ceturtdiena, 2016. gada 2. jūnijs

Sprediķis 5.jūnijā (Vatikāna radio)

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 7, 11-17)

Tajā laikā Jēzus devās uz pilsētu, vārdā Naima, un Viņam līdzi gāja Viņa mācekļi un daudz ļaužu. Un, kad Viņš tuvojās pilsētas vārtiem, tajā brīdī tika iznests ārā mirušais, kas bija vienīgais dēls savai mātei. Viņa bija atraitne, un no pilsētas viņai līdzi nāca daudz ļaužu.
Viņu redzot, Kungs iežēlojās par viņu un viņai sacīja: “Neraudi!” Un, piegājis klāt, Viņš pieskārās nestuvēm, un nesēji apstājās. Tad Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku: celies!” Mirušais piecēlās sēdus un sāka runāt. Un Jēzus viņu atdeva mātei.
Bet visus pārņēma bailes, un viņi slavēja Dievu, sacīdami: “Liels pravietis ir cēlies mūsu vidū,” – un: “Dievs ir apmeklējis savu tautu.” Un šī ziņa par Viņu iz­platījās pa visu Jūdeju un visu apkārtējo apvidu. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Šodien Jēzus dodas uz kādu pilsētu un pa ceļam viņš sastop nesējus ar mirušu, kādas mātes vienīgo dēlu. Šai mātei bija nomiris dēls, kurš bija vienīgais, kas viņai vēl bija atlicis. Kungs iežēlojās par viņu un izdarīja brīnumu. Visus pārņēma bailes un slavēšanas prieks.

Brīnums vienmēr mūsos izsauc gan izbīli, gan pārsteigumu. Jēzus laikos farizeji, rakstu mācītāji, arī Herods un citi pieprasīja no Jēzus zīmes un brīnumus. “Nokāp no krusta! Parādi brīnumu!” Arī mūsdienu sabiedrība ir tendēta uz brīnumiem. Bieži vien ticīgie cilvēki dodas uz vietām, kur notiek kādi brīnumi vai pārdabiskas parādības. Brīnums pievelk, fascinē, aizrauj! Tomēr brīnums Bībelē nenotiek tapat vien. Tas vienmēr tiek uzlūkots kā Dieva darbības zīme. Zīmei var būt divas dimensijas – redzamā un neredzamā. Katram brīnumam, zīmei ir jānorāda un pārdabisko realitāti, mērķi un nozīmi. Jēzus, kad veic kādu brīnumu, viņš ar šo zīmi vēlas kaut ko mums pateikt. Dievs ir brīnuma autors un Dievs izvēlas šo brīnumu veikt noteiktos apstākļos un laikā. Tomēr, kā lasām Evaņģēlijā, Jēzus nedziedināja visus cilvēkus. Jēzus nepiecēla no mirušajiem visus cilvēkus. Ar izdarītiem brīnumiem, Dievs parādīja, ka Dieva Valstība ir atnākusi, ka Dievs ir apmeklējis savu tautu! Jēzus mācekļi, pēc Jēzus uzkāpšanas debesīs, devās evaņģelizācijā un šo viņu darbību pavadīja zīmes, kuras liecināja par Dieva spēku – „Tie izgāja un mācīja visās malās, un Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Mk 16,20) Tomēr šīs zīmes nebija svarīgākās, bet tikai pavadīja mācekļu kalpošanu.

Vislielākā zīme un vislielākais brīnums ir “jonas zīme” – Jēzus nāve un augšāmcelšanās. Gan Lācara, gan šī atraitnes dēla piecelšana no miroņiem ir kā norāde uz Jēzus augšāmcelšanos un arī to, ka arī mēs visi kādreiz augšāmcelsimies pastarajā dienā. Lācars un šīs atraitnes dēls tāpat kādreiz nomira, kad kļuva veci. Mums nav informācijas par viņu tālāko likteni. Tomēr Jēzus norāda, ka viņš ir nācis, lai atbrīvotu mūs no grēka un nāves varas. Ap. Pāvils saka: “Un, kad šis iznīcīgais apvilks neiznīcību un šis mirstīgais apvilks nemirstību, tad piepildīsies tas vārds, kas rakstīts: nāve ir aprīta uzvarā!” (1 Kor 15,54)

Nemeklēsim mūsu ticībā brīnumus tikai sensācijas dēļ. Dievs var un arī veic mūsu dzīvēs kādas pārdabiskas darbības, tomēr mūsu ticības pamatā nav akla brīnumu meklēšana, bet gan žēlastība, kas izplūst no vislielākā brīnuma – Jēzus nāves un Augšāmcelšanās. Apustulis Pāvils uzsver: “Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti.” (1 Kor 15, 22) Brīnumi vienmēr ir bijuši un būs klātesoši kristieša dzīvē, tomēr vislielākais brīnums ir tas, ka Dievs mums ir dāvājis ticības žēlastību un caur savu nāvi un augšāmcelšanos ir mūs atpestījis no grēkiem.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru