svētdiena, 2016. gada 27. marts

Ak, Kristus krusts! Pāvesta uzruna krustaceļa noslēgumā Kolizejā!

„Ak, Kristus Krusts,” šādi lūgšanas vārdi ik pa brīdim atskanēja pāvesta teiktajā uzrunā pēc Lielās piektdienas Krustaceļa Romas Kolizejā. Iepazīstināsim ar to mūsu klausītāju un lasītāju auditoriju:

„Ak, Kristus krusts, dievišķās mīlestības un cilvēciskās netaisnības simbols, visaugstākā mīlestības upura un visekstrēmākā egoisma ikona, nāves ierocis un pestīšanas ceļa instruments, paklausības zīme un nodevības emblēma, vajāšanu ešafots un uzvaras zīmogs!

Ak, Kristus krusts, šodien tevi redzam paceļamies mūsu nogalinātajās māsās un brāļos, kas ir sadedzināti dzīvi, noslaktēti un barbariskiem zobeniem nocirstām galvām. Un to visu pavada ģļēva klusēšana.

Ak, Kristus krusts, šodien tevi redzam vārdu un nevis gara, nāves, nevis dzīvības doktoros, kas tā vietā, lai mācītu žēlsirdību, notiesā un pakļauj nāvei taisnīgo.

Ak, Kristus krusts, šodien tevi redzam neuzticīgos kalpos, kas tā vietā, lai atteiktos no savām ambīcijām, atņem cieņu nevainīgajiem.

Ak, Kristus krusts, šodien tevi redzam akmens cietajās to cilvēku sirdīs, kas ērti iekārtojušies, tiesā citus, kas ir gatavi ar akmeņiem nomētāt savu tuvāko, bet nemāk apzināties savus grēkus un vainas.

Ak, Kristus krusts, redzam tevi kādas reliģijas sekotāju fundamentālismos un terorismā. Viņi profanē Dieva vārdu un izmanto to, lai attaisnotu savu neiedomājamo vardarbību.

Ak, Kristus krusts, tu esi redzams arī tajos, kuri cenšas tevi noņemt no sabiedriskām vietām un izslēgt no publiskās dzīves kāda laiciska pagānisma vārdā, vai pat vienlīdzības vārdā, ko tu pats mums esi mācījis.

Ak, Kristus krusts, redzam tevi varenajos un ieroču tirgotājos, kas ar nevainīgu brāļu asinīm kurina karu krāsni.

sestdiena, 2016. gada 26. marts

Kristus ir Augšāmcēlies! Patiesi Augšāmcēlies!

Visus mana bloga lasītājus sirsnīgi sveicu Kristus Augšāmcelšanās svētkos!

24.psalms: “Jūs vārti, paceliet savas palodas, un topiet augstākas, jūs mūžīgās durvis, lai godības ķēniņš ieiet! Kas ir šis godības ķēniņš? Tas Kungs, stiprs un spēcīgs, Tas Kungs varens cīņā. Jūs vārti, paceliet savas palodas, un topiet augstākas, jūs mūžīgās durvis, lai godības ķēniņš ieiet! Kas ir šis godības ķēniņš? Tas Kungs Cebaots, tas ir šis godības ķēniņš! (7-10)

Kas savā laikā biju Brīvdabas muzejā, Rīgā, ļoti brīnijos par senajām latviešu mājām, kurām bija zemi griezti. Katru reizi ejot iekšā, vajadzēja zemu noliegties. Domāju, ka cilvēks, kurš vēl nav piedzīvojis pestīšanu, atgriešanos pie Dieva un augšāmcelšanos, līdzinās tādam grēka saliektam cilvēkam. Šajā naktī tiek paceltas augstāk durvju palodas, Dieva žēlsirdīgās mīlestības durvis atveras, lai mēs varam ieiet tur, kur iegāja mūsu augšāmcēlies Kungs. Ja Jēzus ir augšāmcēlies, arī mēs augšāmcelsimies. Ja ticēsim!

Kristus Augšāmcelšanās svētki, jeb precīzāk no ebreju valodas ‘Pasha’ ir kristīgās ticības lielākā patiesība, kuru izdzīvoja pirmie kristieši un kuru kā pamatpatiesību tālāk nodod Baznīca cauri gadsimtiem. Katehisms pat lieto apzīmējumu “Augšāmcelšanās dzīvā tradīcija”. Apustulis Pāvils savā vēstulē Korintas draudzei saka: „ ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība...” ( 1 Kor 15, 17). Jēzus augšāmcelšanās vēsts ir mūsu centrālā un svarīgākā ticības patiesība, no kuras izplūst visas pārejās un uz kuru visa Baznīcas dzīve tiecas.

Tomēr, mūsdienās daudzi cilvēki apšauba Jēzus augšāmcelšanās vēsts autentiskumu. Kāds Sorbornas Universitātes filozofijas pasniedzējs Anri Comte – Sponville uzsver, ka viņš ir ateists un Jēzus vēsti var pieņemt līdz augšāmcelšanās brīdim.

Kādi tad ir pierādījumi tam, ka Kristus ir augšāmcēlies?

Uzreiz jāsaka, ka neviens cilvēks nav redzējis pašu Jēzus augšāmcelšanos. Precīzi būtu jālieto šāds apzīmējums – trešajā dienā, jeb nākamajā dienā pēc Lielās Sabata dienas Jēzus mācekļi un sievietes fiksēja faktu, ka Jēzus kapā nav, vēsturiski tika konstatēts un tam bija daudzi liecinieki, ka Jēzus kaps bija un vēl tagad ir tukšs. Tomēr šis tukšais kaps nevar būt par vienīgo augšāmcelšanās pierādījumu, jo jau pašos kristietības pirmsākumos virmoja versijas, ka mācekļi, vai kāds cits ir pa kluso nozadzis Jēzus miesas, lai pēc tam visai pasaulei varētu bazūnēt, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Tomēr šāda versija neiztur kritiku, jo pie kapa bija pielikta sardze, un pat ja viņa būtu aizmigusi, tad smagā akmens novelšana no kapa nepaliktu nepamanīta.

Kas tad mums liek ticēt tam, ka Jēzus ir augšāmcēlies?

Tās ir liecinieku liecības. Drošticami, autentiski liecinieki, kuri reāli redzēja, satika un runāja ar augšāmcēlušos Jēzu. Vēlāk arī šim faktam uzradās oponenti, kuri sāka teikt, ka šīs Jēzus parādīšanās mācekļiem bija viņu fantāzijas auglis, jo viņi tik ļoti pārdzīvoja par Jēzus nāvi, ka sāka redzēt to, ko paši vēlējās redzēt. Tomēr Bībeles liecības uzsver, ka mācekļi ne uzreiz noticēja tam, ka viņiem parādās Jēzus. Mācekļu skepse parāda to, ka viņi bija ļoti racionāli cilvēki, kuri bija ļoti piesardzīgi lai uzreiz visam noticētu. “Jēzus ciešanu izraisītais trieciens bija tik liels, ka mācekļi (vismaz daži no viņiem) uzreiz neticēja augšāmcelšanās vēstij. Evaņģēliji nebūt mums nerāda kopienu, kuru pārņēmusi mistiska sajūsma, bet gan nomāktus ("noskumuš[us]": Lk 24, 17) un izbijušos mācekļus. Tādēļ arī viņi neticēja svētajām sievietēm, kuras atgriezās no kapa, un viņiem "šie vārdi likās kā tukša pļāpāšana" ( Lk 24, 11). Lieldienu vakarā parādoties tiem vienpadsmit, Jēzus "norāja viņu neticīgumu un sirds ietiepību, ka viņi nebija ticējuši tiem, kuri redzēja Viņu augšāmcēlušos" ( Mk 16, 14).” (KBK 643)

Vēl bija izplatīts uzskats, ka Jēzus uzmodās no mirušajiem, līdzīgi kā Evaņģēlijā minētie Jaira meitiņa, Nainas jauneklis un Lāzars. Tomēr šie cilvēki, savas dzīves noslēgumā tāpat nomira. Savukārt Kristus augšāmcelšanās ir būtiski atšķirīga. Savā augšāmceltajā miesā Viņš no nāves stāvokļa pāriet jaunā dzīvē, kura ir ārpus laika un telpas. Jēzus pēc augšāmcelšanās vairs nemirst. Jēzus aiziet no šīs pasaules, aiz sevis atstājot varenu savas nāves un Augšāmcelšanās liecinieku pulku – Baznīcu.

Pēc Jēzus debeskāpšanas un Vasarsvētkiem, kad Baznīca atklājas redzamā veidā, tad pirmo kristiešu sludināšanas un dzīves centrā bija tieši šī svarīgā vēsts: Jēzus ir augšāmcēlies! Viņš ie dzīvs! Jēzus ir Kungs – adonai, Kyryos!

Apustulis Pāvils saka: „Jo vispirms es jums mācīju to, ko arī pats saņēmu, ka saskaņā ar Rakstiem Kristus ir miris par mūsu grēkiem, un ka Viņš ticis apbedīts, un ka Viņš saskaņā ar Rakstiem trešajā dienā augšāmcēlies, un ka Viņš parādījies Kēfam un pēc tam tiem vienpadsmit. Vēlāk Viņš parādījās vairāk kā pieci simti brāļiem kopā esot, no kuriem daudzi vēl dzīvo līdz šim, bet daži jau aizmiguši.” ( 1 Kor 15,3-6)

Šī vēstule radās 54-55.gadā pēc Kristus, Efezā, padsimt gadus pēc Pāvila konversijas, jeb pievēršanās kristietībai un 20 gadus pēc Jēzus nāves. Pāvils pats nebija šo notikumu aculiecinieks, tomēr viņš tālāknodod to, ko saņēma no agrīnās Baznīcas. Šis teksts atspoguļo ļoti agrīnu Tradīciju. Bībeles pētnieki uzskata, ka šis teksts nav paša Pāvila radīts, bet viņš savā tekstā ir ievietojis agrīnās Baznīcas liturģisko ticības apliecinājumu. Pāvils ievietoja šo tekstu vēstulē Korintiešiem, lai viņi labāk saprastu augšāmcelšanos, kas viņiem, kā grieķu filozofijas pārstāvjiem bija grūti pieņemama. Tiek uzskatīts, ka šis teksts tika lietots Jeruzalemē un to lietoja kristību kandidāti – katehumēni pirms kristības pieņemšanas. Svarīgi, ka šajā tekstā tiek lietots vārds Kristus, nevis Jēzus. Kristus (gr. Hrestos) nozīmēja svaidītais, tas bija mesiānisks tituls. Jēzus, kā Mesija, caur pashālajiem notikumiem realizēja Vecās Derības mesiāniskās ilgas. Tekstā ir minēti vēsturiski fakti:

a) Jēzus patiešām reāli nomira. Šo faktu apstiprina ne tikai bibliskie, bet arī ārpuskristīgie avoti. Svarīgi arī, ka tiek norādīts, ka Kristus nomira par mūsu grēkiem. Tas izriet no Dieva glābjošā plāna un tika jau Vecās Derības praviešu pravietots. Tā nav izdomāta interpretācija, bet izriet no Pestīšanas vēstures un Dieva glābjošā plāna.

b) Jēzus miesas apbedīšana. Mirušais Jēzus tika apglabāts.

c) Augšāmcēlies Jēzus parādās lielam mācekļu pulkam.

Otrajā šī teksta daļā mēs lasām šādus vārdus: „augšāmcēlās” un „parādījās”. Grieķu vārds „anastasia”, kas tiek lietots kā augšāmcēlies, tiek lietots tādā gramatiskā formā, kas nozīmē procesu, kas turpinās. Tas nozīmē, ka Jēzus ir augšāmcēlies un turpina dzīvot Savā Baznīcā un tās dzīvē, tomēr citādā veidā – jau kā Augšāmcēlies. Katrā Svētajā Misē mēs sakām: “Mēs vēstīsim par tavu nāvi, Kungs, un liecināsim par Tavu augšāmcelšanos, līdz pat Tavai atnākšanai!” Ļausim Dievam paaugstināt mūsu dzīves “palodas”, lai grēks vairs mūs nenospiestu, bet lai mēs visā savā dzīvē varētu saukt kopā ar daudzbalsīgo Baznīcas ticīgo kori visā pasaulē un visos laikos: “Jēzus ir dzīvs! Viņš ir Augšāmcelies! Alleluja!”

"Lielās piektdienas" reakcijas :)


piektdiena, 2016. gada 25. marts

Lielā piektdiena! Kāpēc Dievs pieļauj ciešanas?

Betlēmes māsu klostera kapela Lietuvā
Apustulis Pāvils raksta Kolosas draudzei: „Tagad es priecājos savās ciešanās par jums, savā miesā papildinādams to, kas iztrūkst Kristus ciešanās, par Viņa miesu, kas ir Baznīca”[1]. Pāvests Jānis Pāvils II uzsver, - ja lūkojamies Bībelē, tad ir redzams, ka tā ir liela grāmata par ciešanām. Bībele par ciešanām runā ar lielu nopietnību, ir redzama līdzjūtība tam, kas cieš. Cilvēks cieš tad, kad viņš piedzīvo kaut kādu ļaunumu[2]. Vecajā Derībā nebija atsevišķa vārda, lai apzīmētu ciešanas, tādēļ visu, kas saistījās ar ciešanām, tā apzīmēja kā ļaunumu un kā sodu par cilvēku grēkiem[3]. Savukārt Jaunajā Derībā, arī kristietībā, parādās uzskats, ka eksistence savā būtībā ir laba, ka labs ir viss, kas pastāv. Cilvēks cieš ļaunuma dēļ, kas ir kaut kāds labā trūkums, ierobežojums vai izkropļojums[4]. Vispatiesāko atbildi uz jautājumu par ciešanām Dievs ir devis Jēzus Kristus krustā. Vispirmām kārtām, Jēzus ņēma ciešanas uz sevis, Viņš cieta labprātīgi un nevainīgi, bet, tieši pateicoties šādām nevainīgā Jēra – Jēzus Kristus ciešanām, notiek visu cilvēku atpestīšana. Pāvests Jānis Pāvils II uzsvēra, ka līdz ar Kristus ciešanām visas cilvēku ciešanas atrodas jaunā situācijā. Kristus krustā ne tikai atpirkšana notika caur ciešanām, bet arī pašas cilvēka ciešanas tika atpirktas[5]. Ciešanu noslēpums ir ietverts Lieldienu noslēpumā. Kristus ciešanu liecinieki vienlaicīgi ir arī Viņa augšāmcelšanās liecinieki[6]. Pāvests uzsver: „Katrā cilvēkā, kurš dzīvo vai mirst, mēs redzam Dieva attēlu, mēs svinām šo godību katrā cilvēkā, kurš ir dzīva Dieva zīme, Jēzus Kristus ikona”[7].

Dievs ir pieļāvis ciešanu esamību, lai mācītu mūs mīlēt vienam otru, mācītu izrādīt tuvākmīlestību. Daudzos gadījumos nav iespējams novērst ciešanas vai nāvi, bet ir iespējams palīdzēt tam, kas cieš. Kristietības ietekmē cilvēki sāka būvēt slimnīcas un veco ļaužu namus. Arī vēstulē Diognetam ir detalizēti aprakstīts, ka kristieši tā laika Romas impērijā izcēlās tieši ar savu īpašo dzīves veidu[8]. Tieši kalpojot viens otram, Kristus sekotāji atvieglo ciešanas cilvēkam, kas cieš, bet, no otras puses, caur šo kalpošanu paši kalpotāji pieaug mīlestībā pret tuvāko un mīlestībā pret Dievu.

Ir liela problēma, kad parādās vēlme ciešanas izstumt no indivīda un sabiedrības apziņas. Tā vietā, lai „cīnītos” ar ciešanām, nogalinot vecus un slimus cilvēkus, kristieši, sekojot Kristus piemēram, ir aicināti parādīt līdzjūtību un žēlsirdību tiem, kas cieš. Arī apustulis Pāvils aicina mūs uzņemties citam cita nastu[9]. Pāvests Jānis Pāvils II piebilst, ka daudzās vietās Bībelē ir norādīts uz sirmgalvjiem un slimiem cilvēkiem, kuru viedums un pieredze tiek atzīti kā unikāls ģimenes un sabiedrības bagātināšanās avots[10]. Var jau teikt, ka arī nekristieši veido sociālos aprūpes centrus un kalpo slimniekiem, tomēr mūsdienās sabiedrība bauda kristīgās ticības ietekmes sekas. Pirmajos kristietības gadsimtos tieši kristīgā ticība bija tā, kas veicināja rūpes par slimniekiem un mirstošajiem.

Mūsdienās, kad saasinās diskusijas par eitanāziju[11], vēl jo vairāk ir svarīgi parādīt kristietības īpašo devumu, uzsverot katra cilvēka vērtību, arī tāda, kurš ir smagi slims vai atrodas nāves priekšā. Pāvests Jānis Pāvils II savā enciklikā „Evangelium vitae” norāda, ka mūsdienu dekristianizētais kultūras klimats absolūti nesaprot ciešanu jēgu, uzskata tās par ļaunuma iemiesojumu, kurš jāiznīcina jebkuriem līdzekļiem, lietojot eitanāziju kā „viltus žēlsirdību”[12]. Pāvests uzsver, ka daudziem, kas nepazīst ticību, dzīves vērtību nosaka tikai iegūtais prieka daudzums un labklājības pakāpe. Tiem ciešanas šķiet kā neizturams šķērslis, no kā jāatbrīvojas par katru cenu[13].

Tikai Kristū ikviens cilvēks var pilnībā izprast nāves un ciešanu dziļo noslēpumu visā tā nepievilcīgākajā veidolā. Šo domu uzsver arī Jānis Pāvils II, sakot, ka pat sāpes un ciešanas iemanto jēgu, ja tās piedzīvo ciešā saistībā ar dāvātu un gūtu mīlestību”[14]. Bez Jēzus Kristus krusta nāves un augšāmcelšanās ir ļoti grūti vai pat neiespējami saprast ciešanas un nāvi. Jēzus Kristus, nākot šajā pasaulē īpašā veidā ir savienojies ar katru cilvēku, ir ņēmis ikviena nastu, ciešanas un nāvi uz sevis.

No savas kalpošanas pieredzes vairākās Rīgas slimnīcās, varu teikt, ka no vienas puses, mums ir jālūdz Dievs par slimniekiem, lai slimība atkāptos un cilvēks ātrāk izveseļotos, jo slimība nav nekas labs, tā ir un paliek ļaunums. Tomēr no otras puses, mums, kā ticīgiem cilvēkiem ir dāvāta cerība Kristū, kas dod mieru un paļāvību arī tad, ja mūsu lūgšanas paliek bez atbildes, kad no Dieva puses ir milzīgs klusums. Tad mums paliek tikai paļāvība un noslēpumaina savienošanās ar Kristus Krustu. Visiem cietējiem visvairāk ir vajadzīgs atbalsts, klātbūtne un iepriecinājums.

ceturtdiena, 2016. gada 24. marts

Gatavojoties Lieldienām! Lielā ceturtdiena!


Šodien kopā ar Jēzu esam sapulcējušies Pēdējo vakariņu telpā. Šajā dienā svinam divu sakramentu – priesterības un Euharistijas iedibināšanas dienu. Rīta pusē garīdznieki visā pasaulē pulcējas ap savu diecēžu bīskapiem, lai atjaunotu savus priesterības solījumus lai tādējādi stiprinātu un apzinātos ciešo saikni kāda ir savā starpā priesteriem un arī katram no mums ar savu bīskapu, kas ir redzama vienotības saikne ar Kristu Baznīcā.

Redzama vienotība ir būtiska evaņģēliskās ticamības zīme. Baznīcā pastāv divu veidu vienotība – vertikālā un horizontālā. Vertikālā ir mūsu katra saikne ar Dievu, bet horizontālā ir vienotība mūsu satrpā. Evaņģēlista Jāņa uztverē, abas šīs dimensijas izriet no Atklāsmes Jēzū Kristū. Patiesa vienotība neizriet no savstarpējās mīlestības emocionāla piedzīvojuma kopienā, vai no mākslīgiem un cilvēciskiem ekumēniskiem centieniem, bet tieši no vienotības, kāda pastāv starp Dievu Tēvu un Dievu Dēlu. Jebkuras patiesas vienotības pamatā ir tieši vienotība, kāda pastāv Svētajā Trīsvienībā – starp Tēvu un Dēlu un Svēto Garu.

Jēzus ir tas, kas ieved mācekļus vienotībā ar Tēvu, Svētajā Garā, mācekļus, kuri bija izgājuši cauri Lielās Piektdienas šausmām un nodevībām, kuri bija šķīstīti caur milzīgiem pārbaudījumiem, kādas bija Jēzus ciešanas Lielajā Piektdienā. Un tad, piedzīvojuši Jēzus Augšāmcelšanos, viņi ir gatavi sagaidīt Vasarsvētkus.

Pasaule ieticēs evaņģēlija vēstij tikai tad, kad redzēs lielu mīlestību Baznīcā, kristiešu starpā. „No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jņ 13,35) Jo sašķelti, kašķīgi, aizdomu, skaudības un nenovīdības pilni kristieši nespēj dot autentisku liecību pasaulei. Tomēr bez Svētā Gara palīdzības nav iespējams apvienot mūs, kas esam tik dažādu raksturu, vecumu, tautību, domāšanas veidu. Svētais Gars, kuru gaidām, kuru saucam ir Tas, kurš var palīdzēt šo vienotību veidot. Svētais Gars vieno arī caur neērtām situācijām, caur melu atmaskošanu, caur patiesības atklāšanu par mums pašiem.

Pirms dažām nedēļām Baznīcā tika ievēlēts jezuītu tēvs, pāvests Francisks. Mūsu jaunais pāvests nebeidz pārsteigt. Un viens no šiem pārsteigumiem ir kāju mazgāšana Lielajā Ceturtdienā Casal del Marmo nepilngadīgo izolatorā. Ko šis un citi jaunā pāvesta žesti mums parāda? To, ka Jēzus, Lielajā Ceturtdienā, mazgājot saviem mācekļiem kājas, un tā nebija tikai izrāde, parādīja patiesas vienotības ceļu. Euharistija tikai tad var būt vienojoša, ja pirms tam, atstājuši savu upurdāvanu pie altāra, esam aizgājuši, un izlīguši ar savu brāli vai māsu. Pāvests mums māca, ka Baznīcas liturģija, ja viņa nav iesakņota mūsu reālajā dzīvē, ja liturģiskie žesti un kristīgā dzīve neparādās pēc tam mūsu dzīvē mīlestības piepildītos darbos, tad patiesībā tie ir tukši un neauglīgi. Lieldienu svētki, tie ir arī mūsu iekšējās transformācijas, pārveides svētki. Tie ir svētki, kad varam iziet pretī kādam, kuram ikdienā pieiet klāt ir grūti.

Mēs esam aicināti ar dziļu ticību izdzīvot visus Triju svēto dienu liturģiskos dievkalpojumus un žestus, lai tādējādi ticība mūsu dzīvē nebūtu, pāvesta Benedikta vārdiem runājot tikai informatīva, bet performatīva. Mēs katrs, mazgājuši viens otram kājas, gājuši ar Jēzu krustaceļā, miruši vecajam cilvēkam, Lieldienu svētajā naktī varam atjaunot savu ticību, atjaunot savus kristībā dotos solījumus. Kā uzsver pāvests Benedikts XVI, tad katrs cilvēks kristību brīdī dzirdēja jautājumu: „Ko tev dod ticība?” Atbilde skan: „Mūžīgo dzīvi.” Lūgsim, lai šajos Lieldienu svētkos mūsu ticības dzirkstele, kas mūsu sirdīs gruzd, aizdegtos ar jaunu liesmu un mūsos vēl vairāk pieaugtu ilgas pēc mūžības, ilgas pēc Debesu Valstības, ilgas pēc dzīves kopā ar Jēzu ikdienā, līdz pat pasaules beigām.

Vatikāna Radio www.radiovaticana.org

trešdiena, 2016. gada 23. marts

Klusās nedēļas un Lieldienu dievkalpojumi Valmierā un apkārtnē

Lielā Ceturtdiena 24. marts

18.00 Sv. Mise Valmierā (pr. Ilmārs, kopā)

Lielā Piektdiena 25. marts

11.00 Pilsētas Krusta ceļš
15.00 Ciešanu Dievkalpojums (pr.Lauris)

Lieldienas 27. marts
Sestdienas vakarā

18.00 Sv.Mise Valmierā (pr.Ilmārs, kopā)
14.00 Sv. Mise Raunā (pr.Lauris)

Svētdien

8.00 Seda (pr.Ilmārs)
11.00 Valka (pr.Ilmārs)
8.00 Valmiera (pr.Lauris)
11.00 Mazsalaca (pr.Lauris)
14.00 Rūjiena (pr.Lauris)


Otrās Lieldienas 28. marts

11.00 Valmiera (pr.Ilmārs, kopā)

Pirmā katoļu spēle Latvijā - "ticības dārgumi"

Gatavojoties Lieldienām! Lielās nedēļas trešdiena!

Lasījumi www.mieramtuvu.lv

Pārdomām: Jūdass Iskariots! Kas viņš bija? Traģiska personība, Jēzus izvēlēts māceklis. Arī mēs savā dzīvē līdzināmies Jūdasam, kad ar smagu grēku sagrēkojam pret Dievu. Dievs ļoti cer uz mums, tāpat kā viņš cerēja, ka Jūdass atgriezīsies. Lielās Piektdienas drāma ir arī saistīta ar mani. Vai esmu gatavs nostāties zem Jēzus Krusta un atdot Viņam visus savus grēkus un novilkt veco cilvēku ar visiem viņa grēka darbiem un ietērpties jaunās godības, augšāmcelšanās drānās?

Trīs svēto Lieldienu dienu - Triduum nozīmes skaidrojums

Valmieras baznīca. Foto J. Buliņa
Ko nozīmē šie vārdi? Tādu latviešu valodā taču nav. Jā, tik tiešām – nav. Tādēļ šajā rakstā mēģināšu paskaidrot šo vārdu jēgu. Tiem ir patiesi dziļš saturs.

Katoļu Baznīcā ar vārdu Lieldienas neapzīmē kādu vienu vai divas dienas, bet pat veselas trīs dienas – latīņu valodā saucam tās par Triduum (burtiski – trīs dienas). Kādas dienas? Lai to saprastu, ir vajadzīgs īss ieskats liturģisko kalendāru un laika skaitīšanas veidu pasaulē.

Kristīgajā pasaulē skaitām dienas no pusnakts līdz pusnaktij, tas nozīmē, ka pusnaktī pārejam uz nākošo dienu. Taču jūdi skaita laiku citādāk – katra nākošā diena sākas plkst. 18:00 (pēc mūsu laika, jo viņiem tad ir 00:00), tad 12 stundas ilgst nakts un 12 stundas diena. Praktiski tas nozīmē, ka, piemēram, mūsu pirmdienas vakars (sākot no 18:00) jūdiem ir jau otrdiena – protams, šeit runājam par liturģisko laika skaitīšanu.

Katoļu Baznīca svētku svinēšanā ir saglabājusi jūdu laika skaitīšanas veidu. Diemžēl sakarā ar to mums ir neliels apjukums liturģisko dienu skaitīšanas un to nosaukumu ziņā. Jo īpaši labi to varam redzēt, apskatot Triduum piemēru. Mēs esam pieraduši teikt Lielā ceturtdiena, Lielā piektdiena, Lielā sestdiena, Kristus augšāmcelšanās svētdiena. Vienkārši saskaitot, sanāks četras dienas. Tomēr, ja paraudzīsimies no jūdu laika izpratnes puses, tad ir tikai trīs dienas (naktis-dienas): piektdiena, sestdiena un svētdiena.

Taču lietas būtība nav tajā, kā mēs saucam šīs dienas, vai kā mēs tās skaitām, bet gan tajā, ka šīm dienām ir īpašs raksturs. Nosaukums Triduum nav izvēlēts nejauši. Katoļu Baznīcā tulkojam to kā Trīs svētās dienas, bet šāds tulkojums neizsaka lietas būtību. Šķiet, vistuvāk latīņu valodas vārdam būtu Trijdiena vai arī Trīsdiena (bet latviešu valodā, ja nemaldos, tādu vārdu nav). Tomēr – pat latīniskais nosaukums runā par to, ka šīs trīs dienas veido it kā vienu dienu. Ir svarīgi to apzināties. Lieldienu svinēšana ilgst trīs naktis-dienas – tā sākas Lielās ceturtdienas vakarā (18:00) un beidzas Kristus augšāmcelšanās svētdienas vakarā (18:00).

Šo triju nakts-dienu vienotība īpašā veidā izpaužas lūgšanu norisē. Mēs, katoļi, katru svēto Misi iesākam un beidzam ar krusta zīmi. Triduum laikā šādas krusta zīmes ir tikai divas reizes: Lielās ceturtdienas dievkalpojuma sākumā un Lieldienu vigilijas (sestdienas vakarā) beigās! Triduum ir īpašs dievkalpojums – viens dievkalpojums, kas ilgst trīs dienas. Tieši tādēļ labākai Lieldienu noslēpuma – mūsu ticības stūrakmens – izpratnei ir ļoti svarīgi censties (pēc iespējas) piedalīties visos Lieldienu dievkalpojumos.

Paskatīsimies tagad, kas notiek mūsu baznīcās šajās nakts-dienās. Diemžēl dažādu apstākļu dēļ (piemēram, priesteru trūkums) ne visu, par ko šeit lasīsim, ir iespējams īstenot mūsu baznīcās, īpaši laukos. Tomēr tas nenozīmē, ka nav iespējams uzzināt, kā varētu būt un pēc kā tiecamies.

otrdiena, 2016. gada 22. marts

Atskats uz jauniešu evaņģelizācijas nometni "Oasis" Valmierā

Gatavojoties Lieldienām! Lielās nedēļas otrdiena

Lasījumi www.mieramtuvu.lv

Pārdomām: Jēzus mūs katru ieaicina pēdējo Vakariņu telpā. Jēzus zin, kurš viņu nodos, tomēr Jēzus ļauj notikumiem iet savu gaitu. Kādēļ? Kāpēc viņš neaptur ļaunumu? Kāpēc pasaulē cieš nevainīgi cilvēki? Ļaunuma klātbūtne pasaulē joprojām paliek liels noslēpums. Tomēr Jēzus uzvar ļaunumu, to uzņemot uz sevis. Mēs ikviens, kurš piedzīvojam ļaunumu un ciešanas pasaulē, varam tās pievienot Jēzus krusta ciešanām. Katrā cietējā, katrā mirstošajā ir klātesošs Jēzus. Atcerēsimies to!

pirmdiena, 2016. gada 21. marts

Arī jaunieši klausās Radio Marija Latvija!


Ekumēniskais krustaceļš Vecrīgā, Lielajā Piektdienā 12.00


Gatavojoties Lieldienām! Lielās nedēļas pirmdiena!

Lasījumi www.mieramtuvu.lv

Pārdomām: Sešas dienas pirms savām ciešanām Jēzus dodas pie saviem draugiem - Marijas, Martas un Lācara. Viņš arī ir cilvēks, un, apzinoties tuvojošās ciešanas, vēlas vēl pēdējās dienās satikties ar saviem vistuvākajiem draugiem. Arī es esmu Jēzus vistuvākais draugs. Vai manā sirdī ir līdzjūtība un sirds satriektība, redzot cik ļoti Jēzus cieš par maniem grēkiem? Šīsdienas lasījumā spilgti ir redzams kontrasts, starp Betānijas ģimenes mīlestību un Jūdasa Iskariota materiālistisko aprēķina domāšanu. Vai nav tā, ka arī es esmu piesavinājies šī laikmeta materiālisma domāšanu un arī uz Jēzus ciešanām un nāvi raugos tikai pragmatiski un ar nocietinātu sirdi? Vairāk mīlestības un līdzjūtības!

sestdiena, 2016. gada 19. marts

Svētā Jāzepa svētki!

Kad viesojos Betlēmes māsu klosterī Lietuvā, tad klostera priekšniece reiz man pastāstīja stāstu, kā tapa viņu klosteris. Kad klostera priekšniecība izlēma dibināt klosteri Lietuvā, par tā priekšnieci tika izvēlēta šī māsa no Francijas. Viņa pati atzinās, ka viņai nav tādu dabisku spēju neko celt un organizēt. Tad, kad viņa ieradās Lietuvā, meža vidū, tad viņa nolika zemē svētā Jāzepa figūriņu un teica: “Svētais Jāzep! Ja tu kaut ko vari tad dari, jo es neko nespēju!” Un svētais Jāzeps arī sāka darboties.

Pavisam nesen pāvests Benedikts XVI, Romas Misāles Euharistiskajās lūgšanās, pieminot Vissvētāko Jaunavu Mariju, pievienoja klāt šādu tekstu – “un svēto Jāzepu, Viņas Līgavaini”. Arī Vatikāna II koncila dogmatiskajā konstitūcijā Lumen gentium ir teikts: “Svinot Euharistisko upuri, mēs tātad visciešākajā veidā pievienojamies debesu Baznīcas kultam, būdami ar to vienoti un pieminot vispirms godības pilno mūžam Jaunavu Mariju, svēto Jāzepu, svētos apustuļus un mocekļus, kā arī visus svētos” (LG, 50). Jāatcerās, ka pāvests Jānis XXIII svēto Jāzepu pasludināja par visa Vatikāna II koncila aizbildni. 1989.gada 15.novembrī svētais Pāvests Jānis Pāvils II uzrakstīja speciālu dokumentu Redemptoris custos par svēto Jāzepu un viņa misiju Kristus dzīvē un Baznīcā.

Svētajos Rakstos svētajam Jāzepam ir veltīti 26 panti, kuros viņš ir pieminēts 14 reizes. Ļoti daudz par svēto Jāzepu runā arī apokrifi, kuros ir daudz leģendu un nostāstu. Neskatoties uz to, ka Jāzeps nāca no Dāvida cilts, viņam nebija nekāda mantojuma un viņš pārtika tikai no sava roku darba. Viņš bija galdnieks, kā to norāda sv. Justīns, kurš dzīvoja II gs. pēc Kristus. Pēdējo reizi Evaņģēlijā mēs Jāzepu atrodam pieminētu svētceļojumā uz Jeruzalemi, kad Jēzum bija 12 gadu. Pēc daudzu pētnieku domām, tad kad Jēzus sāka savu publisko darbību 30 gadu vecumā, svētais Jāzeps bija jau miris. Viņam bija klusa un svētīga nāve, tādēļ tradīcija viņu piesauc kā labas un svētīgas nāves aizbildni. Ikonogrāfijā viņš tiek attēlots kā sirmgalvis, tomēr patiesībā viņš bija gados jauns, kad satika Mariju. Origēns Jāzepu nosauc par “taisnīgo vīru”, sv. Jānis Hrizostoms runā par viņa asarām un prieku, sv. Augustīns raksta par viņa legālo laulību ar Mariju un viņa tēvišķību, svētais Gregors no Nazianses parāda Jāzepa godību pār citiem svētajiem un sv. Hieronīms slavē viņa jaunavību.

piektdiena, 2016. gada 18. marts

Bīskapa Edvarda Dajčaka pārdomas

Šodienas lekcijā pasniedzējs uzlika video, kurā Košalīnas - Kolobšeskas bīskaps Edvards Dajčaks diecēzes priesteriem skaidro jaunās evaņģelizācijas idejas. Noskatoties šo video es biju patīkami pārsteigts, par šī bīskapa "svaigo" redzējumu par šiem jautājumiem. Tie, kas saprot poļu valodu, raksta beigās esmu "embadējis" šo video, bet tiem, kas nesaprot, īsumā pārstāstīšu tās domas, kuras mani pašu ļoti uzrunāja.

Sabiedrība ļoti strauji mainās. Nevar evaņģelizēt ar tiem pašiem līdzekļiem un veidu, kā pirms desmit gadiem, jo katra nākamā paaudze nāk ar savu domāšanas veidu. Baznīcai aktīvi ir jāpēta "laika zīmes", reālo situāciju, lai spētu sludināt Labo Vēsti attiecīgā laikmeta cilvēkiem saprotamā valodā. Sakarā ar komunikācijas līdzekļiem, īpaši internetu, cilvēks tiek pārpludināts ar informāciju. Ir grūti atšķirt, kas ir labs, kas nē. Vecāki vairs nenodod ticību no paaudzes paaudzē. Ģimene vairs nav ticības tālāknodošanas vieta. Nevar mūsdienās katehēzēs tikai automātiski likt bērnam iemācīties katehētiskās ticības patiesības. Ir jābūt ticības lieciniekiem. Bērni pazūd informācijas plūsmā. Viņi vairs nespēj atšķirt labo no ļaunā, jo notiek informācijas fragmentarizācija. Nav izpratne par ticības kodolu, būtību. Baznīcai mūsdienās ir lielas iespējas, jo cilvēki meklē kopienu, koleģiālu grupu. Ir svarīgi, lai draudzes būtu kā ģimenes, mūsu rokās ir šī atslēga, lai cilvēkiem palīdzētu aiziet uz debesīm. Diemžēl daudzi katoļi grib pieņemt sakramentus, bet ne Dievu. Laulājas, jo vajag rituālu, bet ne attiecības ar Dievu. Baznīcai jākļūst par brīvības telpu, kurā cilvēki var uzelpot un atpūsties no ideoloģijām, līdzīgi kā tas bija padomju diktatūras laikā. Šobrīd ir postmodernisma diktatūra, un draudzēs cilvēkiem ir jāatpūšas no tās. Mums nav jācīnās ar ļaunumu pasaulē, Kristus jau to ir uzvarējis. Draudzēm, Baznīcai ir jābūt mīlestības un ticības kopienām, kas pievelk cilvēkus (sal. pāvests Francisks, "Evangelii gaudium"). Jo tad, kad pagāns, neticīgais, kurš dzīvo nemorālisku dzīvi satiks Kristu, piedzīvos Viņa klātbūtni, vinš pats atteiksies no ļaunuma, grēka. Mums vajag sludināt Kristu, kurš ir miris un augšāmcēlies un dzīvo mūsu vidū Baznīcā. Mīlēsim pāvestu, ne tikai pēc viņa bildītēm, bet pēc tā, ko viņš runā un raksta. Mēģināsim to īstenot savā dzīvē. Tas ir "katoliskais pagānisms" - veidot rituālus un sistēmas, kas ir tālu no Dieva, tālu no Romas. Varam uzdot jautājumu - vai mūsu draudzes, kopienas atbilst Dieva un Katoliskās Baznīcas nodomam? 




Gatavojoties Lieldienām! 18.03

Lasījumus meklējiet www.mieramtuvu.lv

Pārdomām: No vienas puses jūdus var saprast. Klausoties Jēzus vārdos, viņiem varēja šķist, ka Viņš iedragā pašus monoteisma pamatus - vai kāds cilvēks var būt vēl blakus Dievam? Vai tas ka Jēzus atklāj Trīsvienīgo Dievu, nesašķoba monolītā monoteisma pamatus? Nē. Jo Dievs sūtot savu Dēlu cilvēka miesā vēlas solidarizēties ar cilvēku, nekādā zinā "nesamazinot" savu "Vienību". Jēzus - patiess Dievs un patiess Cilvēks savieno debesis ar zemi, mani ar Dievu. Jēzū Kristū es varu tapt pestīts. Caur Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Ticībā. Vai es tam ticu? 

ceturtdiena, 2016. gada 17. marts

Gatavojoties Lieldienām! 17.03

Lasījumus meklējiet www.mieramtuvu.lv

Pārdomām: "Ko Tu no sevis taisi?" - Jēzum jautā sarunu partneri. Vistuvākie Jēzus tautas brāļi Viņu nesaprot. Bet vai es saprotu Jēzu? Jēzus visvairāk cieš no tā, ka mēs, būdami Viņam vistuvāk, tomēr nesaprotam, nepieņemam un atmetam Viņa misiju. Vai nav tā, ka arī es esmu mazdūšīgs, lai aizstāvētu Jēzu citu priekšā? Kādu Dieva attēlu es nesu sevī? Kas Jēzus ir man? Jēzus svinīgi apliecina: "Es Esmu!" Jēzus apliecina savu dievišķību. Vai es tam ticu? 

trešdiena, 2016. gada 16. marts

Gatavojoties Lieldienām! 16.03

Lasījumus meklējiet www.mieramtuvu.lv

Pārdomām: "Kas ir patiesība?" - jautā Pilāts Jēzum. Šo jautājumu bieži vien uzdodam arī mēs. Mūsdienu postmodernajā sabiedrībā nav ērti runāt par patiesību. Šķiet, ka vai nu katram ir sava patiesība, vai arī patiesības nav vispār. Vecajā Derībā Likuma izpildīšana garantēja uzticību patiesībai. Dievs tika uztverts kā daudzu priekšrakstu kopums, kuru ievērojot cilvēks ir uzticīgs Dievam, tātad patiesībai. Jēzus nenoliedz Likumu un neatraida to. Tomēr Jaunajā Derībā Jēzus pats kļūst par Likumu. Satiekot Jēzu, mēs iepazīstam Patiesību un Jēzus - Patiesība mūs dara brīvus.

otrdiena, 2016. gada 15. marts

Gatavojoties Lieldienām! 15.03

Lasījumus meklējiet www.mieramtuvu.lv

Pārdomām: "Kas Tu esi?" - jautā saniknojušies farizeji. To pašu jautā mūsdienu postmodernais cilvēks. Kas šodien ir Jēzus, priekš mūsdienu cilvēka, jā arī priekš tevis un manis? Daudziem mūsdienu cilvēkiem skapjos stāv Bībele, noputējusi un it kā tikko nopirkta. Kādēļ? Tādēļ, ka bez ticības Jēzus vēsts, Bībeles teksts nav saprotams. Bet ticība ir Dieva dāvana. Dievs šo ticības dāvanu vēlas dot ikvienam no mums. Ir vajadzīga atvērta un pazemīga sirds, lai to saņemtu. Jēzus ir aizgājis no šīs pasaules, bet ir atstājis Sevi maizes un vīna veidā Euharistijā, dievkalpojumā, adorācijā. Nāciet, godināsim Viņu!

pirmdiena, 2016. gada 14. marts

Gatavojoties Lieldienām! 14.03

Svēto Rakstu tekstus var atrast www.mieramtuvu.lv

Pārdomām: Jēzus saka: "Es esmu pasaules gaisma!" Vai es tam ticu un savā ikdienā dzīvoju kā gaismas bērns un kā Dieva bērns? Vai manu dzīvi un ikdienu pavada kristīgā cerība? Bet varbūt es katru dienu saku: "Ir slikti un būs vēl sliktāk!" Nē. Kopā ar Jēzu vienmēr ir labi un būs vēl labāk! Jēzus vārdi dara nemierīgus farizejus, jo šie Jēzus vārdi atklāj, izgaismo viņu tumsas darbus. Farizeji sāk pārmest Jēzum, ka viņš pārsniedz savas pilnvaras. Tomēr Jēzus norāda uz savu ciešo saikni ar Tēvu. Jēzus liecina par Tēvu. Vai arī mana dzīve ir liecība par Dievu? Vai es bieži izmeklēju savu sirdsapziņu un atzīstos Dievam savos grēkos? Lūgsim, lai mūsu dzīve būtu aizvien "caurspīdīgāka", ka citi mūsos varētu saskatīt Dievu!

svētdiena, 2016. gada 13. marts

Gatavojoties Lieldienām! 13.03 (2013.gada komentārs "Mieram tuvu")

Dārgie „Mieram Tuvu” lasītāji. Strauji ir pietuvojušies Kristus Augšāmcelšanās svētki. Jau nākošsvētdien, kopā ar Jēzu svinīgi ieiesim Jeruzalemē un dosimies ar Viņu krustaceļā. Bet šodien Baznīcas liturģiskie lasījumi mums piedāvā Jāņa evaņģēlija 8 nodaļas tekstu no 1 līdz 11 pantam, kurā aprakstīts, kā Rakstu zinātāji un farizeji pie Jēzus atved laulības pārkāpšanā pieķertu sievieti. Interesants ir fakts, ka vienā daļā pirmatnējo Bībeles manuskriptu šis teksts sākotnēji tika ievietots uzreiz pēc Lūkas ev. 31,38, jo arī pētot evaņģēlista Jāņa rakstīšanas stilu, šis fragments savā veidā „izlec” no kopīgā evaņģēlija teksta un sv. Jāņa domāšanas veida. Tomēr tas neliek apšaubīt šī teksta kanoniskumu un varbūt, tieši aprakstot šo notikumu, evaņģēlists vēlējās pamatot Jēzus vārdus, izteiktus šīs pašas nodaļas 15 pantā: „Jūs tiesājat miesīgi, es netiesāju nevienu.”
Atkārtotā Likuma, jeb 5 Mozus grāmatā, 22 nodaļas 23 un 24 pantā ir stingri noteikts, ka jebkura sieviete, kas ir pieķerta laulības pārkāpšanā ir jānomētā ar akmeņiem. To nosaka Mozus bauslība. Rakstu zinātāji vēlējās Jēzu iedzīt lamatās, līdzīgi kā aprakstīts epizodē par nodokļu maksāšanu vai nemaksāšanu Ķeizaram (Mk 12,13-17). Jēzus raksta smiltīs. Ko tas varētu nozīmēt? Jeremijas grāmatā ir teikts: „Kas no Tevis atkāpjas, to vārdus rakstīs zemē smiltīs, jo tie ir atstājuši Kungu, dzīvības ūdens avotu.” (Jer 17,13) Jēzus, rakstot smiltīs, norāda uz apsūdzētāju grēku, jo „lai liecinieku roka būtu pirmā, kas paceļas viņu nonāvēt.” (Atk Lik 17,7) Vecās Derības likums aizliedza izdarīt pārsteidzīgus spriedumus un pārsteidzīgi tiesāt. Kā Jēzus uzsvēra Mateja 7 nodaļas sākumā, „netiesājiet, lai jūs netiktu tiesāti. Kādu tiesu jūs spriedīsiet, tāda jums tiks spriesta, un ar kādu mēru jūs mērīsiet, ar tādu jums tiks atmērīts. Bet ko tu raugi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neredzi?” (Mt 7,1-3) Jēzus, jaunais Mozus ir nācis cilvēku nevis notiesāt, bet gan attaisnot.
Apustulis Pāvils vēstulē Filipiešiem uzsver: „Viņa (Kristus) dēļ es visu atmetu un uzskatu par mēsliem, lai tikai iemantotu Kristu un atrastos Viņā nevis ar savu taisnību, kas izriet no Likuma, bet gan ar to, kas izriet no ticības Kristum” (Fil 3,9) Jēzus nesāk sīki un detalizēti analizēt laulības pārkāpšanā pieķertās sievietes morālisko stāju, viņš arī neiztirzā rakstu zinātāju liekulību. Ar šo žestu un aicinājumu ieskatīties dziļāk savā sirdī un nožēlot grēkus, mainīt savu dzīvi Jēzus atbrīvo gan sievieti, gan atmasko Rakstu zinātāju viltību un liekulību. Cilvēku dzīvēs valda divas galējības – viena, uzskatīt, ka ticība nav saistīta ar reālajām izvēlēm, ar moralitāti mūsu dzīvē. Tāda bija šīs sievietes problēma. Viņa ticēja, bet viņas dzīve bija pilnīgi pretēja Dieva baušļiem, viņa bija „grēkos līdz ausīm”; otra galējība – ticībā redzēt tikai morālo normu ievērošanu, bez skatījuma uz būtisko, uz Dievu, uz mūžīgo dzīvi. Tas nozīmē, būt burta kalpam, redzēt visu apkārtējo grēkus, neredzot savus. Grēksūdzē sūdzēt kaimiņu, radu un draugu grēkus, bet sevī nesaskatīt pat vismazāko grēka kripatiņu. Jautājums paliek – vai sieviete, kura palika stāvot Jēzus priekšā bija bez grēka? Nē. Tādēļ viņa palika, kaut arī varēja aiziet. Viņa varēja aiziet un tādā veidā kļūt brīva. Bet tā būtu tikai ārēja brīvība, fiziska, bet ne garīga. Patiesībā rakstu zinātāji un farizeji, kuri aizgāja, palika nebrīvi, palika sasaistīti ar grēku. Aizejot no Jēzus mēs vienmēr paliekam grēka sasaistīti un grēka vergi.

Ja ieaicinām Jēzu savā dzīvē kā Kungu, tad piedzīvojam Viņa atbrīvojošo spēku. To piedzīvojam arī katru reizi, kad grēksūdzē dzirdam priesteri sakām: „Neviens tevi nepazudināja? Arī es tevi nepazudināšu, ej, negrēko vairs!” Sieviete palika, jo viņas priekšā bija Kāds, kurš varēja dot viņai jaunas dzīves iespēju. Kāds, kurš spēja viņu patiesi atbrīvot. Fiziski viņa bija brīva, visi tie, kas vēlējās viņu nomētāt ar akmeņiem bija aizgājuši. Bet viņa palika, jo gribēja satikt To, satikt Jēzu Kristu, kurā vienīgajā ir patiesa brīvība. Vai tu arī Viņu gribi satikt? Paliec. Paliec Viņā un Viņš paliks tevī. 

sestdiena, 2016. gada 12. marts

Gatavojoties Lieldienām! 12.03

Pārdomām: Šodien dzirdu dažādus uzskatus par Jēzu. No pūļa skan dažādas versijas un viedokļi. Postmodernais plurālisms. Katram šķiet, ka viņš zin patiesību. Kā ir patiesībā? Vai uzticos Baznīcai, kura vairāk kā 2000 gadus drosmīgi visām paaudzēm ir sludinājusi un sludina patiesību par Jēzu? Vai bieži vien neesmu iegrimis "prātuļošanā" par to, kādam ir jābūt Dievam, Jēzum, Baznīcai, bīskapam, prāvestam, draudzei, u.t.t. Vai nav tā, ka gribu pats sevi nostādīt Dieva vietā, gribu būt "gudrāks par pāvestu"? Lielāku pazemību, draugi!

piektdiena, 2016. gada 11. marts

Gatavojoties Lieldienām! 11.03

Pārdomām: Tuvojas Jēzus ciešanu laiks. Atrodos izvēles priekšā. Vai iešu kopā ar Jēzu ciešanu ceļā, vai palikšu savā komforta zonā? Vai apzinos, ka katrs mans grēks ievaino Jēzu šajā ciešanu ceļā? Jūdi, kuriem vajadzēja pirmajiem atpazīt savu ilgi gaidīto Mesiju, tomēr viņu neatpazīst? Vai es pazīstu savu Mesiju - Jēzu? Vai neesmu ieslīdzis savās shēmās par to, kādam vajadzētu būt Dievam? Jēzus pārmet jūdiem, ka viņi nepazīst Dievu. Bet vai es pazīstu Dievu? Kādu Dieva attēlu es nesu sevī? Lūgsim Jēzu, lai Viņš šajās Lieldienās atklājas no jauna mūsos.

ceturtdiena, 2016. gada 10. marts

Gatavojoties Lieldienām! 10.03

Pārdomām: Jēzus sarunājas ar jūdiem. Jēzus atgādina viņiem par Jāņa Kristītāja dedzīgumu. Vai es neesmu pazaudējis savu sākotnējo dedzīgumu, sekot Jēzum? Varu atcerēties savu sākotnējo mīlestību, kura varbūt šobrīd ir mazliet pagaisusi. Vai atceros tos cilvēkus, kuri man liecināja par Jēzu? Vai esmu brīvs no maniem garīgajiem "skolotājiem" un "vadītājiem"? Vai neglorificēju viņus un vai neesmu viņiem pārāk pieķēries? Vai meklēju atbildes savā dzīvē Rakstos, Bībelē? Vai Dieva Vārds manā dzīvē ieņem pirmo vietu?

trešdiena, 2016. gada 9. marts

Gatavojoties Lieldienām! 9.03

Pārdomām: "Mans Tēvs aizvien darbojas, un es arī darbojos", saka Jēzus. Jēzus nemitīgi uzlūko Tēvu un Tēvs nemitīgi uzlūko Dēlu un no Viņu mīlestības pārpilnības izplūst Svētais Gars. Vai savās lūgšanās pārdomāju Dieva Trīsvienības noslēpumu? Vai meklēju dziļākas attiecības ar Trīsvienīgo Dievu? Jēzus vēlas, lai mūsu attiecības ar Dievu, kā ar Tēvu padziļinās. Atvērsim mūsu sirdis dziļākai vienotībai ar Dievu Tēvu un Dēlu un Svēto Garu!

otrdiena, 2016. gada 8. marts

Gatavojoties Lieldienām! 8.03

Pārdomām: Jēzus mani aizved pie Avju dīķa, kur guļ daudz slimnieku. Vai atceros situāciju, kad pats biju slims? Varbūt tieši tagad slimoju un esmu nespēcīgs. Jēzus grib būt kopā ar mani. Varbūt ir kāds pazīstamais vai tuvinieks, kurš ir ļoti slims? Vai esmu viņu apmeklējis un kalpojis viņam? Varu Jēzum pastāstīt par šīm situācijām. Jēzus aizskar arī manas dzīves paralīzi, garīgo "stīvumu". "Vai vēlies tapt dziedināts?" "Ej, un negrēko vairs!"

pirmdiena, 2016. gada 7. marts

Svētās Mises Norvēģijā - Oslo, Tonsbergā un Drammenē 10,11,12 un 13.martā









Svētās mises Norvēģijā 10,11,12 un 13.martā

Ceturtdien un piektdien, 10 un 11.martā Tonsbergā.
Sīkāka info: Valērija 957 36 395. Svētās Mises 10 un 11.martā vakarpusē. 

Sestdien 12.martā St.Laurentius kirke, Cappelens gate 1, Drammen
kontakti: Jānis 457 92 606. Plkst. 15.00 

Svētdien 13.martā Oslo. Plānojam ap 10.00 Harvalds kirke Toyen

Dievkalpojumu laiki vēl tiks precizēti.

Vadīs priesteris Ilmārs Pēteris Tolstovs.
Pēc sv.misēm kopābūšana un mīlestības sarunas pie kafijas tases.
Kartē:


View Mine lagrede steder in a larger map  

Pirms un pēc dievkalpojumiem baznīcā būs iespējams pieiet pie grēksūdzes un kopīga rožukroņa lūgšana. Pēc dievkalpojuma kopīga pasēdēšana un pārrunas.

Sīkāka informācija pa epastu priesteris.ilmars@gmail.com

Gatavojoties Lieldienām! 7.03

Pārdomām: Jēzus vēlas būt klātesošs manā ikdienā. Viņa "dzimtā Galileja" ir mana ikdiena. Galilejieši pieņēma Jēzu, jo bija redzējuši Viņa paveiktos brīnumus. Kas mani piesaista pie Jēzus Personas? Kāda ir mana motivācija sekot Jēzum? Vai dzīves grūtajās situācijās meklēju Jēzus palīdzību, vai varbūt esmu novērsies no Viņa? Bērna tēvs ieticēja un paļāvās uz Jēzus dziedinošo spēku. Kā ir ar manu ticību?

svētdiena, 2016. gada 6. marts

Gatavojoties Lieldienām! 6.03 (speciāli Vatikāna radio)

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk  15, 1-3.11-32)
Bet muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai Viņu dzirdētu.
2. Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja, sacīdami: Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar viņiem.
3. Un Viņš teica tiem šo līdzību, sacīdams:
Kādam cilvēkam bija divi dēli.
12. Un jaunākais no viņiem sacīja tēvam: Tēvs, dod man pienācīgo mantas daļu! Un viņš sadalīja mantu starp tiem.
13. Un pēc nedaudz dienām jaunākais dēls, visu saņēmis, aizceļoja uz tālu zemi; un viņš, izšķērdīgi dzīvodams, izšķieda savu mantu.
14. Un pēc tam, kad viņš visu bija notērējis, tai zemē izcēlās liels bads; un arī viņš sāka ciest trūkumu.
15. Un viņš aizgāja un salīga pie kāda tās zemes pilsoņa; un tas aizsūtīja viņu savā saimniecībā ganīt cūkas.
16. Un viņš gribēja piepildīt savu vēderu sēnalām, ko cūkas ēda, bet neviens tam tās nedeva.
17. Bet viņš, iedziļinājies sevī, sacīja: Cik daudz algādžu mana tēva namā, kam maizes pārpilnība, bet es mirstu badā!
18. Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu viņam: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi.
19. Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu; pieņem mani kā vienu no saviem algādžiem!
20. Un cēlies viņš gāja pie sava tēva. Bet, tam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un šim kļuva tā žēl; un viņš steidzās tam pretī, krita ap kaklu un skūpstīja to.
21. Un dēls sacīja viņam: Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi; es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu.
22. Bet tēvs sacīja saviem kalpiem: Steigšus atnesiet labākās drēbes un ietērpiet viņu, un sniedziet gredzenu viņa rokai un kurpes viņa kājām,
23. Un atvediet nobarotu teļu un nokaujiet to, un ēdīsim un priecāsimies,
24. Jo šis mans dēls, kas bija miris, ir atkal dzīvs; kas bija zudis, ir atkal atrasts! Un viņi sāka dzīrot.
25. Bet viņa vecākais dēls bija tīrumā. Kad viņš nāca un tuvojās mājai, tas dzirdēja mūziku un līksmību.
26. Un viņš, pasaucis vienu no kalpiem, jautāja, kas tas ir.
27. Tas viņam sacīja: Tavs brālis pārnāca, un tavs tēvs nokāva barotu teļu, jo viņš to sagaidījis veselu.
28. Bet viņš sadusmojās un negribēja iet iekšā. Tad viņa tēvs iznāca un sāka to lūgt.
29. Un viņš atbildēja un sacīja savam tēvam: Lūk, tik daudz gadus es tev kalpoju un nekad tavu pavēli nepārkāpu, bet tu man nekad nedevi pat kazlēnu, lai es ar saviem draugiem sarīkotu mielastu;
30. Bet kad šis tavs dēls, kas savu mantu izšķiedis ar netiklēm, pārnāca, tu nokāvi viņam nobarotu teļu.
31. Tad viņš tam sacīja: Dēls, tu vienmēr esi pie manis, un viss mans ir tavs;
32. Bet sarīkot mielastu un priecāties vajadzēja, jo šis tavs brālis, kas bija miris, ir dzīvs; un kas bija pazudis, ir atrasts.
Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Lai ir slavēts Jēzus Kristus!

Dārgie Vatikāna Radio klausītāji!

Tikko visā pasaulē noslēdzās pāvesta Franciska rosinātā 24 stundu lūgšanu diennakts, kurā īpašā veidā ikviens tika aicināts no jauna  atklāt Žēlsirdīgā Dieva attēlu, īpaši Izlīgšanas, jeb grēksūdzes sakramentā. Es pats šo svētīgo laiku pavadīju Latvijas garīgajā sirdī – Aglonā, kur kopā ar jauniešiem, kas kalpo slimniekiem dažādās Latvijas slimnīcās, pārdomājām par to, kā izprast, pieņemt ciešanas un kā palīdzēt tiem, kuri cieš netaisnīgi. Diemžēl daudziem cilvēkiem, īpaši tiem kuri cieš, ir grūti pieņemt Dievu, kurš mīl un kurš ir žēlsirdīgs. Šiem cilvēkiem, balstoties uz viņu dzīves notikumiem, šķiet, ka Dievs viņiem nav palīdzējis un ir novērsies no tiem. Tieši tādēļ Jēzus Lūkas evaņģēlijā atklāj patieso Dieva attēlu, kurš īstenībā ir viņš pats.
Dzirdētā līdzība no Lūkas evaņģēlija ir viena no vissvarīgākajām un populārākajām Jēzus teiktajām līdzībām, kas kristīgajā vidē ir daudzreiz skaidrota un komentēta. Kā uzsvēra pāvests Benedikts XVI 2010.gada 16.martā, pirms lūgšanas “Kunga eņģelis”, tad pēc šīs Jēzus izteiktās līdzības, Dieva Tēva attēls uz visiem laikiem pasaulei ir atklājies kā Žēlsirdīgā Tēva attēls. Neviens vairs nevar teikt, ka es nezinu kāds ir Dievs. Dievs sevi ir atklājis Jēzū Kristū, kurš ar savu dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos ir īstenojis Tēva misiju – steigties pie sava pazudušā Dēla, lai viņu glābtu.
Noteikti esam dzirdējuši daudz un dažādus komentārus šai līdzībai, tomēr mani visvairāk uzrunā tieši šajā līdzībā atklātā Tēva attieksme. Ja Tēvam būtu nepareizi izprasta mīlestība, kā vēlme izdabāt dēlam, kurš ir iegrimis grēkos, problēmās, vai varbūt atkarībās, viņš pats steigtos pie dēla un piedāvātu viņam savu palīdzību. Tad tā būtu līdzatkarības pazīme, kas vēl vairāk veicinātu pazudušā dēla grimšanu un pazušanu. Tomēr Tēvs pacietīgi gaida. Varbūt viņa sirds asiņo, varbūt tas sagādā viņam neizsakāmas ciešanas. Tomēr tēvs mīl bet gaida. Mīl, bet neizdabā. Arī tā ir Tēva želsirdība, kad viņš gaida dēla atgriešanos. Jo ja tēvs pirmais skrietu pie sava dēla, tā būtu izdabāšana grēkam un ļaunumam. Bet Dievs ir gan žēlsirdīģs, gan arī taisnīgs un dažreiz mūsu dzīvēs pedagoģiski pieļauj situācijas, kurās mēs piedzīvojam ļaunumu, ciešanas un beigu beigās nāvi. Pāvests Francisks, 2.marta audiencē, runājot par Dieva žēlsirdību, atsaucās uz ģimenes tēvu, kurš mīl savu bērnus, viņiem palīdz, rūpējas un piedod viņiem. Turklāt, tēvs savus bērnus arī pamāca un norāda uz viņu kļūdām, tādā veidā palīdzot tiem augt labajā.”
Tikai tad, kad ceļamies no saviem grēka dubļiem un steidzamies pie piedodošā un žēlsirdības pilnā tēva, varam saņemt dziedināšanu un atbrīvošanu. Tikai mums ir jāsper šis solis, jo Dievs savu soli jau ir spēris uz krusta un augšāmceļoties. Tagad ir mūsu kārta, tagad ir mūsu žēlastības laiks. Neviens cits to mūsu vietā nedarīs, tā ir mūsu izvēle un nepieciešamība. Darīsim to!


sestdiena, 2016. gada 5. marts

Gatavojoties Lieldienām! 5.03

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 18, 9-14)

Tajā laikā dažiem, kas sevi uzskatīja par taisnīgiem un nievāja citus, Jēzus pastāstīja šo līdzību: “Divi cilvēki iegāja svētnīcā lūgties. Viens bija farizejs, bet otrs – muitnieks. Farizejs nostājās un pie sevis lūdzās tā: “Dievs, es Tev pateicos, ka neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, krāpnieki, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divas reizes nedēļā un dodu desmito tiesu no visa, kas man ir.” Bet muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās ne acis pacelt uz debesīm, bet sita sev krūtīs, sacīdams: “Dievs, esi žēlīgs man, grēciniekam!”
Es jums saku: viņš aizgāja uz mājām attaisnots, bet otrs ne, jo ikviens, kas sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Pārdomām: Vai bieži jūtos tā, it kā būtu vispareizākais cilvēks? Man taču patīk citus pamācīt un būt gudrākam par citiem? Bet vai es redzu pats savus grēkus? Farizejs tikai tēlo, ka sarunājas ar Dievu. Īstenībā viņš sarunājās tikai pats ar sevi. Cik daudzi no mums vēlamies no Dieva un Baznīcas tikai savu labumu. Lepnība neļauj mums pazemīgi saskatīt realitāti sev apkārt un realitāti par mums pašiem. Savukārt mutinieks reāli apzinās savu situāciju, stāvokli. Viņš redz savu grēcīgumu un tāds arī dodas Dieva priekšā. Viņš nemēģina attaisnoties Dieva priekšā. Viņš atdod sevi Dievam. Vai es vairāk esmu farizejs vai muitnieks? Varbūt abi divi? 

piektdiena, 2016. gada 4. marts

Gatavojoties Lieldienām! 4.03

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Marks (Mk 12, 28b-34)

Tajā laikā pie Jēzus piegāja viens no Rakstu zinātājiem un Viņam jautāja: “Kurš bauslis ir pirmais no visiem baušļiem?” Jēzus atbildēja: “Pirmais ir: “Klausies, Izraēl, – Kungs, mūsu Dievs, ir viens Kungs. Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds, no visas savas dvēseles, no visa sava prāta un no visa sava spēka!”
Otrais ir šis: “Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu!” Nav cita baušļa, kas būtu lielāks par šiem.”
Un Rakstu zinātājs Viņam sacīja: “Labi, Mācītāj, Tu pareizi sacīji, ka “viens ir Kungs un cita nav, izņemot Viņu,” un ka “Viņu mīlēt no visas sirds, no visa prāta un no visa spēka un tuvāko mīlēt kā sevi pašu” ir vairāk vērts nekā visi dedzināmie un citi upuri.”
Jēzus, redzēdams, ka viņš gudri atbild, tam sacīja: “Tu neesi tālu no Dieva valstības.” Un neviens vairs neuzdrošinājās Viņam ko jautāt. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Pārdomām: Kas ir manas dzīves lielākā vērtība? "Klausies..." Vai man pietiek laika ikdienā klausīties Dievā un savos līdzcilvēkos? Vai man ir laiks klusumam kopā ar Dievu, lai ieklausītos arī sevī pašā? Vai esmu pārliecināts, ka Dievs manī ļoti uzmanīgi klausās un arī ikdienā runā uz mani? Vai es dzirdu Dieva balsi? Mīlestība sākas tad, kad es sāku klausīties. Tas kurš klausās, ieklausās, tas arī mīl. Atrodi laiku klusumam, lai klausītoes Dievā un atrodi laiku priekš kāda cita cilvēka, lai uzklausītu viņu. 

ceturtdiena, 2016. gada 3. marts

Radio Marija meklē brīvprātīgos!

Dārgais draugs!

Katru no mums Dievs ir apdāvinājis ar talantiem, un ir lieliski, ja mēs varam izmantot šos talantus, lai kalpojumā dalītos ar līdzcilvēkiem Viņa mīlestībā. Radio Marija tiek aicināts ikviens strādāt gribošais. Tieši Tu vari palīdzēt, un kopā mēs noteikti atradīsim piemērotāko veidu Tev un Tavām iespējām. Vai tā būs asistēšana mobilo studiju tehnikas sagatavošanā, Sv. Mises translācijā, vai informatīvo materiālu izdalīšanā, telpu uzkopšanā, vai dežūra radio ēterā, vai arī piedalīties ziedojumu vākšanas komandā. Ikvienam ir iespēja, un ikviens tiek aicināts kļūt par daļu no radio. Veidosim mūsu Radio Marija Latvija kopā!

Pieteikties vari rakstot uz Radio Marija Latvija e-pastu: info@rml.lv ar norādi “brīvprātīgais”, vai zvanot 67 969 128 / 25 458 664 (koordinators).

Gatavojoties Lieldienām! 3.03

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 11, 14-23)

Tajā laikā Jēzus izdzina ļauno garu, kas bija mēms. Un notika, ka, tiklīdz ļaunais gars bija izgājis, mēmais sāka runāt. Un ļaudis brīnījās. Tomēr daži no viņiem sacīja: “Viņš ļaunos garus izdzen ar Belcebula, ļauno garu valdnieka, spēku.” Un citi kārdinādami prasīja no Viņa zīmi no debesīm.
Bet Jēzus, zinādams viņu domas, sacīja tiem: “Ikviena valsts, kas sevī ir sašķēlusies, aiziet bojā, un nams uz nama sagrūst. Tātad, ja arī sātans ir sevī sašķēlies, kā tad spēs pastāvēt viņa valsts?
Jūs taču sakāt, ka ļaunos garus Es izdzenu ar Belcebula spēku. Bet, ja Es ļaunos garus izdzenu ar Belcebula spēku, ar kā spēku tad tos izdzen jūsu dēli? Tādēļ viņi būs jūsu tiesātāji. Bet, ja Es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad patiesi pie jums ir atnākusi Dieva valstība.
Ja stiprais apbruņojies sargā savu namu, tad viņa īpašums ir drošībā. Bet, ja atnācis par viņu stiprāks to uzvarēs, tas paņems visus viņa ieročus, uz kuriem viņš bija paļāvies, un izdalīs viņa laupījumu. Kas nav ar mani, tas ir pret mani; un, kas ar mani nevāc kopā, tas izbārsta.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Pārdomām: Jau ar kristības brīdi esmu kopā ar Jēzu. Dzīvoju Viņa spēkā. Ja esmu Viņā, tad ļaunajam vairs nav varas pār mani. Vai es tam ticu? Dieva Vārds un svētie sakramenti ir tie līdzekļi, caur kuriem varu palikt Jēzū un būt drošībā. Jēzus aicina mūs ikvienu palikt pazimīgā modrībā un nomodā par savu dvēseli. Jēzus ir radikāls. Vai nu tu esi ar mani, vai pret mani. Vidusceļa nav!

trešdiena, 2016. gada 2. marts

Gatavojoties Lieldienām! 2.03

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 5, 17-19)

Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Nedomājiet, ka esmu nācis atcelt Likumu vai praviešus; neesmu nācis atcelt, bet gan piepildīt.
Patiesi, Es jums saku: kamēr neizzudīs debess un zeme, no Likuma nezudīs neviens burts, nedz rakstu zīme, iekams viss nebūs noticis.
Tādēļ, ja kāds atmetīs kaut vienu vismazāko bausli un tā mācīs ļaudis, tas Debesu valstībā tiks dēvēts par vismazāko, bet, kas tos pildīs un mācīs, tas tiks atzīts par lielu Debesu valstībā.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Pārdomām: Visi vārdi, visi pasaules likumi piepildās Jēzū Kristū. Cik reiz lasu Dieva Vārdu, tas mani uzrunā personiski. Kāda vieta ir Dieva Vārdam, Viņa mīlestības Likumam manā dzīvē? Jēzus saka, ka ikviens vārds, ko Dievs ir teicis, piepildīsies. Dievs ir uzticīgs saviem solījumiem. Vai es esmu uzticīgs savējiem solījumiem? Vai turu doto vārdu?

Gavēņa rekolekcijas Aglonā! No kurienes ļaunums?

Pāvests Francisks: "Es karsti vēlos, lai kristīgā tauta Jubilejas laikā pārdomātu par žēlsirdības darbiem miesai un dvēselei. Tas būs veids, kā atmodināt mūsu sirdsapziņu, kas bieži vien snauž nabadzības drāmas priekšā, un aizvien vairāk iedziļināties Evaņģēlija vēsts būtībā, kur nabagi ir dievišķās žēlsirdības priviliģētie adresāti. Jēzus ar saviem sprediķiem mums norāda uz šiem žēlsirdības darbiem, lai mēs saprastu, vai dzīvojam vai nedzīvojam kā viņa mācekļi. No jauna pievērsīsim uzmanību žēlsirdības darbiem miesai: pabarot izsalkušos, padzirdīt izslāpušos, apģērbt kailos, uzņemt svešiniekus, palīdzēt slimajiem, apmeklēt cietumniekus, apbedīt mirušos. Un neaizmirsīsim garīgos žēlsirdības darbus: dot padomu šaubās esošajiem, mācīt nezinošos, brīdināt grēciniekus, mierināt nomāktos, piedot aizvainojumus; pacietīgi paciest tos, kuri ir garlaicīgi; lūgt Dievu par dzīvajiem un mirušajiem." (Misericordiae Vultus, 15)



“Kamila” grupas rekolekcijas Aglonā, 4.-6.martā

“Kāpēc tik daudz ciešanu, slimību un nāve?”
vada pr. Ilmārs Tolstovs

Piektdiena, 4.marts

21.00 krustaceļš
22.00 adorācija visu nakti (pāvesta Franciska aicinājums “24 stundas Kungam”)

Sestdiena, 5.marts

otrdiena, 2016. gada 1. marts

Gatavojoties Lieldienām! 1.03

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 18, 21-35)

Tajā laikā Pēteris, piegājis pie Jēzus, jautāja: “Kungs, cik reižu man ir jāpiedod savam brālim, kas grēko pret mani? Vai līdz septiņām reizēm?”
Jēzus viņam atbildēja: “Es tev nesaku līdz septiņām, bet līdz septiņdesmit reižu pa septiņām.”
Tāpēc Debesu valstība ir pielīdzināma ķēniņam, kas gribēja norēķināties ar saviem kalpiem. Kad viņš iesāka norēķinu, pie viņa tika atvests kāds, kas bija parādā desmit tūkstošus talentu. Tā kā viņam nebija ko samaksāt, kungs pavēlēja viņu pārdot līdz ar sievu un bērniem, un visu, kas viņam piederēja, un samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un lūdza viņu, sacīdams: “Pacieties ar mani, un es tev visu nomaksāšu!” Kungs iežēlojās par šo kalpu, palaida viņu brīvu un atlaida arī parādu.
Bet šis kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas viņam bija simts denāriju parādā. Un viņš to sagrābis žņaudza, sacīdams: “Atdod, ko esi parādā!” Tad viņa biedrs, nokritis viņa priekšā, lūdza to, sacīdams: “Pacieties ar mani, un es tev samaksāšu!” Bet viņš nebija ar mieru un gāja, un iemeta to cietumā, kamēr tas nenomaksās parādu.
Bet viņa darba biedri, redzēdami notikušo, ļoti noskuma un aizgāja, un pastāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. Tad kungs pasauca savu kalpu un viņam sacīja: “Nekrietnais kalps! Es tev atlaidu visu parādu, jo tu man lūdzi. Vai arī tev nevajadzēja apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi apžēlojos?” Un kungs sadusmojās un nodeva šo kalpu mocītājiem, kamēr viņš nebūs atdevis visu parādu. Tā arī mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens no sirds nepiedosiet savam brālim.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Pārdomām: Varu mēgināt atcerēties tās dzīves situācijas, kurās piedzīvoju dažādas netaisnības un pāridarījumus. Vai man ir jāpiedod un cik daudz? Mēs jau zinām, ko atbildēs Jēzus - jā, mums ir jāpiedod un vienmēr. Tomēr patiesa piedošana var notikt tikai Jēzū, jo tikai Viņš spēj dziedēt mūsu dvēseles rētas, kuras ir skāris pāridarījums. Bez Jēzus paliek tikai tiasnīgums, bet Jēzū īstenojas žēlsirdība. Jēzus apžēlojas par mums grēksūdzē, tādēļ arī mums vajag būt žēlsirdīgiem pret citiem.