1. Ticēt Dievam, jo mūsu himna sakas ar vārdiem - Dievs, svētī Latviju!
2. Savu ticību praktizēt, ejot uz dievnamu, lūdzoties un nebaidoties to parādīt arī publiski.
3. Mēģināt savā dzīvē īstenot Jēzus visaugstāko bausli - mīlēt Dievu un mīlēt savu tuvāko.
4. Kurš ir mans tuvākais - jebkurš cilvēks, neatkarīgi no ticības, tautības, rases, u.c.
5. Censties ievērot 10 Dieva baušļus:
ES ESMU KUNGS, TAVS DIEVS.
1. Tev nebūs citus dievus turēt līdzās man.
2. Tev nebūs Dieva, tava Kunga, vārdu nelietīgi lietot.
3. Tev būs svēto dienu svētīt.
4. Tev būs godāt savu tēvu un savu māti.
5. Tev nebūs nokaut.
6. Tev nebūs laulību pārkāpt.
7. Tev nebūs zagt.
8. Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko.
9. Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu.
10. Tev nebūs iekārot nevienu lietu, kas pieder tavam tuvākam.
6. Mīlēt savu valsti, censties uzticīgi ievērot tās likumus un noteikumus.
7. Pēc iespējas palikt Latvijā un ar savu klātbūtni darīt to labāku.
8. Neauglīgi nekritizēt valsts priekšstāvjus, bet par tiem lūgt Dievu. Ja kritika, tad tikai konstruktīva.
9. Pašiem aktīvi iesaistīties sabiedriski - politiskajos procesos, lai padarītu mūsu valsti labāku.
10. Lepoties ar savu valsti.
Dievs, svētī Latviju!
Sakarā ar aktuālo diskursu pasaules Baznīcā (Latvijas medijos to kaut kā vēl nemana) vēlētos apjautāties par 5. punktā minēto cenšanos: Cik tālu (cik smagā pakāpē) baušļu objektīva neievērošana var tikt attaisnota ar cenšanos, vai pat, ar situāciju, ka ir tik sarežģīti apstākļi (objektīvi vai pat subjektīvi), ka nevar tos ievērot? Kur šeit ir robežlīnija cienīgai sv. Komūnijas pieņemšanai? Kā jūs (vai Latvijas Baznīca) komentētu situatīvās ētikas problēmu pāvesta dokumentā Amoris Laetitia?
AtbildētDzēstJa vēlaties iegūt sīku Baznīvas morālteoloģijas izklāstu, aicinu iepazīties ar dažādām morālteoloģijas rokasgrāmatām, vai arī iepazīties ar Katoliskās Baznīčas Katehismā teikto, saistībā ar šo jautājumu. Amoris Laetitia cenšas sekot Vatikāna II koncila nostādnēm, kas palīdzēja pārvarēt plaisu, kāda radās pēc Tridentes koncila, kad dievišķā Atklāsme tika pārprasta, un uzskatīta par kādu noteiktu patiesības kopumu, ko it kā Dievs, grāmatas, grāmatu, vai morālteoloģijas rokasgrāmatu veidā būtu nodiktējis no debesīm caur Baznīcu. Vatikāna II koncils, sekojot Baznīcas tēvu mācībai, uzsver, ka Atklāsme ir pats Jēzus Kristus, Viņa vārdi, darbi un arī mācība. Līdz ar to, nevar atraut Jēzus Kristus morālisko mācību no viņa paša Personas. Ja cilvēks vēl nepazīst Jēzu Kristu, nevar viņam uzspiest pildīt un ievērot Jēzus morāliskās prasības, jo bez Jēzus Personas tās nav līdz galam izprotamas un izpildāmas.
AtbildētDzēstPaldies par centieniem atbildēt! Protams, Jēzus mācība nav atdalāma no viņa personas. Bet vai Baznīca nemāca, ka Jēzu iepazīst tieši caur Baznīcas mācību? Un tās pazīšana un baušļu ievērošana ir pestīšanai būtiski svarīga? Katrs, protams var veidot savu attieksmi par pirmskoncila morālteoloģiju attiecībā uz piemēru, ja uz altāra deg tikai viena svece nevis vismaz divas, tad tas ir ikdienišķs grēks, ja nedeg neviena, tad celebrantam tas ir nāvīgs grēks, bet es atļaušos oponēt Jums attiecībā uz apgalvojumu, ka pirms II Vatikāna patiesību kopums, šeit saprot tikai to, kas svinīgi pasludināts ex kathedra, nav svarīgs pestīšanai. Tātad jautājums ir par objektīvi smagiem grēkiem (kas tādi ir kaut vai saskaņā ar Katehismu, piemēram, Amoris Laetitia gadījumā: pielaišana pie Komūnijas konkubināta gadījumā). Amoris Laetitia problēma ir tās konflikts ne tikai ar pirms II Vatikāna koncila mācību, bet arī, piemēram, Jāņa Pāvila II mācību. Tas nav mans apgalvojums, bet tā kā to pauž daudzi teologi, un pat daži kardināli ir pāvestam oficiālā formā izteikuši šaubas par Amoris Laetitia atbilstību Baznīcas mācībai, vienkārši vēlos skaidrību. Tad nu sašaurināsim jautājuma subjektu loku, t.i. atskaitīsim pagānus, kas nepazīst Kristu un Baznīcu (līdz ar to tie nepretendē un tiesībām iet pie Dievgalda): Vai jūs lūdzu varat atbildēt jautājumu "Cik tālu (cik smagā pakāpē) baušļu objektīva neievērošana var tikt attaisnota ar cenšanos, vai pat, ar situāciju, ka ir tik sarežģīti apstākļi (objektīvi vai pat subjektīvi), ka nevar tos ievērot?" attiecībā uz kristītu, ievētītu katoli, kurš pazīst Baznīcas mācību, daudz maz regulāri apmeklē baznīcu, vēlas iet pie grēksūdzes, dievgalda (tātad var pieņemt, ka pazīst baznīcu, tās mācību - tātad arī Jēzu, bet kaut kādā, lielākā vai mazākā, mērā nepilda baušļus)? Paldies.
AtbildētDzēstMēs neviens nevaram teikt, ka pilnībā ievērojam baušļus. Es nevēlos absolutizēt sirdsapziņas lomu un apzinos, ka sirdsapziņa var kļūdīties, tomēr sirdsapziņa paliek vienīgais atskaites mērs cilvēkam, kurš nāk uz baznīcu, dodas pie grēksūdzes. Protams, Baznīcas uzdevums ir "precizēt" cilvēka sirdsapziņu, bet mēs nevaram cilvēku nelaist pie Jēzus tikai tādēļ, ka viņš nevienēro visus baušļus līdz visiem sīkumiem. Vispirms cilvēkam ir jāiepazīst Jēzus un tika tad, attiecībās ar Kristu cilvēks sapratīs, kādēļ ir jādara tā un ne citādi. Un šāda nostāja neatceļ JPII un citu pāvestu un Maģistērija mācību. Nevis vispirms doktrūnu un tad Jēzus Personu, bet otrādi - vispirms Jēzu un tad doktrīnu.
AtbildētDzēstJautājums nav par baušļu neievērošanu "līdz visiem sīkumiem", bet "par objektīvi smagiem grēkiem (kas tādi ir kaut vai saskaņā ar Katehismu, piemēram, Amoris Laetitia gadījumā: pielaišana pie Komūnijas konkubināta gadījumā)"? Vai tiešām nevar cerēt uz atbildi pēc būtības?
AtbildētDzēstJūsu apgalvojums par sirdsapziņu kā vienīgo atskaites mēru (no filozofiskās puses ir tipisks postmodernisma piegājiens visu relativēt), no praktiskās puses, ko mēs šeit apskatām, šis Jūsu apgalvojums neiet kopā ar Kanoniskā likuma 915. pantu.
Tātad, kur ir tā objektīvā robežlīnija? Vai piemēram derīgi laulāta dzīvota dzimumdzīvi ārpus laulības vairs var neskaitīties objektīvi smags ļaunums un tātad ierobežojums iešanai pie Komūnijas?