sestdiena, 2016. gada 19. marts

Svētā Jāzepa svētki!

Kad viesojos Betlēmes māsu klosterī Lietuvā, tad klostera priekšniece reiz man pastāstīja stāstu, kā tapa viņu klosteris. Kad klostera priekšniecība izlēma dibināt klosteri Lietuvā, par tā priekšnieci tika izvēlēta šī māsa no Francijas. Viņa pati atzinās, ka viņai nav tādu dabisku spēju neko celt un organizēt. Tad, kad viņa ieradās Lietuvā, meža vidū, tad viņa nolika zemē svētā Jāzepa figūriņu un teica: “Svētais Jāzep! Ja tu kaut ko vari tad dari, jo es neko nespēju!” Un svētais Jāzeps arī sāka darboties.

Pavisam nesen pāvests Benedikts XVI, Romas Misāles Euharistiskajās lūgšanās, pieminot Vissvētāko Jaunavu Mariju, pievienoja klāt šādu tekstu – “un svēto Jāzepu, Viņas Līgavaini”. Arī Vatikāna II koncila dogmatiskajā konstitūcijā Lumen gentium ir teikts: “Svinot Euharistisko upuri, mēs tātad visciešākajā veidā pievienojamies debesu Baznīcas kultam, būdami ar to vienoti un pieminot vispirms godības pilno mūžam Jaunavu Mariju, svēto Jāzepu, svētos apustuļus un mocekļus, kā arī visus svētos” (LG, 50). Jāatcerās, ka pāvests Jānis XXIII svēto Jāzepu pasludināja par visa Vatikāna II koncila aizbildni. 1989.gada 15.novembrī svētais Pāvests Jānis Pāvils II uzrakstīja speciālu dokumentu Redemptoris custos par svēto Jāzepu un viņa misiju Kristus dzīvē un Baznīcā.

Svētajos Rakstos svētajam Jāzepam ir veltīti 26 panti, kuros viņš ir pieminēts 14 reizes. Ļoti daudz par svēto Jāzepu runā arī apokrifi, kuros ir daudz leģendu un nostāstu. Neskatoties uz to, ka Jāzeps nāca no Dāvida cilts, viņam nebija nekāda mantojuma un viņš pārtika tikai no sava roku darba. Viņš bija galdnieks, kā to norāda sv. Justīns, kurš dzīvoja II gs. pēc Kristus. Pēdējo reizi Evaņģēlijā mēs Jāzepu atrodam pieminētu svētceļojumā uz Jeruzalemi, kad Jēzum bija 12 gadu. Pēc daudzu pētnieku domām, tad kad Jēzus sāka savu publisko darbību 30 gadu vecumā, svētais Jāzeps bija jau miris. Viņam bija klusa un svētīga nāve, tādēļ tradīcija viņu piesauc kā labas un svētīgas nāves aizbildni. Ikonogrāfijā viņš tiek attēlots kā sirmgalvis, tomēr patiesībā viņš bija gados jauns, kad satika Mariju. Origēns Jāzepu nosauc par “taisnīgo vīru”, sv. Jānis Hrizostoms runā par viņa asarām un prieku, sv. Augustīns raksta par viņa legālo laulību ar Mariju un viņa tēvišķību, svētais Gregors no Nazianses parāda Jāzepa godību pār citiem svētajiem un sv. Hieronīms slavē viņa jaunavību.
„Jāzeps, [...], darīja tā, kā Tā Kunga eņģelis tam bija pavēlējis, viņš ņēma savu sievu pie sevis” (Mt 1,24).Jau Baznīcas tēvi pirmajos gadsimtos uzsvēra, ka, tāpat kā sv. Jāzeps ņēma savā aprūpē Jaunavu Mariju un audzināja Jēzu, tāpat viņš šodien sargā un aprūpē Pestītāja Mistisko Miesu – Baznīcu, kuras pirmtēls ir Jaunava Marija. Svētais Jāzeps ir pilnībā piedalījies pestīšanas plānā (ekonomijā) kopā ar Jaunavu Mariju, Iemiesotā Vārda Māti. Viņš ir piedalījies tajā kopā ar Mariju, abiem iekļaujoties glābjoši – pestījošā notikumā.

Evaņģēlisti norāda, ka pasludināšanas brīdī Marija bija saderināta ar vīru Jāzepu no Dāvida cilts. Šo saderināšanās jautājumu vēl vairāk pasvītro Marijas vārdi eņģelim: „es taču vīra nepazīstu!” (Lk 1,34) Marija, pat ja ir saderināta ar Jāzepu, tomēr paliek Jaunava uz mūžu, tādēļ ka Bērns, ko Viņa ieņēma pasludināšanas brīdi, tika ieņemts no Svētā Gara. Savukārt svētais Jāzeps nezināja, kā izturēties pret šo brīnumaino un dievišķo notikumu, bet, saņemot eņģeļa skaidrojumu un iedrošinājumu, svētais Jāzeps paliek ticībā un paļāvībā uz Dievu. „Pamodies no miega, Jāzeps izdarījā tā, kā to bija teicis Kunga eņģelis: viņš ņēma pie sevis savu sievu.” (Mt 1,24) Viņš pieņema Mariju, reizē ar visu Viņas mātišķības noslēpumu, kopā ar Dēlu, kuram bija jānāk pasaulē, kā ieņemtam no Svētā Gara. Viņš, līdzīgi kā Marija, bija gatavs pieņemt Dieva gribu pilnībā. Marijas ticība satiekas ar svētā Jāzepa ticību. Ja pēc pasludināšanas Elizabete teica Marijai: „svētīga tā, kura ieticēja” (sal. Lk 1,45), tad to līdzīgā veidā var teikt arī par svēto Jāzepu, tādēļ ka arī viņš atbildēja uz Dieva aicinājumu. Jāzeps neatbildēja ar vārdiem uz Dieva aicinājumu, bet viņš „darīja tā, kā viņam bija teicis Kunga eņģelis – viņš nēma savu sievu pie sevis.” To ko viņš darīja, tā bija ticības paklausība. To ko Jāzeps paveica, tas viņu īpašā veidā vienoja ar Marijas ticību. Jāzeps mums ir kā piemērs, kā „paklausīt ticībā!” Arī Vatikāna II koncila dokumenta Lumen gentium 63.numurs uzsver: „Jo, ticot un paklausot, Marija ir dzemdējusi pašu Tēva Dēlu virs zemes, un, proti, vīra nepazīdama, bet Svētā Gara apēnota, kā jaunā Ieva ― bez jebkādām šaubām ticot nevis senajai čūskai, bet gan Dieva sūtnim.”

Svētais Jāzeps svētajā Ģimenē bija tēvišķības paraugs un garants, bet viņa tēvišķība ir cieši saistīta ar Marijas mātišķību. Neskatoties uz to, ka Jāzeps fiziski nebija Jēzus tēvs, tomēr Jāzeps nāk no Dāvida cilts un arī Jāzeps, kā Marijas likumīgais vīrs dod Jēzum vārdu. Marijas Dēls reizē ir arī Jāzepa Dēls, laulības saišu spēkā, kas viņus vieno. Jāzaps un Marija bija Jēzus pilntiesīga ģimene. Padziļinot šo svētās Ģimenes noslēpumu, gan sv. Augustīns, gan sv. Toms no Akvīnas runā par “nesaraujamo dvēseļu vienotību” un “siržu vienotību”( ŚW. AUGUSTYN, De nuptiis et concupiscentia, I, 11, 12: PL 44, 421; por. De consensu evangelistarum, II, 1, 2: PL 34, 1071;Contra Faustum, III, 2: PL 42, 214.). Uz abu Derību robežas atrodas ģimene, kuras vienotības pamatā vistiešākajā nozīmē stāv Dievs. Dievs aicināja svēto Jāzepu, lai viņš kalpotu ar savu tēvišķību svētajai Ģimenei. Svētais Jāzeps īpašā veidā piedalās Jēzus Iemiesošanaš noslēpumā, tieši kalpojot Jēzus cilvēciskumam. Reizē ar iemiesošanos Vecās Derības apsolījumi un pirmtēli kļūst par realitāti.

Pāvests Jānis Pāvils II norāda trīs svētā Jāzepa garīguma aspektus:

Darbs, kā mīlestības izpausme. Reizē ar svēto Jāzepu, darbs vairs nav sods par grēkiem. Caur ikdienas darbu, kurš veikts aiz mīlestības pret Dievu un cilvēkiem, mēs pagodinām Dievu, netieši „svētdarām” šo pasauli un kalpojam līdzcilvēkiem. Caur Jēzus cilvēcisko dabu darbs tika it kā „atpestīts”.

Iekšējas, kontemplatīvās dzīves prioritāte. Svētais Jāzeps sevī iemieso klusēšanas, klusuma attieksmi. Jāzepa dzīve bija apslēpta Dievā. Var saprast, kādēļ sv. Terēze no Jēzus, kontemplatīvā Karmela lielā reformātore, kļuva par īpašu instrumentu svētā Jāzepa kulta atjanošanā rietumu kristietībā.

Mūsu laiku Baznīcas aizbildnis, patrons. Kad Baznīcai iestājās grūti laiku, tad pāvests Pijs IX, „vēlējās To novēlēt īpašai svētā Patriarha aizgādībai un pasludināja Jāzepu par Katoliskās Baznīcas Patronu” (Por. ŚW. KONGREG. OBRZĘDÓW, Dekr. Quemadmodum Deus (8 grudnia 1870): l.c., 283.). Pāvests Leons XIII skaidro, ka „Jāzeps bija likumīgs un pašsaprotams sargs, gādnieks un Svētās Ģimenes sargs. Tā ir pašsaprotama lieta, ka, tāpat, kā viņš sargāja svēto Ģimeni, tāpat viņš sargās arī svēto Dieva Baznīcu” (LEON XIII, Enc. Quamquam pluries, (15 sierpnia 1889): l.c., 177-179.).

Noslēdzot šīs īsās pārdomas, varam lūgties kopā ar pāvestu Leonu XIII:

„Pie tevis, svētais Jāzep, mēs steidzamies savās bēdās un, tavas Vissvētās Līgavas palīdzību piesaukuši, paļāvīgi lūdzam arī tavu aizbildniecību. Tās mīlestības dēļ, kas tevi vienoja ar bezvainīgo Jaunavu, Dieva Dzemdētāju, un tās tēvišķās gudrības dēļ, ar kuru tu rūpējies par bērniņu Jēzu, mēs tevi pazemīgi lūdzam, uzlūko žēlīgi Jēzus Kristus asinīm atpirkto mantojumu un palīdzi mums ar savu spēcīgo pārstāvību mūsu vajadzībās.
Sargi, Dieva aizgādības dotais Svētās ģimenes sargs, izredzētos Jēzus Kristus bērnus, izglāb mūs, visumīļais tēvs, no krišanas kārdinājumos un no maldiem, ar Debesu spēku stiprini mūs, spēcīgais palīg, cīņā ar tumsības spēkiem.
Un, kā tu izglābi bērniņu Jēzu no draudošām nāves briesmām, tā tagad aizstāvi svēto Dieva Baznīcu pret ienaidnieku uzbrukumiem un ikvienu nelaimi.
Uzņem mūs visus savā pastāvīgā patvērumā, lai mēs, pēc tava parauga dzīvodami un tavas palīdzības spēcināti, varētu dievbijīgi dzīvot, svētīgi nomirt un iemantot mūžīgu līksmību Debesīs. Amen.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru