Pāvests Benedikts XVI savā Gavēņa vēstījumā teica: „Raksti mūs brīdina par briesmām nocietināt sirdi ar sava veida „garīgo anestēziju”, kas padara mūs aklus pret citu ciešanām.” Šodienas liturģijā mēs dzirdam Kristus ciešanu aprakstu. Vai šie Svēto Rakstu teksti aizkustina mūsu sirdi? Vai arī mēs tikai pasīvi noklausāmies šo tekstu, domājot, ko darīsim pēc Svētās Mises, kā gatavosim pusdienas utt. Pāvests savā apustuliskajā pamudinājumā Verbum Domini uzsver, ka „liturģija ir galvenā vieta, sfēra, kur Dievs runā ar mums šajā momentā, mūsu dzīvē .. , tādēļ Dieva Vārds, kas pastāvīgi tiek pasludināts liturģijā, vienmēr dzīvi un darbīgi, pateicoties Svētajam Garam, dara klātesošu Tēva mīlestību, kas nekad nepārstāj izlieties pār visiem ļaudīm.” (52) Lielajā nedēļā mūsu Baznīcas liturģijā atšķirībā no protestantiskajām draudzēm tiek lietoti dažādi liturģiskie žesti un simboli, kas palīdz izdzīvot šos senos notikumus tā, it kā tie notiktu šodien. Visa Baznīca, tās liturģija ir kā „pestīšanas Sakraments”, ar kura starpniecību mēs caur redzamām zīmēm saņemam neredzamas Dieva žēlastības. Tādēļ, lai labāk izdzīvotu šīs nedēļas notikumus, aicinu ikvienu piedalīties visās nākamās nedēļas liturģiskajās norisēs un nevienu no tām neizlaist, jo tikai tā mēs spēsim patiešām būt klātesoši Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumā. Dienas no Lielās ceturtdienas līdz Lieldienām tiek sauktas par trim svētajām dienām jeb latīņu valodā – Tridiuum. Trīs dienas ir kā viena vienīga diena – Kristus nāves un augšāmcelšanās piemiņa –, kuru var aplūkot un svinēt kā vienu vienīgu veselumu.
Pirmā diena – Lielā ceturtdiena līdz Lielajai piektdienai
Ar Lielās ceturtdienas dievkalpojumiem tiek ievadītas Lieldienas, t.i., trīs svētās dienas Kristus nāves un augšāmcelšanās piemiņai. Rīta pusē diecēžu katedrālēs pulcējas bīskapijas priesteri, lai kopā ar savu bīskapu atjaunotu priesterības solījumus, un bīskaps kopā ar priesteriem iesvēta eļļas, kuras tiek lietotas sakramentu svinēšanā. Hrizmas eļļa tiek lietota Kristības, Iestiprināšanas un Ordinācijas sakramentos, kā arī konsekrējot dievnamu. Katehumenu jeb eksorcisma eļļa tiek lietota Kristības sakramentā, bet slimnieku eļļu – Slimnieku sakramentā.
Lielās ceturtdienas vakarā sākas trīs svēto dienu svinības un notiek Svētā Mise par piemiņu Pēdējam vakarēdienam, kura laikā Kristus iedibināja Vissvētāko Sakramentu (Dievmaizi) un dalīja to apustuļiem. „Ņemiet un ēdiet: šī ir mana Miesa.” (Mt 26, 26) Arī ticīgajiem šajā dienā ir ieteicams pieņemt svēto Komūniju tieši Mises laikā. Dievkalpojuma beigās Vissvētākais Sakraments tiek procesijā aiznests un novietots īpašā altārī. To mēdz saukt arī par „cietumu” vai „tumsības vietu”, jo Kristus šajā vakarā tika nodots. Tad kareivji un virsnieks, un jūdu kalpi apcietināja Jēzu un sasēja Viņu. (Jņ 18, 12) Šī notikuma traģiskais raksturs izpaužas arī ārēji Baznīcas liturģijā, jo Vissvētākā Sakramenta „mājiņa” lielajā altārī paliek atvērta un tukša, – altāris paliek neapsegts, ērģeles un zvani apklust līdz pat Lielās sestdienas vakaram. Jāatgādina, ka Lielās ceturtdienas vakara Svētā Mise ir bez noslēguma – simboliski šis dievkalpojums turpinās līdz pat Lieldienu Svētajai Misei.
Otrā diena – Lielā piektdiena līdz Klusajai sestdienai
Lielā piektdiena ir Kristus nāves diena un vienlaikus arī cilvēces grēku izpirkšanas diena. Jau turpat uz Golgātas grēcinieks izdzirdēja Kristus vārdus: „Šodien tu būsi ar mani Paradīzē.” (Lk 23, 43) Baznīca šajā dienā lasa Evaņģēliju par Kristus notiesāšanu un lūdzas par visiem – ticīgiem un neticīgiem. Priesteris iesāk dievkalpojumu, ģērbies sarkanas krāsas ornātā, un nometas uz vaiga altāra priekšā.
Pēc aizlūgumiem krustam tiek noņemts pārsegs un ticīgo priekšā atklājas Pestītāja tēls uz krusta: „Raug, krusta koks, kurā pacelts pasaules Pestītājs! Nāciet, pielūgsim Viņu!” skan aicinājums. Ticīgie nāk un, godinot Pestītāja nāves un ciešanu piemiņu, skūpsta Krustāsistā kājas. Jāatgādina, ka šajā dienā nekur pasaulē netiek svinēta Svētā Mise. Visa cilvēce iegrimst skumjās un sērās par Kristus nāvi uz krusta. Daudzās pilsētās notiek brīvdabas Krustaceļa procesijas gājieni.
Pēc tam seko svētās Komūnijas izdalīšana un procesija uz Kristus kapa altāri. Šajā altārī, guldītu ziedos un sveču gaismas apmirdzētu, ticīgie skata Kunga Jēzus tēlu (guldītu kapā), un būtu labi, ja mēs šeit labprāt uzkavētos, pielūdzot Pestītāju, kurš pats sevi atdevis, lai mūs izpestītu no ikvienas netaisnības (sal. Tit 2, 14). Ir teicams ieradums arī pa nakti palikt lūgšanās baznīcā.
Trešā diena – Klusā sestdiena un Jēzus Kristus Augšāmcelšanās diena
Laikā no piektdienas vakara līdz sestdienas vakaram Baznīcas liturģija šķietami ir apstājusies. Nekādi dievkalpojumi netiek svinēti, jo Kristus ir guldīts kapā. Pār visu cilvēci ir nolaidies liels klusums. Pāvests Jānis Pāvils II 2003. gada Krustaceļa apcerē teica: „Kungs, Tu nokāpi nāves tumsā. Tomēr labas rokas paņēma Tavu miesu un ietina to jaunā līķautā. Ticība nav pilnīgi mirusi, saule nav pilnīgi izdzisusi.”
Dievkalpojumi Kristus augšāmcelšanās piemiņai iesākas jau sestdienas vakarā – Lieldienu vigīlijā. Vispirms ārpusē pie dievnama tiek svētīta uguns un tiek aizdegta Lieldienu svece – Kristus simbols. Procesijā nesot Lieldienu sveci, visi dodas baznīcā, kur ticīgie no šīs sveces uguns aizdedz arī savas sveces. Tas ir simbols ticībai un Dieva žēlastībai, kas apgaismo cilvēku prātu un sirdi. (Daudzi šo uguni aiznes un iededz savas mājas pavardā.) Baznīca slavē Pestītāju īpašā Lieldienu dziedājumā un no Svētajiem Rakstiem lasa fragmentus par žēlastībām, ko Dievs ir izlējis pār savu tautu. Ir svarīgi saredzēt saikni starp Vecās Derības pravietojumiem un to piepildīšanos Jaunajā Derībā, Kristū. Svētās Mises laikā, priesterim intonējot „Gloria” dziedājumu, ieskanas visi baznīcas zvani un ērģeles. Dievnamu piepilda priecīgas skaņas. Evaņģēlijā tiek lasīts par sievietēm, kas nākušas pie Kristus kapa un atradušas to tukšu. „Viņš ir augšāmcēlies!” vēstī eņģelis (Mk 16, 6).
Baznīcā no seniem laikiem Lieldienu svinības ir saistītas ar Kristības liturģiju. Apustulis Pāvils Kristību salīdzina ar guldīšanu kapā, kurai seko augšāmcelšanās, jo šajā sakramentā cilvēki atdzimst jaunai, pārdabiskai dzīvei (sal. Rom 6, 3-5). Tādēļ Lieldienu vigīlijas Misē tiek svētīts Kristības ūdens un ticīgie atjauno savus Kristības solījumus, kas pieprasa atsacīties no ļaunā un stipri pastāvēt ticībā uz Dievu. Lieldienās ir ieradums svētīt arī ēdienus, jo arī pats Kristus ir svētījis un pavairojis maizi un devis mums svēto Komūniju, ēdienu, kas pastāv mūžīgajai dzīvei (Jņ 6, 27). Lieldienu svētdienas rītā pie Kristus kapa altāra notiek vēl īpašs rezurekcijas jeb augšāmcelšanās dievkalpojums ar svinīgu procesiju, kas tad, kad dalībnieki ir trīs reizes apgājuši apkārt baznīcai, atkal noslēdzas ar Svēto Misi pie galvenā altāra.
Šodien, Pūpolu jeb Palmu svētdienā, mēs klājam Jēzus priekšā palmu zarus (metam pūpolus). Svētais Andrejs no Krētas, komentējot šīsdienas svētkus, ir teicis: „Iesim kopā ar Viņu, kas steidzas pretī savām ciešanām, un centīsimies līdzināties tiem, kas Viņu sagaidīja. Ne jau tāpēc, lai izklātu Jēzus priekšā drānas, olīvkoku un palmu zarus... Vispirms, cik vien mūsu spēkos, paši zemosimies Viņa priekšā, lai sirds pazemībā un gara taisnībā uzņemtu dievišķo Vārdu, kas nāk pie mums. Tad bezgalīgais Dievs varēs rast sev mājvietu mūsos.”
Priesteris Ilmārs Tolstovs (no "Mieram tuvu", 2012.gads)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru