ceturtdiena, 2016. gada 3. novembris

Kam es patiesībā sekoju?

Vai Cilvēka Dēls atnācis atradīs ticību virs zemes? Šie Jēzus vārdi Lūksa evaņģēlijā ir ļoti aktuāli mūsdienās. Šogad uz uzņemšanu Rīgas Garīgajā Seminārā atnāca tikai viens kandidāts. Arī sastaptie svētceļnieki Aglonā stāstīja, ka svētceļojumu grupās uz Aglonu šogad strauji ir samazinājies cilvēku skaits. Daudzās mazajās lauku draudzēs Latvijā svētdienās kļūst aizvien mazāk cilvēku. Tie ir fakti, kas ir acīmredzami un ar kuriem mums visiem ir jārēķinās. Masu, jeb “pūļu Baznīcas” laiks ir beidzies. Nākotnē Baznīca būs daudz mazskaitlīgāka, toties daudz dzīvāka un dinamiskāka. No vienas puses, šādu cilvēku skaita samazināšanos veicina demogrāfiskā krīze, gan lielā cilvēku aizbraukšana no valsts. Bet no otras puses, ir skaidri redzams, ka ticība Dievam mūsdienās piedzīvo sava veida krīzi un cilvēku, īpaši jauniešu vidū tā vairs neizskatās tik pievilcīga un populāra. Lai meklētu atbildi, kā izkļūt no šīs krīzes, ir vērts iedziļināties šīsdienas lasījumos, kas visi runā par neatlaidību ticībā un par paļāvību Dievam, kas iet līdz galam.

Svētā Ignācija no Lojolas “Garīgajos vingrinajumos” bieži ir runāts, ka ļaunā gara taktika ir tāda, ka, lai atrunātu mūs no ļoti labām lietām, viņš mēdz mūs izkliedēt uz daudzām ne tik labām lietām. Pašas par sevi tās nav sliktas, tomēr iegrimstot daudzos sīkumos, mēs pakāpeniski attālinamies no pašām svarīgākajām lietām mūsu dzīvē. Kāda tad ir pati svarīgākā lieta mūsu dzīvē? Tā ir – sasniegt mūžīgo dzīvi, piedzīvot debesis, vienotību ar Dievu gan šeit uz zemes, gan mūžībā. Mūsdienu ticības krīzes iemesls, gan sabiedrībā, gan Baznīcā, ir pakāpeniska, pat šķietami nemanāma novēršanās no Dieva, mūžības, no pašām svarīgākām lietām un izkliedētība uz ļoti daudzām sīkām, nebūtiskām lietām. Tas ir tāpat, kā izraēlieši, cīnoties ar Amalekiešiem, ko lasījām pirmajā lasījumā. Ne jau izraēlieši kaujas laukā izcīnija uzvaru, bet gan Mozus, kurš kalna galā turēja paceltas rokas pretī Dievam. Īstā uzvara un mūsu dzīves piepildījums nāk no Dieva. Vai es savā ikdienā atvēlu savu dārgo laiku personiskai sarunai ar Dievu meditācijā, lūgšanā? Vai atvēlu laiku attiecībām ar Dievu savā ikdienā vismaz 10,15 minūtes vai pusstundu? Kad pēdējo reizi biju adorācijas kapelā Vecrīgā vai citur?

Otrajā lasījumā apustulis Pāvils Timotejam skaidri uzsver, ka Bībele, Svētie Raksti ir mūsu ticības “atskaites punkts”, mūsu ticības un lūgšanas dzīves “barība, avots un spēka avots”. Pavisam nesen, kāds cilvēks man rakstīja, ka ir garīdznieki, kuri Latvijā izplata visādus apšaubāmus vēstījumus, kuros pat tiek apšaubīta pāvesta Franciska autoritāte. Ir ļoti skumji un nožēlojami, ka tā vietā, lai savu garīgo dzīvi un ticību “barotu” un uzturētu ar Bībeles patiesībām un skaidro katolisko mācību, mēs meklējam sēnalas un “atkritumus”, caur kuriem mēs kļūstam nevis vairāk ticīgi, bet gan “māņ – ticīgi”. Būsim piesardzīgi un turēsimies pie tās mācības, ko Jēzus Kristus uzticēja savai Baznīcai un ko tā nemainīgi sludina jau 2000 gadus. Būtu labi, ja katrā katoļu draudzē Latvijā būtu gan Bībeles, gan katehisma studiju grupas, kurās ikviens interesents varētu padziļināt savu ticības dzīvi.

Mūsdienu laikmets ir raksturojams ar lielu nepastāvību. Postmodernais cilvēks vairs nevēlas sekot kādām nemainīgām patiesībām un nav gatavs visu mūžu būt uzticīgs kādai vienai lietai vai solījumama. Mēs redzam, cik trausli ir laulāto laulības brīdī dotie solījumi un cik nepastāvīga ir mūsu pašu ticība. Daudzi cilvēki diemžēl sajauc emocijas ar ticību un meklē draudzi, garīdznieku, kurš ir “atraktīvs”, “teatrāls”, kur dievkalpojums ir emocionāli piesātinātāks. Tādējādi mūsu ticības dzīve ir līdzīga graudam, kurš iesēts ceļmalā, ērkšķos starp akmeņiem un īslaicīgi uzdīgst, bet tā kā tai nav sakņu, tā ātri novīst. Pie tūlītējām grūtībām, pārbaudījumiem tā noplok un iestājas krīze. Atliek tikai bīskapam pārcelt garīdznieku uz citu draudzi, kad ticīgais cilvēks saka: “Ja nav šī garīdznieka, tad es vairs nespēju šajā draudzē nākt un lūgties.” Kam tad mēs patiesībā ticam un sekojam? Jēzum vai priesterim? Tas vien parāda, ka mūsu ticības dzīve tiek balstīta uz smiltīm, nevis Dieva Vārdā, sakramentos un nobriedusī ticībā, kas balstīta uz Jēzu, kā klints.

Ko darīt? Kā rīkoties?

Jāatceras, ka ticību neveidojam mēs paši, vai kāds garīdznieks. Tā ir Dieva dāvana, žēlastība. Ir svarīgi apzināties, ka ticības ceļš ne vienmēr būs rožains un viegls. Jēzus saka: “Vajag vienmēr lūgties un nepagurt!” Jā, lūgties, lasīt Bībeli, katehismu, iet katru svētdienu uz Baznīcu, bieži pie greksūdzes ar tad, kad to nemaz negribas, kad garīdznieka sprediķis krīt uz nerviem, kaitina. Kad liekas, ka draudzē visi ir sazvērējušies pret mani. Kad draudzē, Baznīcā esmu nepatiesi apvainots, apsūdzēts, nodots, pievilts. Kad esmu vīlies draudzē, garīdzniekā, un arī tad, kad pret Dievu vēlos izteikt visdažādākos apvainojumus un apsūdzības. Jā, tieši tad uz Baznīcu jāiet visvairāk, tieši tad visintensīvāk ir jālūdzas un jāmeklē dziļākas attiecības ar Dievu. Jo katra krīze ir jauna iespēja. Iespēja iziet no savām ilūzijām, ambīcijām, maldīgajiem priekšstatiem par Dievu, Baznīcu, citiem cilvēkiem un doties dziļākos ūdeņos. Izmest tīklus dziļāk. Mums visiem ir nepieciešama tāda pat neatlaidība, kāda bija evaņģēlijā minētajai atraitnei. Pārāk ātri mēs padodamies. Varbūt pirmajā mirklī tas izskatās pēc uzbāzības, tomēr nebūtu labi, ja mēs Dievam teiktu: “Nu ko nu es Tevi tik bieži traucēšu?” Dievam patīk, ka mēs Viņu bieži “traucējam” ar lūgšanām un Dieva svētība jau no šādas “traucēšanas” tiek dāvāta mums. Katru reiz, kad mēs sevi pārvaram, “piespiežam” un uzvaram sevī nevēlēšanos lūgties vai doties uz Baznīcau, Dievs mūs bagātīgi atalgo. Centīsimies garīgajā dzīvē nemeklēt draudzi, garīdznieku, kurš izpatīk mūsu emocijām un vēlas mūs vadīt pa vieglāko, platāko ceļu, bet gan iesim pa šauro, jā, dažreiz pat ērkšķaino ceļu, bet tas ved pie Dieva un uz debesu valstību. Nevis es diktēju, kas Dievam ir jādara manā dzīvē, bet gan saku: “Dievs! Tavs prāts lai notiek, kā debesīs, tā arī virs zemes un arī manā dzīvē.”

Sprediķis www.mieramtuvu.lv parastā liturģiskā laika XXIX svētdienai.

4 komentāri:

  1. Tikmēr, kamēr bīskapi iecels draudzes administratorus, kurus mētās no draudzes uz draudzi, nevis pastāvīgus prāvestus, kurus bez nopietna iemesla nemaz tā nevar pārcelt, tikmēr arī būs "Atliek tikai bīskapam pārcelt garīdznieku uz citu draudzi, kad ticīgais cilvēks saka: “Ja nav šī garīdznieka, tad es vairs nespēju šajā draudzē nākt un lūgties.”". Kāpēc Baznīcā ir krīze? Man liekas, tikai tāpēc, ka nekas jau tur daudz savādāk kā tajā laicīgā pasaulē tā paīstam arī vairs nenotiek.

    AtbildētDzēst
  2. Varu tikai jums novēlēt kādreiz kļūt par bīskapu un pamēģināt vadīt diecēzi. Jūs domājat, ka bīskaps pārceļ priesterus tādēļ, ka viņam nav ko darīt un viņš grib parotaļāties? Diemžēl, katrai lietai Baznīcā ir savs iemesls, pat ja tas nav skaidri redzams. Otrkārt, katrs priesteris ordinācijas brīdī ir salicis solījumu paklaausīt bīskapam, un ši paklausība ietver sevī arī došanos uz to draudzi, kur bīskaps sūta. Un ticīgajiem vajadzētu šo 2000 gadus seno praksi respektēt, nevis veidot "personālos" garīgumus, balstot uz garīdznieku, kā kādu austrumu guru.

    AtbildētDzēst
  3. Varbūt cien. priesteris varētu padalīties, kas ir tie nopietnie iemesli, kas vienkāršiem grēcīgiem ļautiņiem nav tik skaidri saskatāmi? Un ar ko Latvijas baznīca ir īpaša, ka ieceļ draudzes administratorus vairumā nevis prāvestus?

    AtbildētDzēst
  4. Tas būtu jājautā bīskapiem. Tomēr uzskatu, ka Katoliskā baznīca jau 2000 gadus vadās pēc principa, ka bīskapi, kā apustuliskā kalpojuma pēcteči ir tiesīgi, paši pēc saviem ieskatiem, vai nu konsultējoties, vai nē, pārcelt garīdzniekus. Katrs priesteris, ordinācijas brīdī ir devis paklausības solījumu un tas viņam ir japilda. Saprotu, ka ne vienmēr draudžu ticīgajiem ir saprotams bīskapa lēmums, tomēr esam aicināti uzticēties Svētajam Garam, kurš darbojas caur apsutulisko kalpojumu bīskapa personā. Tas jau ir ticības jautājums. Bīskaps ir tiesīgs iecelt gan prāvests, gan administratorus.

    AtbildētDzēst