavēšana


Šo piektdien, 11. novembrī, Rīgas Kristus Karaļa draudzē notiks Jubilejas gada noslēguma – nu jau ceturtā – harizmātiskā slavēšana, kas veltīta Dieva žēlsirdībai. Uz to aicināts ikviens, kas vēlas kopā lūgties, slavēt Dievu un piedzīvot prieku.

Atzīmējot Dieva žēlsirdības gadu, vairākas kopienas nolēma rīkot kopīgus slavēšanas vakarus, no kuriem pirmais notika šī gada 29. janvārī. Tā bija iespēja tuvāk sadraudzēties un lūgt lielākā spēkā.

Lai arī Jubilejas gads tuvojas noslēgumam, viens no pasākuma koordinatoriem Agris Želvis atzīst, ka, ņemot vērā pozitīvās atsauksmes un dalībnieku aizkustinošās liecības, kopienas plāno kopīgos slavēšanas vakarus turpināt. Tāpēc decembrī plānota pasākuma rīkotāju tikšanās, kuras laikā tiks nolemta tālākā rīcība.

Šī gada pēdējā kopīgā slavēšana 11. novembrī sāksies pl. 18 arī īsu skaidrojumu, kas ir harizmātiskā lūgšana. Pēc tam sekos slavēšana un pl. 19.30 ir plānota Svētā Mise, pēc kuras būs laiks ne tikai kopīgam priekam, bet arī individuāliem aizlūgumiem.

Pasākumu organizē Bērniņa Jēzus māsas karmelītes, Jāzepa vīru grupa, kopiena “Effata”, kopiena “Dzīvības straumes”, Vidzemes Katoļu jauniešu centrs, kopiena „Chemin Neuf”, kopiena “Emmanuel”, kā arī sievu grupa “Marta un Marija”.

LRKB IC, www.katolis.lv

svētdiena, 2016. gada 6. novembris

Vai es ticu uz mirušo augšāmcelšanos? (Vatikāna radio)

Pavisam nesen mēs svinējām Visu svēto dienu un mirušo piemiņas dienu. Šie svētki atkal no jauna mūs visus aicināja pacelt savas dvēseles no zemes uz debesīm, lai lūgtos par saviem mirušajiem, kā arī tā bija iespēja lūgt visu svēto aizbildniecību gan mums pašiem, gan arī visiem mūsu aizgājējiem. Šodienas evaņģēlijā dzirdētais mūs aicina mazliet paturpināt jau šajos svētkos iesākto tematiku – mirušo augšāmcelšanos.

Katru svētdienu un lielajos svētkos visa Baznīca un arī mēs ticības apliecinājumā “Es ticu” sakām: “Es ticu uz mirušo augšāmcelšanos un dzīvi nākamajā mūžībā!” Jēzus šodien māca Jeruzalemes templī un jau sākot ar Lūkas 19. nodaļā aprakstīto, Jeruzalemes svētnīcā Jēzum notiek intensīvs dialogs, pat strīds ar farizejiem, saduķejiem un Rakstu mācītajiem. Saduķeji, tāpat kā mūsdienu skeptiskais un pārlieku racionālais cilvēks vairs netic, ka eksistē tāda mirušo augšāmcelšanās. Šie saduķeji savdabīgā veidā interpretē Toru, Izraēļa svēto grāmatu un it kā tur atrod pamatojumu saviem maldiem. Tomēr, interpretējot Mozus Likumu, Jēzus ne tikai parāda savu autoritāti, bet arī skaidro šo likumu Labās Vēsts gaismā. Jēzus norāda uz dzīvo Dievu un Dievā visi kļūst dzīvi – ne tikai Ābrahāms, Īzaks , Jēkabs un Mozus, bet arī ikviens ticīgais. “Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs!” Dievs nav miris! Dievs ir dzīvs, jo Kristus augšāmcēlās! Svētie Raksti mums dod drošu apsolījumu: "Un ja Tā Gars, kas Jēzu uzmodināja no miroņiem, mājo jūsos, tad Tas, kurš Kristu piecēla no miroņiem, atdzīvinās arī jūsu mirstīgās miesas, pateicoties savam Garam, kas jūsos mājo." ( Rom 8, 11) "Kā tad daži no jums var sacīt, ka augšāmcelšanās no miroņiem nav? Ja mirušie neceļas augšā, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Bet ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un veltīga ir arī jūsu ticība. [..] Bet tagad Kristus ir augšāmcēlies no miroņiem kā pirmais no aizmigušajiem." (1 Kor 15, 12-14. 20)

Katoliskās Baznīcas Katehisms norāda, ka „ticība, ka mirušie augšāmcelsies, jau no pašiem pirmsākumiem bija kristīgās ticības būtisks elements. Kristiešu pārliecība ir, ka mirušie augšāmcelsies; tam ticot, mēs dzīvojam.” (KBK 991)

Patiesību par mirušo augšāmcelšanos Dievs savai tautai atklāja pakāpeniski. Cerība, ka mirušie augšāmcelsies miesā, izrietēja no ticības uz Dievu, kas radīja visu cilvēku - miesu un dvēseli. Debesu un zemes Radītājs ir arī Tas, kas uzticīgi glabā savu derību ar Ābrahamu un viņa pēcnācējiem. Šo divu patiesību gaismā sāka izpausties ticība uz augšāmcelšanos.

Ticību miesas augšāmcelšanai Jēzus saista ar savu Personu: "Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība." ( Jņ 11, 25) Pēdējā dienā Jēzus pats augšāmcels tos, kuri būs ticējuši uz Viņu un kas būs ēduši Viņa Miesu un dzēruši Viņa Asinis Euharistijā, jeb Svētajā Misē. Evaņģēlija aprakstos mēs varam izlasīt, ka jau savas dzīves laikā Jēzus dažus mirušos atdzīvināja, arī līdzība par Jonasa un tempļa zīmi to skaidri atklāj. Ar šīm zīmēm Viņš pasludina, ka augšāmcelsies trešajā dienā pēc nāves. Mēs, kas esam kristieši, visā savā dzīvē esam Kristus nāvas, augšāmcelšanās liecinieki. Būt par Kristus liecinieku nozīmē būt par "augšāmcelšanās liecinieku" ( Apd 1, 22), "kopā ar Viņu" ēst un dzert "pēc Viņa augšāmcelšanās" ( Apd 10, 41). Kristīgo cerību uz augšāmcelšanos ievērojami iezīmēja tikšanās ar augšāmcēlušos Kristu. Mēs augšāmcelsimies tāpat kā Viņš, ar Viņu un caur Viņu.

Jau no pašiem pirmsākumiem kristiešu ticība augšāmcelšanai izraisījusi neizpratni un opozīciju. Tieši tāpat ir arī mūsdienās. Pat daudzi katoļi, kuri šad un tad apmeklē baznīcu, gandrīz netic tam, ka pēc nāves viņi varēs augšāmcelties jaunai dzīvei. Nevienā citā jautājumā kristīgā ticība nesaskaras ar tik lielu pretestību, kā jautājumā par miesas augšāmcelšanos, uzsver Katoliskās Baznīcas katehisms. Tomēr šodienas Evanģēlija fragmentā Jēzus vēlas mūs iedrošināt un stiprināt: “Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo visi Viņam dzīvo!” Ja mēs savā ikdienā dzīvosim kopā ar Jēzu, attīrīsim savas dvēseles izlīgšanas sakramentā, tad mēs ar Kristu jau tagad dzīvojam un arī dzīvosim ar Viņu mūžībā.

pr. Ilmārs Tolstovs

ceturtdiena, 2016. gada 3. novembris

Kam es patiesībā sekoju?

Vai Cilvēka Dēls atnācis atradīs ticību virs zemes? Šie Jēzus vārdi Lūksa evaņģēlijā ir ļoti aktuāli mūsdienās. Šogad uz uzņemšanu Rīgas Garīgajā Seminārā atnāca tikai viens kandidāts. Arī sastaptie svētceļnieki Aglonā stāstīja, ka svētceļojumu grupās uz Aglonu šogad strauji ir samazinājies cilvēku skaits. Daudzās mazajās lauku draudzēs Latvijā svētdienās kļūst aizvien mazāk cilvēku. Tie ir fakti, kas ir acīmredzami un ar kuriem mums visiem ir jārēķinās. Masu, jeb “pūļu Baznīcas” laiks ir beidzies. Nākotnē Baznīca būs daudz mazskaitlīgāka, toties daudz dzīvāka un dinamiskāka. No vienas puses, šādu cilvēku skaita samazināšanos veicina demogrāfiskā krīze, gan lielā cilvēku aizbraukšana no valsts. Bet no otras puses, ir skaidri redzams, ka ticība Dievam mūsdienās piedzīvo sava veida krīzi un cilvēku, īpaši jauniešu vidū tā vairs neizskatās tik pievilcīga un populāra. Lai meklētu atbildi, kā izkļūt no šīs krīzes, ir vērts iedziļināties šīsdienas lasījumos, kas visi runā par neatlaidību ticībā un par paļāvību Dievam, kas iet līdz galam.

Svētā Ignācija no Lojolas “Garīgajos vingrinajumos” bieži ir runāts, ka ļaunā gara taktika ir tāda, ka, lai atrunātu mūs no ļoti labām lietām, viņš mēdz mūs izkliedēt uz daudzām ne tik labām lietām. Pašas par sevi tās nav sliktas, tomēr iegrimstot daudzos sīkumos, mēs pakāpeniski attālinamies no pašām svarīgākajām lietām mūsu dzīvē. Kāda tad ir pati svarīgākā lieta mūsu dzīvē? Tā ir – sasniegt mūžīgo dzīvi, piedzīvot debesis, vienotību ar Dievu gan šeit uz zemes, gan mūžībā. Mūsdienu ticības krīzes iemesls, gan sabiedrībā, gan Baznīcā, ir pakāpeniska, pat šķietami nemanāma novēršanās no Dieva, mūžības, no pašām svarīgākām lietām un izkliedētība uz ļoti daudzām sīkām, nebūtiskām lietām. Tas ir tāpat, kā izraēlieši, cīnoties ar Amalekiešiem, ko lasījām pirmajā lasījumā. Ne jau izraēlieši kaujas laukā izcīnija uzvaru, bet gan Mozus, kurš kalna galā turēja paceltas rokas pretī Dievam. Īstā uzvara un mūsu dzīves piepildījums nāk no Dieva. Vai es savā ikdienā atvēlu savu dārgo laiku personiskai sarunai ar Dievu meditācijā, lūgšanā? Vai atvēlu laiku attiecībām ar Dievu savā ikdienā vismaz 10,15 minūtes vai pusstundu? Kad pēdējo reizi biju adorācijas kapelā Vecrīgā vai citur?

Otrajā lasījumā apustulis Pāvils Timotejam skaidri uzsver, ka Bībele, Svētie Raksti ir mūsu ticības “atskaites punkts”, mūsu ticības un lūgšanas dzīves “barība, avots un spēka avots”. Pavisam nesen, kāds cilvēks man rakstīja, ka ir garīdznieki, kuri Latvijā izplata visādus apšaubāmus vēstījumus, kuros pat tiek apšaubīta pāvesta Franciska autoritāte. Ir ļoti skumji un nožēlojami, ka tā vietā, lai savu garīgo dzīvi un ticību “barotu” un uzturētu ar Bībeles patiesībām un skaidro katolisko mācību, mēs meklējam sēnalas un “atkritumus”, caur kuriem mēs kļūstam nevis vairāk ticīgi, bet gan “māņ – ticīgi”. Būsim piesardzīgi un turēsimies pie tās mācības, ko Jēzus Kristus uzticēja savai Baznīcai un ko tā nemainīgi sludina jau 2000 gadus. Būtu labi, ja katrā katoļu draudzē Latvijā būtu gan Bībeles, gan katehisma studiju grupas, kurās ikviens interesents varētu padziļināt savu ticības dzīvi.

Mūsdienu laikmets ir raksturojams ar lielu nepastāvību. Postmodernais cilvēks vairs nevēlas sekot kādām nemainīgām patiesībām un nav gatavs visu mūžu būt uzticīgs kādai vienai lietai vai solījumama. Mēs redzam, cik trausli ir laulāto laulības brīdī dotie solījumi un cik nepastāvīga ir mūsu pašu ticība. Daudzi cilvēki diemžēl sajauc emocijas ar ticību un meklē draudzi, garīdznieku, kurš ir “atraktīvs”, “teatrāls”, kur dievkalpojums ir emocionāli piesātinātāks. Tādējādi mūsu ticības dzīve ir līdzīga graudam, kurš iesēts ceļmalā, ērkšķos starp akmeņiem un īslaicīgi uzdīgst, bet tā kā tai nav sakņu, tā ātri novīst. Pie tūlītējām grūtībām, pārbaudījumiem tā noplok un iestājas krīze. Atliek tikai bīskapam pārcelt garīdznieku uz citu draudzi, kad ticīgais cilvēks saka: “Ja nav šī garīdznieka, tad es vairs nespēju šajā draudzē nākt un lūgties.” Kam tad mēs patiesībā ticam un sekojam? Jēzum vai priesterim? Tas vien parāda, ka mūsu ticības dzīve tiek balstīta uz smiltīm, nevis Dieva Vārdā, sakramentos un nobriedusī ticībā, kas balstīta uz Jēzu, kā klints.

Ko darīt? Kā rīkoties?

Jāatceras, ka ticību neveidojam mēs paši, vai kāds garīdznieks. Tā ir Dieva dāvana, žēlastība. Ir svarīgi apzināties, ka ticības ceļš ne vienmēr būs rožains un viegls. Jēzus saka: “Vajag vienmēr lūgties un nepagurt!” Jā, lūgties, lasīt Bībeli, katehismu, iet katru svētdienu uz Baznīcu, bieži pie greksūdzes ar tad, kad to nemaz negribas, kad garīdznieka sprediķis krīt uz nerviem, kaitina. Kad liekas, ka draudzē visi ir sazvērējušies pret mani. Kad draudzē, Baznīcā esmu nepatiesi apvainots, apsūdzēts, nodots, pievilts. Kad esmu vīlies draudzē, garīdzniekā, un arī tad, kad pret Dievu vēlos izteikt visdažādākos apvainojumus un apsūdzības. Jā, tieši tad uz Baznīcu jāiet visvairāk, tieši tad visintensīvāk ir jālūdzas un jāmeklē dziļākas attiecības ar Dievu. Jo katra krīze ir jauna iespēja. Iespēja iziet no savām ilūzijām, ambīcijām, maldīgajiem priekšstatiem par Dievu, Baznīcu, citiem cilvēkiem un doties dziļākos ūdeņos. Izmest tīklus dziļāk. Mums visiem ir nepieciešama tāda pat neatlaidība, kāda bija evaņģēlijā minētajai atraitnei. Pārāk ātri mēs padodamies. Varbūt pirmajā mirklī tas izskatās pēc uzbāzības, tomēr nebūtu labi, ja mēs Dievam teiktu: “Nu ko nu es Tevi tik bieži traucēšu?” Dievam patīk, ka mēs Viņu bieži “traucējam” ar lūgšanām un Dieva svētība jau no šādas “traucēšanas” tiek dāvāta mums. Katru reiz, kad mēs sevi pārvaram, “piespiežam” un uzvaram sevī nevēlēšanos lūgties vai doties uz Baznīcau, Dievs mūs bagātīgi atalgo. Centīsimies garīgajā dzīvē nemeklēt draudzi, garīdznieku, kurš izpatīk mūsu emocijām un vēlas mūs vadīt pa vieglāko, platāko ceļu, bet gan iesim pa šauro, jā, dažreiz pat ērkšķaino ceļu, bet tas ved pie Dieva un uz debesu valstību. Nevis es diktēju, kas Dievam ir jādara manā dzīvē, bet gan saku: “Dievs! Tavs prāts lai notiek, kā debesīs, tā arī virs zemes un arī manā dzīvē.”

Sprediķis www.mieramtuvu.lv parastā liturģiskā laika XXIX svētdienai.

Kas ir obligāti svināmie svētki Katoļu Baznīcā?

Balstoties uz Kanonisko Tiesību Kodeksu, Baznīcā pavisam ir 10 obligāti svināmās dienas, kas neiekrīt svētdienās. „ ... svinamas ir sekojošas dienas: mūsu Kunga Jēzus Kristus dzimšanas svētki, 25.decembris (Ziemassvētki), Kunga parādīšanās svētki jeb Epifānija (6.janvāris), Kunga debeskāpšanas svētki, Vissvētā Sakramenta svētki, Vissvētākās Jaunavas Marijas - Dieva Mātes - svētki (1.janvāris), viņas Bezvainīgās ieņemšanas (8.decembris) un Debesīs uzņemšanas svētki (15.augusts), svētā Jāzepa diena (19.marts), svēto apustuļu Pētera un Pāvila svētki (29.jūnijs) un Visu svēto diena (1.novembris).” (KTK, 1246. kanona § 1, KBK 2177) "Pirmais Baznīcas bauslis ("Tev būs svētdienās un svētku dienās piedalīties Svētajā Misē un atturēties no smagiem darbiem") no ticīgajiem prasa svētīt dienu, kurā godinām Kunga augšāmcelšanos, kā arī dienas, kurās norisinās galvenās liturģiskās svinības, kas godina Kunga, Vissvētākās Jaunavas Marijas un svēto noslēpumus, pirmām kārtām piedaloties Euharistijā, kurā pulcējas kristīgā kopiena. Tāpat šis bauslis prasa arī atturēties no tiem darbiem un pasākumiem, kas var traucēt šo dienu svētīšanu.” (KTK, no 1246.-1248. kanonam; KBK 2042) Noteikumi, kas nosaka piedalīšanos šajos svētkos ir tādi pat, kā attiecībā uz svētdienu. Ja obligāti svināmie svētki, kuri iekrīt darbadienā ir reizē arī mūsu darba diena, tad protams nebūs morālisks pārkāpums, ja neaiziesim uz sv. Misi un strādāsim. Ja tomēr mums bija iespēja obligātajos svētkos atturēties no smagiem darbiem un aiziet uz svēto Misi, bet mēs to neizdarījam, mēs esam izdarījuši grēku, ko vajag izsūdzēt grēksūdzē.

trešdiena, 2016. gada 2. novembris

Kādas lūgšanas lūgsies 2.novembrī, mirušo piemiņas dienā?

PROCESIJAS DZIESMA UN LŪGŠANA
(kapu svētkos un Mirušo piemiņas dienā)

PROCESIJAS DZIESMA

         Viņās pastardienas briesmās
         Sadegs zeme uguns liesmās ―
         Pravieši tā saka dziesmās.

         Ļaužu prātus bailes nomāks,
         Kad uz tiesu Kristus atnāks,
         Visas tautas kopā savāks.

                        Taures brīnumainas skanēs,
                        Visi cilvēki tās dzirdēs,
                        Padebešos krustu redzēs.

                                    Mirušie tad augšāmcelsies,
                                    Tiesas priekšā visi stāsies,
                                    Trīcot bailēs, kā tiem klāsies.

            Kristus ļaužu gaitas skatīs,
            Atbildi no katra prasīs,
            Taisnu spriedumu tiem sacīs.

                        Viss, kas darīts netaisnībā,
                        Pat ja glabāts slepenībā,
                        Iztiesāts tiks atklātībā.

            Tiesa pastarā kad sāksies,
            Kur man nabagam tad glābties,
            Ja pat taisnīgie tad bīsies!

                        Jēzu, mūsu Kungs visspēcīgs,
                        Saviem ļaudīm vienmēr vēlīgs,
                        Esi tiesājot man žēlīgs!

            Manis dēļ Tu nesi krustu ―
            Ļaužu grēku smago nastu,
            Lai es žēlastību rastu.

                        Atceries, Kungs, savas sāpes,
                        Dvēs’ļu pestīšanas slāpes,
                        Dāvā mieru man pēc nāves!

            Pirms uz mūžu acis slēdzu,
            Tev, Kungs, savas vainas sūdzu,
            Piedošanu karsti lūdzu.

                        Grēkus nožēlojot, vaidu,
                        Visu ļauno projām raidu,
                        Tavu žēlastību gaidu.

            Grēciniekiem žēlīgs biji,
            Viņus laipni uzklausīji,
            Cerību man dāvināji.

                        Zinu, Kungs, ka neesmu cienīgs,
                        Tomēr lūdzu: esi žēlīgs,
                        Lai Tavs spriedums man ir saudzīgs!

            Mani debess mājās vadi,
            Tiesājot, pa labi stādi,
            Žēlsirdīgu vaigu rādi!

                        Kad tiks notiesāti ļaunie,
                        Mani ved, kur mājo svētie ―
                        Tavi ļaudis izredzētie!

            Dod man, Kungs, šo žēlastību:
            Dzīves laikā ― uzticību,
            Mūža galā ― svētlaimību!

                        Raudu pilna diena sāksies,
                        Kad no trūdiem cilvēks celsies,
                        Dieva tiesas priekšā stāsies.

            Refrēns: Labais Jēzu, dāvā visiem
            Dieva mierā aizgājušiem
            Debess svētlaimi uz mūžiem!