svētdiena, 2016. gada 13. novembris

Melu vai patiesības detektors?

Pavisam nesen apskatījos uz kādiem principiem Latvijas Sabiedriskais Medijs, kurš tiek uzturēts par nodokļu maksātāju naudu, veic "patiesības analīzi" ar "melu detektora" palīdzību. Lūk LSM piedāvātie "patiesības kritēriji", pēc kuriem tad arī mums visiem jāvadās, lai noteiktu patiesību:

Melu detektora birkas

Patiesība - apgalvojums ir patiess, tas ir skaidri saprotams, nav pārspīlēts, apšaubāms un to var pierādīt.
Puspatiesība - apgalvojums ir gandrīz patiess, tomēr tas nav precīzs, ir pieļautas statistikas un salīdzinājuma kļūdas, tomēr būtībā doma ir skaidra un tā daļēji atbilst patiesībai.
Tukšas pļāpas - apgalvojums nav patiess, tas nav pierādāms. Tajā ir būtiskas novirzes no statistikas vai datiem, retorika ir pārspīlēta, un nav pierādījumu, ka tas būtu jebkādā veidā patiess.
Ārpus konteksta - Argumentācijā pieļautas kļūdas, salīdzinot lietas, kuras viena ar otru loģiski nav salīdzināmas. Lai gan faktiski dati var būt patiesi, konteksts nav pamatots un ir kļūdains
Panikas celšana - Daļa no faktiem ir patiesa, bet izmantoti spēcīgi pārspīlējumi, kā rezultātā tiek sabiezinātas krāsas un maldināta auditorija, informācija neatbilst esošajai situācijai.

Avots:http://www.lsm.lv/lv/raksts/zinju-analiize/zinas/vai-saistiba-ar-trampa-uzvaru-vike-freiberga-saka-taisnibu-par-asv-ekonomikas-slikto-stavokli.a209837/?utm_source=facebook&utm_campaign=news&utm_medium=admin

Pavisam nesen lasīju slavenu pāvesta Benedikta XVI grāmatu "Ievads kristietībā", kuru viņš sarakstīja vēl 60'jos gados un kura tulkota daudzās pasaules valodās un ir viņa viena no populārakajām grāmatām. Šajā grāmatā viņš analizē, kā sabiedrībā sākās t.s. historicisma laikmets, kad "fakts", jeb pierādījums nostājās gandrīz Dieva vietā un kļuva par visu lietu atskaites punktu. Ja pirmsapgaismības laikā valdīja magiskā domāšana, kas bija vairāk atrauta no realitātes, tad šobrīd viss tiek noreducēts līdz zinātniskai pieejai, izslēdzot jebkādu metafiziku, līdz ar to sašaurinot un reducējot patiesības jēdzienu līdz pierādījumam. Runājot filozofiskā valodā, tad fenomens kļūst būtiskāks par nomenu, fakts kļūst par galējo atskaites punktu. Šo mūsdienu "herēzi" sauc par historicismu un paskatīsimies, kā tad šis historicisms ir radies.

Sākotnēji šīs idejas attīstīja tādi domātāji, kā Dž. Viko (1688-1744), tad Dekarts, Kants un Hēgelis. Pakāpeniski notika paradigmas maiņa - no sholastiskā "Verum est ens" - esamība ir patiesība, uz "Verum quia factum" - patiesība ir tas, kas tiek radīts. Līdz ar to, par patiesību kļūst tas, ko mēs paši esam radījuši, nevis tas, kas tā patiesībā ir. Līdz ar to tika pielikts punkts senajai metahizikai un tika likti pamati jaunā laikmeta garam. Dekarts šo domu attīstīja tālāk, uzsverot, ka tikai un vienīgi matemātika ir uzticams (drošticams) avots visam tam, ko mēs domājam un saprotam. Patiesas zināšanas ir tikai tās, ko mēs paši esam pārbaudījuši un pat arī paši uzkonstruējuši. Ja agrāk patiesība izrietēja no esamības, tad tagad patiesība izriet no faktiskuma. Patiess ir tikai tas, kas ir iepazīstams. Tas ko es nepazīstu, piemēram Dievs, metafiziskās patiesības u.c. pēc šī jaunā domāšanas modeļa ir nepatiesas. Sākas "fakta" valdīšanas laikmets. Vēsture kopā ar matemātiku kļuva par vienīgajām "īstajām" zinātnēm. Pēc Hēgeļa un Marksa filozofiskajiem uzskatiem visa pasaule vairs nav radības mājoklis, bet gan nemitīgs evolūcijas process, kura virzītājspēks sakņojas pašās radībās. Šis domāšanas virziens tālāk rezultējas ar uzskatu - "Verum quia faciendum" - patiesība, ko veido cilvēks ar savu darbu, tehniku. Beigu beigās arī fakts zaudē savu nozīmi un spēku, jo nākamais fakts apgāž iepriekšējo un nav vairs neviena atskaites punkta uz ko paļauties. Faktam, kuram vajadzēja kļūt par "dievu" un galējo atskaites punktu, vairs tāds nav, jo mūsdienu straujajā informācijas plūsmas laikmetā vairs nav iespējams izsekot tam, kurš fakts tad ir īsts un patiess un kurš nav. Fakts pats izslīd no mūsu rokām, kā jūrmalas smiltis interpretāciju okeānā.

Noslēgums
LSM melu detektors ne tikai maldina Latvijas sabiedrību, sakot, ka patiesība ir tā, ko var pierādīt. Vēl vairāk - balstoties šādā maldīgā ideoloģijā tiek apmeloti cilvēki, kuru interpretācija, kaut arī nav tiešā veidā balstīta zināmos faktos, tomēr var būt par noderīga un pat pravietiska. Daudzi cilvēki vēl komunistu valdīšanas gados paredzēja (un viņiem nebija tiešu faktu un statistisku tabulu) padomju impērijas sabrukumu. Ja toreiz būtu darbojies tāds LSM melu detektors, tad šie "pravietiskie" cilvēki tiktu iekļauti kategorijā - tukšas pļāpas, jo tiešu faktisku pierādījumu tam, ka padomju impērija sabruks, tiem nebija. Bet šādu pravietisku cilveku domāšanas tajos laikos daudziem deva cerības uz iespējamu sistēmas maiņu nāktonē. Ir ļoti jāuzmanās patiesības jēdzienu iekļaut tikai statistiskos faktos, jo pēc neilga laika šie "fakti" jaut tiks apgāzti ar jauniem faktiem un jauniem statistiskiem pētījumiem. Un kā pierādīja gan Brexit gan D. Trampa ievēlēšana, ne vienmēr statistika un socioloģija ir tas "patiesības arbitrs" un galējais atskaites punkts, lai meklētu un atrastu patiesību. Cienu LSM žurnālistu patiesības meklējumus, tomēr no savas puses vēlētos daudzpusīgāku un profesionalāku pieeju šiem jautājumiem, neizslēdzot arī garīgo un kristīgo dimensiju.

Skaisti izskatās, bet varbūt arī šis melu detektors ir tikai un vienīgi tukšas pļāpas?

Avots:  Joseph Cardinal Ratzinger. "Introduction to Christianity". Ignatiuspress. 2004.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru